– Tūlīt iedošu naudu benzīnam, – teicu savai somai vai pareizāk – labam paziņam, kurš todien bija apsolījies mani aizvest tālākos ciemos. Naudas maks, kaut gana paprāvs pēc izmēriem, atkal spēlēja slēpšanos zem ikdienišķām lietām: briļļu maka, matu sukas, čaukstīga plastikāta maisiņa un vēl šādiem tādiem sīkumiem. Virspusē novietotā, glīti iesaiņotā dāvana draudzenei šajā spēlē nepiedalījās, jo savlaicīgi tika novietota malā, tomēr meklēšanas tempu tas neietekmēja – veicot slaidu pagriezienu pie degvielas stacijas, auto sasvērās un viss klēpī esošais tam līdzi.
Mašīnai apstājoties, beidzot izdevās somas saturu savaldīt un pašos dziļumos sataustīt meklēto maku. Daudz nepētīdama, izņēmu no tā pāris naudas zīmes, kas tikko vēl bija snaudušas bankomāta slepenajos kambaros, un sniedzu tās paziņam. Paņēmis naudu, Ilgvars veltīja tai īsu acumirkli un steidza uz kasi. Tālu gan viņš netika, vien pāris soļus, kad, plati smaidīdams, pēkšņi apstājas un nāca atpakaļ.
– Kaut kas nav kārtībā? – ziņkāri apjautājos.
No šķelmīgā smaida un acu augstumā paceltās banknotes sapratu, ka gadījies kas interesants.
– Telefona numuru pierakstīji? – aci piemiedzis, viņš draiski jautāja.
“Kas par muļķīgu jautājumu?” man gribējās izsaukties, jo Ilgvara numurs taču man bija sen! Par kādu citu gan šobrīd vēl varētu būt runa?
Pamanījis manu sejas izteiksmi, paziņa pasmaidīja vēl platāk:
– Varbūt tu šo banknoti gribēji paturēt par piemiņu?
Skatījos uz acu augstumā pacelto naudaszīmi un neko nesapratu: parasta divdesmit eiro banknote, kas tur tik īpašs?
Ar izteiksmīgu žestu pagriezis pret mani banknotes otru pusi, Ilgvars pietuvināja to manām acīm. Skaidri salasāmiem burtiem krievu valodā uz tās bija norādīts maksājuma mērķis: par seksu. Zem šī nepārprotamā paskaidrojuma tikpat skaidri bija uzrakstīts mobilā telefona numurs.
Pirmajā brīdī samulsu: kā šī banknote nokļuvusi manā naudas makā? Absolūti skaidri zināju: aizvadītā nedēļa pret mani bija skopa visādā ziņā – ne naudas, ne seksa. Tikai šorīt pienāca ilgi gaidītais maksājums, un es uzreiz steidzu uz bankomātu. Lūk, īstais vainīgais – bankomāts! Paņēmusi naudu, es nepētīju banknotes, vien ātri apskatījos, vai noskaitīta pareizā summa. Ja kas, neatceros sevi vispār tās kādreiz grozot rokās un pētot, vai tik tur kaut kas vēl nav uzrakstīts. Varbūt jau iepriekš ir gadījies palaist garām kādu svarīgu ierosinājumu, kaut vai piemēram: meklēju kompanjonu ceļojumam vai arī baleta apmeklējumam.
Pamanījis manā skatienā neviltotu izbrīnu, Ilgvars apjautājās:
– Vai tad nemaz nebiji pamanījusi? Tad jau labi vien ir, ka es tev parādīju. Ja labi maksā, ir vērts sazvanīties.
Skatījos uz viņu platām acīm un pie sevis nodomāju: “Cik maz mēs viens par otru zinām…” Un kādu īsu brīdi iztēlojos sevi it kā starp citu izmetot repliku: “Vai! Tiešām! Es kā tāda muļķe nepārcilāju visu divdesmitnieku paciņu… Milzīgs paldies, ka pamanīji!”
Saprāts tikmēr brīdināja, ka skaudībai visai bieži mēdz būt gara mēle un manis teiktais, kaut arī gluži nenopietnais, reiz var pavērsties pret mani pašu. Atzinos, ka ar šādu iepriecinājumu mani šodien aplaimojis bankomāts, bet kādai citai, kā redzams, noteikti paveicies vairāk. Manāmi aizdomājies par šādu iespējamību, Ilgvars brīdi pastāvēja un, pastiepis roku ar banknoti uz manu pusi, paziņoja:
– Paturi labāk pie sevis! Benzīntanka pārdevēja sen meklē ieganstu man pietuvoties, ka tik vēl nepareizi nesaprot…
Gribēju gan iebilst, ka uztraukumam nav pamata – norādītais telefona numurs taču nav viņējais, turklāt – kur gan teikts, ka pārdevēja būs acīgāka un pamanīs uzrakstīto, bet Ilgvars jau attālinājās no mašīnas. Kad pēc īsa laiciņa atsākām braucienu iecerētajā virzienā, domas abiem vēl joprojām fokusējās uz aprakstīto banknoti. Diez, cik daudzi jau ir pamanījuši šo telefona numuru? Cik sen šī banknote apgrozās cilvēkos? Gadu, divus, vēl senāk? Interesanti, to rakstījis vīrietis vai sieviete? Latvijā vai kaut kur citur?
Ilgvars savukārt ieteica man apsvērt, kā turpmāk izmantošu šo banknoti: iespiedīšu rokās kādam tīkamākam vai varbūt tomēr pati piezvanīšu uz to numuriņu? Savādi, ka viņu tas tik ļoti uztrauca, jo es vēl nebiju sākusi domāt par to, ko darīšu. Visdrīzāk atdošu kādā veikalā tā gluži neitrāli, jo ne jau mana telefona numurs tur uzrakstīts. Lai gan drīzāk sadarbošos ar naudas iemaksas bankomātu. Tas nedz aci piemiegs, nedz daudznozīmīgi pasmīnēs, vien veiksmīgi papildinās manu kontu.
Vai zvanīšu? Diezin vai. Laikam jau neesmu tik liela avantūriste, lai uz vecumdienām meklētu gluži neprātīgus piedzīvojumus. Protams, varētu jau iegādāties jaunu telefona numuru un apmierināt savu ziņkāri – kas tad tur īsti, tajā otrā galā, atbildēs: sieviete vai vīrietis? Šādā plāksnē jautājumu ievirzīja Ilgvars, pastāvot uz savu versiju, ka rakstītāja bijusi sieviete. Ha, gribētos gan! “Varbūt pats vēlas piezvanīt?” uz mirkli iedomājos un jau sniedzos pēc naudas maka, lai paņemtu aprakstīto banknoti.
– Nē, nē, es negribu zvanīt, – Ilgvars, kā uzminējis manu balsī neizteikto jautājumu, atgaiņājās ar roku. – Zvani tu, tev tādas lietas labāk padodas!
“Interesanti, kādas?” pie sevis nodomāju, bet izlēmu šo jautājumu atstāt nenoskaidrotu. Ilgvars tikmēr manu iztēli vedināja tālāk, mudinot izpētīt visu līdz galam: nu, taču piezvani, piezvani, vai mazums uz svešiem numuriem dzīvē zvanīts? Nepatiks balss, nerunāsi!
Nu, labi, pieņemsim, ka es piezvanīšu. Un tālāk?
Ja atbildētu sieviete – ko es teiktu? Laikam jau steigšus atvainotos, ka esmu kļūdījusies ar numura sastādīšanu, un pie sevis lūgtos: nedod, Dievs, kaut tikai viņa neatzvanītu un nesāktu runāt par intīmu tikšanos!
Ja būtu vīrietis, tad tas neliktos tik… savādi, un varētu arī kādu vārdu pārmīt, ja vien viņš vispār gribētu mani klausīties. Varbūt koķeti apjautātos, cik spoži sokas viņa bizness, un iesmietu ausī, ka tieši šobrīd manās rokās nonākusi “reklāma par ienesīgu piedāvājumu (jeb pakalpojumu?)” un man gribētos noskaidrot detaļas.
Kā saruna risinātos tālāk? Domāju, ka galvenokārt viss atkarīgs no laika intervāla starp šīs banknotes “apzīmogošanas” stundu un šodienu. Naudaszīme neizskatījās pārāk nolietota, tomēr arī ne jauna. Tāpat arī no sazvanītā cilvēka statusa un aizņemtības, pašreizējā noskaņojuma un atrašanās vietas. Varbūt tas noticis tik sen, ka šobrīd vairs nav aktuāli, un vispār – bijis tikai nelāgs piedzīvojums, ko negribas pat atcerēties. Tikpat labi var būt tā, ka viņam tādi zvani pienāk vismaz trīs reizes nedēļā, un šī spēle sen jau apnikusi. Un vispār – varbūt numurs sen jau nomainīts un šis nemaz vairs neeksistē.
– Bet varbūt tā nemaz nav īsta? – pēkšņi ieminējās Ilgvars, un man atkal nācās meklēt naudas maku. Vēlreiz pacēlis banknoti acu augstumā, paziņa to pētīja ilgi un pamatīgi. Jau gribēju atgādināt par bankomātu, kas diezin vai tādas afēras atbalstītu, kad Ilgvars gari un uzspēlēti sērīgi novilka:
– Izskatās gan, ka īsta. Vismaz kaut kāds labums, kaut neliels, pat ja nekas labs jums tur nesanāca…
Atkal domās uzdzirkstīja ķircinošs pretjautājums: “Kāpēc tu domā, ka nesanāca?” – bet prāts atgādināja senu, vecvectēva iecienītu teicienu: “Sausa pulvermuca ātri uzliesmo…”
– Nu, labi, labi, vairāk neķircināšu, – nesagaidījis atbildi, kuru laikam taču cerēja saņemt, paziņa turpināja risināt neskaidro sižetu. – Katram taču saprotams, ka nesanāca. Ja sanāktu, vai tad uz naudas rakstītu telefona numuru? No galvas iemācītos, uz sienas uzrakstītu, bet citam gan neatvēlētu!
“Sava daļa taisnības viņam ir gan, tam jāpiekrīt,” nodomāju. “Labas lietas un notikumus ikviens cenšas noglabāt, nevis tautā palaist. Nekas paliekošs tur nevarētu būt sanācis…”
Ar vienu ausi klausījos Ilgvara prātošanā un sapratu: viņam joprojām tuvāka ir versija, ka rakstītāja bijusi sieviete. Kāds gan tur brīnums, sievietes tik bieži mēdzot būt neprognozējamas! Varbūt sadomāja atriebties vīram vai draugam, kuru domāja vai zināja piestaigājam pie citas, un uzrakstīja viņa numuru uz naudaszīmes: kad nav viņai, lai nav arī tai citai! Sak, nav ne simta, ne pussimta vērts, un tūlīt vispār izmainīsies centos! Vai arī cita versija: ja nenāk man blakus gulēt, ja mājās neko nedara, tikai ēst prasa, tad lai staigā, kur deguns (nē, telefons) rāda, pie izdevības tikšu pie labāka.
Ļāvu viņam netraucēti paklejot savās vīzijās, bet pati atcerējos filmās bieži redzētus scenārijus, kur maksātājs parasti ir bijis vīrietis. Pašas fantāzija mudināja neturēties pie stereotipiem, lai gan – kopējā bilde lika nojaust, ka idejas autoram nav bijusi bagāta iztēle, varbūt viņš pat nav aptvēris notikumu iespējamo virzību un rīkojies spontāni, mirkļa izjūtu vadīts. Man tomēr gribējās pafantazēt un meklēt neparastākus risinājumus, bet jau pēc īsa pārdomu brīža sapratu, ka variantu un iemeslu var būt neaptverami daudz…
* * *
Ikdienas rutīnas nogurdināts, viņš, ilgi nedomājot, aptur mašīnu ielas malā, lai uzrunātu slaidu jaunu sievieti – augstu atsegtām garām kājām, smuidru vidukli, pāri pleciem krītošiem kupliem matiem un valgām stirnas acīm. Blondajām cirtām vējā plīvojot, viņa bezrūpīgi slāj pa ietvi, ik solī ielikdama visu savu šarmu un seksualitāti. Patiesībā tieši tāpēc viņa arī ir uzvilkusi visīsākos svārciņus, viscaurspīdīgāko blūzīti un izgājusi pastaigāties, lai piedāvātu, kārdinātu un vilinātu vai pareizāk – izmestu makšķeri un nocopētu lomu, vēlams tādu labi pārtikušu “līni”. Pasakaini būtu, ja liktenīgais vīrietis viņā iemīlētos no pirmā acu skatiena un lolotu, pielūgtu un mīlētu kā īstu princesi – tieši tā, kā bieži redzētajās romantiskajās filmās. Diemžēl pat tās ne vienmēr beigušās ar “happy end”. Ir gadījies, ka pēc pirmās (un varbūt vienīgās) kopā pavadītās nakts (bet varbūt tikai pāris stundām) vīrietis uz spilvena atstājis vienu vai divas banknotes, bet varbūt vispār neko, pat ne paviršu atvadu glāstu.
Šoreiz, alkaini izbaudījis vijīgo augumu, uz brīdi iemidzis blakus savai mirkļa iegribai, paskatījies uz glīto sejiņu, kaisli atrisušajiem matiem un puskailo augumu, viņš tomēr izlemj atstāt sava telefona numuru. Galu galā, nebija jau nemaz tik slikti, vismaz kaut kādas pārmaiņas dzīvē… Neieraudzījis tuvumā lūpu krāsu, lai uz spoguļa nevērīgi uzšvīkātu numuru, viņš izvelk no kabatas kolēģu dāvināto kārtējo dārgo pildspalvu un labi zināmos astoņus ciparus uzraksta uz naudaszīmes. Varbūt tad, kad viņa piezvanīs, būs noskaņojums atkārtot šo vakaru, ja vien tikmēr nebūs satikta kāda labāka – īsta princese, kuras telefona numuru viņš būs noskaidrojis jau sarunas pirmajās minūtēs…
* * *
Pēc nogurdinošas dienas galvaspilsētā viņš nesteidzīgi brauc uz māju pusi. Bezgalīgi garais un taisnais ceļš uzdzen miegu, ko vēl vairāk pastiprina sīkais lietutiņš uz auto priekšējā stikla un logu tīrītāju vienmērīgā kustība. Vakara krēslā pamanītā vientuļā gājēja lielceļa malā ir kā Dieva dota zīme: tev būs uzturēt nomodu. Pētīt viņas vecumu un statusu nebija nekādas intereses, skaidrs, ka cilvēkam gadījusies nelaime, ja šajā ceļa posmā devusies kājām. Apturējis mašīnu, vīrietis paver durvis – varot pavest. Sieviete nogurušā balsī atsmej uz seno joku – ja vien esot pa ceļam, būšot pateicīga.
Sākumā saruna neveicas, kaut abi ir aptuveni viena vecuma, tomēr pasūrošanās par savām “otrajām pusēm” abus satuvina. Kaut arī mašīnas salonā nav vēsi, salijušās drēbes liek sievietei nodrebināties, un vīrietis atceras, ka somā viņam ir galvaspilsētā nopirktā vīna pudele.
Tā palīdzēšot sasildīties. Pats viņš gan tikai mazdrusciņ, jo jāstūrē, bet viņa lai dzerot, kamēr tiek silti.
Vīns, protams, abus satuvina. Atraisās valodas un smiekli, bet īsti silti gan kļūst tikai pēc tam, kad aprunātas visas pieaugušo bērnu nebūšanas un mazbērnu prieki, pašu sirdssāpes, ilgas un cerības. Kad krustcelēs abiem būtu jāšķiras, vīrietis izvēlas būt džentlmenis un piedāvājas sievieti aizvest līdz vecāku mājām. Sieviete pateicībā uzliek roku viņam uz augšstilba, vīrietis tīksmi iestenas, un, pat ja arī viss notiek otrādāk, mašīna iegriežas kādā meža ceļā un uzkavējas tur nepilnas divdesmit minūtes. Īsi pirms šķiršanās vecāku mājas pagalmā, vīrietis izvelk no kabatas divdesmit eiro banknoti un steigā uzraksta tur sava telefona numuru. “Par divdesmit skaistām minūtēm,” viņš smaidot nosaka un atvadās.
* * *
Viņi satiekas pavisam nejauši: Valentīndienā uz ielas uzrunātajām sievietēm puisis (vai varbūt jauns vīrietis) dāvina pārsteigumu – skaisti iesaiņotus saldumus, ziedus un mazas dāvaniņas. Daļa no aplaimotajām sirsnīgi pateicas, daļa – atsakās, bet viena no viņām tik dziļi ieskatās puisim acīs, ka viņš pārtrauc savu skaisto misiju, lai uz karstām pēdām sekotu žiperīgajai brūnacei. Sākumā saruna nevedas, jo jaunā sieviete vēlas palikt noslēpumaina – bez telefona un adreses, bez mājas un skolas, bez draugiem un interesēm. Puisis visādi cenšas atstāt iespaidu, līdz beidzot uzmin liktenīgo kopsaucēju – “Tik-Tok” videorullīši. Jaunā sieviete ieklausās, ieinteresējas un galu galā – ļaujas pierunāties spēlēt galveno lomu īsā filmiņā par visseksīgāko meiteni. Tiesa, viņai ir arī daži nosacījumi – par stundu sava dārgā laika meitene vēlas nieka divdesmit eiro. Puisis šo pretimnākšanu uztver kā spožas izredzes. Sižeta gan viņam vēl nav, bet meitene ir piesolījusies sadarboties.
Viņas īrētais mansarda dzīvoklis izrādās lieliska vieta, ar gaisīgiem aizkariem un interesantām gaismām. Jaunietes caurspīdīgais peņuārs un dārgā apakšveļa pārspēj visas ieceres, un intriģējošs sižets puisim top uz vietas. Vāji slēptā, graciozā auguma aprises, protams, liek strauji augt puiša iekārei, bet – jaunā sieviete turpina palikt neieņemams cietoksnis.
Stunda aizrit kā viens mirklis. Mēģinājumi pieskarties iekāres objekta maigajai ādai beidzas ar neveiksmi. Puisis nevēlas atzīt sakāvi, tāpēc no situācijas ieziet ar “glanci”: uz apsolītās divdesmit eiro banknotes uzraksta frāzi “par seksu”.
– Manā iztēlē tu manās rokās izkusi kā vasks, – viņš piebilst. – Es vēlētos, kaut reiz to varētu piedzīvot īstenībā.
(Turpinājums sekos)
