Ar Ludmilu pirmoreiz satikos astoņdesmitajos gados, kad meklēju dzīvokli pilsētā. Tolaik viņa dzīvoja ķieģeļiem apmestas privātmājas vienā galā, bet otru vēlējās izīrēt. Māja jau tolaik bija ļoti veca, iztrupējušiem logiem un dūmojošām krāsnīm, atlupušās tapetes istabas kaktā bija piesūkušās ar pelējumu, un visu šo apstākļu pēc mēs nekļuvām par kaimiņienēm. Kaut kad pēc gadiem desmit satikāmies bibliotēkā, un Ludmila man lepni paziņoja: meita viņai sagādājusi siltāku mājvietu kādā daudzstāvu namā pilsētas centrā. Tolaik viņa vēl nesūrojās, ka piektais stāvs piecdesmitgadniecei esot krietni par augstu, vien jokojās, ka pie tāda treniņa sirds viņai būšot mūžīgi jauna.
Kad satikāmies pirms trīs gadiem, Ludmilai jau bija pilni astoņdesmit un viņa vairs nejokoja par sirds trenēšanu ar kāpšanu uz piekto stāvu. Vien reizi nedēļā sadūšojoties iznākt uz ielas un pagalmā pasēdēt uz soliņa un pēc tam lēnām kā bruņurupucis pa pakāpienam vien kārpoties atpakaļ. Sociālā aprūpētāja reizēm atnākot pie viņas, bet – kas tad tā par sabiedrību, tāds nieka ielāps vien esot. Kaut kā ļoti vientulīgi jūtoties. Meita ar znotu sen atraduši darbu ārzemēs, mazmeita tikai vasarā atlidojot. Varbūt es varētu kādu reizīti viņu apciemot, pastāstīt par jaunumiem un atnest kādu gardumiņu no veikala? Naudu viņa, protams, atdošot, lai par to nebēdājot. Protams, ka nespēju atteikt; kamēr vien neesmu aizlidojusi pie meitas un mazbērniem, varu izlīdzēt.
Tā mēs kādu laiku periodiski tikāmies, līdz Ludmila paziņoja, ka izlēmusi pārcelties uz laukiem pie attālas radinieces. Tamāra gan arī vairs neesot nekāda jaunuve, bet pie viņas vismaz nebūšot tik augstu jākāpj uz apsolīto istabu. Arī Tamāras dēls solījies abas pa svētdienām pieskatīt, tā ka gluži aizmirstas viņas nebūšot.
Daļu mantu no sava dzīvokļa Ludmila jau bija sapakojusi un sakrāmējusi istabas kaktā – tās ņemšot līdzi, bet tās lielākās – masīvo izvelkamo galdu un lielo skapi – varbūt es varētu izlīdzēt un kādam pārdot? Internetā it kā to varot itin viegli izdarīt. Negriboties radiem uzmākties ar tādām lietām, viņiem jau tā viņas dēļ daudz klapatu, vai gan man būtu grūti padot tautā kādu sludinājumu?
Apskatīju galdu – patiešām tīri labs, nesaskrambāts, nenobružāts, labi kopts, jo vienmēr saudzēts un apklāts bijis. Arī četrdurvju skapis ar visiem antresoliem itin glauns, pat atslēgas vietā un durvis nestāv greizi.
– Labi, mēģināšu, – piekritu palīdzēt.
Nofotografēju mēbeles, abas sacerējām tekstu, vienojāmies par simbolisku cenu, kaut pie pensijas katrs desmitnieks par tik pamatīgu preci būtu nopietns atbalsts. Ludmila gribēja, lai sludinājumā lieku savu telefona numuru, jo – viņa tak nepratīšot tik gudri sarunāt. Arī ar tiem iespējamajiem pircējiem drošāk būtu, ja es stāvētu blakus – ja nu kāds gribēšot viņu apšmaukt. Tik nopietni gan nebiju domājusi šajā darījumā iedziļināties, bet – ja jau kas tāds iesākts, tad godam jāpabeidz.
No izvelkamā galda atbrīvojāmies neticami ātri un vienkārši – pirmais zvanītājs jau tajā pašā vakarā atbrauca, samaksāja, izjauca un aiznesa – esot pamatīga mēbele. Abas ar Ludmilu nopriecājāmies: tas nu gan bija veikli. Kaut tikpat viegli jaunu saimnieku atrastu arī skapis! Mana nojauta gan par to lika šaubīties, jo skapji – tāda sarežģīta, masīva un grūti pārvietojama lieta.
Jau pirmie skapja kārotāji skaļi novaidējās pie vārdiem “piektais stāvs” (šo faktu zināmu apsvērumu dēļ nebiju ierakstījusi sludinājumā) un pat nevēlējās to apskatīt. Citi, it kā tikai piezvanot būtu attapušies, ka jābrauc paprāvs gabals tam pakaļ un vēl jāmeklē piemērots transports, sāka skaļi rēķināt, cik tāds skapis varētu izmaksāt un mēbeles cenu nosita līdz pārdesmit eiro. Kāds pārītis tomēr apsolījās piebraukt un preci apskatīt, un mēs ar Ludmilu jau cerīgi berzējām plaukstas: beidzot dzīvoklis būs brīvs! Kamēr sieva rūpīgi virināja skapja durvis un atvilktnes, kas arvien vēl darbojās ļoti nevainojami, vīrs pētīja kāpņu telpas margas un durvju ailes un sprieda, ka nākšoties mēbeli visai pamatīgi izjaukt, tad atkal no jauna salikt, kas, nenoliedzami, to sabojāšot. Vai viņiem tādus papildu darbus vajagot? Šito lietu vajagot pamatīgi apdomāt. Apsolījušies nākamajā vakarā atzvanīt, apjautājušies, vai gadījumā nepārdodas arī senlaicīgā etažere, kas stalti slējās virs līdzņemamo mantu kalna, un saņēmuši noliedzošu atbildi, abi steidzīgi atvadījās. Solīto atzvanīšanu no viņiem ar jebkādu atbildi mēs tā arī nesagaidījām.
Tad piezvanīja sieviete, kura sludinājumu teicās pamanījusi vēlā svētdienas vakarā. Ļoti pieklājīgi stādījusies priekšā kā Maruta no kaimiņu novada, viņa lēnīgā balsī sāka iztaujāt par mēbeles izskatu: cik durvju, plauktu, atvilktņu, spoguļu, kā ar slēdzenēm un putekļiem… Centos apmierināt viņas ziņkāri un piedāvāju pat aizsūtīt skapja foto. Noskaidrojusi, kurā vietā skapis īsti atrodas, viņa apsolīja padomāt un pēc pāris dienām piezvanīt vēlreiz. Mirkli pirms klausules nolikšanas sadzirdēju viņas balsi vēl ko jautājam. Izrādījās, sieviete attapusies pajautāt, kurā stāvā skapis atrodas.
– Ak, šis piektais stāvs! – nošausminājās arī viņa, tomēr pēc garas nopūtas lēnīgā balsī piebilda, ka varbūt viņa tomēr vēl piezvanīšot.
Divas nākamās dienas par skapi neviens neinteresējās, un es arī vairs negaidīju zvanu no Marutas, kura solījās padomāt. Tomēr viņa piezvanīja, tāpat kā iepriekš – vēlā pievakarē, un man atkal nācās uzskaitīt durvis, plauktus, atvilktnes, spoguļus, it kā iepriekšējās sarunas nemaz nebūtu bijis. Kādu brīdi man šķita: varbūt viņa domā, ka piezvanījusi kādam citam? Bet tad sieviete piebilda:
– Jā, jā, es atceros, to pašu jūs man teicāt arī pagājušoreiz. Bet tas piektais stāvs… Tas patiešām tā ir? – viņas balsī saklausīju patiesu neticību.
– Kāpēc gan lai es jums melotu? – jautāju gluži izbrīnīta.
– Nu, ja tas būtu pirmais stāvs, tad es to skapi paņemtu. Vai tad man žēl…
Neiedziļinājos pēdējā frāzē – tieši kā sievietei varētu būt žēl, vienīgi vēlējos konkretizēt, vai viņa vēl ir ieinteresēta skapja iegādē.
– Jā, jā, es to gribu, tikai – tas piektais stāvs…
– viņa lēnīgi novilka. – Es vēl pāris dienas padomāšu, labi?
Neiebildu, jo tāpat sapratu: lai istabu atbrīvotu, skapi tā vai tā nāksies izjaukt, ja arī neizdosies atrast kādu pircēju. Gan jau kāds praktiķis ar “zelta rokām” būs pateicīgs materiālus paņemt savā pārziņā, vismaz pāris tādus jau prātā turēju. Abas ar Ludmilu spriedām: vai tad mums žēl, galvenais, lai skapis beidzot tiek aizvākts, jo dzīvokļa atbrīvošanas termiņš nepielūdzami tuvojās.
Izrādījās, ka Marutai atkal bija vajadzīgas divas dienas, lai piezvanītu trešoreiz un pajautātu: vai tas skapis joprojām atrodas piektajā stāvā? Diemžēl.
– Varbūt es varētu to apskatīt? – viņa jautāja savā lēnīgajā manierē. – Es parīt pie jums aizbrauktu.
Neiebildu, lai gan sīks zemapziņas ķirmis jau skripstināja: nekas tur nesanāks… Ar tādu lēnīgumu, čammāšanos un neizlēmību nekur tālu nevar tikt, tāda mīņāšanās uz vietas vien sanāk.
Kad pēc divām dienām Maruta tomēr atbrauca, jau no pirmajiem viņas žestiem sapratu – arī šī vizīte mūs nevedīs tuvāk rezultātam. Lēnīgi izvirinājusi skapja durvis un atvilktnes, pārliecinājusies, ka viss patiešām darbojas, rūpīgi aplūkojusi spoguļus, plauktu dziļumos veltīgi centusies sataustīt putekļus, viņa gari novilka:
– Jā, nu ir jau gan vēl tīri labs. Tomēr piecdesmit eiro par tādu – tā kā drusku par daudz. Ja būtu pa trīsdesmit, tad tieši kā manai mājai. Ziniet, man tur piecas istabas, vietas daudz. Vienīgi – jums tas piektais stāvs…
Tā kā īsti nesapratu, kas man uz to būtu jāatbild, vienkārši klusēju. Ar katru nākamo viņas nopūtu: “Jāā, piektais stāvs… Ak, tas piektais stāvs! Nu, kāpēc piektais stāvs!” – sāku justies arvien vainīgāka, ka Ludmilas dzīvoklis atrodas tik augstu un ka mājām vispār tiek celti pieci stāvi.
– Ja būtu vismaz otrajā vai vēl labāk, ja pirmajā… – Maruta klusām pukstēja.
Tikai tad es pēkšņi attapos, ko viņa īsti gaidīja no manis: lai ES to skapi nogādāju uz pirmo stāvu, ja vien ne vispār uz ielas vai pat viņas mājās!
It kā nolasīdama manas domas, sieviete domīgi piebilda:
– Jā, ja kāds to skapi nogādātu manās mājās, es to noteikti paņemtu. Pat par piecdesmit. Vai tad man žēl? Man ir vieta, kur nolikt.
Īsu brīdi prātā apsvēru šo domu, bet uzreiz arī sapratu: mums nāktos krietni pārmaksāt. Nesēji, vedēji, turp un atpakaļ ceļš uz kaimiņu novada tālāko galu, kur gan jau nāksies visu atvesto arī izcelt, samontēt un nolikt vietā… Prātā saskaitīju visus iespējamos desmitniekus, un uzreiz kļuva skaidrs, ka tādā gadījumā skapja cena vismaz trīskāršosies. Vai Maruta gribēs maksāt tik daudz? Pašlaik izskatījās, ka viņa noskaņota kaulēties.
Tikmēr Maruta nez kā bija iemanījusies iedarbināt savus asaru dziedzerus, un viņas acis pēkšņi paloja kā pavasara palos pārplūdušas lāmas.
– Jums manis nemaz nav žēl? – sieviete drebošā balsī izdvesa. – Jūs varētu kaut solīti panākties man pretim!
“Kā viņa to dabūja gatavu?” nedaudz izbrīnīta, skatījos uz asarām, kas lēni ritēja pār sievietes vaigiem, bet Ludmila tikmēr savā vecišķajā balsī prātīgi noteica:
– Kundzīt, bet jums taču neviens nespiež to skapi ņemt! Nav te ko grīdu slapināt! Lai tas skapis stāv un gaida to, kuram patiešām būs vajadzīgs!
Asaru pilnām acīm paskatījusies uz mums, sieviete noslaucīja vaigus un, it kā atvadoties no skapja, izteiksmīgi pamāja tam ar roku, un pagriezās uz durvju pusi.
“Ir nu gan aktrise,” nodomāju un sapratu, ka jautājumam “nu, tad kā?” šeit nav vietas. Viss jau tāpat bija skaidrāks par skaidru: tās bija mūsu nenotikušā darījuma beigas.
Protams, ka Marutas balsi tuvākajā nākotnē necerēju dzirdēt, tāpēc liels bija mans izbrīns, kad pēc divām dienām vēlā pievakarē telefona displejā atkal ieraudzīju vārdus “Maruta Skapis”.
– Tas skapis vēl joprojām atrodas piektajā stāvā? – izlaizdama pieklājības pēc gaidīto sasveicināšanās frāzi, viņa vaicāja tieši un nepārprotami.
Nebiju gatava šādam pēkšņam jautājumam, tāpēc nekas asprātīgs mēles galā negadījās.
– Jā, tas vēl ir turpat, – lēnīgi noteicu un katram gadījumam pajautāju: – Varbūt esat atradusi transportu?
Sieviete, brīdi paklusējusi, skaļi nopūtās klausulē, un arī šī saruna beidzās bez cerīgiem atvadu vārdiem.
Tikmēr Ludmila par skapja nebūšanām bija pažēlojusies Tamārai un tā savukārt dēlam, kurš bija apsolījies tuvākajās dienās šo lietu atrisināt. Jau nākamajā rītā Ludmila saņēma rīkojumu skapja ņēmējus vairāk nemeklēt – esot atradušies gan ieinteresēti gribētāji, gan vedēji. Tādēļ, kad pēc divām dienām vēlā pievakarē mana telefona displejā atkal parādījās vārdi “Maruta Skapis”, es jau zināju pareizo sasveicināšanās frāzi:
– Nē, skapis vairs nav piektajā stāvā. Tam atradās pircēji.
– Kā?! Manam skapim? – sievietes lēnīgais tonis acumirklī izmainījās uz satraukto lai neteiktu – izmisušo. – Es taču gribēju to ņemt! Kāpēc jūs mani nepabrīdinājāt!? Kā jūs tā varējāt!? Es jutos tik droša – kamēr tas atrodas piektajā stāvā, neviens to nepaņems!
– Ja jūs to skapi patiešām būtu gribējusi, jūs jau sen to būtu paņēmusi, – atļāvos ignorēt viņas eksaltētos izsaucienus un nevajadzīgas attaisnošanās vietā pielietot loģiku. – Jūs pat ne vārda nebildāt, ka plānojat to paņemt, turklāt ilgāk to glabāt tāpat nebija iespējams, dzīvoklis bija jāatbrīvo.
Savienojuma otrā galā iestājās ilgstošs klusums, un es jau iztēlojos, kā Marutas acis atkal sāk palot kā lāmas pavasara plūdos. “Savāda sieviete,” tobrīd nodomāju, un man pat prātā neienāca, ka viņas savādību tā pa īstam sajutīšu nākamajā vakarā, kad viņa piezvanīs vēlreiz, lai skumju pilnā balsī pajautātu:
– Tas skapis patiešām vairs neatrodas piektajā stāvā?
