Kad vēlā vakara stundā dzīvokļa durvju zvans mani izrauj no pirmsmiega snaudas, pusbalsī pati sev noburkšķu: „Atkal kādam blēņas prātā!” Reta bijusi tāda diena, kad puišeļu bariņš, joņojot lejup pa trepēm, lecot pāri vairākiem pakāpieniem, pirmajā stāvā nenospiež kādu durvju zvana pogu. Jau sen esmu iemācījusies uz pirmo īso zvanu nelēkt kājās un neskriet pie durvīm. Tomēr šoreiz zvans aicina vēl un vēlreiz, un es galu galā raušos no gultas ārā, lai ieskatītos durvju actiņā.
Pirmajā brīdī nenoticu savām miegainajām acīm, ka aiz durvīm patiešām stāv māsīca Dzidra. Viņa taču Nīderlandē! Pavisam nesen, šķiet, pirms trim dienām, abas vēl sarunājāmies “WhatsApp”, un viņa pat neieminējās par Latvijas apmeklēšanu. Bet kas gan tur ko brīnīties – Dzidra jau no mazām dienām bijusi “dinamīts” un “dzīvsudrabs” vienā personā! Kaut tikko pārkāpusi piecdesmitgadnieces slieksni, viņa vēl arvien ir kolorīta, spilgta un pašapzinīga dabiskā blondīne. Visiem par pārsteigumu viņa vienā mirklī spēj būt iejūtīgi maiga, bet jau nākamajā – nesaudzīgi tieša. Ierasties bez brīdināšanas un bez pieteikšanās ir viņas stilā, jo, kā māsīca pati saka, tā viņa mani glābjot no liekiem satraukumiem, krāmu noslēpšanas, ikdienas drēbju iegrūšanas skapī un kulinārām izvirtībām.
“Tete-a-tete” jeb aci pret aci neesam tikušās vismaz divpadsmit gadus, šķiet, no tās dienas, kad, izvadījusi vīru no mājām ar visiem čemodāniem, Dzidra apņēmās vairs nekad neprecēties. Vēl pēc gada viņa izdeva meitu pie vīra un pārcēlās uz Nīderlandi, kur, diezgan stabili iesakņojusies, pavadījusi pēdējos desmit gadus. Braukt uz šo pusi vairs neesot īstas vilkmes. Tiesa, tagad, kad tuvākajos mēnešos gaidāma otrā mazmeitiņa, uz Latviju nākšoties biežāk atlidot, bet tas viņu nebaidot. Tos dažus draugus, kuri vēl nav no Latvijas aizbraukuši, Dzidrai šoreiz nav izdevies satikt, pat ne skolas laika draudzeni Lailu, kura tieši šajās dienās aizbraukusi uz Lietuvu, tāpēc izlēmusi pārsteigt mani.
Atkalredzēšanās izvēršas jautra un skaļa, jo ar Dzidru jau citādāk nav iespējams. Smieklu pilna, asprātīga un dinamiska viņa vienā mirklī pārņem savā vadībā virtuves lietas, izkārto uztūkušo ceļasomu, noklāj galdu ar visdažādākajiem labumiem un, joprojām nerimstošu runas plūdu pārņemta, atrod īpašiem gadījumiem atliktās garkājainās vīna glāzes. Iepildījusi tajās sen negaršotu aromātisku vīnu, viņa draiski pieskandina:
– Uz satikšanos, vai ne?
Un tūlīt piebilst: – Un uz latviešu vīriešu veselību!
Abas iesmejamies vienlaikus. Es – jo šādu tostu nudien negaidīju, Dzidra – gan jau ne bez iemesla… Piekrītu: par viņiem patiešām ir vērts pacelt tostu. Mūsdienu dzīves apstākļi visus liec ragā un trenc kā vāveres ritenī – no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, un, lai nu kā, vīriešiem tiek tā fiziski smagākā dzīves daļa.
Laikam jau vēl neesmu īsti attapusies no negaidītās viešņas ierašanās un rosības, kad māsīcas jautājumi sāk birt kā no pilnības raga: kad atlidoju un kad aizlidošu, kā dzīvoju, kā meita, kā mazbērni, kā vīrieši? Atturīgi pasmaidu, jo saprotu, ka garas atbildes no manis šobrīd netiek gaidītas – tāda savāda eiforija Dzidru pārņēmusi.
– Labāk pastāsti, kā dzīvojas tev! Izskatās, ka esi apreibusi no Latvijas gaisa, – pavelku māsīcu uz zoba.
– Kā nu ne! – viņa uzšūmējas, pareizāk – uzsprāgst kā šampanieša pudeles korķis. – Autobuss apstājas absolūtā tumsā, no tā reizē ar mani izkāpj tikai viena paunu tante, šoferis kā lēnais divplāksnis izveļ manu čemodānu un aizbrauc! Es viņam pakaļ saucu: “Kā izsaukt “taksi”?” Bet šis tikai parausta plecus! Viņam pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek ar vientuļu sievieti tumšā naktī, turklāt ar smagu čemodānu. Kamēr es kājām, klupdama, krizdama asfalta bedrēs, aizvelkos līdz draudzenes Lailas dzīvoklim, man garām pabrauc vismaz desmit vieglās mašīnas! Dzirdi – desmit! Kaut viens būtu apturējis un piedāvājies palīdzēt! Vai tiešām šajā pilsētā vairs nav vīriešu? Hilversumā, kur es dzīvoju, man neviena mašīna garām nepabrauktu! – māsīcas izmisums kā nazis griežas spurainajā ananasa mizā.
– Kāpēc tu domā, ka tajās mašīnās pie stūres sēdēja vīrieši? – mēģinu pasmaidīt. – Redzot tādu slaidu, vientuļu, baltā kostīmā tērptu dāmu rudens tumsā un vēl ar lielu ceļa somu, īsts vīrietis tev garām nepabrauktu.
– Atradusi, ko aizstāvēt! – Dzidra pukojas. – Tu domā, ka tad, kad es veltīgi stiepu čemodānu uz Lailas piekto stāvu augšā un lejā, tie, kas “čurnēja” piesmēķētos trepju laukumiņos un smirdēja pēc lētas brāgas, bija invalīdi?
– Nu, re! Tu jau pati uzstādīji diagnozi, – ironizēju.
– Laikam jau dzīve ārzemēs mani par daudz izlutinājusi, – Dzidra gari nopūšas. – Esmu aizmirsusi šo līdzību par dzīvi kā zebras muguru, kur melnajai strīpai malu nevar vien sagaidīt, un līdz ar to man prātā nenāk tādas domas, kā vienai autobusā sastaptajai pasažierei: „Mana dzīve ir kā zebras aste – bezgalīga melna strīpa, kas beidzas …” Nu, tu jau zini, kurā caurumā.
Dziļdomīgi klusēju, jo nav vēlēšanās šo tēmu turpināt. Arī māsīca pieklust, lēnām iztukšo vīna glāzi, noloba apelsīnu. Es nesteidzinu, lai atgūstas no garajā ceļā uzkrātā noguruma. Arī straujajiem skrējējiem kādreiz drīkst piekust kājas un prāts.
Pēc brīža, kad abas jau esam atspiedušās uzklātās gultas spilvenos, māsīcas klusās asaras, kas nemanāmi slapinājušas manu plecu, jau pārvērtušās aprautās elsās, un mēs vēl ilgi runājam un runājam…
Nākamā diena iesākas un aizsteidzas nemanāmi un strauji. Dzidra sen nav staigājusi pa pilsētu, tāpēc iegriežamies dažādos veikaliņos, vienā otrā kulturālā, apmeklētājiem pieejamā vietā. Māsīca smej, ka cerot vismaz tur ieraudzīt kādu inteliģentu vīrieti. Paskaidrošu, ka viņas gadījumā inteliģence izpaužas uzvalkā, “šlipsē” un koptā frizūrā, izkoptā valodā un patīkamā tembrā, un džentlmeniskā uzvedībā. Protams, šajā nosacījumu listē ietilpst arī izglītība, statuss un viņas pašas intuīcija. Tātad, apkopojot to visu īsāk, – patīkams pirmais iespaids.
Atceļā uz mājām ieejam arī bibliotēkā aplūkot jauno mākslas izstādi. Redzu, ka Dzidru daudz vairāk par gleznām vilina grāmatu plaukti, un kaut ko palasīšanai viņa atrod ātri. Piesēdusi vienā no atpūtas krēsliem, viņa uz prāvu laiciņu iegrimst bieza sējuma lappusēs. Krietni vēlāk māsīcu pieķeru paslepus lūkojamies uz nedaudzajām apmeklētājām.
– Bibliotēka taču veic kaut kādu statistiku, vai ne? Piemēram, lasītāju sastāvu pa dzimumiem, vecuma grupām… Interesanti, cik procenti no visa lasītāju skaita varētu būt vīrieši? Desmit? Es te jau stundu sēžu, bet tā arī nevienu neesmu redzējusi, – māsīca nosmīn.
– Varbūt tāpēc, ka šodien darbdiena, visi strādā, – atgādinu. – Bet varbūt vienkārši maskējas, – pasmīnu, jo iepriekšējā vakarā, apreibusi pēc trešās glāzes vīna, Dzidra, caur asarām smiedamās, stāstīja par kādu savu paziņu, kura viņai sākusi uzmākties, bet galu galā izrādījusies vīrietis.
– Hilversumā, kur es dzīvoju, sabiedrības krējums krietnu laika sprīdi pavada bibliotēkā, – draudzene apcerīgi paskaidro. – Tas ir tāds kā prestiža jautājums. Tur bibliotēkā var sastapt gan skolotājus, gan deputātus, gan uzņēmējus, arī ārstus. Bibliotēkas apmeklējums nāk par labu viņu karjerai. Tur viņus pamana, uzrunā un satuvinās. Ja kas, Hilversumā vīriešus var sastapt visur – gan dienā, gan vakarā, uz ielām, parkos, veikalos, restorānos, baznīcā, bibliotēkā… Tādi nesteidzīgi un nosvērti. Arī pie manis frizētavā regulāri iegriežas. Mums ir sava īpaša klientūra, kas uztraucas par katra ataugušā mata puscentimetru.
Stāstus par Dzidras frizētavu klausījos jau garajā nakts sarunā, arī par tiem diviem gados jaunajiem vīriešiem, kuri tur strādā kopā ar viņu. Neesot nekādi tur krāsainie, bet gluži sakarīgi veči, vienīgi visu brīvo laiku veltot fitnesa centram, tāpēc laikam jau vakaros nekam citam vairs neesot spēka. Bijuši starp klientiem arī pāris uzstājīgi pielūdzēji, bet – to īsto dzirksti viņa tā arī neesot sajutusi, ne bārdu dzenot, ne matus griežot.
Kad brīdi vēlāk ierunājos par pusdienām, māsīca ierosina aiziet uz kādu kafejnīcu. Zinot viņas prasības un vēlmes, nedaudz apmulstu – izvēle nav visai liela.
– Būs jau labi, varam iet tepat aiz stūra. Es jau tur ieskatījos.
Ēdienkarti ilgi nepētām, izvēlamies klasiskos grieķu salātus, desertu un kafiju un gaidām. Dzidra kā parasti joko, smejas, purina blondos matus, grozās, aiziet līdz bāram, atnāk un apsēžas.
– Interesanti, vīriešu patiešām nav vai viņi vienkārši neatzīst ne bibliotēkas, ne kafejnīcas? – māsīca ironiski jautā. – Varbūt vismaz virtuvē kāds strādā?
Paskatos pār plecu, patiešām – tāda savāda sagadīšanās: pie galdiņiem tikai nelielas sieviešu kompānijas ar kafijas tasēm, sulas glāzēm un pusdienu šķīvjiem.
– Viņi mājās pusdieno, tur sievas garšīgi gatavo, – visā nopietnībā paskaidroju. – Vai arī darbā līdzpaņemtās maizītes steidzīgi apēd.
– Tas nav nopietni, – Dzidra hihina. – Kaut kur jau viņi ir, būs nopietnāk jāpameklē.
Varbūt jāieskatās pastā, celtniecības materiālu veikalos, bankā, policijā, varbūt doktorātā. Ja tu zinātu, kāds Hilversumā burvīgs pastnieks! Un kādi tur šarmanti veikalnieki, eleganti baņķieri un tik harismātisks ārsts! Diemžēl mana dzelzs veselība man pagaidām šo tikšanos ir liegusi.
Aizdomīgi skatos uz Dzidru un cenšos saprast: kāda vēlīna rudens muša viņai iekodusi? Kas tas par savādu dullumu? Nepārvarēta atkarība vai tikai tāda tēlošana, muļķošanās, kaprīza izrādīšanās?
– Bet tu taču parīt atgriezīsies Hilversumā, – nenociešos atgādināt. – Tur vīrieši esot visur un daudz!
-Tur viņu patiešām ir daudz, – Dzidra rezignēti nosaka. – Reizēm pat par daudz – ievērības, uzmanības, pielūgsmes. Gribas kaut ko vienu – īsti latvisku, ar dzimtenes saknēm. Kaut ko tādu, lai gribas iesakņoties šeit. Kopā lasīt grāmatas, dejot… Latviski sarunāties.
Kādu brīdi Dzidras skatiens meklē kaut ko ainavā aiz loga un tad pēkšņi sastingst.
– Paskaties… Ir! Patiešām! Viens ir, – viņa čukst, un, sekojot māsīcas skatienam, noprotu, ka pamanītais vīrietis no ielas ienācis kafejnīcā un apsēdies pie galdiņa blakus, tieši man aiz muguras. Saprotu, ka tagad atskatīties būtu patiešām muļķīgi, tāpēc lai jau tiek Dzidrai tas nopētīšanas prieks.
– Paklau, bet patiešām – elegants kungs, kā bilde no žurnāla vāka, – Dzidra iesmejas.
Viņa iztaisno plecus, sapurina blondos matus, pagrozās šā un pagrozās tā, sakārto jau tā palielo dekoltē zonu, tad pieceļas un aiziet līdz bāram, jo griboties vēl vienu glāzi vīna. Saprotu, ka sarkanā, cieši piekļāvīgā trikotāžas kleita jau tūlīt sagūstīs vīrieša skatienu.
Dzirdu, kā nopūšas polsterētais krēsls, viņam pieceļoties, kā nošvīkst klusi soļi. Nostājies blakus Dzidrai, viņš īsu brīdi neizlēmīgi mīņājas, laikam jau meklējot īstos vārdus. Tagad arī man rodas iespēja aplūkot to vienīgo. Patiešām, kā pēc Dzidras pasūtījuma: tumšā uzvalkā, debeszilā kreklā, ar “šlipsi” un koptu frizūru viņš patiešām izskatās eleganti. Patīkamā tembrā galanti uzrunājis Dzidru, viņš lauzītā latviešu valodā apjautājas, vai drīkstot apsēsties pie mūsu galdiņa. Īsajā sarunā drīz vien noskaidrojas, ka kungs nemaz nav šejienietis un tikai nedaudz runā latviski. Saņēmis Dzidras atļauju pāriet uz viņam ērto angļu valodu, viņš īsos teikumos izstāsta savu bēdu: šurp atbraucis kopā ar līgavu, ko iepazinis Dānijā, bet, aizlāpot viņas sadzīviskos robus, konts bankas kartē ātri vien iztukšojies. Mīļotā jūtami atvēsusi, lai neteiktu – kļuvusi noraidoša. Kā hameleons mainījusies, atbilstoši caur rokām plūstošajām naudaszīmēm. Sākumā bijusi lillā krāsā, tad no dzeltenās pārvērtusies zaļā, bet pie zilās jau aizmirsusi sarunāties.
Vēroju, kā no Dzidras sejas nozūd starojošais smaids, kā mainās acu skatiens un žestu valoda. Tūlīt jau pārvēršas arī vīrieša džentlmeniskā uzvedība, un jau pēc neilga brīža viņš, nolamājies skaidri saprotamā krievu valodā, pieceļas no galda un dusmīgi pagrūž māsīcas pusizdzerto vīna glāzi, kas tajā pašā mirklī apgāžas. Abas noskatāmies, kā nelielā peļķīte viegli iesūcas salvetē.
– Pats kā hameleons, – ar vieglu smīnu nosaka Dzidra. – Un nekā no inteliģences.
