– Tu saplēsi manu jauno riteni! – puika izmisis iesaucas un piesarkst niknumā. Redzu, kā nobāl mana astoņgadīgā mazdēla seja, un steidzos palīgā.
– Kas noticis? – līdzjūtīgi vēršos pie šīsdienas jubilāra – deviņgadīgā Marka, jo tas ir viņa skrejritenis, kas it kā esot cietis. Pirms brīža redzēju visus sešus bērnus draudzīgi joņojam pa pagalmu, un nekas neliecināja par briestošu konfliktu.
– Mēs tikai ātri braucām, – taisnojas mazdēls, un es redzu, kā ietrīsas Stasika apakšlūpa. – Es negribēju, es neko neizdarīju…
– Viņš uzbrauca virsū Marka ritenim, – pieliecies man tuvāk, aizelsies čukst jaunākais mazdēls – sešgadnieks Saša. Marka draugs Danila piekrītoši māj ar galvu.
– Kā – uzbrauca? – neko nesaprotu. – Vai tad kāds krita?
Redzu, ka visi seši sastājuši ap Marku un skatās uz jauno “skūteri”. Vai tad ar vienkāršu bērnu skrejriteni tā vienkārši var saplēst labi izolētu, kaučukā un gumijās pamatīgi iepolsterētu braucamrīku?
– Drīkstu paskatīties? – lēnīgi jautāju Markam.
Iespaidots no manas uzmanības, kas lielā mērā izskatās kā aizstāvība, puika asarām acīs rāda man melnu švīku, kas tikko saredzama vīd uz šaurās pamatnes malas.
– Ah, tas jau tikai riepas nospiedums, tūlīt notīrīsim, – atviegloti nopūšos, ieraugot nenozīmīgo nodarījumu, un sniedzos somā pēc mitrajām salvetēm. Pēc brīža sīkais pleķītis jau ir noberzts, pie viena arī pāris pēdu nospiedumi uz gaišzilās kaučuka pamatnes, un skrejritenis atkal izskatās tikpat svaigs kā pirms pusstundas. Samīļoju savus mazdēlus, kuri ieinteresēti vēro notiekošo, un uzelpoju, redzot, ka Marks sāk smaidīt. Diemžēl ir nācies pieredzēt, ka dažu bērnu aizvainojums tik viegli nepāriet, tāpēc izturos piesardzīgi.
Tikmēr pagalmā izsteigusies ar citiem ciemiņiem nodarbinātā Marka mamma un smaidot apliecina, ka puika ļoti atbildīgi izturas pret savām mantām. Turklāt – katrs taču saprotot, ka tikko uzdāvinātam skrejritenim ir krietni lielāka vērtība. Visi vienbalsīgi apstiprinām, ka arī būtu dusmīgi, ja tā gadītos ar mūsu skrejriteņiem, un priecīga joņošana pa plašo pagalmu var turpināties.
Puikas tiekas jau četrus gadus, tomēr pēdējā laikā Markam ciešāka saikne izveidojusies ar Sašu. Marks skaitās mana sešgadīgā mazdēla labākais draugs, pareizāk – elks, jo ir trīs gadus vecāks, tātad – no viņa ir, ko mācīties: valodu, runas manieri, žestus un mīmiku, ģērbšanās stilu, arī izturēšanos pret trīsgadīgo brāli Nikolasu. Sašam Marka stils šķiet pievilcīgs, tāpēc arī intereses veidojas līdzīgas. Viņu starpā sīkas nesaprašanas parasti nerodas, ja vien notiekošajā nav iesaistīti citi bērni – man vecākais mazdēls astoņgadīgais Stasiks, kuram arī gribas būt Marka draugam, bet visbiežāk nākas spēlēties ar trīsgadnieku Nikolasu; pats Nikolass, kuram reizēm pietrūkst uzmanības, toties pietiek fantāzijas, lai uzsāktu strīdu par neko; mana mazmeitiņa trīsgadniece Katerīna, kurai Marks reizēm pievēršot tā pavairāk uzmanības. Tā vismaz apgalvo Saša, kad, uzmetis lūpu, atgriežas mājās, kamēr citi bērni vēl pagalmā dzenā bumbu, mētā bumerangus vai vienkārši skraida. Tad parasti pārtraucu savus darbus un pievēršos viņam, jo tieši Saša ir mūsu ģimenes “prātvēders”. Tieši viņa jautājumi man reizēm liek samulst, meklējot pareizo – viņa vecumam piemērotāko atbildi. Reizēm tie ir tik neparasti, ka pēc tam ilgi domāju – kāpēc viņš ko tādu jautāja? Starp tādiem it kā normāliem jautājumiem, piemēram, kāpēc kaķi ņaud, nevis rej; kāpēc puikām jāvalkā bikses, bet meitenēm kleitas, gadās arī kas nopietnāks – kāpēc cilvēks staigā uz kājām, nevis četrrāpus; kāpēc veci cilvēki nomirst; kāpēc mana balss skan tieši TĀ; kā lai pasaka, cik stipri sāp, ja sāp…
Saša vairs nepieņem atbildi “es par to neesmu aizdomājusies”, tagad laiku varu novilcināt vienīgi ar pamudinošo “padomāsim par to kopā”… Tad es visbiežāk “atceros” nebijušas situācijas no savas dzīves, reizēm izdomāju stāstus, un tās, šķiet, ir pašas labākās atbildes, jo puika ieklausās, iedziļinās detaļās un, pat ja kaut ko arī nesaprot, atrod vielu jautājumiem, kas mums abiem šķiet vienkāršāki. Pieradis pie šiem stāstiem, viņš arvien biežāk man jautā:
– Vai tev arī ir tā bijis? Ir bijis?
Un es stāstu: par to, kā bērnībā ezerā slīkstot sarijos ūdeni; par kaķi, kuram patika gulēt man blakus uz spilvena; par draudzeni, kura izvēlējās būt draudzene citai meitenei; par draugu, kurš mani mājupceļā no skolas cienāja ar kādu gardumu…
Arī šodien, kādā brīdī sajuties lieks, jo Marks ir pievērsies savam skolas draugam Danilam, Saša ir atsteidzies mājās, un es jūtu – viņam atkal ir kas nopietns jautājams.
– Vai tev kādreiz ir gadījies saplēst kādam uzdāvinātu dārgu dāvanu? – viņš aizdomājies jautā, un es saprotu, ka šīsdienas situācija mazdēlam ilgi paliks prātā.
Īsu mirkli apdomājos, bet prātā nāca vienīgi neveiklā situācija ar piektās klases “Laimes akā” izvilkto dāvanu, kas, skolotājas iegādāta, visiem šķita pārāka par pārējām. “Tev tā jāatdod atpakaļ,” čukstēja vieni. “Tu pati saproti – tu to nevari ņemt,” iebilda otri. “Tas ir tik dārgs! Vai to vispār var salīdzināt ar tavu guaša krāsu kasti!” prātoja trešie. “Kāpēc?” jautāju gan vieniem, gan otriem. “Es to godīgi izlozēju. Tikpat labi to varēja izvilkt ikviens, tā tas bija domāts,” taisnojos. Un skolotāja mani atbalstīja: “Ne velti to sauc par “Laimes aku”!”
Todien es skaisto suvenīru – fosforizēto ziemeļbriedi – aiznesu mājās, un mani vecāki atzina to par godīgi iegūtu laimestu. Daļa klasesbiedru gan man ilgi to pieminēja, un es spēju saprast viņu skaudību, tomēr es nevienam neatzinos, ka jau tajā pašā naktī kaķis, pamanījis savādo zaigojumu tumsā, lēca uz to un saplēsa. Tētim izdevās salīmēt, un briedis tāpat turpināja tumsā spīdēt, kaut izskatījās nedaudz greizs. Varbūt tieši tāpēc šis notikums tik labi palicis atmiņā.
– Tad ir tev gadījies kaut ko tādu saplēst vai ne? – mazdēls nerimās. – Kādu lelli, mašīnu, vāzi vai krūzi…
Krūzi! Viens vārds pēkšņi atsauca atmiņā veselu notikumu virkni, ko pavadīja dziļi pārdzīvojumi, un pusaudžu draudzība, kas tolaik šķita īsta un mūžīga, vienā mirklī burtiski sašķīda lauskās.
Ilzes un mani vecāki tikās bieži, jo strādāja vienā skolā. Ciemojās, kad bija svinamas dzimšanas dienas; kopā līgoja zem mūsmāju ozola kuplajiem zariem un ar prieku godināja Jāni; ar sajūsmu piedalījās siena vešanas talkās, jo tēta darītais alus izrādījās gana labs. Kad radās vajadzība kaut kur tālāk aizbraukt, visbiežāk pie radiem uz Liezēri, Ilzes tēvs mums bieži izlīdzēja ar mašīnu, tolaik vērā ņemamu braucamo – divkabīni. Retu reizi Ilze kratījās līdzi mums, un tie bija paši jautrākie braucieni – viņai lieliski padevās smīdināšana, bet, kā zināms, smiekli satuvina.
Ilze bija piecus gadus vecāka par mani un jau sapņoja par puikām, tomēr, kad bijām kopā, viņa vienmēr zināja, kā interesanti aizpildīt laiku. No viņas iemācījos pārzīmēt attēlu, kas piestiprināts uz loga stikla, četrrocīgi pīt dažādas pīnes, ieveidot matus, locīt papīra kuģīšus, putnus un ziedus, mazliet spēlēt klavieres. Visbiežāk pētījām Ilzes kinoaktieru fotokartīšu kolekciju, un es, elpu aizturējusi, klausījos viņas stāstus par galvaspilsētas kinoteātros redzētājām filmām. Biju lepna, ka man tāpat kā viņai Rīgā dzīvo krustmāte un tāpat kā Ilzes tante dāvina man skaistas lietas. Atšķirība bija tikai tā, ka Ilze tās glabāja stiklotā bufetē, bet es – ikdienā valkāju.
Kā īpašu notikumu atceros Ilzes trīspadsmito dzimšanas dienu, uz kuru bija uzaicinātas viņas klases meitenes un es – salīdzinoši ar citām meitenēm “sīkā”. Tiesa, tur bija arī Ilzes brālēns Kārlis, mans vienaudzis, bet – nespēju sevi iedomāties kopā ar viņu kāpelējam pa šķūnīšu rindas jumtiem, uzturamies baložu būdā un ķerstām apkārt klīstošus kaķus, tāpēc turējos savrupi. Īsti nezināju, ko pasākt, jo lielās meitenes, saspiedušas galvas kopā, pētīja Ilzes atmiņu kladi un vienprātīgi ķiķināja par ierakstiem, ko veikuši puiši.
Ieklīdu viesistabā, kur stikla bufetē glabājās Ilzes krustmātes dāvinātās greznumlietas: dažādas fajansa figūriņas un dzintara gabaliņu krelles, neredzētas formas pudeles un gaismā vizuļojošas stikla vāzes, smalkas glāzītes un porcelāna krūzītes… Viena no tām man bija īpaši tuva, tāpēc Ilze man reiz to labvēlīgi atļāva paņemt rokās, lai tuvāk aplūkoju. Krūzīte šķita tik plāna, tik trausla, ka bailēs to izlaist no plaukstām aizturēju elpu. Baidījos arī stiprāk sakļaut pirkstus ap to – ja nu nejauši saspiežu vai nolaužu smalko osiņu? Meža zemenīšu čemuriņi, robainas, lāsumainas lapiņas, tikko nojaušamas smilgu skaras, taurenīši ar ēteriskiem spārniem… Zīmējums izskatījās tik smalks un caurspīdīgs, ka baidījos tam pieskarties ar pirkstiem – tikai ar skatienu. Neticami smalka šķita arī krūzītes kājiņa, kas brīnumskaistajam traukam piešķīra īpašu greznumu.
– Ko no tādas var dzert? – muļķīgi pajautāju draudzenei.
Mūsmājās ikdienā lietoja pamatīgas fajansa krūzes, kurām nekaitēja karstums. Par šo, Ilzes krustmātes dāvināto, domāju: tā ir tik trausla, ka sašķīdīs pat no silta piena pieskāriena.
– Krustmāte no tās dzer minerālūdeni, – pavisam nopietni atbildēja Ilze. – Rīgā pirktu, īpašu.
Gaidīju vēl kādu paskaidrojumu, bet tas nesekoja, un – ko gan tur daudz vēl teikt. Viss skaidrs – īpašā traukā, īpašs dzēriens, turklāt – tikai svētku reizēs, jo biežāk jau tā krustmāte diezin vai atbrauc. Tikmēr Ilze jau bija noskatījusi nākamo man parādāmo objektu – dzintara cigarešu iemuti.
– Šo gan neviens vēl nav lietojis, – viņa paskaidroja. – Mūsējie neviens nesmēķē.
Atzinos, ka šis priekšmets mani neieinteresē, tāpēc ātri vien noliku atpakaļ. Gribējās, lai pirkstgalos vēl saglabājas tā īpašā trausluma un viegluma sajūta, kādu radīja smalkās krūzītes pieskāriens.
Ilzes dzimšanas dienā, atkal stāvot pie stiklotās bufetes durvīm, atcerējos to kņudinošo sajūtu, kāda mani pārņēma todien. Atlika tikai pastiept roku, pavērt durtiņas un vēlreiz paņemt rokās grezno brīnumu: neviens jau neredzēs. Viesi vēl joprojām nojumē vakariņo, Ilze ar draudzenēm savā istabā.
Jau pēc mirkļa plaukstas saudzīgi skāva smalko darinājumu, un es atkal aizturēju elpu – kā toreiz. Bez Ilzes klātbūtnes to varēšu daudz uzmanīgāk aplūkot – izpētīt katru odziņu, lapiņu, lāsumiņu, katru vissmalkāko svītriņu…
Pilnīgi iegrimusi šajā izpētes darbā, pat nemanīju, kā pavērās durvis un istabā klusi ieslīdēja Kārlis. Piezadzies man no mugurpuses, viņš pēkšņi iebadīja man mugurā abu roku rādītājpirkstus un skaļi izsaucās: – Kaza nāk!
Citreiz varbūt būtu skrējusi viņam pakaļ un metusi ar kādu dīvāna spilvenu vai mīksto mantu, kuru šajā mājā netrūka, bet šoreiz… Sabijusies no negaidītā grūdiena vai varbūt no sauciena, palaidu vaļā pirkstus, un smalkā krūzīte, vispirms atsizdamās pret bufetes malu, tad pret koka grīdu, ar smeldzīgu skaņu sašķīda smalkās lauskās. Apstulbusi notupos blakus izkaisītajai zemeņu un taureņu pļavai un sapratu – vienīgais, ko varu izdarīt tās labā, ir uzlasīt smalkos gabalus…
Laikam jau troksnis bija dzirdams arī istabā blakus, jo jau pēc brīža man blakus nostājās Ilze. Sapratu, ka lieki taisnoties: ne jau es, vainīgs ir Kārlis! Tāpat skaidrs: krūzīti no bufetes izņēmu es. Būtu izņēmusi dzintara iemuti, tam nekas nenotiktu, pat ja man mugurā “iebadītu” desmit kazas, bet man, redz, vajadzēja paņemt tieši šo krūzīti!
Vairs sīkumos neatceros to jezgu, kas sākās pēc tam, jo uz mani dusmojās gan Ilze, gan arī viņas mamma, vienīgi Ilzes tante mani mierināja:
– Tā jau tikai krūzīte, nepārdzīvo, bērniņ! Nopirksim jaunu! Tāpat jau tikai putekļus vien krāja.
– Tad lai arī nopērk! – brēca Ilze un dzina mani laukā pa istabas durvīm. – Tūlīt! Nav te ko stāvēt! Ej! Meklē! Un tieši tādu pašu!
Ko gan es uz to varēju iebilst? Kārļa vārdu pat nemēģināju pieminēt.
Par laimi, mana mamma to visu uztvēra tikpat mierīgi kā Ilzes tante:
– Aizbrauksim uz Rīgu, nopirksim tādu pašu un uzdāvināsim vietā! Nav ko tik ļoti pārdzīvot!
Mamma vairākas reizes brauca uz Rīgu, lai klīstu pa dažādiem veikaliem, tomēr – nekā tamlīdzīga. Vēlāk meklējumos tika iesaistīta arī mana krustmāte, taču neko līdzīgu tā arī atrast neizdevās. Ilze tikmēr uz manu pusi pat neskatījās.
Galu galā mūs izglāba krustmātes draudzene Ieva, kura no Vācijas atsūtīja dāvanu – līdzīgas formas krūzīti, tikai ar sīkiem pļavu ziediņiem un bizmārītēm. Brīnumskaistu un smalku! Ilzes mamma, to saņēmusi, teica – nevajadzējis jau tik ļoti pūlēties, kas bijis, izbijis, toties Ilze uz manu pusi pat nepaskatījās.
– Iveta Kilinkaridou
