2. daļa šeit
– Smuka tava jaunā frizūra, – ar žestu norādīju uz tantes Veronikas viegli lokainajiem ceriņkrāsas matiem. – Kā Lotārs vērtē tavas jaunās pārvērtības?
– Eh, labāk neprasi, – tante iesmējās un aizlika mutei priekšā roku, – kaut patiesībā šis viss tieši Lotāra dēļ. Bija mums tur sanatorijā viena tāda ar spilgtu frizūru – galvas priekšpusē lillā mati, bet pakausis tumši zili ar baltām svēdrām, un ja vēl tik vien – balss arī viņai skaļa kā bazūne, bet smiekli – kā vara taures! Lotārs nespēja vien beigt blenzt uz to krāšņumu, un, kad nu es viņam prasīju, kas šai tik īpašs, viņš tā arī pateica: tie mati, tie mati tik skaisti! Tā nu es šodien atbraucu uz pilsētu, lai mani mati arī kļūtu skaisti, tik vien, ka friziere apgalvoja, ka man labāk piestāvēšot maigs ceriņkrāsas tonis, un es ļāvos pierunāties, ir taču viņai taisnība, vai ne?
– Tev piestāv, – ne drusku nemelojot, paslavēju, kaut man daudz pierastāks bija Veronikas iepriekšējais – pelnu pelēkais – tonis.
– Svarīgi jau, lai tev pašai un arī Lotāram patīk.
– Ceru, ka patiks, un varbūt tagad viņš katru dienu nepieminēs to koši pervēto Spīdolu, kurai vārdadiena 2. februārī, – tante nepatikā noskurinājās. – Vai tev vispār ir zināms tāds gadījums, kad cilvēks iepazīstoties sauc ne tikai vārdu, bet arī vārdadienas datumu? Labi vēl, ka ne dzimšanas dienu un mājas adresi piedevām! Šī, lūk, bija tieši tāda īpaša būtne, kurai savas personības izcelšanai nepietika tikai ar košiem matiem, spilgti krāsotām lūpām un uzzīmētām uzacīm! Ja tu zinātu, kā uz viņas skaliņa resnuma kājām izskatījās tie koši raibie legingi! Papagaiļi uz viņas fona – viena pelēcība! Ne velti – atlika tai Spīdolai tikai kaut kur parādīties, kā visi skatieni uz viņu vien, arī Lotāra! Un kaut viņš arī tobrīd runāja ar mani, es redzēju, kā pāri manam plecam lūrēja uz to papagailieni! Vienā rītarosmē viņa locījās un vēzējās ar mums vienā grupā, un, protams, iekārtojās pašā priekšā, pirmajā rindā, lai visi aiz viņas stāvošie apbrīnotu šo košumu ar dzeltenzilisarkanajām biksēm, spilgti zaļo krekliņu un neatkārtojamo frizūru. Aizmugurē stāvošie vīrieši tā arī nespēja no viņas skatienus atraut, kaut tai Spīdolai, kurai vārdadiena 2. februārī, jau 80 gadi ar astīti! Es to uzzināju, kad pagadījos ar viņu vienā fitnesa grupā, kur vingrojām ar “smovey” riņķiem.
– Oho, tu tos arī izmēģināji? – priecīgi izsaucos.
Līdz šim tikai pie meitas Kiprā biju redzējusi pāris jauniešu pulciņus ar tiem vingrojam piejūras zonā.
– Pastāstīsi, kā patika?
– Tie “smovey” riņķi esot tāda kā alternatīva nūjošanai, – tante Veronika prātīgi iesāka. – Pats riņķis sastāv no vieglas gofrētas spirālveida caurules, pa kuru ripinās četras tērauda bumbiņas, un ērtākai turēšanai – tā riņķa vienā malā rokturis, ko viegli saņemt plaukstā. Ejot un rokas vēzējot šurpu turpu, tās bumbiņas pa cauruli ripinās šurpu turpu un rada tādu īpatnēju skaņu, turklāt, kā man paskaidroja trenere, inerces rezultātā rodas impulsi, kas ļoti labvēlīgi iedarbojas uz locītavām. Miera stāvoklī tāds riņķis sver puskilogramu, bet, aktīvi vēzējot rokas turp un atpakaļ, tā masa it kā palielinoties un varot sasniegt pat piecus kilogramus. Neticēsi, bet pati to sajutu – jo plašāk vēzē, jo vairāk sajūti inerci un svaru. Soļot gan nācās ātrāk nekā ar nūjām, jo tā inerce, kas radās no vēzēšanas, pilnīgi jūtami nesa uz priekšu. Šis man ļoti patika, kaut asinsspiediens pēc tās joņošanas gan jau atkal bija augšā, tikai es jau vairs nestaigāju uz mērīšanu, bet pēc visa tā – tāda sajūta rokās! Neaprakstāma! Neatkārtojama! Tāds vieglums kā tauriņa spārnos! Jau Lotāram teicu, ka vajadzētu internetā pasūtīt arī šos “smovey” riņķus, tad abi kopā pa pagalmu varēsim “smūvot”, bet šis man rāda, ka viņam jau tāpat rokas esot vieglas, pat trīcot. Tad nu es viņam pratu izstāstīt tikpat gudri, kā man personīgi to paskaidroja trenere, ka tieši tās trīcēšanas pēc jau tāds riņķis arī ticis izgudrots.
Tantes Veronikas mazliet juceklīgo stāstījumu par “smovey” riņķa izgudrotāju “Zalcšvimmeru vai kādu tur”, ko viņa bija centusies ielāgot no treneres stāstījuma, tomēr izlēmu precizēt tīmeklī, un īsais stāsts par šo svarīgo atklājumu un apņēmīgo vīrieti ir patiešām pārsteidzošs.
Kad austrietim, aktīva dzīvesveida piekritējam, tenisa trenerim Johanam Zalchanam Zalcvimmeram 50 gadu vecumā 1996. gadā atklāja Parkinsona slimību, viņš nepadevās prognozei, ka pēc četriem gadiem necelsies no gultas un būs pilnībā kopjams, bet meklēja iespējas, kā ar to sadzīvot. 2004. gadā viņš vairs nespēja veikt ikdienas dzīvē nepieciešamās lietas, jo slimība bija atņēmusi spēkus un muskuļi neklausīja, tomēr viņš nepadevās. Gadu gaitā Zalcvimmeram izdevās maksimāli uzlabot savu dzīves kvalitāti, vienlaikus samazinot atkarību no zālēm. Eksperimentu rezultātā viņš nonāca pie secinājumiem, kā viņam aprīkot savu karoti, lai ēdot roka koncentrētos uz svaru, kā pārveidot savas tenisa raketes, lai ar tām spētu kustēties un uzturēt sevi formā. Šo eksperimentu rezultātā viņš izdomāja un radīja slēgtās šūpošanās sistēmu, kuras pirmais modelis izskatījās šādi: dārza šļūtenes gabals, kurā ievietotas metāla lodītes, savienoti caurules abi gali un savienojumam pāri pārvilkts velosipēda rokturis. Tāds bija pirmais vienkāršotais “smovey” riņķa variants, kuram kā negaidīts blakusefekts izrādījās šīs vibrācijas, kurām mūsdienās ir daudz nozīmīgāka loma. Tad Zalcvimmers to pilnveidoja, un tā radās šī ierīce, ar kuras palīdzību var ne tikai stiprināt dziļo muskulatūru un “ieeļļot” locītavas, bet arī ar vibrācijām stimulēt smadzeņu apsaiņošanu un uzlabot koordinācijas spējas. Par “smovey” dzimšanu uzskata 2004. gadu, un tagad tas jau ir pazīstams kā fitnesa un veselību veicinoša ierīce. Johans Zalcvimmers nomira 2022. gadā 76 gadu vecumā. Drosmes un pārliecības pilns, viņš vicināja savus iemīļotos “smūvejus” līdz pat savai nāvei. Nosaukums “smovey” radies no trim angļu vārdiem: “swing” – “move” & “smile”, kas latviski būtu “vēziens” – “kustība” & “smaids”.
Atgriežoties pie tantes Veronikas stāstījuma, kas bija uzņēmis inerci laikam jau ar “smovey” riņķiem, jāatzīst, ka tas pa īstam uzliesmoja no Spīdolas košajām krāsām, jo tieši viņa bija izvēlējusies soļot blakus Veronikai stundu ilgajā nodarbībā ar “smovey” riņķiem.
– Vari ticēt, vari neticēt, bet tagad es droši varu teikt: nespēju iedomāties lielāku enerģētisko vampīru par šo papagailieni Spīdolu! – plaši žestikulējot ar rokām, izsaucās tante Veronika. – Jau iepriekš biju redzējusi, kā grupas ar “smovey” riņķiem dodas jūras virzienā, tāpēc nešaubījos: arī es nesteidzīgi, savā nodabā izbaudīšu šo meža ceļu līdz liedagam – dziļi ieelpošu un pareizi izelpošu, priecāšos par slaikajām priedēm un gludo meža taku, bet – kas tev deva! Tā Spīdola man pielipa kā tāds dadzis – visu ceļu turp un atpakaļ notarkšķēja kā tāds klabeklis, savu senču dzīvi četrās paaudzēs izstāstīja! Kā vecvecvecāki un vecvecāki, un viņu māsas, un brāļi pa dzīvi situšies, kurš ticis izsūtīts, kurš vienā vai otrā karā kritis, kurš tālā pasaules malā paglabāts, kurš uz ārzemēm aizdevies un par radiem Latvijā aizmirsis. Sākumā klausījos itin uzmanīgi, jo domāju – varbūt kāda prātīga saruna iznāks, bet tad sapratu, ka viņai tikai izrunāties vajag, tāpēc atceļā jau visu laidu gar ausīm. Nākamajā dienā sapratu, ka šī Spīdola vēl visu dzīvi man nav izstāstījusi: kamēr no rīta gaidīju magnētterapijas procedūru, kur viņai arī vajadzēja būt, iedzīvojos pamatīgās galvassāpēs. Labi, ka tā bija pēdējā diena sanatorijā un vairāk mēs tā arī nesastapāmies.
– Tad šī bija tā, par kuru tu sākumā ieminējies – būšot atsevišķs stāsts? – atcerējos tantes Veronikas teikto.
– Nē, nē, pasarg’ Dievs! – tante sparīgi atmeta ar rokām. – Ja šī sēdētu pie mūsu galdiņa visās trīs ēdienreizēs, es no sanatorijas atgrieztos ne tikai ar augstu asinsspiedienu, bet arī ar pamatīgu migrēnu. Tā, par kuru gribēju pastāstīt, bija jauna meitene, varbūt vidusskolniece, varbūt studente – tāda tieva tieviņa, smalciņa, gluži bez miesas, kauli vien, bez drēbēm varbūt pat caurspīdīga, turklāt vēl slimīgi bāla, kā no tām filmām par koncentrācijas nometnēm. Lotārs gan ieminējās – vienā kara filma viņš tieši tādu seju esot manījis, nudien atceroties, bet – diezin vai šai būtu pieticis spēka filmēties… Kā vēlāk uzzināju, meitene – “anorektiķe”, kuru vecāki piespieduši braukt uz sanatoriju un apmaksājuši piecu dienu kursu “Figūrai un labsajūtai”. Jau pirmajā dienā, kad viņa tika piesēdināta pie mūsu galdiņa, sapratu: tam bērnam nervu sistēma galīgi sabeigta. Kā viņa uzklupa oficiantei! “Man pieteiktas diētiskās pusdienas! Tiem griķiem tiešām nav nekāda mērce vai eļļa pārlieta? Un tiem tomātiem? Tas siers tiešām ir liesais? Kāpēc tēja tik salda? Jūs tur piebērāt cukuru, lai man kaitētu?” Pie visām šīm tirādēm, viņa ne mirkli nenoņēma telefona austiņas, tāpēc oficiantei katru teikumu nācās atkārtot divas, trīs reizes un īpaši pagatavoto citu tēju jaunkundzei pienest otrā pusē galdiņam. Laikam jau tai meitenei nepatika mūsu vecišķās sejas vai arī visumā bagātīgās porcijas, ko notiesājām ar labu apetīti, jo pirmās divas dienas viņa ēdamzālē ieradās tad, kad mēs jau gājām prom, un nevarētu teikt, ka tas mūs daudz uztrauca – vērot, kā viņa ar nepatiku bakstās pa šķīvi, nudien nebija patīkami. Pāris reizes ar šo meiteni gadījos vienā grupā rītarosmē, bet – vai viņa no tām nodarbībām kaut ko ieguva, dziļi šaubos. Nīgra sejas izteiksme, piere grumbās savilkta, lūpu kaktiņi uz leju, kustības – flegmatiskas un vārgas, toties mūžīgā saikne ar telefonu – dzīva, austiņas ausīs. Ja jau tur skanēja kāda viņai tīkama mūzika, tad taču vajadzēja justies labāk? Arī vienā nūjošanas nodarbībā gadījāmies vienā grupā, un tur notika tieši tas pats: acīmredzama nepatika un nevēlēšanās kaut ko darīt. Varbūt ar šādu pacientu būtu jāstrādā individuāli vai vismaz jāpievērš vairāk uzmanības, jo – ko gan viņai deva šāda bezspēcīga vilkšanās visiem nūjotājiem no aizmugures? Kārtējā smēķētavas apmeklējuma reizē, kad tur īsu dūmu uzvilkt vai drīzāk parunāties bija ieradies arī bijušais paraolimpietis Uldis, Lotārs dzirdēja viņa sarunu ar šo meiteni un uzzināja mums gluži nesaprotamas lietas – tā Viola vēl joprojām sevi uzskatot par resnu! Meitenei līdzi esot paņemti svari, uz kuriem viņa sveroties gan pirms, gan pēc visām ēdienreizēm, jo pieļaut, ka sanatorijā viņu uzbaro kaut par puskilogramu smagāku, viņa nedrīkstot! Vēl pavisam nesen, kamēr slimojot gulējusi gultā un piespiedu kārtā līdz ar zālēm dabūjusi ēst visādas gaļas un zupas, pieņēmusies svarā par veseliem trim kilogramiem – kādas šausmas! Kad to uzzinājusi, gribējusi sev darīt galu, jo negribējies jau atkal sevi mocīt ar visādām kuņģa attīrīšanas procedūrām, bet, tā kā māte kopš “tās iepriekšējās reizes” sen vairs mājās neturot žiletes un skalpeļus, viss apstājies nodomu līmenī. Pirms pāris nedēļām uz ielas pie mājas noģībusi, un vecāki ar steigu pieteikuši vietu sanatorijā – varbūt citā vidē un citos cilvēkos, psihoterapeita, psihologa un dietologa vadībā meita kaut drusku nākšot pie prāta. Viņiem tas laikam liekoties vienkārši, bet – ko darīt, ja viņai patiešām nav apetītes? – tā Viola jautājusi Uldim un žēlojusies: uz rītarosmēm aiziet neesot spēka, jo griboties gulēt; ēdiens, kaut ļoti diētisks, liekoties pretīgs, bet pats trakākais – lai atsāktos pirms laba laika pazudušās mēnešreizes, ārste liekot ēst olbaltumvielas! Bet no tām taču paliek resns! Uldis, būdams iejūtīgs un tajā pašā laikā saprātīgs, tomēr ieteicis apdomāties: vai Viola gribot iemīlēties, mīlēt, izveidot ģimeni un radīt bērnus? Ja tā, tad vispirms jākļūstot par veselīgu sievieti. Protams, Uldim taisnība, kaut Violai to ne reizi vien teikuši vecāki, ārsti un psihologi. “Nu, tad atliek tikai sākt,” teicis Uldis, kuram kājas amputētas jau krietni pasen – vēl pirms Violas nākšanas pasaulē, un bija skaidri redzams: viņš nebija padevies – uzņēmība, enerģija, spars un dzīvesprieks no viņa staroja kā no martena krāsns. Ne reizi vien manīju, kā viņš piecērt gan jaunām māsiņām, gan sievietēm solīdā vecumā, un viņas labprāt atsmēja un parunājās. “Kā tu sevi motivēji?” vienā rītā Uldim esot jautājusi Viola. “Man nepietiek spēka pat atbrīvoties no liekā balasta – savām atkarībām: smēķēšanas, iedzeršanas un interneta.” Uldis, ilgi nedomājot, atbildējis: “Ja man būtu kājas, es aizietu tālu no tā visa, kaut gan – arī bez kājām es izrautos brīvībā.” Gudrs izrādījās tas Uldis, skarbu dzīves skolu izgājis, tāpēc tagad var atļauties būt tiešs un nesaudzīgs. Lotārs ar viņu joprojām sazinās, kaut lielais runātājs parasti ir Uldis. Lotārs bezgala lepns par šo sanatorijas braucienu, bet, ja tu prasīsi man, kā patika, es atbildēšu: man vajadzēs nopietnāku iemeslu, lai brauktu atkal, kaut gan – vēlreiz aizbraukusi, es jau zinātu, kā tur uzvesties.
