Kad pēc īsa laiciņa ienācu istabā ar tējas kanniņu un sviestmaižu šķīvi, tante Veronika bija atlaidusies dīvāna spilvenos un izskatījās gluži nomierinājusies un atslābusi, tomēr es katram gadījumam apjautājos par viņas pašsajūtu un pat piedāvājos izmērīt asinsspiedienu.
– Nē, nē, tagad jau it kā viss normāli, – tante viegli pamāja ar roku. – Kā atgriezos mājās, tā pārliecinājos par sen zināmā teiciena pareizību: mājās pat sienas palīdz, kaut ar ģimenes ārsti tāpat sazinājos un zāles spiedienam arī dabūju, un nu jau viss iet uz labo pusi. Zini, tagad domāju, ka tur, sanatorijā, pati vide bija tāda ļoti satraucoša – ar tām smacējošajām, spiedīgajām smaržām, kas piemīt slimnīcai, un galvenais – ar ļoti daudziem smagi cietušiem pacientiem. Līdz šim man dzīvē nebija nācies redzēt tik daudz slimu un kroplu cilvēku vienuviet, kaut pāris reizes slimnīcā esmu gulējusi, bet – ne jau tādā, kur desmitiem cilvēku braukā ratiņkrēslos un pārvietojas ar kāju protēzēm, kur bezgala daudz visvisādu kaišu skartu slimnieku, un vēl tie bērni ratiņkrēslos… Un tad vēl tās nevarīgās tantītes ar sirds, kaulu un nervu kaitēm! Es jau dakterei teicu, un viņa man piekrita: nepieradušam cilvēkam no tāda skata vien varot ģībonis uznākt, un es vismaz divas reizes biju tuvu tam. Lotārs gan mani audzināja, teica, ka es pārāk emocionāli to visu uzverot, pārāk daudz laižot caur sevi, un no tā tad arī spiediens ceļoties. Šādās vietās esot vajadzīga vienkāršāka pieeja, it kā es uz visu notiekošo lūkotos no malas, un man izskatījās, ka viņam tas patiešām izdevās – Lotārs visu notiekošo izbaudīja ar tādu kā pacilātu noskaņu, es teiktu – peldēja kā zivs ūdenī. Man pirmajās dienās lielajā ēdamzālē, redzot šos slimos cilvēkus, kumoss spriedās rīklē, kaut ēdiens bija ne tikai veselīgs, bet arī ļoti garšīgs. Par ēdināšanu es vispār neteikšu neviena slikta vārda, jo visa tur bija pietiekami, nekas nebija pliekans un bezgaršīgs, kaut Lotārs pāris reizes neizēda brokastīs pasniegto prosas putru un pēdējās dienās apnikušās tējas vietā automātā pirka kafiju. Pat par launagu tur bija padomāts – jau pusdienlaikā katram pie šķīvja bija nolikta papīra tūtiņa ar bulciņu un augli vai jogurtu. Arī kompānija mums abiem tika piesēdināta itin laba, bet par to gan vēlāk, jo ar vienu sievieti mēs varen draudzīgi sapratāmies, bet otra izrādījās vesela stāsta vērta – savā mūžā tādu eksemplāru nebija gadījies redzēt.
Skaļi nopūtusies, tante Veronika pasniedzās pēc tējas tases un siera maizītes, un kādu brīdi apdomāja savu stāstāmo.
– Tātad – kā tev tur beidzās tā epizode ar jauno nodarbību plānu? – centos novirzīt tantes domas uz iepriekš iesākto domu. – Kā sapratu, tagad tu tiki pie tev piemērotākām procedūrām.
– Nuuu, kā to lai saka, – Veronika gari novilka. – Tā kā daktere aizvietotāja manā programmā bija vairāk atcēlusi nekā ieteikusi, un “ieteikusi” šajā gadījumā nozīmē – piedāvājumā “pasvītrojusi” visas iespējamās mierīgās nodarbes, arī lekcijas, tad nu es pati mēģināju reģistratūrā ko sarunāt un labi, ka pēc krietnas pusstundas gaidīšanas rindā notrāpīju pie nedaudz pieredzējušākas meitenes. Tā atrada brīvus lodziņus gan papildus magnētterapijas procedūrām, gan sāls istabas apmeklējumiem, bet ar masāžu gan viņa nevarēja izlīdzēt – visai nedēļai grafiks esot aizpildīts. Es gan ļoti sirsnīgi ieskatījos meitenes acīs: “Vai tiešām nekur nav nekāda maza lodziņa? Man šis viss par baltu naudu pirkts un tagad atcelts, un tik vien vajadzētu, kā to labo roku?” – bet viņa nopūtās un paskaidroja: esot tādas prioritātes kā valsts apmaksātās programmas, tajā skaitā arī ukraiņu karavīriem, un pašlaik atvaļinājumu laikā ar viņiem strādājot tikai divi masieri, tā ka – diemžēl, varbūt nākamreiz…
Savādā grimase, ko manīju Veronikas sejā, laikam jau pavadīja vārdu “diemžēl”, lai gan – varbūt “nākamreiz”? Gribēju to precizēt, bet tante turpināja:
– Nu neko, galu galā tā mana jaunā programma izskatījās tīri labi: divas, trīs nodarbības dienā un pilnīga atpūta, gluži kā Lotārs man bija solījis: “Varēsi gulēt gultā un skatīties griestos!” Gulēt gan īsti laika nesanāca, jo tas sanatorijas režīms diezgan cieši regulēja iekšējo kārtību. Bija dienas, kad uz rītarosmi gāju jau astoņos, no turienes pa taisno uz brokastīm, tad kāda pusstunda bija brīva un pēc tam – uz nūjošanu vai kādu lekciju, kas pat manā vecumā solīja iemācīt ko jaunu, un turpat jau arī pusdienlaiks klāt. Pāris reizes gan nūjošana bija pēcpusdienā, un pēc tās – sāls istabas apmeklējums, un tā bija vislabāk, jo ap to laiku dienai atvēlētā jauda jau bija beigusies un sāls istaba deva gan atpūtu, gan spēku.
– Sāls istabā man ļoti patika,– tantes Veronikas sejā iegūla pārlaimīgs smaids. – Neko tamlīdzīgu nekad nebiju baudījusi, neviens par to iepriekš sīkumos netika stāstījis, tāpēc man tas bija visīstākais pārsteigums! Tāda noskaņa, tāds “relakss”! Jau Lotāram prasīju: varbūt mēs mājās vienu istabu varētu pārtaisīt par tādu sāls istabu, – Veronika skanīgi iesmējās. – Tu neticēsi, bet viņš to uztvēra ļoti nopietni, pat sāka pētīt un apsvērt, kā to telpu ierīkot, kur pasūtīt sāls akmens paneļus, kur dabūt sāls un skābekļa ģeneratorus, kas jonizē gaisu, un pat sāka rēķināt, cik daudz Himalaju vai granulētā Nāves jūras sāls vajadzēšot. Sapratu, ka, pamatīgi šo lietu izpētījis, laikam jau attapis, ka pašam arī var noderēt, jo tie sāls joni ir ļoti vērtīgi: ne tikai attīra elpceļus, bet arī uzlabo vielmaiņu un asinsriti, ārstē nervus un bezmiegu!
– Ahā, tad jau tu laikam biji tādā īstā sāls istabā, kur sāls visapkārt un vēl sāls piramīda vidū, – gudri precizēju, – jo esmu dzirdējusi arī par tādām, kur tikai sāls ģenerators pūš sīkas sāls daļiņas.
– Ko tu, visīstākajā! – tante sajūsmināti izsaucās. – Sāls sienas, sāls griesti, sāls grīda un tāda romantiska pustumsa! Ar klusu, iemidzinošu mūziku, ar krāsaini izgaismotu sāls kluču piramīdu vidū, kuras sirdī te sārta, te smaragdzaļa, te oranža klusināta gaisma mainās, un pat tie ģeneratori – tik patīkami un maigi sīc! Arī es gandrīz iemigu un, ja vien mani nenobiedētu tā skaļā krācēja blakus, es tās nemanāmi aizritējušās pusstundas laikā pat sapni būtu redzējusi!
– Krācēja, – es skaļi iesmējos. – Cik tad jūs tur bijāt?
– Krācēja tur parasti bija viena, kaut krēsli pavisam desmit, bet vairāk par piecām ne reizi netiku manījusi, – tante aizdomājās. – Katrreiz citas nācējas gadījās, kaut ar vienu mēs abas ik dienas satikāmies – ar Ņinu, miesās raženu diabētiķi, ar slimu gūžu, kura uz procedūru parasti ieradās ratiņkrēslā. Medbrālis, kas rīkojās ar pacēlāju, viņu no augšējā stāva parasti nogādāja līdz kabineta durvīm un atstāja uz pusstundu, bet par to, kā pacientei uzvilkt noteikumos paredzēto vienreizējo halātu, cepuri un bahilas, vajadzēja domāt pašai, nu, vismaz man negadījās redzēt kādu medmāsu, kas šai apmēros raženajai sievietei palīdzētu saģērbties. Visas trīs reizes, kad mēs tur satikāmies, es biju tā, kas viņai līdzēja uzvilkt un pēc tam novilkt halātu un bahilas. Māsiņa, protams, ieradās, bet precīzi uz kabineta durvju atvēršanas laiku un ģeneratoru ieslēgšanu. Ja godīgi, tad sākumā domāju, ka šīs papildu rūpes, ko uzņēmos aiz līdzjūtības, nedaudz ietekmēja manu relaksēto noskaņojumu, bet – tad es vēl nezināju, ka var būt trakāk, jo manā pēdējā sāls istabas apmeklējumā kopā ar mums gadījās vēl viena astoņdesmitgadniece, kurai, līdzīgi kā man, pēc broma vannas bija sagurusi sirds. Labi, ka tobrīd, kad pamanīju bālumu un sviedrus viņas sejā, ieradās Ņina ar medbrāli, kurš ātri sameklēja sievietei ūdeni. Piedāvājās viņu aizvest uz palātu, bet sieviete atteicās – gan jau mierīgi pasēdēšot un viss pāriešot. Nepārgāja, pēc desmit minūtēm sāls istabā viņai kļuva tik slikti, ka nācās skatīties pēc izsaukuma pogas, kuru tā arī neredzējām, tad celties pašai un drebošu sirdi palīdzēt viņai iziet laukā, kur, mums par laimi, atradās kāds no personāla. Tad nu gan es balsī šķendējos: kur slēpjas tā medmāsa, kurai jāpieskata šī procedūra, kāpēc nav blakus? Vēlāk uzzināju, ka viņa vienlaikus apkalpojot pacientus arī blakus kabinetā, un kuru gan te var vainot, ja personāla ir tik, cik ir. Es redzēju: viņas visas tur skraida kā bitītes, lai paspētu no vienas vannas pie citas vannas, no vienas procedūru kabīnes uz citu. Un neticēsi, bet pat pēc visa šī es saku: tā sāls istaba ir viena īsta paradīzes būšana!
– paziņoja tante Veronika un iekampa prāvu malku no atdzisušās tējas krūzes.
Kad apēsta bija arī kārtējā siera maizīte, uzdevu viņai jautājumu, kas man nu jau labu laiku turējās mēles galā:
– Kādreiz tu teici, ka svešā vietā nespēj izgulēties, ceru, ka visu šo nedēļu nemocījies ar miega badu?
– Tā nu sanāca, ka gulēju itin labi, – Veronika pasmīnēja, – jo gan pirmā ārste aizvietotāja, gan otrais un trešais ārsts aizvietotājs, kuriem laikam jau bija pieteikts man apjautāties par pašsajūtu, izmērījuši asinsspiedienu, nosūtīja pie māsiņām pēc tabletēm, un tās ripiņas savukārt parūpējās par manu miegu ne tikai nakts stundās, bet arī nākamās dienas pirmajā pusē. Divus rītus uz vingrošanu gāju, īsti nepamodusies, un tās abas dienas man pagāja kā Ilmāra Dzeņa meldiņā “Kā pa miglu”, tāpēc vēlāk tās tabletes nemaz nedzēru, un neticēsi, bet sāku justies labāk. Ja pirmajās rītarosmēs nespēju ne rokas pacelt uz augšu, ne noturēt, ne kārtīgi palocīties, tad ceturtajā rītā beidzot sajutos itin sprigana. Tie nodarbību vadītāji gan arī katrreiz gadījās citādāki, kaut gribētos domāt, ka ķermeņa pamodināšanai un iekustināšanai vajadzētu notikt pēc vienas “šnites”. Viens vairāk koncentrējās uz roku muskulatūru, otrs – uz krustu ielocīšanu, trešais – uz kāju izvingrināšanu, tik tā ceturtā meitene visu izdarīja pa manam – gan ierādīja pareizu elpošanu, gan prasmīgi izstaipīja visus svarīgākos muskuļus un locītavas, pēc viņas tad arī sāku justies labāk. Viņas ierādītos vingrojumus tagad no rītiem daru: nudien, ļoti noderīgi! Tieši tas pats notika ar nūjošanu, ko jau pirms došanās uz sanatoriju biju ielikusi sava plāna augšējos punktos: iemācīties un sākt soļot, citādi Birute ik palaikam zvana un lielās: “Mēs abi ar Ervīnu šodien nosoļojām deviņsimtpiecdesmit soļu, bet cik tu?” Viņai Ervīns uzdāvinājis to gudro pulksteni, kurš ne tikai mēra soļus, bet parāda arī temperatūru, pulsu, asinsspiedienu, stresa līmeni un vēl kaut ko tur. Tagad es arī saprotu, cik tā ir vērtīga lieta, un vēl vakar Lotāram teicu, lai aizmirst visas fantāzijas par sāls istabu, bet ievirza domas šajā gultnē – lietosim abi uz maiņām, jo katram savu diezin vai varēsim atļauties. Skandināvu nūjas gan internetā pasūtīju priekš abiem, un Lotārs uz to pat neiebilda, kaut pats uz nūjošanas nodarbībām sanatorijā negāja. Teikšu gan, ka lielas jēgas no tiem treneriem nebija – tādi steidzīgi un pavirši. Ja es pati iepriekš internetā nebūtu lasījusi, kā pareizi nūjot, tad no šiem skrējējiem es neko prātīgu neiegūtu. Iesildīšanās – divas minūtes, īsā versija par nūju satveršanu un pārbaude – viena minūte, vēl divas minūtes gājiens pa riņķi, lai pārliecinātos, ka labā roka un kreisā kāja visiem darbojas ritmā, un – aidā uz priekšu, ar piebildi: katrs pēc savām spējām, katrs savā ritmā. Ne vārda nedzirdēju ne par stāju un atbrīvotiem pleciem, ne par pareizu satvērienu un atspērienu ar nūju, ne par elpošanu, kas ir pat ļoti svarīgi! Tad atklājās, ka jau pēc piecām minūtēm no tiem pirmajiem steidzīgajiem nūjotājiem putekļi vien palikuši, kamēr mēs, tantuki, no mugurpuses “savā ritmā” un “pēc savām spējām”. Pirmajā nodarbībā viena sieviete, kurai slima gūža, izlēma neiet tālāk, un laikam jau tā arī drīkstēja, kaut trenerim to vajadzētu zināt, bet kur nu viņš – sen jau aiz slaidajām priedēm kopā ar bijušajiem biatlonistiem un citiem steidzīgajiem. Tā nu es uzmetos par instruktori Mirdzai, kura soļoja, nūjas cieši sagrābusi un deviņdesmit grādu leņķī sirdīgi bakstot zemi. Arī viņai bija daudz ko teikt par savu ārstēšanos, bet, ierādījusi Mirdzai pareizu satvērienu, ieelpošanu un izelpošanu, es pievērsos aktīvajai pastaigai. Kaut kad pusceļā, satiekoties ar tiem priekšējiem, kas nu jau dieba atpakaļ, arī mēs pagriezāmies pretējā virzienā un nopriecājāmies, ka var arī tā. Pie sanatorijas divas minūtes atsildījāmies un nopriecājāmies, ka arī šī diena veiksmīgi beigusies. Tikai trešajā nodarbībā satiku treneri, kura nūjoja kopā ar lēnāko bariņu, un līdz ar to man radās iespēja viņu izjautāt – kā un ko īsti uzlabo nūjošana? It kā jau zināju, ka tā ir efektīvāka par vienkāršu staigāšanu, jo nodarbina deviņdesmit procentus muskuļu, bet pats svarīgākais – tā uzlabo sirdsdarbību, nomierina nervus un palīdz novājēt, tā ka – tagad arī es nūjošu pretim mūžīgai jaunībai, – iesmējās tante Veronika un draiski sapurināja savus ceriņkrāsas matus.
TURPINĀJUMS SEKOS
