Tā bija savāda nakts, un ne tāpēc, ka notika kas ārkārtējs vai būtisks, vien kāda īsziņa, it kā nenozīmīga, un vārdi “Sveiki, kā klājas” izjauca visu nakts miegu. Līdz šim domāju, ka ar mani tā nevar notikt, jo jau pēc desmitiem parasti izslēdzu telefonam skaņu un līdz ar to nedzirdu vēlāk pienākošas ziņas signālu. Šoreiz, aizrāvusies ar grāmatas lasīšanu pāri pusnaktij, ar acs kaktiņu pamanīju izgaismojamies ekrānu. “Nez, kuram neguļas?” pie sevis nodomāju un, ziņkārības vadīta, pastiepu pēc tālruņa roku. Kaut kur zemapziņā gan ievibrējās brīdinājuma signāli: “Ir pusviens naktī! Ja kādam nenāk miegs, uz tevi tas neattiecas! Arī rīt ir diena, kad var izlasīt un atbildēt.” Un tomēr es pastiepu roku, lai apskatītos, kuram tad īsti neguļas.
Anita Krūmiņa – vēstīja “messenger” sarakstes jaunumi. Labu brīdi lūkojos uz ekrānā redzamo vārdu savienojumu un centos atcerēties sievieti, kuru laikam taču man vajadzētu pazīt – no tēva radu pulka, no skolas un augstskolas laika, no darba gadiem. Sasprindzinot prātu un vienu pēc otras Anitas skaitot, noliecu roku pirkstus, līdz apstājos pie pilna desmita. Lai pieskaitītu vēl trīs, nācās dažus pirkstus atliekt atpakaļ. Diemžēl nevienai no atmiņā palikušajām nebija šāda uzvārda. Protams, sievietes uzvārdus mēdz mainīt, turklāt ne reizi vien, tāpēc, ja vien vēlos noskaidrot īsto, nāksies pameklēt dziļāk, lai starp tām trīspadsmit Anitām atrastu to vienīgo, kurai tieši šajā nakts stundā gribas uzzināt, kā man klājas.
Kā vēstīja ieraksts “messenger”, mums ar šo Anitu ir četri kopīgi draugi, viņa dzīvo Rīgā un savulaik mācījusies Latvijas Universitātē. Visai skopa informācija, tomēr vismaz kādi saskares punkti, kas varētu palīdzēt izgaismot situāciju. Sapratu, ka jāpapēta profils: darbs, izglītība, dzīvesvieta, ģimenes locekļi, intereses…
Diemžēl nekā daudz vairāk tur nebija ko pētīt, gluži pretēji – radās vēl vairāk jautājumu. Profila foto Anita nebija pievienojusi. Kāpēc gan? Nepatīk fotografēties, vai arī neatradās neviena pašai tīkama bilde? Gadu gaitā ir tik ļoti izmainījusies, ka neviens tāpat nepazītu? Varbūt vienkārši neprata foto pievienot? Bet varbūt nevēlējās, lai kāds pazīst viņu?
Tad ievēroju, ka arī ar citu informāciju Anita nebija padalījusies. Nav skolu, ko parādīt, nav darbavietu, ko parādīt… Varbūt patiešām iesācēja “Facebook” vidē? Varbūt principā nevēlas dalīties ar personisku informāciju? Piecdesmit septiņi draugi. It kā pilnīgi pietiekami, lai pieņemtu, ka profils ir īsts, jo vismaz tik daudz cilvēku taču zina, kas ir Anita Krūmiņa. Interesanti, ja papētīšu tos, varbūt pamanīšu kādu no bijušajiem skolasbiedriem? Varbūt pazīšu kādus radus un draugus?
Sāku ar to, ka aplūkoju katru no četrām kopīgajām draudzenēm. Varbūt kādai no viņām pat varēšu palūgt, lai manai aizmāršīgajai galvai atgādina, kas ir Anita Krūmiņa. Cilvēks tomēr vēlas uzzināt, kā man klājas.
Pirmā kopīgā paziņa – Vēsma. Atceros, viņa savulaik atzinās: “Es apstiprinu visus draudzības uzaicinājumus. Kaut kā neērti noraidīt, cilvēks apvainosies…” Ja nu arī šo Anitas Krūmiņas uzaicinājumu Vēsma apstiprinājusi, lai nejustos neērti, un neaizdomājoties? Vai mazums dzirdēts par viltus profiliem, aiz kuriem slēpjas ļauni nodomi un nevēlama interese!
Daina. Iespējams, arī viņa rīkojusies līdzīgi Vēsmai, jo kopējais draugu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus. Iespējams, viņa domā: “Vai nu visus sešdesmit dzīves gados satiktos var atcerēties…” Starp Dainas draugiem pamanu arī daudzus ārzemniekus, starp tiem – vairākus arābus. Tas liek šaubīties: diezin vai arī Daina zinās, kas ir Anita Krūmiņa…
Kristīne vēl ne tik sen atzinās, ka apstiprina visu latviešu uzaicinājumus, jo vairs nepaļaujas uz savu atmiņu. Ilgus gadus audzēkņiem bijusi iemīļota skolotāja, viņa vairs nespējot sekot nedz bijušo skolēnu sarakstiem, nedz uzvārdu maiņām, tāpēc nevienu nenoraidot.
Atliek Dagnija. Viņa šķiet nopietns cilvēks, turklāt tīmeklī piesardzīga, jo savulaik cietusi no hakeru uzlauzta profila. Uzrakstīšu viņai vēstulīti, protams, ne tagad, bet rīt no rīta. Līdz rītam vēl padomāšu, ja nu izdodas atcerēties.
Stundas ceturksni veltīgi nopūlējusies atsaukt atmiņā vēl kādu, līdz šim brīdim piemirstu Anitu Krūmiņu, apstājos pie pašas uzrunas analīzes: “Sveiki, kā klājas.”
Vai sūtītāju patiešām interesē, kā man klājas? Vai viņa gaida izvērstu atbildi par visiem maniem priekiem un nebūšanām? It kā svešs cilvēks, kuru neatceros satikusi vismaz pēdējos divdesmit gados. Kādu atbildi viņa no manis vēlas saņemt? “Paldies, viss kārtībā” vai gluži otrādi – “Noderētu tava palīdzība”? Šādu un tamlīdzīgu domu pārņemta, mocījos vēl labu laiku.
Ja uz šo frāzi palūkojas no gramatikas viedokļa, tad tas nav pat jautājums. Drīzāk Anitas secinājums, ka man tomēr klājas, jo varētu jau arī neklāties. Interesanti, viņa mani nejauc ar kādu citu? Ivetu Krūmiņu pasaulē ir gana daudz.
Varbūt tas vispār ir tikai kāda vientuļa cilvēka sauciens pēc uzmanības, ko jebkurš mierīgi varētu nosūtīt ne tikai piecdesmit septiņiem “Facebook” draugiem, bet arī šo draugu draugiem. Varbūt paveicas un atsaucas vēl kāds, kurš izjūt nepieciešamību pēc parunāšanās. Ja šo “naktsputnu” patiešām interesētu tieši mana labklājība, tad taču to varētu pajautāt personiskāk, lietojot uzrunu un izvēršot teikumu pieklājīgā sarunvalodas līmenī.
Patiesībā, jautājums izklausījās absolūti bezpersoniski, līdzīgi kā angļiem raksturīgais sveiciens “How are you?”, uz ko pieņemts atbildēt ar pieklājīgu “I’m fine, thank you”, kas nozīmē “viss kārtībā, paldies”. Tas nudien būtu savādi, ja kāds uz ielas sāktu katram pasveicinātājam izkratīt sirdi par savām likstām un nebūšanām. Varbūt arī man izbeigt domāt par rakstītājas personību, bet vienkārši atbildēt: “Paldies, viss ok!”?
Bet ja nu Anita nemaz nav Anita, bet ir kaut kāds… Hosē, Didjē, Bals vai Omārs? Ja nu es veltīgi grozos no vieniem sāniem uz otriem cenzdamās atcerēties seju kaut kādai Anitai Krūmiņai? Ja nu šis sveiciens ir kārtējais mēģinājums iesākt apšaubāmu dialogu ar galamērķi iegūt naudu, mantu un Eiropas pasi? Pirms gadiem pieciem, kad kāds sīrietis Džordžs, “ķirurgs kādā misijā Āfrikā”, ar pāris dienas jaunu profilu “Facebook”, nez kāpēc izvēlējās tieši mani, lai sev un astoņgadīgajam dēlam meklētu drošu patvērumu Eiropā. Toreiz es īpaši neaizdomājos par visādiem zemūdens akmeņiem, tāpēc atbildēju uz dažām viņa vēstulēm, tiesa, piesardzīgi. Nez kāpēc man tagad šķiet – viņa pirmā vēstule sākās tieši tāpat kā šī: “Sveiki, kā klājas”
Atceros, šis Džordžs, pēc viņa rakstītā – Sīrijas bēglis un atraitnis, man sākumā šķita simpātisks un nopietns kungs, pašaizliedzīgs, augstsirdīgs un drosmīgs, turklāt jau pirmajā vēstulē apgalvoja, ka ir iemīlējies manī no fotouzņēmumiem vien. Manā vecumā gan tādam apgalvojumam grūti piekrist, ja vien nesākt precizēt jūtu stāvokli “iemīlējies”, kas labākajā gadījumā būtu aizvietojams ar “iepatikusies”.
Otrajā vēstulē, kur vīrietis krietni vairāk izvērsa savu dzīvesstāstu, uzzināju, ka viņam ir divas augstākās izglītības, liela pieredze kaulu lūzumu operēšanā, darbs misijās ilgus gadus bijis viņa dzīvesveids, līdz sieva gājusi bojā apšaudes laikā un dēls vēl joprojām ļoti cieš no šiem pārdzīvojumiem. Dēlam ar steigu nepieciešama mīloša māte. Turklāt tas viss bija pasniegts tik smalki, ka spētu iežēlināt pat visaukstāko sirdi. Klāt pievienotajos fotouzņēmumos bija redzams simpātisks, sirmot sācis tumšmatis, brīnišķīgs dēlēns un skaisti iekārtots dzīvoklis. Par dzīvokli gan sekoja piebilde, ka diviem īpašumiem – veikalam Sīrijā un privātajai klīnikai Kongo – jau esot pieteikušies pircēji.
Trešajā vēstulē Džordžs cita starpā apjautājās arī par maniem ienākumiem un mantisko stāvokli. Ceturtajā pažēlojās par dramatisko situāciju, kādā nonācis, gaidot naudu par “pārdoto īpašumu Kongo”, un apjautājās, vai daļu no šīs summas nevarētu ieskaitīt manā kontā. Izlikos, ka šo vēstuli neesmu lasījusi, tāpēc pēc pāris nedēļām piektajā vēstulē saņēmu konkrētu jautājumu: vai es nevarētu atsūtīt savu konta numuru? Džordžs vēloties man uzdāvināt paprāvu summu no veiksmīgā darījuma.
Ar to mūsu sarakste izbeidzās. Sapratu, ka šis ir viens no tiem plaši aprakstītajiem “naudas atmazgāšanas” gadījumiem, kad naivas sievietes nonāk uz apsūdzēto sola. Reizēm viņu kontus nobloķē banka, reizēm viņas apmeklē ieņēmumu dienests, reizēm – policijas darbinieki…
Ne mazāk plaši zināma gan arī cita versija, kad vēl naivākas sievietes kvēlā mīlnieka kontā pašas ieskaita paprāvu summu, lai mīļotais pēc iespējas ātrāk spētu nosūtīt uz viņas adresi “jau kastēs sakravātās ģimenes relikvijas un pašas svarīgākās mantas, kas pastā iestrēgušas neparedzēti dārgo izdevumu pēc”. Tas tikai tāds viens piemērs, jo mēdz būt arī citi, ne mazāk līdzjūtību raisoši iemesli. Vai tiešām tādiem sīkumiem kā pāris tūkstošiem vajadzētu kavēt apvienoties divām mīlošām sirdīm? Protams, nē, jo sievietes, kuras šādā veidā uzrunātas, savās galerijās ar prieku izrādījušas savu pārtikušo dzīvi un var to atļauties.
Domāju, ka Džordžs tomēr tik vienkārši nepadevās un mēģināja sazināties ar mani (un gan jau ar vēl kādu) no citiem svaigi izveidotiem profiliem – kā Stīvs, Harijs un Eriks. Ievēroju, ka pirmās un otrās vēstules teksts pamatā saglabājies nemainīgs, tāpat kā dramatiskais atraitņa dzīvesstāsts, tāpēc es turpmāk tās dzēsu pat nelasītas. Tad ieskatījos, ka šie profili pēc kāda laika “Facebook” vairs nav atrodami…
Atcerējusies šo stāstu par Džordžu, sapratu, ka miegs no manis pavisam aizbēdzis. Kāda tur vairs gulēšana, ja prātā pavisam citas domas!
“Interesanti, kas pēc pāris dienām notiks ar Anitas Krūmiņas profilu? Parādīsies foto, un es atcerēšos sen nesatiktu paziņu?” centos domāt draudzīgi. “Vai varbūt viņa turpinās pulcēt zināmus un nejaušus draugus? Bet ja nu galu galā nozudīs pavisam?”
Nojauta, ka īsā frāze “Sveiki, kā klājas” arī šoreiz varētu būt kāda svešzemnieka rakstīta, ar katru mirkli šķita pamatotāka un ticamāka. Un kāpēc gan ne? Rūdītam krāpniekam izvēlēties latviešiem populāru vārdu un uzvārdu nav nekādu grūtību. Izvēlēties draugus – vēl vienkāršāk, vajag tikai atrast ko kopīgu – pilsētu, darbavietu, interešu grupu, papētīt fotogalerijas, kuras tik bagātas ar visdažādāko informāciju.
Varbūt ir vērts pabrīdināt arī citus? Piecdesmit septiņi draugi – nav jau nemaz tik daudz. Vispirms gan, protams, jānosūta pāris vārdi Anitai Krūmiņai, un tad jau būs redzams, kāda atbilde sekos.
“Paldies, normāli,” uzrakstīju un apstājos. Interesanti, kādam maisam es ar šo frāzi atraušu vaļā galu? Varbūt labāk ignorēt un aizmirst? Bet kā tad mana ziņkārība un sirdsmiers? Labi. Sūtīšu. Tā jau tikai neitrāla atbilde.
Tagad varu atzīties, ka ar šo soli savu naktsmieru neatguvu. Gluži otrādi – prāts ņēmās būvēt dažādus turpmākos scenārijus nākamajai dienai, kad cerēju izlasīt kaut kādu atbildi, tomēr ne mirkli nepieļāva, ka vēstule būs atnākusi nekavējoties. Un vēstulē, ar acīmredzamu “Google” tulkotāja palīdzību, jo tā būs latviešu valodā, es atradīšu pateicību par ātru atbildi, jo… Anitas draugam Mikaelam nepieciešama palīdzība. Viņš esot albāņu neiroķirurgs kādā misijā Āfrikā, dzīvojot kopā ar deviņgadīgu dēlu, kurš pēc nelaimes gadījuma un mātes nāves ciešot no smagas psiholoģiskas traumas. Zēnu spētu glābt tikai siltas, mātišķas rūpes, un Anita domājot, ka es viņiem spētu palīdzēt. Norādītā elektroniskā pasta adrese lielā mērā atgādināja to, no kuras reiz saņēmu piecas Džordža vēstules…
Tikai nobloķējusies no viltus Anitas Krūmiņas un vēl nezināmākā Mikaela, es atguvu dvēseles mieru, lai gan – vai tas maz iespējams? Varbūt rīt man savu draudzību piedāvās Aija Bērziņa vai Ieva Kalniņa, viņu profiliem nebūs pievienots foto, un man atkal būs jādomā – kas viņa ir un kāpēc viņu interesē, kā man klājas.
Starp citu, manis iepazītais Anitas Krūmiņas profils ir dzēsts. To paveikuši moderatori, jo laikam jau arī viņi zina, ko nozīmē pēc pusnakts saņemt īsziņu “Sveiki, kā klājas”.
– Iveta Kilinkaridou
