Martu es atceros kā dzīvesgudru, sirsnīgu un mātišķu sievieti, kaut zinu – viņai nekad nav nācies auklēt jaundzimušo. Sirds siltums un maigums viņai, šķiet, jau pats no sevis ticis ielikts pūrā. Ja nebūtu nācies izdzīvot smagos pēckara gadus ar bažām par mātes novārdzināto veselību, par dienišķo kumosu, kas, smagā darbā iegūts, pašaizliedzīgi tika atvēlēts sirdzējai, varbūt arī viņa būtu iepazinusi pilnvērtīgu ģimenes laimi.
Es mācījos septītajā klasē, kad līdz ar zināšanām par laukuma un tilpuma aprēķināšanu, par figūru izmēriem un izvietojumu, iepazinu skolotāju Martu. Meitenēm parasti neinteresējot nedz matemātika, nedz fizika. Es aizrāvos ar ģeometriju, man tā padevās un patika. Tagad domāju: par to man jāpateicas tieši skolotājai Martai, viņas prasmei ieinteresēt, izskaidrot, iztēloties.
Šķiet, tieši ģeometrija man lika ielāgot un izprast dažus intuitīvi acīmredzamus Eiklīda postulātus, ko vēlāk dzīvē esmu izmatojusi kā labi iesakņojušos aforismus: “Visi taisnie leņķi ir vienādi”, “Divus punktus var savienot ar vienu vienīgu taisni”, tajā pašā laikā neaizmirstot aksiomu: “Uz katras taisnes atrodas vismaz divi dažādi punkti”. Vēlāk izpratni par dzīves likumsakarībām padziļināja stereometrija: “Divas vienā plaknē paralēlas taisnes nekrustojas.” Atlika tikai iedziļināties, salīdzināt un izprast, lai attiecīgajā brīdī izceltu priekšplānā.
Skolotāja Marta nebija no tām, kas ar lineālu sita pa pirkstiem, pamanot tos kontroldarba laikā slepeni meklējoties starp mācību grāmatas lapām. Viņa nemēdza piezagties no aizmugures, lai pēkšņi noliektos, palūrētu pār plecu un tādā veidā pārbiedēto skolēnu novestu līdz sirdsklauvēm. Viņa nepacēla balsi, lai apsauktu, gluži otrādi – ar daudznozīmīgu klusuma brīdi godināja nemiera cēlāju, lai pēc tam mierīgi pajautātu: “Man atkārtot?” Tas atbruņoja, nomierināja un atgrieza pie kārtības. Radīja patiesu cieņu un vēlmi būt priekšzīmīgam. Ja tolaik skolā būtu bijis ģeometrijas pulciņš, mēs būtu satuvinājušās jau tajā laikā.
Kā zināms, dzīve itin bieži mēdz izmest līkumu, lai vēlāk atkal savestu kopā tos cilvēkus, kas viens otram vajadzīgi, kaut vai uz īsu brīdi, lai vēl kaut ko iemācītu. Kad skolotāja Marta ienāca bibliotēkā, lai kļūtu par lasītāju, es sapratu, ka ir pienācis mans laiks iepazīstināt ar figūru izvietojumu telpā. Pēc daudziem gadiem, kad Martas acis sāka piekust no lasīšanas, kad gluži pagurušas ietina viņu mulsinošā miglā, es kļuvu par balsi, kas turpināja viņai priekšā lasīt grāmatas. Mēs kļuvām par diviem punktiem vienā taisnē vienā plaknē. Izvēlējāmies gan reiz lasītās, gan vēl neiepazītās grāmatas, īsās pauzītēs malkojām tēju un atcerējāmies skolas gadus. Kad vēlāk viņai piedāvāju kasetēs un diskos ierakstītās audiogrāmatas, Marta atzinās, ka pietrūkstot manas balss, bet… nedrīkstot jau tā bezgalīgi izmantot viena aizņemta cilvēka laiku. Toreiz biju gatava viņai piedāvāt savu brīvo laiku, jo labi apzinājos, cik vientuļam cilvēkam var būt svarīga otra cilvēka sabiedrība. Viņa pieklājīgi atteicās, apsolot rast citu risinājumu.
Kad dzīve man piedāvāja veikt ģimenisku misiju ārzemēs, šī saikne pārtrūka, bet tās vietā uzradās cita. Sociālajos tīklos mani uzmeklēja studiju laika paziņa Veneranda. Savulaik pabeigusi vēsturniekus, viņa bija iekārtojusies darbā kādā muzejā, kas izrādījās klusībā lolots Venerandas dzīves sapnis. Kā tagad zinu, šīs profesijas izvēlei par iemeslu kalpoja slimība, ar kuru meitenei nācies sadzīvot jau no bērnu dienām. Tā apgrūtināja kustības, un, gadiem ritot, atstāja iespaidu arī uz redzi. Jau studiju gados sīkās drukas lasīšanai viņa izmantoja lupu, bet vēlāk, darbā muzejā, tā kalpoja Venerandas tēla veidošanai. “Tā skrupulozā pētniece,” dzirdēju sakām apmeklētājus, kad reiz apciemoju viņu darbā. Jau todien apjautu, ka cilvēka laimes sajūtai patiesībā vajag tik maz: būt redzīgam un kustīgam.
Kad pirms nedēļas Lielvārdē atkal tikos ar Venerandu, nu jau pilntiesīgu pensionāri, laiks ar skolotāju Martu izkāpa no pagātnes kā viena no divām paralēlēm šajā plaknē. Savulaik viņas abas bijušas zinātkāras, grāmatu pasaulei līdzi dzīvojošas zinību krājējas un devējas, vēlāk acu spožumu zaudējušas, bet nepadevušās, vien kādā skumju brīdī reiz teikušas:
– Tik ļoti gribētos visu skaidri redzēt savām acīm, bet… labāk par to pat nedomāt.
Spēju saredzēt savu apkārtni Veneranda pavisam nav zaudējusi. Kad tikāmies pirms gada, viņu sadusmoja mans brīdinājums: “Uzmanīgi, trepes!” Siluetus, lielos priekšmetus, spilgtās krāsas un gaismas viņa joprojām uztver labi. Savā dzīvoklī orientējas un darbojas patstāvīgi, arī virtuvē, kur viss nepieciešamais nolikts pa rokai. Kafiju uzvārīt trim ciemiņiem un ieliet tasēs man viņa neatļauj. Pati! Ar tausti viņai viss esot kārtībā.
Arī agrāko optimismu Veneranda nav zaudējusi, vismaz cenšas mums izrādīt savu prieku un enerģiju, uztur asprātības latiņu un laiku pa laikam draudzīgi iedzeļ. Es par to neļaunojos, viņai ir atļauts jokot par manu redzīgumu. Man tikmēr prieks, ka viņa nav padevusies grūtsirdībai.
Venerandas lepnums ir jaunā datora klaviatūra ar krāsainiem un izgaismotiem taustiņiem, tāpēc viņai ir ko stāstīt gan par savām prasmēm internetā, gan jaunajiem draugiem, no kuriem dažiem arī ir zināmi kustību un redzes traucējumi. Kāds no viņiem pat bijis ciemos, apbrīnojis Venerandas patstāvību un aicinājis precēties. Laikam jau pārāk strupi atteikusi, jo šis uzreiz nopietni sācis runāt par sociālā dienesta palīdzību. Par to Veneranda pat dzirdēt negribējusi, tāpēc apskaitusies un prātvēderi izdzēsusi no draugu pulciņa.
Cits Venerandas lepnums ir pašas tamborētie gaumīgie dīvāna un krēslu pārklāji. Kad prāts kļūstot nemierīgs, tad viņa ņemot rokās tamboradatas. Sen apgūtā prasme tagad izrādoties ļoti noderīga: uzliec mūziku, aizver acīs un tik ceikini ar adatu uz priekšu. Taisnam gabalam lielas prasmes nevajagot. Arī savas tuvākās draudzenes apdāvinājusi ar tepiķiem un spilvenu pārvalkiem.
Uz veikalu aiziet Veneranda spēj pati. Tur pārdevēja viņai laipni visu vajadzīgo saliek somā, ja kas jautājams, paskaidro. Neko daudz gan Veneranda tur nepērk, tikai pašu nepieciešamāko, to, ko viegli pašai pagatavot. Kādu gardumu atļaujas vienīgi pensijas saņemšanas dienā – tie tādi kā svētki: re, par vēl vienu dzīves posmu bagātāka kļuvusi!
Klausos Venerandas nedaudz satraukto stāstījumu, kura mērķis acīmredzot ir pierādīt: viņa vēl var! Pati! Klausos un atpazīstu sen zināmos, raksturīgos žestus: lai labāk ieklausītos, sieviete reizēm noliec galvu uz sāniem, reizēm piever acis. Tagad ievēroju jaunas nianses – Venerandai iepaticies ar visu ķermeni pagriezties runātāja virzienā, kā arī ar žestu norādīt virzienu uz sarunu biedru, kuram vēlas uzdot jautājumu. Sēžot starp diviem runātājiem, sanāk tāda interesanta grozīšanās, par ko Veneranda pati skaļi pasmejas:
-Tā man tāda efektīga pēcpuses masāža!
Pirms dodamies pastaigā, Veneranda vēlas pārģērbties, un izsmalcinātā platmale liek saprast, ka viņa joprojām velta uzmanību savam ārējam izskatam. Arī kleitas viņa izvēlas pati. Tās akurāti sakarinātas uz statīva, it kā gaidītu savu iznākšanas mirkli. Koši zaļa, koši sārta, koši dzeltena, šodien – debesszila.
Staigājot pa parku, kurā kādreiz pavadīts tik daudz laika, viņa tomēr pieķeras elkonim – seno ozolu saknes tā vien kāro kādu neuzmanīgo paklupināt:
– Vai neapgrūtināšu? Jaunas kurpes uzvilku, vēl nav iemācījušās mani nest.
Uz īsu brīdi apstājamies pie Lielvārdes dižakmens – Lāčplēša gultas. Atceros sen dzirdēto ticējumu: vajagot plaukstas piespiest akmenim un kaut ko ļoti, ļoti vēlēties. Šķiet, pati Veneranda man to reiz stāstījusi, un klusi piebildusi:
– Varbūt kāds to brīnumu arī piedzīvo, diemžēl, ne es…
Turpat blakus esošā no akmens atšķeltā daļa jeb Lāčplēša sega silti vilina apsēsties, un mēs uz brīdi pieklustam. Laikam jau domājam katra savu domu, jo Veneranda pēkšņi ierunājas:
– Man šķiet, es redzu Daugavu. Ne tikai sajūtu tās maģisko auru, bet it kā redzu caurspīdīgu mākoni virs tās! Saulē mirgojošus sudraba vižņus ūdenī, debess zilgmi un dūmakainu dzelmes vilinājumu, viņā krastā augošā meža ēnainus atspulgus. Mākoņu gubeņus un – mazu laiviņu tālumā…
Veneranda turpina iztēloties, un es apjaušu: tik dzīvīgas saglabājušās krāsas viņas atmiņā! Tik reālas un skaidras! Turklāt tik spilgtas un dzejiskas izjūtas! Varbūt tieši šī vieta ir Venerandas spēka avots?
Kad pēc maza laiciņa piestājam pie mūžīgi vecā ozola stumbeņa, kas reiz izcelts no Daugavas dzelmēm, bet tagad saulē izkaltis un aicinoši tuvs, redzu Venerandas pirkstus iztaustām tā sīkās plaisas. Piespiežu viņas plaukstu raupjajam, saulē sasilušajam koka bluķa sānam un jautāju:
– Vai šo tu redzi?
Brīdi ieklausījusies sen mirušā koka mierā, Veneranda nopūšas:
– Dvēsele viņam vēl ir dzīva, kaut acis vairs neredz nedz putnus, nedz mākoņus, nedz likteņupi… Es bieži šurp nāku. Mums ir kopējas atmiņas.
Jūtu, ka smagnēja grūtsirdība iezogas domās, bet ne jau tādēļ tālu ceļa gabalu braukušas… Prieka sajūtu reizēm varot atgūt ar kaut ko garšīgu, tāpēc – dodamies elegantas ēstuves meklējumos. Veneranda gan nedaudz satraucas, bet man izdodas viņu nomierināt – izvēle ir mūsu rokās, jutīsimies neērti, aiziesim.
Kad apsēžamies restorāna āra terases stūrī, man vispirms tēlaini jāapraksta, kā izskatās ziedi stilizētās sētas malā un salvetes uz galda, kādas piedevas ievietotas statīvā, ko piedāvā košā reklāma, un cik apmeklētāju vēl gaida pasūtījumu. Dzirdētais viņu iedrošina, un savu ērto sēdvietu Veneranda jau pati apraksta ar smaidu sejā. Būs labi.
Kad vēlāk pie blakus galdiņa iesmejas bērns, man jāpastāsta, kas viņu sasmīdinājis – vai apkārt notiek kas interesants? Kurš sasmīdināja? Vai smejas vēl kāds? Ko dara vecāki?
Kad izdzirdam kādas jaunas apmeklētājas prasību pēc oficiantes, arī Veneranda saausās: tas tomēr ir notikums! Jautājums gan ir visai prozaisks: kas ir tas, kas rāpo pasūtītajos salātos? Oficiante mazliet neveikli atgādina, ka kliente izvēlējusies ēst laukā, bet tur, kā zināms, mēdz būt gan mazas mušiņas, gan vabolītes. Atbilde meiteni neapmierina, bet Veneranda sāk pukstēt, ka nu gan izvēlīga jaunatne gadījusies, papūt nost un ēd tālāk.
Pusdienām esam izvēlējušās ēdienu, kam nevajag nazi, tāpēc Veneranda atslābst un sāk izbaudīt atmosfēru. Pat neatceroties, cik sen bijusi restorānā. Esot gan aicināta, bet baidījusies, kā viņa tur pratīšot uzvesties, kā kumosu mutē dabūšot. Izrādās – tas viss nav nemaz tik sarežģīti.
Saldējuma kokteilis pārspēj visus šīsdienas mazos priekus, un es ar sajūsmu vēroju, cik ļoti Venerandu iepriecinājusi šī diena. It kā parasta diena, piepildīta ar labi zināmiem sīkumiem: kopīgu kafiju un parunāšanos, kopīgu izbraukumu un pastaigu, pusdienām neierastā vidē, bet tajā pašā laikā – ar pleca sajūtu un noskaņām, kas spēj iedrošināt un pacelt. Veneranda saka, tas viss pateicoties man, bet es iebilstu – viņa jau pati! Bez kurnēšanas un čīkstēšanas par neizdevušos dzīvi, bez pārmetumiem un vainīgo meklēšanas. Spītīgi pašapliecinoties un turoties pie dzīves ar savu garšas sajūtu.
Tikai atvadoties uzzinu, ka Venerandai ir arī neliels dārziņš – mazs zemes pleķītis, kurā viņa kādreiz audzējusi zaļumus, bet tagad iekopusi zālāju un puķu dobi. Pavasarī tur smaržojot narcises un hiacintes, vēlāk lilijas un pujenes, pašlaik flokši. Lielākā bauda esot zālājs. Tur varot bezrūpīgi apgulties, baudīt smaržu un saules vannas. Tur Veneranda jūtoties kā karaliene. Tur, bezdarbībā vāļājoties, viņa arvien biežāk domās pieskaroties neredzamajam jeb pareizāk – vairs nesaskatāmajam: vasaras raibumiem uz sejas, seniem krāsu zīmuļiem kastītē, diegu spolītēm sešdesmit nokrāsās, grāmatu muguriņām plauktos, burtiem un zīmējumiem lappušu atvērumos, izšuvumiem no mātes mantoto dvieļu galos, rakstainajai galdsegas malai, gravējumiem uz trauku apmalēm…
Atvadu brīdī pieglaužoties plecam, Veneranda notrauš ilgi aizturētu asaru:
– Ja nu es tevi nākamreiz vairs nesaredzēšu?
Man ietrīsas balss, un tomēr es saņemos:
– Tu mani sadzirdēsi un sajutīsi. Mēs atkal iesim pāri ozolu saknēm, skatīsimies Daugavu un bezgalīgi ilgi sūksim saldējuma kokteili.
Vēlāk vakarpusē ilgi domāju par viņu un atceros skolotāju Martu. Kas bija viņas spēka avots, tik ilgus gadus dzīvojot vienai? Cik ļoti viņai pietrūka grāmatas dienā, kad acis vairs nesaskatīja burtus? Kam viņa domās gribēja pieskarties, ko iztēlē ieraudzīt? Cik žēl, ka to savulaik neiedomājos pajautāt.
Aizveru acis un mēģinu iztēloties to neredzamo pasauli, kas ap mani… Savā dzīvoklī it kā viss ir zināms, un tomēr roka kļūdās – nesatausta, apgāž, maldas tukšumā… Kļūst mazliet baisi… Cik viegli ir palikt gaismā.
– Iveta Krūmiņa
