– Ūdeni! – vēl nepārkāpusi mana dzīvokļa slieksnim, izsaucās tante Veronika. – Un, ja tev ir kādas sirds piles, tad trīsdesmit pilienus tur klāt, bet nekas slikts nebūs, ja iepilēs arī četrdesmit pie mana spiediena – vai, dieviņ, viena bēda man ar to Lotāru, kas to būtu domājis!
Brīdi minstinājos, nesaprazdama, ko ķert pirmo: Veronikas labo roku, kas, notraukusi sviedrus no pieres, apķēra pieliektās galvas augšpusi, vai kreiso, kas, cieši piespiedusies sirds apvidum, signalizēja par nopietnu problēmu.
– Somu, paņem somu! – viņa ar skatienu pamāja pie kājām noliktās, krietni piebriedušās nešļavas virzienā. – Un to ūdeni, ūdeni vispirms!
Paķērusi somu un vēlreiz ieskatījusies tantes Veronikas sejā, lai būtu droša, ka viņa nesaļims turpat pie sliekšņa, steidzu uz virtuvi pēc sirds pilēm. Vēl pēc brīža sēdēju viņai blakus uz dīvāna un apsvēru iespēju izsaukt neatliekamo palīdzību – bālums tantes Veronikas sejā mani darīja nemierīgu.
– Nē, nē, ātros nevajag, mierīgi pasēdēšu, dziļi paelpošu un viss atkal būs labi, – tante izpūta elpu un ērti atslīga dīvāna spilvenos. – Vai, dieviņ, vai, dieviņ, kas to būtu domājis, manos gados! Dieva sods man tas Lotārs! Dzīvoju mierīgi, savā nodabā, tak vajadzēja man to Biruti uzklausīt un uz Lotāra graustu dzīties, ak, bēda vien!
Sapratu, ka jādod brīdis tantei atpūsties, pirms sākt iztaujāt par notikumiem, kas viņu tik ļoti satraukuši, bet izskatījās, ka stāstāmais Veroniku tik ļoti pārpildījis, ka spiežas laukā pa visām porām.
– Tu pat iedomāties nespēj, kas man savā vecumā jāpārdzīvo! – pat negaidīdama, kad iedarbosies sirds pilieni, vēl arvien aizelsdamās, izsaucās tante. – Kas tam ticēs, ka var tā notikt! Bet es jau pati arī muļķe, ka ļāvos pierunāties, akli uzticējos un centos turēt līdzi tam vecajam muļķim! Šim, redziet, piedzīvojumus sagribējās! Saklausījās kaimiņa stāstus par atpūtu vienā kūrortā un saprata, ka viņam arī ko tādu gribas! Atcerējās savas vecās vainas (viņš, ziniet, pirms deviņiem gadiem smagi kritis uz apsniguša ledus, lauzis divas ribas un kreiso roku, kas pēdējā laikā sākusi sāpēt) un metās uz pilsētu pie savas sen zināmās ārstes! Nestāstīja, ko viņai teicis, ko abi tur sarunājuši, bet, pārradies mājās, noslēpās savā istabā un ilgi zvanījās pa telefonu. Tajā pašā dienā pie pusdienu galda Lotārs man kā desertu pasniedza “piena upi ķīseļa krastos”: brauksim atpūsties uz sanatoriju, abi! No pārdotās mājas vēl krietna summiņa atlikusi, tieši tik, cik šādai vērtīgai kūrei nepieciešams, un atteikties vairs nevarot, jo istabu Cīruļa kundzei un kungam viņš jau esot rezervējis, – izslējusi gaisā rādītājpirkstu, Veronika šos vārdus pasniedza kā neapgāžamu faktu.
– Bet tu jau vari iedomāties manu sašutumu, – pēc īsas pauzes, kurai svaru piešķīra izslietais pirksts, viņa turpināja. – Lotārs atkal visu izlēmis manā vietā, it kā man vispār nebūtu nekādas teikšanas! Tiesa, iepriekš viņš tika spriedis, ka derētu kaut kur aizbraukt, pamainīt vidi un uzlabot veselību, bet neko konkrētu neminēja, un es arī neiebildu, jo šo domu uztvēru kā… ekskursiju uz kādu skaistu vietu, tepat Latvijā vai kaimiņvalstīs, nebaidītos pat aizlidot uz Parīzi, jo nekur tālāk par Poliju neesmu bijusi, bet tas bija tik sen, ka vairs neko no tā brauciena neatceros. Būtu taču skaisti dažas dienas padzīvot kādā viesnīcā, apskatīt neredzētas vietas, nogaršot dažādus ēdienus. Kaimiņš ar savu ģimeni katru gadu kaut kur aizlido, kāpēc gan mēs to nevarētu, reiz jau nauda ir? Bet Lotārs, redz, prātojis par veselības uzlabošanu nevis vienkārši kaut kur, bet labā sanatorijā! Mūžam pēc tādas neesmu izjutusi vajadzību, un ko gan man tur uzlabot, ja kauli stipri un locītavas arī vēl kustas? Varēšot “restartēt veselību” – tā sanatorijas mājaslapā esot rakstīts, nu, forši, vai ne? Vai izbaudīt trīs “veselīgas dienas”, vai apārstēt muguru, kas, manis pašas vārdiem runājot, esot kļuvusi “stīva kā kārts”, – tante Veronika dziļi ieelpoja un pēc tam gari izpūta elpu.
– Bet tu jau varēji atteikties, ja tik ļoti negribēji, – iebildu. – Spiest taču viņš tev nespieda, vien gribēja, kā labāk.
– Ahā, – Veronika atkal izslēja savu nozīmīgo pirkstu. – Ne velti tautā labi zināms teiciens: “Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr”. Mans stāsts ir tieši no šīs sērijas, jo es jau pašā sākumā Lotāram teicu: “Jaunību tā kā tā vairs neatgriezt, galvenais – nesabojāt to, kas vēl atlicis”.
Izdzirdējusi virtuvē atslēdzamies elektrisko tējkannu, atvainojos un devos pagatavot mums abām dzērienu pēc Veronikas ieteikuma: nomierinošo piparmētru ar diviem ledus gabaliņiem, jo neko karstu viņa nedrīkstot. Kad pēc īsa laiciņa atgriezos ar divām krūzītēm, zināju, ka vēlos dzirdēt konkrētu atbildi:
– Tad kā jums abiem tur īsti gāja? “Restartējāties” vai izbaudījāt trīs veselīgas dienas?
Tante izlikās nedzirdējusi manu jautājumu, jo turpināja savu iesākto:
– Ak, tas Lotārs, kas to būtu domājis! Jau no pavasara dīdījās kā tāda saulē atmodusies muša: vajag šo, vajag to, ejam tur, braucam tur! Kā tāds dzīvsudrabs! Kaut ko vajag pārkārtot, kaut ko izmest laukā, kaut ko nopirkt jaunu, kaut ko pārkrāsot. Dārzā kaut ko nozāģēt, kaut ko iestādīt no jauna. No vienas puses – labi, ka tā, man par vīrieša darbiem vairs nav jādomā, tik vien, ka tā darīšana – pēc viņa prasmēm un iemaņām… Katru dienu brīnos, no kā viņam tāda enerģija, nu, nekādi mierā nosēdēt! Tak ne jau no tiem vīriešu vitamīniem vien, ko viņš ikdienā lieto! Es dzeru līdzīgus sievietēm, bet atzīšos: blakus viņam sāku justies veca, kaut man līdz viņa astoņdesmit gadiem vēl divi jānodzīvo. Ja kas, atceries: ar Lotāru par vecumu nedrīkst runāt, pēdējā laikā viņa mīļākais teiciens ir: “Es esmu drusku vecs, bet, ja konkrētāk, tad – pašos spēka gados.” Vari iedomāties: viņš taču sanatorijā pieprasīja pilnu rehabilitācijas kursu, ar visu, kas tajā iekļauts! Trīs dažādas vannas, dūņu aplikācijas, kardiotrenažierus, magnētu un fizioterapiju, vingrošanu laukā un baseinā un ko tik vēl ne! Tik vien, ka, smalkāk papētot šo viņa nodarbību plānu, man šķita, ka īsti profesionāli tas tomēr nav sastādīts, bet – nav jau nekāds brīnums: ne viņa, ne manu plānu neveidoja ārste, bet mūsu gadījumā – jauna meitene ar trīs nedēļu pieredzi, un izskatījās, ka pēc principa: kurā grupā ir kāds brīvs lodziņš, tur pacientu ieraksta. Tāpēc vienu dienu Lotāram vajadzēja mirkt sērūdeņraža vannā, tad vingrot baseinā, pēc tam mirkt broma vannā un noslēgumā vēl citā baseinā mīties uz trenažiera, vai tad no tik daudz slapjuma var kādu labumu gūt? Bet nākamā diena viņam sākās ar rīta vingrošanu, kam sekoja cigun vingrošana grupā, pēc tās – mīšanās uz kardiotrenažiera un vēl pirms pusdienām – fizioterapija grupā. Nezinu, kur viņš tam visam ņēma spēku, jo arī pēcpusdienā neiekrita gultā, bet devās uz īpašo speciālo kursu, kā to pats visgudri nosauca: uz “pīpētavas aeroterapiju” (kaut pats nekad nav smēķi mutē ņēmis), kur pulcējās rehabilitācijas kursu saņemošie ukraiņu karavīri. Tur Lotārs saņēma “varonīgo ierakumu stāstiņu” terapiju un sen piemirstās krievu valodas “logopēdiskās nodarbības”, kā arī tika pie vērtīga padoma pieprasīt masāžu un ergoterapeitu. Diemžēl ne vienu, ne otru Lotārs nedabūja, jo grafiks tai nedēļai jau bija pilns, un labi vien, ka tā, jo tā trakā joņošana no vienas procedūras uz otru jau bija radījusi sārtumu sejā un sviedrus uz pieres, un jau trešajā dienā viņš izskatījās manāmi saguris. Es gan arī procedūru izvēles ziņā nebiju daudz gudrāka, jo – kāda gan man bija pieredze? Tik vien, cik pati biju izlasījusi: varu dabūt gan vannas, gan dūņas, gan masāžu, bet no tā cita gan es uzreiz atteicos – nav man vairs tie kumeļa gadi, lai izpumpētu savus spēkus. Atceries, reiz tev tiku teikusi: pat nezinu, kad pēdējo reizi esmu bijusi pie ģimenes ārstes! Laikam jau vecākiem jāsaka paldies par labiem gēniem, jo ne kovidu uz savas ādas izjutu, ne kādu citu nopietnu kaiti. Laba vielu maiņa un laba imūnsistēma – tā teica ārste, bet es pielaboju: savrupa dzīve. Pirms sanatorijas man, protams, nācās iet uz ārsta praksi, jo kā nu bez papīra dosies uz tik nopietnu iestādi… Daktere, nopriecājusies par manu veselības stāvokli, izskatījās nedaudz izbrīnījusies par vēlēšanos vēl kaut ko uzlabot, bet tad es atcerējos sen jaunībā traumēto labo roku un sāpes, kas reizēm atgādināja par sevi, atcerējos locītavu stīvumu, un šis izrādījās gana labs iemesls, lai daktere novēlētu veselīgi atjaunoties vannās un dūņu procedūrās, un pie šī ieteikuma tad es arī pieķēros. Diemžēl viss nenotika gluži tā, kā bijām iztēlojušies, jo – iepriekš neviens pat neiedomājās, ka manam organismam kaut kas varētu nepatikt… Kurš gan to varēja paredzēt, ka pēc piecpadsmit minūšu ilgas sēdēšanas 38 grādus siltā sērūdeņraža vannā man var pacelties asinsspiediens, bet notika tieši tā! Kamēr sēdēju vannā un iztēlojos, kā ārstnieciskais minerālūdens iedarbojas uz visu organismu kopumā, jutu tikai patīkamu siltumu un jauku atslābumu. Jā, šis man patīk, nudien labi, ka Lotārs mani pierunāja doties līdz, pēc trim šādām vannām es nudien sajutīšos kā jauna! Bet – tad smilšu pulkstenis bija iztecējis, un man vajadzēja rausties no vannas laukā… Uzreiz sapratu, ka nav īsti labi, sirds lēca kā negudra, galva reiba, knapi tiku līdz liftam un istabai, tur drusku atpūtos un gāju meklēt ārsti. Tad uzzināju, ka esam notrāpījuši ārstu atvaļinājumu laikā un tās ārstes, kas mani vakar pieņēma, šodien vairs nav, bet viņas vietā kādā citā stāvā ir sastopama aizvietotāja dežūrārste. Tobrīd šim faktam nepiešķīru nekādu īpašu nozīmi, galvenais, lai man izmēra asinsspiedienu un iesaka, ko darīt tālāk. Divi simti pāri! Tu vispār vari iedomāties tādu asinsspiedienu? Stipra hipertensija – saka ārste un mēra vēlreiz un vēlreiz. Piecpadsmit minūtēs aizmērīja līdz mērenai hipertensijai, līdz simtu septiņdesmit, un man radās aizdomas, ka viņai ar to moderno aparātu kaut kas nav kārtībā. Pēc tam aizsūtīja mani pie medmāsām pēc zālēm. Pirms tam gan atvēra manu procedūru plānu, kur katrā dienā bija ieplānotas vismaz trīs man patīkamas nodarbības, un izsvītroja visas, kas varētu izraisīt asinsspiediena pacelšanos, tātad – visas vannas un arī dūņu aplikācijas, kas esot vēl kādu drusku karstākas, tātad – visu, ko es biju cerējusi saņemt… Prasīju dakterei, ko man darīt tālāk, un viņa, ilgi nedomājot, ieteica uzrakstīt iesniegumu par iemaksātās naudas atgūšanu sakarā ar veselības stāvokļa pasliktināšanos un braukt mājās, reiz jau es nespēju gūt labumu no šī plašā piedāvājumu klāsta. It kā loģiski, vai ne?
– Kaut kā savādi tas viss, – aizdomājusies bildu. – Vai tad viņa nevarēja visu to izsvītroto aizstāt ar kaut ko mierīgāku? Sanatorijās taču ārstējas arī gados veci cilvēki ar visdažādākajām slimībām.
– Jā, arī es brīdi sēdēju un domāju: “Bet kā tad Lotārs, ko viņš teiks, ja es tagad došos mājās? Nebūs īsti labi, vai ne? Varbūt ir kāds plāns B?” Ieminējos ārstei par sāls istabu, varbūt mani var pierakstīt uz to un varbūt arī uz nūjošanu, un uz tām dozētajām pastaigām… Masāža gan jau arī manam spiedienam neko sliktu neizdarītu. “Jā, jā,” teica daktere aizvietotāja, kura šeit esot tikai uz vienu diennakti, tāpēc īsti nevarot neko izlemt, tomēr izdarīja šādas tādas atzīmes manā procedūru plānā un lika aiziet pie meitenēm, kuras veiks korekcijas kopējā sanatorijas plānā – izņems manu vārdu no vienām nodarbībām, bet ierakstīs citās. Atzīšos, ka tobrīd jutos viņai pateicīga, jo izmaiņas šķita patīkamas, tik vien, ka tobrīd es nezināju: četras dienas vēlāk jeb dienu pirms došanās mājās cita ārste iepletīs acis un izsauksies: “Apgulieties! Ar tādu spiedienu es jūs nekur nevaru laist! Nekāda apkārt staigāšana!” Un es apgulšos uz kušetes un beidzot sajutīšos tik mierīgi un droši, ka negribēšu celties, bet jaukā un rūpīgā dakterīte man tikmēr izstāstīs visu, ko man vajadzēja zināt pirmajā dienā, arī par ieklausīšanos sevī un par dažādām izmaiņām, kas ar gadiem notiek organismā, – tante Veronika klusi nopūtās un, man šķiet, arī noslaucīja asaru. – Ļoti žēl, ka viņa nebija mūsu pirmajā dienā, tad man noteikti būtu tev daudz vairāk ko pastāstīt. Lai gan… arī tagad mēs abas varētu pretendēt uz labu sanatorijas romānu. Sataisi man vēl vienu tējas tasi, un tad es tev pastāstīšu gan par savādo nūjošanu un dozēto pastaigu, gan par manu iecienīto sāls istabu. Neticēsi, bet es tur ne tikai iemigu, bet pat sapni redzēju.
TURPINĀJUMS SEKOS
