Aivita piederēja tai sieviešu kategorijai, kura neticēja interneta iepazīšanās portālos lasāmajai informācijai un tātad – nevienam vārdam, ko par sevi tur rakstīja dažāda vecuma vīrieši. Viņas nelielā pieredze, kas vainagojās ar trim tikšanās reizēm, izrādījās pilnīgi pietiekama, lai izdarītu vispārīgus secinājumus par tur sastopamajiem kungiem. Visi rādījās tik izskatīgi, gudri, cienījami un pārtikuši, ka grūti izvēlēties vienu, bet atlika tikai norunāt tikšanos, kad atklājas visai apšaubāmas “sīkas” neveiksmes: bankas kontā tieši šajās dienās krīze, auto – kāda nelāga sagadīšanās – darbnīcā, mājās – ieildzis kosmētiskais remonts, un galu galā – galvā tukši salmi. Prasti un sāji joki, vulgāra runa, turklāt vēl – koncentrēts egoisms “es, man, par mani, ar mani”. Tāpēc Aivita vairs necerēja. Reizēm vakaros, kad smeldzošo vientulības sajūtu kā ielāps uzlaboja salda vīna malks, šad tad vēl uzrakstīja kādam, kad šķita – šis nu atkal sev pieaudzējis eņģeļa spārniņus. Izlika cilpas un lamatas, un jūsmoja, kad kārtējais upuris tajās iekrita, un nekautrējās norādīt, kuros teikumos, frāzēs vīrietis sapinies pats savās puspatiesībās.
Vidvuds, kurš iepazīšanās portālā sevi bija nosaucis par Jāni, tomēr šķita savādāks, varbūt tāpēc, ka neizplūda garos skaidrojumos, necentās izskatīties labāks un jau pašā sākumā atzinās savos trūkumos. Viņš ari neizplūda salkanos komplimentos, jau pirmajā vēstulē neinteresējās par krūšu izmēru un citiem intīmiem sīkumiem, un nesteidzās ciemos jau nākamajā vakarā. Viņam varēja uzdot normālus jautājumus: kur strādā, kādā amatā, kāds ir ģimenes stāvoklis, kādi nākotnes mērķi. Vidvuda sniegtā informācija bija viegli pārbaudāma citos sociālajos portālos, turklāt starp viņa draugiem nebija daudz sieviešu. Tas viss Aivitai ļāva aizrauties un nopietni ieinteresēties par simpātisko un nobriedušo vīrieti, kaut arī abus šķīra vairāk nekā četri simti kilometru.
Tas, ko Vidvuds sauca par trūkumiem, Aivitai šķita tieši ieguvums. Arī viņai patika iepriekš visu izplānot, nevis ļauties nejaušībām un negaidītiem notikumu pavērsieniem. Pēkšņa plānu maiņa viņu drīzāk kaitināja un spēja pat aizdot dusmas.
Pedantiska kārtība mājās patika arī Aivitai. Katrai lietai bija sava sen ierādīta un zināma vieta, un tas šķita tikai ērti un pareizi. Protams, Aivita spēja aizdomāties līdz tam, ka divas pedantiskas kārtības būs diezgan grūti apvienot, bet – vai nu divi pusmūža cilvēki nespētu atrast kompromisu…
Tīra virtuve, tīra grīda un drēbes – tas viss šķita tik pašsaprotams, ka radīja jautājumu: kāpēc Vidvuds to īpaši uzsver? Noskaidrojās, ka bijusī sieva aizrāvusies ar TV seriālu skatīšanos, un mājas darbus atstājusi uz “pēc tam”. Uz tā balstījās arī Vidvuda nepatika pret kaislīgām seriālu cienītājām, un Aivita ar sajūsmu piekrita – tie nudien aizņem pārāk daudz laika no dzīves.
Vidvuda minētais trūkums – absolūts šlāgermūzikas noliegums – Aivitu vispār nesatrauca. Viņa jau no skolas gadiem bija rokmūzikas piekritēja, bet klausījās arī kantri un ritma mūziku. Izbrīnīja Vidvuda izvirzītais noteikums: virtuvē saimniekos viņš un tikai viņš. Kaut kā savādi tas izklausījās. Aivitai pašai patika gatavot, turklāt – pēc savas gaumes. Un ko tad, ja viņai negaršos?
Bet ko nu tik ļoti steigties uz priekšu, vispirms būtu jāsatiekas, lai saprastu, vai starp abiem veidojas fiziskā pievilcība. Aivitai jau bija gadījies tikties ar tīrīgu, kārtīgu un visādā ziņā pareizu vecpuisi, tāpēc tagad prāts mudināja nesteigties ar sacerēšanos. Turklāt viņiem tik labi padevās vēstuļu un īsziņu rakstīšana! Aivitai netrūka izdomas jautājumu uzdošanā, Vidvuds ar laiku iemācījās atbildēt arvien asprātīgāk, un tas patika abiem. Īsās telefona sarunas izvērtās daudz lietišķākas, tāpēc abi turpināja sarakstīties: dienu sāka ar labrītu, vakaros sūtīja saldu sapņu vēlējumus, pa vidam paspējot viens otram uzdāvināt smaidu.
Aivita bija pirmā, kas pamanīja – pirmo vēstuli Vidvudam viņa nosūtījusi pirms trim mēnešiem! Varbūt iepazīšanās testa režīmu jau varētu pārslēgt uz izmēģinājuma tikšanos? Vidvuds neiebilda, un piedāvājās jau tuvākajā nedēļas nogalē atbraukt ciemos, vienīgi brauciens patāls, varbūt sestdien uz vienu pusi, bet svētdien atpakaļ?
Aivita pirmajā brīdī nopriecājās: protams, kā gan savādāk! Viņa gaidīšot ar nepacietību! Tomēr pēc brīža atcerējās – sestdien viņai jābrauc pie mazdēla uz dzimšanas dienu. Varbūt nākamnedēļ? Vidvuds padomāja – nē, nesanākšot, mātei apsolījis braucienu uz kapiem – tēvam piemiņas diena. Tad jau pēc tam.
Tomēr nesanāca arī pēc tam – vienu sestdienu Aivitas ansamblim uzstāšanās Zemgalē, citu sestdienu – Vidvuda kaimiņam bēres. Vienu sestdienu Aivitas darba kolektīva ekskursija uz Igauniju, citu sestdienu – Vidvuda dēlam izlaidums. Izskatījās, ka tamlīdzīgi iemesli sastājušies rindā, turklāt – tieši tādā secībā, lai tad, kad vienam brīvs, otrs būtu – aizņemts. Pa šo laiku viņi bija apmainījušies ar tik daudz fotouzņēmumiem, ka notikumu patiesums nebija apšaubāms.
-Tas ir tāds sasodīts liktenis, kas mums neļauj satikties! – Aivita skumji teica klausulē, bet vēlāk rakstīja: “Tas ir pārbaudījums mūsu pacietībai. Laikam vēl neesam gatavi tikties. Bet – kas lēnu nāk, tas labi nāk.”
Tikai pēc pāris mēnešiem Vidvuds piezvanīja, lai apņēmības pilns paziņotu:
– Sestdien braucu! Neko negatavo, es pats visu, arī zivis un pīrāgus pēc savas receptes.
Aivita samulsa – kā tad tā? Kā lai viņa pārsteidz ciemiņu, ja ne ar gardu maltīti? Kaut ko viņa tomēr gribēja arī pati – varbūt itāļu salātiņus no mēles vai vistas gaļu ar medus mērci, garneles uz grila vai lasi cepeškrāsnī…
Tā nedēļa abiem pagāja īsziņās izvērstos draiskos un krietni ķircinošos plānos par to, kāda būs viņu pirmā tikšanās, kādas un cik sveces Aivita aizdegs uz galda, ko un kā viņi ēdīs un ko uzdzers, ko piekodīs un ko saldu desertā palaizīs. Ko viens teiks un otrs atbildēs, kādu mūziku Aivita uzliks un kā Vidvuds uz to reaģēs, cik noguris būs pēc tālā ceļa un pēc kura ēdiena aizmigs. Jo tuvāk nāca sestdiena, jo vairāk abi dzirksteļoja asprātībā. Zemtekstos jaušamais erotisms Aivitas jutekļos iedvesa sen nejustu saldmi.
Piektdienas pēcpusdienā Vidvuds paziņoja, ka, mājup braucot no darba, mašīna salūzusi ceļa vidū. Viņa teikto apstiprināja bildē labi samanāms dūmu mākonis, kas lēnām izklīda ap pacelto motora pārsegu. Vidvuda cerība, ka līdz sestdienas pusdienlaikam auto tiks salabots, neizklausījās pārliecības pilna. Kura remontdarbnīca gan sestdienās normāli strādā? Vai nu gribēs piemaksu par darbu, vai plātīs rokas, ka nav detaļu – sprieda Aivita.
Sestdienas rītā viņa saņēma gan apstiprinājumu savām aizdomām par Vidvuda auto remonta iespējām, gan stingru solījumu ciemos ierasties nākamās nedēļas nogalē. “Kaut negaiss ar krusu kapās zemi, kaut zibens lieks kokus līdz zemei, es būšu klāt!” Vidvuds rakstīja un īsziņai pievienoja virkni īstu vīru smaidiņus.
Aivita noklusēja, ka tajā sestdienā ielūgta uz dzimšanas dienu. Draudzeni apciemos piektdienas vakarā, gan jau viņa piedos. Tik ilgi gaidīto tikšanos tāds sīkums nedrīkstēja aizkavēt.
Šajā nedēļā abi sazinājās mazāk – varbūt tāpēc, ka aizņemtība bija lielāka, bet varbūt tāpēc, ka viss jau bija izrunāts iepriekš. Tikai piektdienas rītā Aivita attapās, ka jāpacenšas uzšķilt erotisko dzirksti, un samulsināja Vidvudu ar īsziņu – kādas krāsas apakšveļu viņam patīk sievietei novilkt? Viņš ilgi neatbildēja, Aivita jau nodomāja, ka atļāvusies pārāko vaļību. Tikai vēlā vakarā pienāca atbilde, kuru izlasot atgriezās pazudušais noskaņojums. “Caurspīdīgu,” rakstīja Vidvuds un atvainojās, ka “pazudis cepeškrāsnī”. “Gatavojas,” Aivita pasmaidīja un labpatikā izstaipījās gultā. Savus virtuves darbus viņa sāks agri no rīta.
Kurzemes pusē tā sestdiena iesākās ar tumšu mākoņu pulcēšanos pamalē, un jau pēc nepilnas stundas spēcīgs negaiss brāzās pāri visam, kas turējās pretim. Vidvuds ar bažām lūkojās debesīs, bet šo braucienu atlikt nedrīkstēja. “Tas jau tikai parasts negaiss,” viņš sevi mierināja, bet prātā ieskanējās paša rakstītā doma: “Kaut negaiss ar krusu kapās zemi, kaut zibens lieks kokus līdz zemei, es būšu klāt!” Kas viņa prātu tobrīd urdīja? Pēc stundu ilgas lavierēšanas starp negaisa nolauztiem zariem un vēja triektiem kartona, plastmasas un metāla priekšmetiem, viņš apstājās ceļmalā, lai atpūstos. Nosūtījis Aivitai īsziņu “Jau gaidi? Drīz būšu”, Vidvuds atlaidās krēslā, lai nedaudz atpūstos. Lietus vienmērīgā kapāšana uz mašīnas jumta, vēja klusinātā dīdīšanās gar auto stūriem nemanot uzdzina miegu, un Vidvuds iesnaudās.
Aivita tikmēr gatavojās. Uzlika atskaņotājā disku ar romantisku mūziku, iejauca mīklu smalkmaizītēm un sāka griezt salātus. Uztvērusi ritmu, gatavoja mērces, ielika cepeškrāsnī pīrādziņus ar pekanriekstiem, izvēlējās traukus un saklāja galdu, iegāja dušā noskalot sviedrus. “Viņš laikam jau pavisam tuvu,” viņa nodomāja un no sava parfimērijas krājuma izvēlējās pašu maigāko lavandu aromātu.
Tad atcerējās par svecēm, nocēla no skapjaugšas kasti ar stikla svečturiem, noslaucīja putekļus, nedaudz pārbīdīja mēbeles, izvietoja sveces, vēlreiz iegāja dušā, lai noskalotu sviedrus. “Viņš laikam nebrīdinās ar īsziņu,” Aivita nodomāja. Vēlreiz ieskatījusies savā parfimērijas krājumā, viņa izvēlējās ilgi noturīgo tējas rožu aromātu.
Kaut kad ap to laiku Vidvuda mašīnas tuvumā bija nodārdējis spēcīgs grāviens, sašķeļot uz pusēm kādu vecu liepu. Uztrūcies no snaudas, Vidvuds aptvēra, ka divas stundas laika ir pazaudējis. “Iedzīšu,” viņš nodomāja un metās cīņā ar negaisa brāzmām un lietu. Aivitu labāk nesatraukt ar ziņu, ka negaisa dēļ aizkavēsies. Kaut kad taču tās brāzmas beigsies!
Pēc nepilnas stundas Vidvudam sāka likties, ka samilzušais negaisa mākonis spītīgi turas tieši virs viņa mašīnas. Prātīgāk šķita apstāties un nogaidīt. “Vajadzētu uzrakstīt Aivitai,” viņš nodomāja, bet roka, neveikli sniegdamās pēc telefona, notrauca to zemē un nesteidzās pacelt. “Tūlīt jau braukšu,” prāts atrada attaisnojumu, “un iedzīšu.”
Brāzmas nemazinājās, bet ilgāk gaidīt vairs nevarēja. Jau tā trīs stundas bija nokavētas. Vidvuds saberzēja deniņus un plaukstas, un brauca. Milzīgais sasprindzinājums saasināja sānu redzi, tāpēc nejauši pamanītā gaišā debessmala austrumu pusē deva cerību – Vidzemes virzienā braukšana būs daudz vieglāka.
Aivita tikmēr bija apsēdusies iepretim pulkstenim un skaitīja mirkļus. “Vidvuds rakstīja: trīs ar pus stundas, un būšu pie tevis. Tātad – tūlīt… Varbūt man iedzert glāzi vīna? Drosmei.” Atvērusi ledusskapī noglabāto pudeli, Aivita kāri iesūca pirmo malku. Pēc otrās glāzītes viņai radās jau krietni pārgalvīgāka doma: “Varbūt uzvilkt caurspīdīgo peņuāru?”
Kaut kad vēlāk viņa saņēma ziņu no draudzenes – ar vētras postījumiem Kurzemes pusē. “Ak, vai! Bet Vidvuds? Viņš taču ceļā!” Aivita satraucās. Negaidītā ziņa izraisīja sliktas priekšnojautas, izsauca sviedrus un nelabu dūšu. “Bet varbūt tas no vīna?” Aivita paskalināja pustukšo pudeli. “Vajag tikai atrast tālrunī viņa numuru, piezvanīt un izdzirdēt: “Esmu tepat aiz durvīm” – un sirds nomierināsies.”
Taču Vidvuda telefons neatbildēja, un Aivita juta, kā satraukuma radītais nelabums izteikti sāk spiest uz pakrūti. “Jāieiet dušā,” viņa sevi mierināja un jau pēc brīža ļāvās vēsa ūdens strūklai. “Būs labi, viss būs labi,” viņa atkārtoja vēl un vēlreiz. “Vidvuds taču rakstīja: “Es būšu klāt!” Tātad – būs. Viņš allaž turot vārdu.”
Iznākusi no dušas, Aivita vēlreiz pārlūkoja savu parfimērijas krājumu un izvēlējās tveicīgās tropu nakts spēcīgo aromu – tas varbūt saplūdīs ar nodevīgo vīna smaržu, un neliks sniegt paskaidrojumus. Uzvilkusi caurspīdīgo peņuāru, viņa ieņēma vietu pie loga un skaitīja mirkļus.
Pulkstenī Aivita vairs neskatījās, tāpēc nezināja, cikos īsti Vidvuds ieradās, bet kāda gan tam nozīme? Galvenais, ka ieradās. Nolicis koridorā trīs lielas somas ar līdzpaņemto cienastu, kura gatavošanā bija pavadījis gandrīz visu nakti, atvainojies par saburzīto izskatu un sagurušo prātu, vīrietis palūdza atļauju izmantot dušu. Veltīgi Aivita bija plivinājusi krāšņo peņuāru – Vidvuds uz to pat nepaskatījās. Uzspiedis īsu skūpstu sievietes pavērtajām lūpām, viņš pēkšņi satvēra pakrūti un iesteidzās vannas istabā.
Apspiedusi sevī negaidīto vilšanos, Aivita ar pāris malkiem iztukšoja vēl vienu vīna glāzi un atslīga dīvānā. “Kad Vidvuds iznāks no dušas, es viņam par visu pajautāšu,” viņa nodomāja un pievēra acis.
Kad Aivita pamodās, laukā bija jau dziļa nakts. Kāds bija viņai uzsedzis pledu, nokārtojis virtuvi un uz galda nolicis skaistu ziedu pušķi. Pavērusi durvis uz blakus istabu, viņa saklausīja vienmērīgu un dziļu elpu.
“Varbūt tā pat labāk,” viņa atviegloti nopūtās. “Lai gan manā plānā tā nebija…”
– Iveta Kilinkaridou
