Rudzupuķes… Tās vienmēr bijušas Nellijas mīļākās puķes, kaut piemājas dārzā nekad nav audzētas. Viņai patika tās meklēt plašajos labības laukos, kas no visām pusēm ieskāva māju, saplūkt kuplu pušķi, izkārtot baltajās fajansa krūzēs, kas mīlīgi dižojās ar sīku rudzupuķu rakstu, un turēt tās goda istabā uz galda. Skatīties uz tām valgām acīm un dziedāt pie sevis no “Bellaccord” plates apgūto dziesmu: “Rudzpuķu zilas – tā dzimtenes debesis zvīļo, Rudzpuķu zilas ir acis tev, meitenīt mīļo.” Nadīnes atmiņās jau atkal ieskanējās mātes balss, un viņa sniedzās veco skaņuplašu kastē meklēt Alfrēda Vintera dziesmas. Kaut arī vecais patafons sen bija beidzis čirkstināt smeldzīgās melodijas, tā vietā iegādātā radiola tīri labi tika galā ar savu uzdevumu.
“Meitenīt mīļo, nāc sētiņā manā un dzīvo,” dziedāja Vintera vai varbūt tomēr mātes balss, un Nadīnei atkal bija jādomā par tiem jautājumiem, no kuriem Nellija allaž veiksmīgi izvairījās. Vai šī dziesma viņai pieķērusies lipīgā meldiņa dēļ vai tā ir atmiņas par kaut ko aizkustinošu, sirdij tuvu? Cik cieši tā saistās ar mātes dzīvi? Kāpēc viņa nekad nav stāstījusi par savu lielo mīlestību? “Kopīgiem spēkiem mēs veidosim nākotni brīvo…” Kādi apstākļi gan izjaukuši attiecības, kas neapšaubāmi bija sākušās? Par to, ka tādas bijušas, Nadīne bija pārliecināta, jo no kaut kā taču viņa bija radusies! Diemžēl par tēvu runāt māte negribēja, tikai atmeta ar roku un noteica: nav vērts par to lauzīt galvu. Kaut kas šajā stāstā īsti negāja kopā…
“Saulītei rietot, tie pavada bijušo dienu…” Nadīne atceras, cik ļoti mātei patika vērot saulrietus. Tādos brīžos velti bija viņai ko jautāt – šķiet, visas piecas maņas bija saaudušas Nelliju ar sārtojošo pamali. Nedz viņa ko dzirdēja, nedz atbildēja. “Meitene solās pie puisēna palikt arvienu…” Vinters dziedāja tālāk un lika Nadīnei domāt līdzi. Viņa nespēja pieļaut domu, ka Nellijas mīlestība izzudusi kādu nenozīmīgu sīkumu pēc. Kādi gan apstākļi abus mīlētājus izšķīruši? Kādi ceļi prom aizsaukuši vīrieti, kurš mātei nozīmējis tik daudz? Varbūt tieši šis ir ilgi meklētais Nadīnes īstais tēvs?
Laikam jau tā bija tikai sagadīšanās, un tomēr – pavasarī, kad māte nomira, tīrumi ap māju tika kārtīgi nokultivēti, labības vietā iesētas cukurbietes un kukurūza. Pirmajā vasarā Nadīnei vēl viegli izdevās laukmalās salasīt pušķīti rudzupuķu, bet ar katru nākamo gadu ziedu palika arvien mazāk. Rudzupuķu vietā Nadīne mātei uz kapiem sāka nest dārza ziedus – savulaik īpaši lolotos puķuzirņus, lilijas, rudbekijas, gladiolas. Mammas mīļie ziedi gan tāpēc neaizmirsās, pa kādai rudzupuķei Nadīne vienmēr prata atrast un pievienot pušķim.
Tad kādā vasarā, šķiet, pirms divpadsmit gadiem, kapusvētku rītā pie mētrām klātās kopiņas viņa pirmo reizi ieraudzīja baltu vāzi ar kuplu rudzupuķu pušķi. Sākumā Nadīne domāja, ka šie ziedi plūkti mammas māsas dārzā un kapos nonākuši līdz ar veselu klēpi citu puķu, ko Vallija katru gadu dāsni veltīja saviem tuvajiem aizgājējiem. Taču pēc pāris gadiem, kad arī viņa tika guldīta smiltājā blakus savam vīram, rudzupuķes tāpat kā ik gadus atrada ceļu uz mammas piemiņas vietu. Tikai tad Nadīne attapās pajautāt tantes dēlam par ziedu izcelsmi. Viņš raustīja plecus, arī citi tuvinieki neko vairāk nezināja, un Nadīne samierinājās ar šo neziņu. Vai gan tam kāda nozīme, kurš tieši mammai atnesis viņas mīļākos ziedus? Saprotams – tas ir kāds, kuram Nellija bijusi īpaši tuva.
Šajā kapusvētku dienā Nadīne pamodās agri – doma par svecīšu iedegšanu jau rīta pusē lika ātri apdarīt sīkos mājas darbus, sēsties mašīnā un traukties uz kapsētu. Pirms nedēļas gan viņa bija visu sakopusi, bet gribējās, lai ne tik sen uzbērtais smilšu klājiens izskatās svaigs un nesapēdots, turklāt – mammas mīļie gaišzilie puķuzirņi prasījās noplūcami. Ieskatījusies pulkstenī, Nadīne secināja, ka pietiks laika visu netraucēti pielabot, lai tiem, kuriem patīk gar sīkumiem mēles trīt, paliek mazāk iemeslu aprunāšanai.
Rīta stundai zelts mutē – savulaik bieži bija daudzinājusi mamma, un arī Nadīne pieturējās pie šīs atziņas. Viņai patika agrās rīta stundas. Tad neviens netraucēja savādajiem domu mežģiem, kas, gadiem ejot, bija kļuvuši arvien rakstaināki un sarežģītāki un raisījās vietā un nevietā. Tad mierīgi varēja parunāties ar saviem tuvajiem aizgājējiem, pasūroties par jaunās paaudzes aizņemtību un savām kaulu sāpēm. Varētu jau dusmoties uz likteņa lēmēju, kas visu tik šķērsām izkārtojis: vecāko meitu ar ģimeni aizsūtījis uz ārzemēm, bet jaunāko pārcēlis uz galvaspilsētu, jo vienīgi tur vēl bija kāda iespēja atrast darbu savā specialitātē. Pēdējā laikā gan abas bija tik ļoti iegrimušas savā dzīvē, ka atbraukt pie mātes sanāca arvien retāk. Vecākā meita, iespaidojusies no pieredzes ārzemēs, solījās, ka uzliks kopiņām granīta virsmas un apkārt nobērs biezu kārtu smalku oļu – tad mātei retāk vajadzēšot braukt uz kapiem, bet, tā kā nekas acumirklī nerisinājās, Nadīne turpināja divreiz mēnesī braukt uz kapiem.
Kā jau viņa bija domājusi, rīta agrumā kapos vēl nevienu nemanīja. Tas labi, nevajadzēs klausīties apnicīgo sūkstīšanos par visādām kaitēm, pukošanos par valdības lēmumiem un sūdzēšanos par veselību. Nadīni kaitināja šī liekā mēles kulstīšana par lietām, kur tāpat vairs neko nevarēja izmainīt. Pusmūžā reti kuram ir tādas dienas, kad nekas nesāp, bet atbrīvojumu no dienišķajiem darbiem tāpat neviens nedod. Vai gan vieglāk paliek no tā, ka kādam citam vairāk sāp?
Nesen apkoptās kapu kopiņas joprojām izskatījās nevainojami. Nadīne uz mirkli pielieca galvu, lai sasveicinātos ar tur apglabātajām trim dzimtas sievietēm: māti, vecomāti un vecvecmāti. Viņu sen jau vairs nepārsteidza jautājumi par dzimtas vīrišķo pusi. Uz šo jautājumu Velga parasti atbildēja īsi:
– Par tēvu neko nezinu, mamma negribēja par viņu runāt. Vectēva atdusas vieta – kaut kur Krievijas mežos, bet vecvectēvs apglabāts savas dzimtas kapos Lietuvā.
Māte, protams, bija pastāstījusi krietni vairāk, bet vai gan svešiem cilvēkiem viss jāzina. Par vectēvu dzirdēts, ka apbedīts masu kapos kopā ar citiem lēģerī novārdzinātajiem. Vecvectēvs bijis no “augstākas kārtas”, tāpēc vecvecmāte velti cerējusi uz vietu kapos blakus vīram. Viņa radi iebilduši – “rūme esot par šauru”. Par tēvu viņai nebija nekādu ziņu, tikai minējumi un vērojumi. Nadīne ne reizi vien bija redzējusi mammu liekam ziedus arī uz kādas bezvārda kapu kopiņas, bet, taujāta par aizgājēju, atbildēja ar labi zināmo frāzi: neesot vērts par to lauzīt galvu…
Nadīnes planējošo domu gājienu pārtrauca mašīnas tuvošanās. Pavisam lēnām, it kā vestu ko ārkārtīgi trauslu, tā iegriezās kapsētas ceļā un virzījās uz šo pusi. “Kuram tad vēl sešos no rīta neguļas?” viņa pikti nodomāja. Tik ļoti šobrīd negribējās satikt kādu paziņu. Tomēr auto tuvojās, līdz apstājās gandrīz vai blakus. Noliekusies, lai sagrābtu zemē neesošus gružus, Nadīne paslepus vēroja vīrieti, kurš sēdēja pie auto stūres. Tikai ieraudzījusi vīrieti izkāpjam no auto, Nadīne atlieca muguru. Tādu – gara auguma, nedaudz salīkušu, elegantu sirmgalvi ar kuplu matu cekulu – viņa noteikti šeit nebija redzējusi.
Pamanījis Nadīni, vīrietis iztālēm sveicienam pamāja ar galvu, atvēra bagāžnieku un izcēla papīrā ietītu paprāvu ziedu pušķi. Vēl pēc brīža viņš to atritināja, un Nadīnes acis pārsteigumā iepletās – rudzupuķes! Liels pušķis zilu rudzupuķu! Nadīne, elpu aizturējusi, skatījās uz ziediem, bet prāts jau bija izdarījis secinājumu: lūk, mātes noslēpums beidzot ir atklājies!
“Rīta stundai zelts mutē…” Vēlāk viņa neatcerējās, vai tikai klusībā to nodomājusi, vai varbūt skaļi ar šiem vārdiem pienācēju sveicinājusi. Daudz kas tobrīd šķita tik neticams, nereāls un prātam neaptverams.
– Andrejs, – vīrietis sniedza roku. – Bet jūs noteikti esat Nadīne, Nellijas meita.
Joprojām klusēdama, it kā zaudējusi valodu, Nadīne lēnīgi pamāja ar galvu un sarokojās.
– Redz, kā es nokavēju, – vīrietis gaiši pasmaidīja. – Šoreiz jūs mani apsteidzāt. Drīkst, es ielikšu šajā vāzē? Kur jūs ieteiktu to novietot?
Tikai tad Nadīne pamanīja, ka svešiniekam azotē bija arī balta kapu vāze. Tieši tā lika aizmirst par mulsumu, sarosīties prātam un steigties atbraucējam palīgā. Jau pēc īsa brīža ziedi bija novietoti blakus kapa kopiņai, bet abi pienācēji dziļā cieņā vienojušies klusuma brīdim. Viss notika it kā pats no sevis, bez iepriekšējas norunas. Andrejs pielieca galvu, un Nadīne šo žestu pieņēma kā pašsaprotamu. Par ko domāja vīrietis, viņa, protams, nezināja, bet pašas Nadīnes prātā riņķoja tikai viena uzmācīga doma: “Māt, vai tu jūti, ka viņš ir atnācis pie tevis?” Tāpat, bez jebkādiem jautājumiem, bija skaidrs – šī vīrieša dzīvē Nellijai bijusi liela nozīme.
“Kāpēc viņa man nekad par tevi nav stāstījusi?” ar acs kaktiņu vērodama svešinieka profilu, Nadīne domās jautāja. “Vai varbūt tomēr kādam no jaunības fotouzņēmumiem otrā pusē ir rakstīts tavs vārds?” Veco fotogrāfiju pārskatīšana noteikti būs pirmais darbs, ko viņa veiks, atgriezusies mājās.
– Nu, ko, laikam jau manu noslēpumu būsiet atklājusi, – vīrietis skumji pasmaidīja, – bet jums, Nadīne, es to varu atklāt. Lai arī tas varbūt izklausās pēc patosa, Nellija ir mana mūža mīlestība. Mēs abi mācījāmies vienā akadēmijā, dejojām sarīkojumu dejas, piedalījāmies konkursos un koncertos, saņēmām godalgas… Mums bija spārni un sapņi! Tas bija brīnišķīgs laiks! Mēs pat plānojām kopīgu nākotni…
Te Andrejs dziļi ievilka elpu un noklepojās. Nadīnei jau šķita, ka stāsts ar to arī beigsies, nesniedzis atbildi uz jautājumu, kas tad visu tik spēji izmainījis.
– Šīs drāmas banālo turpinājumu detaļās zinu tikai es, – vīrietis klusā balsī turpināja. – Jauns ģeologs tiek aizsūtīts uz Altaju gadu ilgā komandējumā, bet tur viņu līdz prāta aptumsumam savaldzina vai drīzāk piebur brūnacaina valkīra. Īsi pirms līguma beigām un prombraukšanas negaidīti piesakās mazulis, un apjukušais puisis saprot, ka visiem skaistajiem nākotnes plāniem ar Nelli var pārvilkt svītru – savai vienīgajai mīlestībai viņš vairs nespēs ieskatīties acīs. Pats audzis bez tēva, savu dēlu viņš neatstās likteņa varā. Kādā jūlija vakarā puisis tomēr ierodas Latvijā, sastop savu mīļoto Nelli, sprauž zeltainajos matos viņas mīļākos ziedus – rudzupuķes – un abi kopā vēro saulrietu, vienu no skaistākajiem abu mūžā. Neko vairāk viņš neuzdrošinās, vien pāris skūpstus, jo tāpat jau apzinās – sāpēs… Par nepieciešamību atgriezties Altajā puisis mīļotajai nespēj bilst ne vārda, klusēdams atkāpjas tumsā un pazūd. Tikai pēc vairākiem mēnešiem viņš Nelli atsūta kāzu bildi, kurā līgavas vainags galvā tumsnējai brūnacei. Tolaik citādāk nevarēja – tur viņam bija pienākums pret bērnu un darbs, te – jaunības sapņi un… salauzta sirds. Piecus gadu desmitus vajadzēja, līdz viņš spēja saraut valgus, kas cieši turēja svešumā, un atgriezties mājās. Diemžēl visu svarīgāko šis vīrs jau bija nokavējis… Palikušas tikai atmiņas, kas vēl arvien cieši sien pie tiem laimes brīžiem, kas bija īstas mīlestības pilni – rudzupuķu zili un saulrietos zeltīti.
Andrejs runāja vēl kādu brīdi, bet Nadīne viņu vairs nedzirdēja. Pēkšņi viņa atcerējās plāno aploksni, ko māte reiz pieteica ielikt zārkā zem spilvena. Abos nodzeltējušajos fotouzņēmumos bija redzams jauns tumšmatains vīrietis. Vienā bildē viņš laimīgi smaidīja, vērojot, kā Nellija sukā matus, bet otrā – skumji raudzījās tālumā. Tā gan bija tikai puse no bildes. Par līdzās stāvētājas kādreizējo klātbūtni liecināja vien šaura pleca maliņa. Tagad Nadīne zināja – tā bija daļa no atsūtītās kāzu fotogrāfijas…
– Tu esi ļoti līdzīga savai mammai – arī tavās acīs deg tādas pašas rudzupuķu zilas uguntiņas, – klusi noteica Andrejs. – Cik žēl, ka es neesmu tavs tēvs…
To Nadīne jau bija sapratusi no viņa stāstījuma, tomēr – kaut kāds iekšējs dzinulis lika viņai paspert pāris soļus un apskaut vīrieša salīkušos plecus.
– Tava Nelli tevi tik ilgi gaidīja…
Tā apskāvušies viņi tur brīdi stāvēja un skatījās rudzupuķu zilumā. Cik tomēr skaisti ir šie ziedi! Kā neapjaustas ilgas un klusas skumjas, kā neizteikts lūgums pēc piedošanas, kā mīlestība – patiesa un šķīsta. Tāda, kas nekad nebeidzas.
