– Tas gan būtu numurs, ja visi seksu gribošie sāktu izpausties uz naudas zīmēm! – Ilgvars pārtrauc manas fantāzijas. – Tu to spēj iedomāties? Atver naudas maku, bet tur piecas banknotes ar telefona numuriem: par vakariņām, par seksu, par dārziņa uzrakšanu un vēl visu kaut ko. Traki grūti būtu izvēlēties, kā izklaidēties. Nav jau tā, kā internetā, kad vismaz kaut kāda bilde klāt un var saprast – viņa vai viņš, jauns vai vecs, acij tīkams vai labāk ar līkumu apejams. Un, nedod dievs, šim vēl kādas mentālas problēmas! Bet tie sižeti tev tīri labi, kaut atgādina melodrāmas. Es gan joprojām domāju – to rakstījusi sieviete! Paskaties uz rokrakstu – nu, ir taču sievišķīgs! Paklausies manu versiju!
Tas nebūtu pat svarīgi – precējušies vai dzīvo civillaulībā, galvenais, ka – pāris. Ilgi jau dzīvo kopā, varbūt gadus piecus, lai gan arī pa trim gadiem var viens otram apnikt. Dažs neiztur pat gadu, kad jau manās prom no mājām meklēt svaigas izjūtas.
Kā tu domā – ja sieviete manītos prom, ko darītu vīrietis? Visdrīzāk sarīkotu traci ar klaigāšanu un varbūt roku palaišanu, bet sieviete? Sieviete rīkotos smalkāk, viltīgāk. Varbūt sākumā gribētu izpētīt telefonu, tad – izsekot un, kad nu viss savām acīm redzēts, sākt plānot kādu izmeklētu atriebību. Esmu dzirdējis dažādus atriebības upuru stāstus.
Vienam sākusies regulāra caureja, arī tad, kad vairs nepusdienojis mājās. Vēlāk gan atklājies, ka sieva un mīļākā metušās uz vienu roku – abas ēdienā šķaidījušas vienas un tās pašas pretaizcietējuma tabletes.
Otram sākušās problēmas ar auto: te nepatīkama smaka salonā, te riepas pustukšas, te kaut kādi vadiņi atvienojušies, te filtrs aizsērējis un vēl visvisādi kaitinoši sīkumi. Pāris vakarus notēlojis aizmigušu, un tad arī atklājis, ka sieva kaimiņam maksā par šo kaitniecību.
Vēl kāds cits nejauši mājās atradis adatu spilventiņu, kas līdzinājies viņam. Sākumā nesapratis, ko tas nozīmē, tad attapies, ka tā taču vudū lelle. Steidzies pie pazīstamas zīlnieces, lai nobloķētos pret šo iedarbību. Kad viņai labi samaksājis, atklājies, ka šī pati to lelli arī taisījusi.
Manu kaimiņu viņa bijusī sirdsdāma tik ļoti nomocīja, ka viņš pēkšņi aizbrauca no Latvijas, turklāt it kā nezināmā virzienā. Tālu. Man gan šad tad kaimiņš piezvana, jo zina, ka es pat spīdzināts nestāstīšu, kur viņš ir, un es nestāstu arī. Bet nomocīja tas sievišķis viņu visai elementārā veidā, un man ir pamats domāt, ka tāda kā viņa mierīgi spētu uzrakstīt šo numuru uz naudas zīmes. Viņas “izmeklētais” stils!
Kaut arī viņi jau pāris gadus skaitījās pārtraukuši attiecības, tā sieviete nebeidza viņu vajāt. Kad ieradās pie kaimiņa ciemos, dzēra pati, bet viņam lēja divreiz vairāk, lai vēlāk pamatīgi izpētītu viņa telefonu – vai tik nav saticis kādu citu daiļavu. Nākamajā vakarā savā dzīvoklī viņa dzēra vienatnē un zvanīja visiem vairāk un mazāk šifrētajiem numuriem. Ja atsaucās sievietes balss, tad sākās īstās “izklaides” – nepārtraukti zvani no četriem vai pieciem numuriem visas nakts garumā. Tām, kas ātri nobloķēja numuru, viņa atrada citus piekļūšanas ceļus, līdz pat sāls kaisīšanai dzīvokļa durvju priekšā un sinepju smērēšanai uz durvju roktura. Izdomas bagāts “vampīrs”. Protams, mierīgi dzīvot viņa neatļāva arī savam “privātīpašumam”, un, ja vien nesēdēja pie viņa biroja durvīm, tad no sava darba brīvajā laikā izsekoja viņa mašīnas gaitām. Būdama gana apsviedīga, viņa bija nodrošinājusies ar labiem paziņām gan policistu, gan “datorspecu” aprindās, un tie savu padomu neliedza, jo pat nenojauta patiesos nolūkus.
Protams, viņai ir diagnoze – šizofrēnija, bet tā jau neliedz socializēties, un šis sievišķis aktīvi socializējās visās jomās, īpaši pilnmēness un magnētisko vētru laikā. Lai paglābtos no šī vājprāta, kaimiņš kādā naktī, nevienam nezinot, aizlidoja uz ārzemēm.
Domā, ar to viss beidzās? Viņa jau nezināja, kur šis palicis. Atkal zvanījās uz visiem numuriem, jo domāja, ka mīļotais paslēpies pie kādas no paziņām. Atkal visas izsekoja, vajāja, līdz galu galā nonāca slimnīcā. Kad iznāca, viss sākās no gala. Arī man tika viņas dusmas, jau sāku domāt par dzīvokļa maiņu, bet – pavērās iespēja nomainīt darbu, un arī es kļuvu nesasniedzams. Savu “privātīpašumu” viņa nav aizmirsusi. Uzrakstīt viņa telefona numuru uz banknotes – viņai tas liktos efektīgs atriebes solis.
Ilgvars apklusa, un man bija laiks – atcerēties. Kaut kur jau šo stāstu biju dzirdējusi un domājusi – kā šādu “vampīru” apklusināt…
– Uzrakstīt viņas numuru uz pieciem eiro, – iesmējās Ilgvars, it kā uzminējis manas domas. – Bet nav jau jēgas. Viņai vismaz seši telefona numuri, vismaz kādreiz bija. Nez, cik tagad un kādi…
Patiesībā – jā. Tas viss ir tik… nepastāvīgs. Gan nauda, gan samaksa, gan pakalpojums, arī attiecības mainās un mīlestība migrē… Pāriet un dzimst no jauna. Šis var būt tikai tāds neizdevies joks – ar telefona numuru, kas varbūt nemaz nav īsts…
– Dramatisks stāsts, un bezgala nelaimīgi tie cilvēki, ar kuriem tā gadās, – skumji nopūtos. – Bet diezin vai viņa tik vienkārši gribētu atdot savu “īpašumu” citai, ja jau tik ļoti pieķērusies. Tāda iekrampēsies līdz kapa malai. Man tomēr šķiet, ka tas naudas zīmes aprakstītājs bijis vīrietis, jo – nupat atcerējos kādu savām acīm redzētu epizodi, ko kādas dienas vēlāk papildināja paziņas stāsts.
* * *
Četras draudzenes, vidusskolnieces vai studentes, cerīgi klīst pa pludmali, meklējot kaut ko, bet tas “kaut kas” noteikti nav brīva vieta starp smiltīs gulošajiem un saulē tvīkstošajiem ķermeņiem, jo skatieni vairāk klīst uz to pusi, kur puiši trenētiem bicepsiem mētā bumbu, tātad – piedzīvojumus. Kādu brīdi šķiet, ka volejbolisti pamanījuši meiteņu klātbūtni, jo priecīgie izsaucieni it kā kļūst skaļāki un aicinošāki, tomēr – meitenes nav noskaņotas spēlēt bumbu un savā laiskajā solī lēnām aizdefilē uz kafejnīcas pusi. Pasūtījušas pa glāzei viegla kokteiļa, viņas novērtē situāciju un sajūtas vīlušās: pie galdiņiem pārsvarā sēž ģimenes ar bērniem un daži pārīši. Tiesa, ir arī pa kādam vientuļniekam, taču tie pilnībā atdevušies savu telefonu gūstam. Iztukšojušas glāzes, meitenes dodas pastaigā pa molu – tālumā uz kāda no tiltiņiem viņas ir pamanījušas bezdarbībā nīkstošu jaunu puišu bariņu.
Puišu interesi meitenēm pamodināt izdodas, bet diemžēl tā nesniedzas tālāk par muļķīgiem izsaucieniem un padumjām replikām, kas drīzāk aizvaino, nevis ieinteresē. Paātrinājušas soli, viņas atraujas no skaļā bariņa, kas kādu brīdi seko pa pēdām, līdz nedaudz nogurušas apsēžas uz nesen atjaunotā mola celiņa apmales. Pēc skumjajām sejām var saprast: krietni vīlušās. Draudzenes taču teica, ka šī ir vieta, kur viegli sastapt “liktenīgo vīrieti”, tikai – kur tad viņš ir? Iegrimušas klusās pārdomās par tālākajiem plāniem, viņas pat nedzird, kā aiz muguras apstājas soļi.
– Izskatās, ka meitenēm ir ļoti garlaicīgi, – kāds saka, un gaisā novēdī dārga parfīma aroms. – Varu piedāvāt savu kompāniju.
Kāda no meitenēm priecīgi iesmejas, kāda – atmet pār plecu matus, kāda – ieinteresēti ieklausās. Kurai no viņām paveiksies?
Pienākušais vīrietis sen izaudzis no tā vecuma, kad meiču izvēlas pēc matu un krekliņa krāsas, un diezin vai viņu interesē arī atzīmes ieskaišu grāmatiņā un sekmju lapā. Tās viņš, visdrīzāk, prasa uzrādīt savai meitai. Tāpēc vīrieša piedāvājums visu kompāniju pludmales kafejnīcā uzcienāt ar saldējumu meitenes uzjautrina – kāpēc gan ne? Vismaz kaut kāds piedzīvojums! Galu galā – kāpēc gan lai šī iepazīšanās neiegūtu cerīgu turpinājumu?
Izvēlējušās ērtos dīvāniņus zāles stūrī, meitenes manāmi atdzīvojas – grūtsirdība pārvēršas bērnišķīgā draiskulībā, kas, kā izrādās, patīk arī sirmot sākušajam kungam. Saldējuma trauciņi vēl īsti nav iztukšoti, kad vīrietis pasūta šampanieti. Pēc neilga brītiņa – vēl vienu. Meiteņu smiekli kļūst skaļāki, žesti – brīvāki, un, kad zālē sāk skanēt mūzika, vīrietis ierosina visiem kopā padejot. Deja aizrauj – liek atvērties, uzplaukt un uzziedēt. Cieši piekļāvis vienu, viņš pēc brīža apskauj nākamo, pie viena neaizmirsdams ausī čukstēt kaut ko tīkamu un jautru, kas meitenēm liek atliekt galvas un skaļi smieties. Aizvirpuļojis valša ritmā ar trešo, viņš jo ciešāk spiež klāt ceturto. Ap to laiku meitenes jau atklāti sāk izteikt iepriekš sevī krātos minējumus – kuru viņš izvēlēsies?
Tikai – vīrietis nesteidzas. Pasūtījis trešo pudeli šampanieša, viņš piesēžas cieši blakus te vienai, te otrai… Apskauj plecus, virpina ap pirkstu klaidā plīvojošo matu cirtas, viegli knaiba ausu ļipiņas un pirkstu galiem glāsta kairi izliekto meitenes kaklu. Ceļ glāzi pie lūpām – pārmaiņus sev un viņai, rotaļīgi liekot dzert no tās pašas vietas, kur tikko pieskārušās viņa lūpas. Tā dvēseles saplūstot. Ar īkšķi glāsta meitenes miklos lūpu spilventiņus un atkal kaut ko kairinošu čukst ausī, šoreiz jau trešajai un ceturtajai.
Kādā brīdī vienai no viņām tas viss apnīk vai varbūt – viņa saprot, cik prasti, vulgāri un perversi tas izskatās no malas. Savākusi somu, meitene ceļas no dīvāniņa, lai dotos prom, bet vīrietis parauj viņu atpakaļ un cieši notur sev klēpī. Negaidītais ķīviņš pārvēršas ilgā skūpstā, līdz meitenes pretošanās spars noplok pavisam.
Tad viņš izspēlē galveno trumpi: izvilcis no žaketes kabatas banknošu kaudzīti, vīrietis to noliek priekšā meitenēm.
– Tas būs jums, – viņš vērīgi ieskatās acīs katrai. – Jūsu ziņā, vai to dalīsiet četrās, trijās vai divās daļās, vai arī – visu paturēs viena. Tā, kura brauks man līdzi. Bet – kāpēc gan vienai maksāt par visām, ja jau jūs tādas draudzīgas?
Greizais smīniņš vīrieša sejā liek saprast: joki beigušies, viņš to domā pavisam nopietni. Klusums, kas iestājas pie galdiņa, liecina: tik dramatiskas vakara beigas meitenes tomēr nebija gaidījušas.
– Par ko? – viena tomēr vēlas dzirdēt skaidru atbildi.
– Par baudu, – vīrietis plati pasmaida. – Un, lai būtu pavisam skaidrs: par seksu.
Izņēmis no kabatas pildspalvu, viņš to uzraksta uz virsējās banknotes.
– Dodu jums piecpadsmit minūtes laika izlemt, cik daļās dalīsiet. Te arī mana telefona numurs, ja izlemsiet ātrāk. Aizbēgt no šejienes neizdosies, pat nemēģiniet! Par tualetes logu pat nedomājiet, tas atrodas pie griestiem un ir pārāk šaurs. Es jūs gaidīšu pie ārdurvīm.
Pacēlis pret apklusušajām meitenēm roku ar labi zināmo divu pirkstu žestu “es jūs vērošu”, vīrietis atstāj kafejnīcas zāli.
Īsu brīdi sēdējušas pilnīgā klusumā, meitenes strauji atžirgst. Kā zināms, šampanieša reibums vairāk attiecas uz kājām, tāpēc galvas darbojas samērā skaidri. Jābēg vai vismaz – jānoslēpjas! Pakāpeniski pa vienai jāpieceļas un – jāizgaist. Ko darīt ar naudu? Atpakaļceļam uz mājām pāris banknotes noderēs.
Vienai no viņām veikli izdodas “noslēpties” pie bāra sēdošo volejbolistu kompānijā – kāds no puišiem atceras meitenes redzējis un ar prieku aizdod viņai gan savu kreklu, gan beisbola cepuri. Otra, ietinusies kādas vecmāmiņas mežģīņu plecu šallē, aizņēmusies viņas brilles, platmali un klēpī sēdošu mazuli, uz neilgu laiku pārvēršas par nopietni norūpējušos vecmāmiņu. Trešā un ceturtā patveras virtuvē un noliktavā, kur pieejami gan balti uzsvārči, gan tukšas kartona kastes, tāpēc viņas neredz, cik nesavaldīgs dusmās kļūst vēl pirms brīža šarmantais kungs. Nometis uz galdiņa pāris naudas zīmes par sadauzītajiem traukiem un salauztajiem krēsliem, viņš atvadoties draud atgriezties ar apmācītiem suņiem.
Tajā vakarā viņš tomēr neatgriežas, vismaz ne pirms pusnakts, kad meitenes ar izpalīdzīgu cilvēku līdzdalību jau ir iesēdinātas taksometrā un ceļā uz mājām. Aprakstīto banknoti viņas ilgi glabā neaiztiktu, jo – vai gan tas būtu godīgi kādai citai sagādāt šādas lamatas? Varbūt kādreiz, kad vajadzība nopietni spiedīs, viņas šo banknoti ievietos naudas iemaksas bankomātā.
* * *
– Pēc taviem sižetiem tik filmas taisīt, – Ilgvars iesmējās. – Pārāk neticami.
– Tikpat neticami, kā divdesmit eiro maksāt par seksu? – atsmēju pretim.
– Nu, ja par maksu, tad par tādu naudu jau neko daudz nevar gaidīt… – Ilgvars apdomājās. – Tā jau tāda tālbraucēja atmesta žēlsirdība par fikso darījumu ceļmalā.
– Nebūsim stereotipiski, – steidzu Ilgvara domu gājienu novirzīt uz citām sliedēm. – Var taču būt, ka rezultātā izveidojies kāds skaists mīlas stāsts.
– Tu gribi teikt, ka es aiz mīlestības pret kādu varētu uzrakstīt uz naudas zīmes viņas telefona numuru? – viņš izsaucās un lika man apdomāties. – Un vispār – kāpēc gan tik daudz minējumu? Ņem manu telefonu un piezvani, citādi sadomāsi vēl nez cik versijas.
Taisnība gan, jo es jau iztēlē zīmēju pāris kaislīgas ainas. Tādu naudas zīmi iegūt varētu gan trepju telpā nejauši satikta, mīļuma izslāpusi vientuļniece, gan varietē dejotāja, gan ielas malā savu miesu tirgojoša sieviete. Tikmēr Ilgvars jau rakņājās pa priekšējo auto paneli un jau pēc brīža izcēla no turienes krietni nobružātu mobilo tālruni.
– Tas mans vecais, it kā darba darīšanām, bet es ļoti reti to izmantoju, – viņš paskaidroja. – Droši vari zvanīt. Vismaz noskaidrosim, kuram taisnība, tā ir sieviete vai vīrietis.
Pastiepis roku uz manu pusi, viņš pacietīgi gaidīja, kad es paņemšu telefonu. Vēl mirkli svārstījos, līdz neizlēmīgi pastiepu roku.
– Baidies? Darīsim tā: ja būs vīrietis, runāšu es, – piedāvājās Ilgvars. – Prasīšu Viktoru un pēc tam atvainošos, ka laikam jau esmu kļūdījies ar numuru. Pavisam vienkārši.
Patiešām. Ja atsauksies sieviete, prasīšu… Vai gan nav vienalga, kas atsauksies? Līdz šim piezvanīšana uz svešu numuru man nebija prasījusi tik daudz sadūšošanās. Sastādījusi numuru, vēl brīdi kavējos – vai man tiešām to vajag?
– Nu, zvani taču! – Ilgvars nepacietīgi skubināja.
Nospiedu zaļo klausulīti un, sirdij dobji pukstot, gaidīju signālu. Pēc neilga klusuma brīža saņēmu atbildi: “Atvainojiet, jūsu izsauktajam numuram nav adresāta. Lūdzu, izsauciet numuru un pārbaudiet to vēlreiz!” Izdzirdējusi, ka teksts tiek atkārtots arī angļu valodā, gandrīz vai atviegloti nopūtos un noliku telefonu. Acumirklī domās iestājās klusums jeb, kā teiktu meteorologs, bezvējš.
