Es viņu pamanīju ne uzreiz, jo kā parasti vispirms ieinteresēti vēroju apkārtni – arī šajā nomaļajā Pafosas ieliņā netrūka sētmalē augošu milzīgu kaktusu, pie namu durvīm – zaļojošu vīteņu un kuplu rožu krūmu, vīģu kuplajās lapotnēs – briestošu augļu čemuru. Apstājusies zem kādas pīnijas, aizgrābta klausījos cikāžu pārgalvīgajā čirkstēšanā, līdz kamēr viņu sasaukšanās pārvērtās apdullinošā kakofonijā. Patiešām, nopietns jampadracis! Ne velti daži izteikušies, ka no tās varot ne tikai zaudēt dzirdi, bet pat sajukt prātā! Pacēlusi galvu, centos kādu no cikādēm saskatīt, kaut lielas ilūzijas neloloju – labi zināju: šī pelēkbrūnā, palielā muša prot labi saplūst ar koku un, gandrīz neizkustoties, meistarīgi iztirkšķināt savus caurspīdīgos smalkos spārnus. Veltīgi izsnaikstījusi kaklu, grasījos turpināt ceļu, kad uz senatnīgas kleķa būdas sliekšņa atvērto durvju ailē ieraudzīju sēžam sīka auguma sirmgalvi. Lai arī saule dienu bija uzkarsējusi līdz gandrīz trīsdesmit grādiem, sievietei ap galvu bija cieši apsaitēts puķains lakats, bet mugurā – līdz pat zodam aizpogāta flīsa jaka. Garie melnie svārki, kas platās krokās klājās pār sirmgalves ceļgaliem, bija rūpīgi paslēpuši arī viņas pēdas.
Pagājusies tuvāk, jau zināju: tur dziļāk, aiz sievietes muguras, būs istaba ar ēnainu pustumsu un no telpas pretējā sienā atvērtā loga man pretim dvesīs aicinošs vēsums. Pavasaros parasti pretojos šai tendencei – atvērt visus logus un durvis, ļaut siltumam izsildīt visus pakšus, bet jau jūnijā caurvējš ir gaidīts viesis un vienīgais glābiņš no dienvidu svelmes, protams, ja vien laukā vispār ir jūtama kāda vēsmiņa. Tad bažas par saaukstēšanos atkāpjas kā nebijušas.
Pēc pāris soļiem jau biju nonākusi sirmgalvei tieši pretim un, redzot viņu vērojam mani, sveicinot pieliecu galvu. Sieviete uzsmaidīja un pamāja ar roku, aicinot pienākt tuvāk. Pirmajā brīdī šo žestu neuztvēru kā man adresētu, jo – ne mēs pazīstamas, ne mums kopēja valoda, tomēr – atskatoties citu nevienu tuvumā neredzēju. Iedomājos, varbūt viņai vajadzīga kāda palīdzība?
Tikmēr sirmgalve, pasniegusies atpakaļ, no mājas pustumsas izcēla puķainu tējkannu un nolika sev blakus uz platā pakāpiena, bet mans skatiens aizmaldījās pār viņas plecu un apstājās pie krēslainās istabas stūrī novietotā galda ar grezni aptamborētu pārsegu, uz kura pret sienu atslietas vairākas svētbildes. Pilnīgi noteikti starp tām atradās arī kāda tuva aizgājēja portreja, un es jau zināju: to priekšā ik dienas tiek aizdegts gaismeklītis.
Pieliekusies uz otru pusi, sirmgalve turpat aizmugurē sataustīja zemu ķeblīti, novietoja sev blakus un vēlreiz ar rokas mājienu aicināja apsēsties. Tikai tad pamanīju, ka uz gludi noberztā sliekšņa aromātiskus garaiņus jau izdāļā smalka tējas tase, bet tai blakus otra, pagaidām nepiepildīta.
Pirmajā brīdī saminstinājos: nu, kā tad es tā – svešiniece tā vienkārši garāmejot, tomēr sirmgalve turpināja māt ar roku un aicināt piesēst viņai blakus. Kaut kad senāk jau bija nācies ciemoties kādas kipriešu ģimenes mājvietā, tāpēc zināju: senie iedzīvotāji prot izmantot klimata īpatnības, tāpēc arī saulē un vējā žāvētie augļi, ogas un lapas pat sakaltušas nezaudē sākotnējo aromātu. Malkot viņu gatavoto tēju ir īsta bauda! Toreiz dzēru pašas saimnieces rokām vāktu Ķīnas rozes jeb hibiska tēju un tās īpašo garšu mutē jūtu vēl šobrīd. Tagad gaisā virmoja vēl piesātinātāks aromāts.
Nojautu, ka sirmgalve sapratīs tikai grieķu valodu, tāpēc, paspērusi soli viņai tuvāk, sveicināju:
– Kalimera! Ti kanete? (grieķiski – Labdien! Kā jums klājas?)
Atbildē gaidīju līdzīgu sveicienu ar īsu piebildi: “Efcharisto, kala” (paldies, labi), bet sievietes runa izplūda garos teikumos, no kuriem sapratu vien dažus vārdus: “tsai”, “nero”, “ilios”, “kafto”, “krio” (tēja, ūdens, saule, karsti, auksti). Secināju, ka ar to mūsu iepazīšanās ir sākusies, tāpēc nosaucu savu vārdu un lēnīgi piesēdu uz piedāvātā zemā ķeblīša. Jauki, šķiet, tieši šāda ēna man tobrīd bija vajadzīga.
Sirmgalve tikmēr rosījās ap tējas kanniņu un tukšo tasīti, un jau pēc brīža no smalkās pialas pacēlās un manās nāsīs ieplūda kārdinošs aromāts. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka krūzīte būs karsta, bet tā izrādījās patīkami vēsa, un jau pirmais malks sniedza patiesu atspirdzinājumu.
– Ti einai afto? (kas tas ir?) – jautāju sirmgalvei, bet viņa, šķiet, iegrimusi tējas baudīšanas rituālā, pievērusi acis, pacēla savu pialu tuvāk sejai un lēnām ieelpoja dzēriena smaržu. Smalkās nāsis sakļāvās ciešāk, un pierē iegula miers. Tikai pēc kāda paprāva mirkļa viņa sāka man kaut ko skaidrot. “Eh, kāpēc es pa šiem gadiem vēl neesmu apguvusi grieķu valodu?” jau atkal sevi domās norāju un tūlīt jau metos aizstāvēties – gan jau tāpēc, ka tik ļoti atšķirīga un grūta. No sirmgalves teiktā sapratu vien “ilios”, “iviskou”, “fraoules”, “moura”, “lemoni” (saule, hibisks, zemenes, oga, citrons).
Skatījos uz sievietes mezglainajiem pirkstiem, kas saudzīgi ieskāva lēzeno tējas tasi, un vēroju, kā simtiem mazu krunciņu izgaismojas viņas vēju un saules aprautajā, brūnajā sejā. Tas izskatījās tik apbrīnojami skaisti un neparasti! Varbūt tieši tā izskatās laimīgi cilvēki? Laimīgi jau tāpēc vien, ka viņiem ir tikko pagatavota aromātiska tēja, malks saules un vēja glāsts, un kāds, kuram to piedāvāt… Uz īsu brīdi prātā pazibēja doma: kaut es viņu tādu, apgarotu un īstu, varētu nofotografēt! Tomēr nē, es neuzdrīkstējos iztraucēt šo izteiksmīgo, mierpilno brīdi…
Aizvērtām acīm sieviete turpināja ieelpot gaisu virs tējas tases, un es sapratu: viņa vairāk neko neteiks. Viņa tikai klausīsies un liks klusumam stāstīt par to, no kā pagatavots šis dzēriens. Varbūt par to, kā vāktas tējas zālītes; varbūt par to, kā cilvēks dzīvo no atmiņām… Negribēdama traucēt sirmgalves nirvānu, kurā viņa acīmredzami bija iegrimusi, sēdēju klusām un nekustēdamies. Tad kādā brīdī, kad tējas tasē jau bija atlicis pēdējais malks, sapratu, ka gribēšu par šo tikšanos uzrakstīt. Varbūt pajautāt viņas vārdu?
– Signomi, pos se lene? (atvainojiet, kā jūs sauc?) – jautāju brīdī, kad sirmgalve, sajutusi pienākušā kaķa klātbūtni, sakustējās.
Vērīgi skatījos uz viņas lūpām, it kā no tām kā viegli tauriņi varētu pacelties noslēpumainas zilbes, tomēr lūpas pat nepakustējās. “Laikam nesadzirdēja,” pie sevis nodomāju un jautāju vēlreiz, šoreiz skaļāk. Sirmgalve pievēra acis un – ieslīga savās domās.
Brīdi sēdēju neziņā: vai man būtu jānogaida kāds mirklis vai varbūt labāk celties un iet? Patiesībā, man to nemaz negribējās – šīs senās mājas ēnā, durvju ailē un caurvējā ar gandrīz tukšo tējas tasi rokās jutos neparasti labi! Vēl pasēdēšu… Pievēru acis un atspiedos pret durvju stenderi – galu galā, arī mans laiks šodien nesteidzas.
Pēc kāda brītiņa sieviete sakustējās – nošķindēja tējas kanniņas vāciņš, kāds pieskārās manai rokai, un es atvēru acis. Sirsnīgi uzsmaidījusi, sirmgalve ar žestu norādīja uz manu tukšo pialu un piedāvāja to piepildīt vēlreiz. Garšas kārpiņas manā mutē sarosījās un signalizēja – jā, ar lielāko baudu, bet prāts lika apsvērt, ka tik daudz lieka šķidruma es sevī līdz mājām neiznesīšu. Protams, pa ceļam varētu ieiet kādā tavernā, samaksāt par ūdeni un tad gluži pamatoti izmantot labierīcības, bet – kāpēc visu sarežģīt? Sirsnīgi pateikusies un atteikusies ar īsu “ohi” (nē), vēlreiz jautāju:
– Signomi, pos se lene?
Arī šoreiz sirmgalve, it kā mani nedzirdējusi, aizgrieza galvu un neatbildēja.
“Varbūt viņa mani nesaprot?” pie sevis nodomāju un savu jautājumu uzdevu angļu valodā. Kad viņa neatbildēja arī šoreiz, nolēmu, ka viņa vienkārši nevēlas nosaukt savu vārdu – arī man kādreiz ir gadījušies tādi brīži, jo ne jau katram svešiniekam tas jāzina. Uztaustīju blakus soliņam nomestās “vjetnamkas”, iešļūcu tajās basās pēdas un cēlos, lai dotos tālāk. Tad pamanīju no kaimiņu mājas iznākam pusmūža sievieti. Iztālēm pamājusi man sveicienu, viņa brīdi mīņājās uz vietas, līdz pagriezās uz mūsu pusi. Vērīgi nopētījusi mani, viņa sarunai izvēlējās krievu valodu:
– Jūs no Baltijas valstīm? Dzerat tēju? Zinu, ka laba. Kad sanāk laiks, arī es reizēm pasēžu ar viņu. Garlaicīgi viņai vienai.
– Jā, patiešām garda, – atzinīgi uzsmaidīju pienācējai. – Gribas teikt – burvīga, spēcinoša un atspirdzinoša. Arī šī vieta tāda īpaša, negribas projām iet.
– Esmu Ariadna, – sieviete sniedza man roku, – un viņu kādreiz dzīvē sauca Demetra. Pēdējos septiņus gadus gan viņa uz šo vārdu neatsaucas – neredzot sevī vairs nekā no agrākās Demetras. Tagad viņu saucot Siopi, kas grieķu valodā nozīmē “klusums” – tā viņa man paskaidroja kādreiz. Tagad Demetra augas dienas tikai sēž un skatās. Tikai retu reizi, kad ir noskaņojums, kaut ko parunā. Man šķiet, ka viņa patiešām nedzird, bet ko gan var gribēt no deviņdesmitgadīga cilvēka.
Tikmēr Demetra jeb Siopi kaut kur blakus bija sataustījusi vēl vienu pialu, ielējusi tajā tēju un smaidīdama sniedza to Ariadnai. Ielējusi arī manā tasē kādu drusku, viņa aicinoši norādīja uz soliņu, bet pati cēlās, lai kaut ko pameklētu istabā.
– Ja tev ir laiks, pasēdi vēl! – draudzīgi mudināja Ariadna. – Tūlīt atnesīšu kādu kumosu cienastam – tieši šorīt pagatavoju baklavu.
Nesagaidījusi manu piekrišanu, sieviete žigli pagriezās un aizsteidzās uz māju. Jau sen nebrīnījos par robežām, kas šajā tūrisma salā spēja izšķīst starp svešiem un bezgala dažādiem cilvēkiem kā nebijušas. Šķiet, te viss notiek pats no sevis, jo katrs prot atrast kādu neredzamu laipiņu, kas viegli aizved uz tuvāku iepazīšanos. Kaut baklava nav mans mīļākais kipriešu konditorejas izstrādājums, jo šķiet pārāk salds un medains, jau zināju, ka atteikties no tās nespēšu.
Pēc maza laiciņa arī Ariadna jau sēdēja Demetras mājas ēnā, un mēs visas trīs klusēdamas knibinājām saldo kārtainās mīklas cepumu. Tagad šim klusumam bija cita smarža un garša, un es jutos pateicīga Ariadnai par viņas klātbūtni, jo tieši viņa man pavēstīja Demetras stāstu. Protams, pirms tā atklāšanas viņa bijīgi apjautājās Demetrai, vai drīkst man atklāt Siopi stāstu, bet sirmgalve tikai skatījās kaut kur tālumā un izskatījās, ka viņa mūs patiešām nedzird.
Kad 1974. gadā Kipras ziemeļu daļā iebruka Turcija, arī Nikosam un Demetrai nācās pamest savu no vecākiem mantoto grezno māju un dārzu Famagustā, lai meklētu patvērumu Kipras dienvidos. Nepilnu gadu viņi mitinājušies pie paziņām, cerot, ka izdosies atgūt zaudēto īpašumu, tomēr situācija nemainījusies. Vairs neizdevies atrast arī tēvu, kurš, būdams slims, nevēlējies pievienoties bēgļiem un palicis mājās. Viņš vēl arvien reizēm ieklīstot Demetras sapņos un lūdzot, lai kāds apglabā viņa kaulus.
Sapratuši, ka dzīvi nāksies turpināt Pafosā, par sakrāto naudu viņi nopirkuši nelielu zemes gabaliņu, uz kura sākuši būvēt māju. Nelielā ēka, ko tolaik savām rokām spēja uzcelt trīsdesmitgadīgais Nikoss, tagad bija Demetras mājvieta. Šeit bija dzimis viņu dēls Angelos, kurš, nesagaidījis savu četrdesmito dzimšanas dienu, gājis bojā motocikla avārijā. Zem nepanesamo bēdu nastas tajā pašā dienā sabrucis arī Nikoss, bet Demetra no šīm dubultajām sāpēm patvērusies iekšējā un ārējā klusumā. Kopš dienas, kad viņa nosaukusi savu jauno vārdu – Siopi, viņa it kā pārstājusi dzirdēt citus. Vedekla gan pēc bērēm aicinājusi Demetru pārcelties pie viņas un mazbērniem, bet sirmgalve atteikusies – nevarot pamest viņas un Nikosa kopīgi celto māju. Tajā katrs smilšu graudiņš esot gabaliņš no viņu kopīgās laimīgās dzīves. Tā nu viņa tagad dzīvojot – ar savu klusumu.
Ariadnai gan šķietot, ka tā nedzirdēšana Demetrai tikai pret cilvēkiem, jo reiz sirmgalve klaudzinājusi pie viņas durvīm, lai aicinātu palīdzēt atbrīvot sētas šķirbā iesprūdušu kaķi, un tā nelaime notikusi krietnu gabaliņu tālāk. Kaut kā taču viņa to bija sadzirdējusi? Varbūt viņai tā kāda sestā maņa?
Mēģināju iztēloties – kā tas ir: dzirdīgam dzīvot klusumā… Varbūt – izlemt nedzirdēt, jo viss jau dzirdēts? Nedzirdēt, jo neviens jau tāpat tev nespēs atdot zaudēto? Nedzirdēt, jo sāpes ir padarījušas kurlu?
Ar Ariadnu mēs bieži tikāmies arī vēlāk – viņas mazajā, mājīgajā ēstuvē, kur es reizēm iegriezos, lai apēstu kādu kebabu vai girosu, panašķotos ar iecienīto gardumu – grilētu “Halloumi” sieru. Gar Demetras māju es vēl pāris reizes garām nogāju, un no visām viņas piedāvātajām tējām kā gardāko savā dzīvē līdzi paņēmu zaļo jasmīnu tēju. Zinu, ka tā man vienmēr atgādinās ne tikai par šīm mūsu sarunām, par smaida krunciņām ieskauto silto skatienu, bet arī par cikāžu neprātīgo kakofoniju, kas man neviļus radīja jautājumu: varbūt tieši tā Demetrai bija atņēmusi dzirdi, pārklājot visus ikdienas trokšņus?
