Cik negaidīti un pēkšņi saskaršanās ar kādu lietu, smaržu vai garšu var atsaukt atmiņās sen piemirstus notikumus un izjūtas, esmu jau iepazinusi. Arī šoreiz – atlika tikai paņemt rokās krietni nodilušu izkapts kātu, lai atcerētos mana tēta savulaik teikto “nedrīkst” – krietni pirms tā laika, kad sasniedzu to vecumu, kad “drīkst”. Nevarētu teikt, ka viņš man bērnībā daudz ko būtu aizliedzis, drīzāk – saprātīgi atturējis un brīdinājis, bet, tā kā ar manu audzināšanu vairāk nodarbojās Mūsmāju sievietes, tēta iespaidīgākie “nedrīkst” spilgti palikuši atmiņā. Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka dažus no tiem tikām nopelnījuši divatā ar brālēnu Hariju un ne jau tīšu prātu. Vairumā gadījumu šo “nedrīkst” nopelnījām savas nezināšanas dēļ, kā arī nepratām izvērtēt apstākļus.
Tiem tēta aizliegumiem, kas tika visai pamatoti paskaidroti un manā bērna prātā viegli saprotami, pat nemēģināju iebilst. Gluži saprotami šķita, ka nedrīkst liekties pāri akas malām, jo tā viegli var zaudēt līdzsvaru un ar dobju būkšķi iekrist tajā gaismas aplī, kas tikko saredzams astoņu kublu dziļumā. Nedrīkst ložņāt gar avotu dārza stūrī, jo tam ir veci un zemi grodi, kas viegli var sairt šķēpelēs, un, cik tur trūkst, lai es attaptos vismaz trīs metrus dziļā tumsā un slapjumā. Nedrīkst kāpelēt pa siena grābekli un kuļmašīnu, jo var gadīties, ka kāja pilnīgi nejauši iesprūst nevietā, un tad būs sāpīgi un skaļi jāsauc pēc palīdzības. Tāpat nedrīkst kāpelēt pa jumtam pieslietajām trepēm, jo tās var viegli pārsvērties, un tad kritiens būs ļoti sāpīgs. Tamlīdzīgu “nedrīkst” laika gaitā bija sakrājies gana daudz, tomēr tie nebūt vēl nebija visi. Daudzus man nācās atklāt pašai, kad savā “pati varu” apņēmībā saskāros ar dažādām lietām un darbībām, kuras galu galā arī izrādījās ārpus atļautības reglamenta. Uz manu jautājumu: “Tad kāpēc man to neteici iepriekš?” – tēta atbilde bija vienkārša: “Es pat iedomāties nevarēju, ka tu to iedomāsies aiztikt!”
Viena no šādām bīstamām lietām bija jau minētā tēta izkapts, kas ikdienā glabājās aizsprausta aiz klēts spāres – drošā attālumā un ne tik viegli aizsniedzamā vietā. Par ņemšanu un pļaušanu, protams, nevarēja būt ne runas, jo visi zināja: ar šo izkapti, kas ir vislabākā, visasākā un pats galvenais – septiņroku, rīkoties atļauts tikai tētim. Klētī gan glabājās vēl vairākas izkaptis, bet, kā bieži dzirdēju, viena esot ar resnu un skabargainu kātu, cita – nepareizi iesieta, vēl cita – bieza un neasa. Skaidri atceros, ka tur bija vēl viena īpaša izkapts, speciāli taisīta un glabāta krustmātei Antrai. Gludi nopulētu baltu kātu, ar turekli tikai vienai rokai, īsu asmeni un ļoti viegla. Reizēm to aizņēmās mammuka, un viņai tam bija saprātīgs attaisnojums: mazajiem trusīšiem vajagot sapļaut atālu – jauno āboliņu un pieneņu lapas. Ar Antras izkapti to visvieglāk izdarīt, jo ataugusī zāle vēl pavisam maza.
Lai gan trušu barības sagādnieku jau tā netrūka, arī man nācās šajā darbā ielikt savu artavu, tikai man zāli nācās gādāt bez jebkādas tehniskas palīdzības – plūkt ar rokām un saujiņu pa saujiņai likt grozā. Nedomāju, ka kādā brīdī man varēja rasties doma par šī darba nenozīmīgumu, jo labi zināju: tā es izrādu savu mīlestību un rūpes par pūkainajiem mīluļiem. Tieši šo apziņu man uzticēja iemācīt arī brālēnam Harijam, un vasarās, kad mazais Zirnītis uzturējās laukos, mēs trīs reizes dienā atbildīgi un ieinteresēti plūcām trušiem zāli.
Katram saprotams, ka trīsgadniekam šāds darbs nešķita visai aizraujošs, tāpēc man nācās izdomāt visādus veicinošus stāstus, kas radītu interesi. Viena no saistošākajām rotaļām bija mazo trusēnu auklēšana: guldināšana leļļu gultās, skološana, vizināšana mazajos ratiņos. Parasti tas viss tika veikts istabā, kur no klučiem varēja izbūvēt labirintus, ar spēļu traukiem servēt galdu, kā arī sagatavot jaunos modeļus modes skatei. Laiku palaikam tos vajadzēja padzirdīt un pabarot, un tieši tad bija svarīgi, lai būtu sagādāta svaiga zāle. Kamēr es pieskatīju kustīgos ļepatotājus, brālēns visai naski, bez īpašas mudināšanas steidza saplūkt pašas leknākās pieneņu lapas.
Kad šī bērnu auklēšana apnika, pievērsāmies ganu gaitām – pagalma stūrī, skaistā baltā āboliņa noriņā, no pagalēm un ķieģeļiem uzmeistarojām aploka sētiņu un palaidām tur mazos trusēnus. Drīz vien atklājās, ka tas ir visai viegli pārvarams ierobežojums, tāpēc es kā lielākā un stiprākā izdomāju no klēts dziļumiem izvilkt laukā dažas no kaudzē sakrautajām koka kastēm – milzīgā krāvumā tās balstījās divās kārtās gar visu klēts gala sienu. Tā kā augšējo rindu aizsniegt nevarēju, ņēmu tās, kas atradās apakšā. Pirmās padevās viegli, jo gan jau uz tām nebalstījās citas. Nākamās tik vienkārši nebija izkustināmas, tāpēc Zirnītis kā kārtīgs puika nāca palīgā. Atspērušies vilkām, cik spējām, klaigājot viens otru skaļi pamudinājām, atspērāmies ar kājām un ielikām visu spēku, lai dabūtu ārā vismaz vēl vienu kasti. It kā dzirdēju, ka kaut kas brakšķēja, dzirdēju, ka kāda kaste gāzās un krita, bet nesapratu, ka jāmūk. Tikai tad, kad milzīgā kastu siena jau šķiebās mums virsū, apjautu: nu gan būs sūdi!
Visi klaigādami saskrēja ap mums, taustīja galvas, rokas un kājas, pētīja, vai mums kas nesāp, prasīja, vai nav nelaba dūša, un, kad no izbīļa neko daudz nevarējām pateikt, ķērās klāt man – kā galvenajai vainīgajai. Visi kā viens strostēja par neapdomību un muļķību, kas varējusi beigties visai slikti. Zirnītis ilgi nespēja atgūties no pārbīļa, kaut vēlāk izrādījās – viņam zilumu mazāk nekā man. Visskaļāk klaigāja tētis: vai mēs saprotot, kas varējis notikt? Ja nu kādam būtu pārsista galva? Lauztas ribas, rokas vai kājas? Kur bijusi mana galva un kas tagad tās visas kastes pārkraušot? Tomēr daudz vairāk par bārienu, par visiem sasitumiem un skrāpējumiem man sāpēja viņa piespriestais sods: turpmāk bez tēta atļaujas virināt klēts durvis un kaut ko no turienes ņemt “nedrīkst”!
Aizvainojumā biju uzmetusi lūpu, tāpēc neuzdrošinājos paprasīt: vai tad tagad mēs no klēts nedrīkstēsim ņemt arī savus riteņus, kravas mašīnas un ķerru? Un kur mēs tagad slēpsimies? Aizliegtajā teritorijā palika labākās paslēpju vietas! Un kurš tagad izņems no ligzdām vistu izdētās olas, kurš vāks sausos pakaišus trušu būdām? Līdz šim šie darbi bija uzticēti man, un galu galā – kāpēc tagad mani bārt par kaut kādiem pārkāpumiem, ja līdz šim neviens netika teicis: tās kastes nedrīkst aiztikt? Kā es varēju zināt, ka tā grēda sabruks? Mēs taču neko negāzām, tikai gribējām izvilkt pāris kastes un izveidot trusēnu ganībām žogu.
Ar šo negadījumu mūsu pienākums rūpēties par trušiem nebeidzās. Tā kā klēts durvju virināšana pāris nedēļas mums bija noliegta, vairāk laika atlika citiem darbiem. Centīgi turpinājām trīs reizes dienā plūkt zāli, bet nebeidzām domāt par šī procesa paātrināšanu. Loģiski, ka mūsu interese par izkapti, kas vienā vēzienā spēja nogriezt uzreiz vairākas saujas zāles, ar katru dienu kļuva tikai spēcīgāka un vilinošāka.
Kādā pusdienlaikā, kad mammuka bija atlaidusies diendusā, bet vecāki darbā, es klēts pažobelei pieripināju paprāvu bluķēnu un, uz tā pakāpusies, itin viegli nokabināju aiz spāres aizsprausto izkapti. Kaut arī Zirnītis kā parasti asistēja un pieprasīja izkapts nešanu uzticēt viņam, visžēlīgi atļāvu vien pieķerties pie garā kāta. Divatā zosu gājienā aizstiepām izkapti uz dārza stūri, kur pie upeņu krūmiem sen biju noskatījusi labi sazēlušu kuplu zāli. Biju novērojusi, ka gārsas resnie stublāji itin viegli nopļaujas līdz ar zemi, ko nevar teikt par spurainajiem vārpatu ceriem. To, cik slaidi jāatvēzējas un līgani jāvada izkapts, nez cik reižu biju redzējusi darām tēti un biju pārliecināta: tas nav nemaz tik sarežģīti.
– Cik tur tās mākslas! – vēl pirms mirkļa viszinīgi biju teikusi Harim. Tādu teicienu nesen biju aizguvusi no tēta darbabiedra un tagad ar šo gudrību greznojos kā ar pāva spalvām.
Tad attapos, ka tētis pirms pļaušanas parasti pamatīgi izstrīķē izkapti – tā labāk griezīšot zāli. Pag, bet man taču arī vajadzēja, lai ir labāk! No malas tā strīķēšana izskatījās kā bērnu spēle, kā viegla diriģenta zižļa vicināšana.
– Cik tur tās mākslas! – iespiedusi izkapti kreisajā padusē, labajā rokā saņēmusi galodu, sāku to centīgi slidināt gar asmeni: žvīks-žvāks, žvīks-žvāks… Lēnāk, tad ātrāk, vēl ātrāk.
– Iegriezīsi! – pēkšņi iesaucās Haris, un es pat nepamanīju, kurā brīdī roka noslīdēja gar plāno asmeni. Pirmajā mirklī nesāpēja, tikai vēlāk, kad brūce pavērās, tā iesūrstējās, un pār savainoto pirkstu aiztecēja paprāva asins straumīte. Ne tik sen tā bija gadījies ar iebiezinātā piena bundžas malu, tāpēc daudz nepārdzīvoju. Ar pāris smilgām apsējusi divām ceļmallapām apvīstīto pirkstu, ķēros pie izkapts vēlreiz. Piekodinājusi brālēnam turēties man aiz muguras, tālāk no griezīgā asmeņa, ar lielu pārliecību un drošu roku veicu pirmo cirtienu.
Nesapratu, kāpēc izkapts asmeņa gals ar visu spēku ietriecās zemē – tam tā nebija jānotiek! Ķēros pie izkapts kāta un vilku uz savu pusi, cik spēju. Pēc brīža sapratu, ka tā ieķērusies nevis zemē, bet vienā no resnākajiem ogu krūma celmiem. Vilku spēcīgāk, atspēros tālāk un vēlreiz rāvu. Negaidīju, ka izkapts tā viegli padosies, tāpēc vienā mirklī attapos zālē uz muguras ar garo kātu pār vēderu. Haris man aiz muguras skaļi iebļāvās:
– Ko tu izdarīji!?
Apcirtos apkārt, jo sabijos, ka izkapts asmens, ko kāta galā nemanīju, būs atrāvies lidojumā un trāpījis brālēnam, bet viņš skatījās man pāri – uz asmeni, kas, ar smailo galu dziļi iedūries celmā, joprojām šūpojās ogu krūma ēnā.
Apziņa, ka esmu sabojājusi izkapti un par to man draud vārdos neaprakstāms rājiens no tēta, acumirklī lika aizmirst par sūrstošo un asiņojošo pirkstu, celties un rīkoties. Atcerējos redzējusi, kā tētis ar stingru drāti piesaitē izkapti kātam, bet – viņš to darīja klētī ar kaut kādu instrumentu palīdzību. Diezin vai es to spēšu…
Varbūt tomēr iespējams nokritušo izkapti pievienot jau esošajai cilpai? Ņēmos spārdīt celmu, līdz izkapts bija brīva. Jau sāku prātot, kā to piestiprināt kātam vecajā vietā, kad attapos – tur jau viens neliels nolūzis dzelzs gabaliņš ir priekšā. Grūti nācās pieņemt faktu, ka izkapti pievienot kātam nevarēšu…
Kādu brīdi mēmi tupējām pie mana tēta mīļākās izkapts vraka un prātojām: ko tagad labāk būtu darīt vai kā izvairīties no soda un – cik bargs tas varētu būt.
Neko prātīgu jau neizdomājām, jo – klēts durvis mums jau bija aizliegtas, lielajā pagrabā mums pašiem nepatika līst, nevilināja arī ikdienā aukstā pirtiņa un kūts ar tās kustīgajiem iemītniekiem. Vēl atlika mazais pagrabiņš, kur glabājās piens, krējums un biezpiens, bez kā nevarēja iztikt nevienā ēdienreizē; malkas šķūnis, no kura mēs vismaz divas reizes diena virtuvei piegādājam kurināmo; klēts augša, kur savā nodabā dzīvojās ap pussimts truši un vistas regulāri kladzināja par savu jauno dējumu. Vai nu gluži mums aizliegs iet mājās, savās istabās vai virtuvē?
Lai nu kā, sapratām, ka nāksies labprātīgi visā atzīties, un, lai to klaigātāju ap mums būtu mazāk nekā toreiz, kad sagāzās kastes, labāk paieties pa ceļu pretim tētim, kad viņš nāks mājās no darba. Arī nolauzto izkapti labāk nenest uz veco vietu klēts priekšā, bet gan uz mājas ceļa galu: lai tā bilde skaidra no visām pusēm.
Todien ilgi sēdējām ceļa galā uz pārstrādei nododamā piena kannu plauktiņa. Kuļājām kājas un minējām, kurš no darba mājās pārnāks pirmais: mamma, tētis vai abi reizē. Harim gribējās, lai tētis no darba nāk reizē ar mammu, jo tad varbūt viņam būs labāks garastāvoklis. Es vēlējos, lai pirmā atnāk mamma, jo gan jau viņa zinātu, kā labāk tētim pasniegt stāstu par viņa mīļākās izkapts bojājeju. Diemžēl ceļa līkumā ieraudzījām nākam tēti vienu pašu. Smagi nopūtos un jau gatavojos savu bēdu izklāstīt no pašiem tās pirmsākumiem: no trusēnu piedzimšanas, barības un uzmanības nepieciešamības līdz pat dramatiskajam izkapts galam. Tad pamanīju, ka Harim pār vaigiem nostiepušās lielas asaru sliedes. Centos viņu mierināt, bet puika sāka raudāt vēl skaļāk. Vislielākais pārsteigums mani sagaidīja brīdī, kad, tētim pienākot, uz jautājumu, kas tik sāpīgs atgadījies, Zirnītis brēkdams paziņoja:
– Viņai tek asins!
Dabiski, ka tētis uzreiz pievērsās manam pirkstam, brūces dziļumam un tikai pēc tam pamanīja zālē nomesto izkapts kātu.
– Ā, salūzusi. Nu, bija jau arī veca.
Un viss. Paņēmis klēpī Zirnīti un mani satvēris pie veselās rokas, bez jebkādām runām par iespējamo sodu mierīgi devās mājās. Tur mammuka prātīgi sakopa manu pirkstu, vien pabrīnījās, kā gan es tik dziļi esmu iegriezusi, un – nekāda bāriena. Neviena “nedrīkst”. Patiesībā tam jau arī tur vairs nebija vietas, jo – viss tāpat bija skaidrs un vainīgais savu sodu jau saņēmis. Pāris dienas gan vēl abi spriedām: vai tiešām viena sagāzusies koka kastu grēda ir pelnījusi lielāku jandāliņu nekā salauzta īpaši sargātā septiņroku izkapts?
