Šīs skaņas… No kurienes tās? Vēl tikko uz ielas valdīja pilnīgs klusums – šķita, ka pilsēta atpūšas no ikdienas trokšņiem. Tikai vējš, reizēm klusu iesvilpdamies, savā nodabā draiskojās – te virpuļos aizraujot kādu sētnieka nepamanītu lapu, te iekšpagalmos akli sizdamies pret vaļīgajām skārda palodzēm. Arī šobrīd tas sapurināja Agritas šalli, likdams skatienu pacelt augšup. Šķiet, no daudzstāvu ēkas trešā stāva atvērtā loga plūda saksofona uzburtā melodija. “Ti amo” – itāļu grupas “Ricchi e Poveri” slavenais hīts. Latviskā tulkojumā – “Es mīlu tevi”. Tik pazīstama, tik smeldzīga, tik aicinoša un… atmiņu pilna. Kaut kur pakrūtē tauriņi pleta spārnus, likdami maigām trīsām vibrēt līdzi ar skaņām, likdami elpai aizrauties un…
– Sveicināta! Ko nu stāvi, galvu atgāzusi? Sniegu gaidi? – gaisīgo noskaņu iztraucēja kaimiņienes sauciens.
– Jā, šķita, dzirdu gulbjus aizlidojam, – nopūtās Agrita.
Nevēlēdamās iesaistīties tālākā dialogā, viņa pagriezās promiešanai. Kaimiņiene vēl kaut ko sauca no aizmugures, bet Agritas domas jau bija atradušas sev vien zināmu virzienu – ceļu uz gandrīz piecpadsmit gadu senu pagātni. Prāts gan liedzās pieņemt šo nepielūdzamo laika skaitīšanas ritmu, jo sirds vēl aizvien skuma kā kādreiz.
Agrita tikai nesen bija beigusi augstskolu un sākusi strādāt klubā. Ar nekonkrēto darba laiku un virsstundām viņa jau bija rēķinājusies, tāpēc dažādās aktivitātes pa vakariem ietilpa viņas plānos. Krietni pievilcīgākas tās kļuva tad, kad sieviešu ansamblim pietrūka viena soprāna, un Agrita to uztvēra kā tiešu aicinājumu izlīdzēt. Lai arī iepriekš viņa bija dziedājusi gan skolā, gan augstskolā, šoreiz viss šķita citādāk: gan repertuārs saistošāks, gan dziesmas skanīgākas. Drīz vien sāka veidoties arī pirmā koncertprogramma, kuru kluba vadītājai ļoti gribējās parādīt kādam kaimiņrepublikas sadraudzības kolektīvam. Protams, šajā tūrē jāpiedalās arī citiem māksliniekiem, tāpēc Agritai tika uzticēts izveidot daudzkrāsainu koncertprogrammu, pieaicinot vismaz kādu akordeonistu, saksofonistu, ģitāristu un vijolnieci.
Sagatavošanās laiks bija ierobežots, tāpēc viņai nācās pasteigties. Gandrīz visus ieteiktos pašdarbniekus Agritai ātri izdevās sameklēt, nesatikts palika vienīgi Normunds – saksofonists, kurš jau labu laiku ļoti profesionāli spēlējot brīnišķīgus solo gabalus. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sastapt puisi Agritai šķita, ka viņš ir nenotverams – mūžīgi kaut kur skrienošs, ar kaut ko aizņemts, tomēr kādā vakarā, ienākot klubā, viņu jau vestibilā sagaidīja skaņas, kas nekļūdīgi piederēja saksofonam. Baidoties mūziķi atkal pazaudēt, Agrita pielika soli un veikli uzskrēja līdz trešajam stāvam.
No puspavērtajām durvīm gaitenī izgaismojās šaura gaismas strēle, bet kaut kur viņā pusē virmoja kas tāds, ko vārdiem bija grūti aprakstīt. Kaut kas neizsakāmi maģisks un visvarens. Ne vijole, ne flauta, ne kāds cits instruments nespēja tā aizskart dvēseles stīgas kā saksofons – to Agrita bija sajutusi vairākkārt. Grūti bija izskaidrot, kā tāds misiņa instruments, kam nepiemita ne vijoles, ne flautas smalkā dvēsele, vien smalka koka mēlīte, spēja radīt tik smeldzīgi romantiskas un tik trauslas skaņas, reizēm tik grūtsirdīgas un skumjas, reizēm aicinošas un kaislīgas…
Paspērusi soli tuvāk durvīm, Agrita neuzdrošinājās pārkāpt slieksnim. Vēl ne, lai izskan, līdz pēdējam akordam. Lai novibrē pēdējā nots, lai noklust. Atspiedusies pret sienu, aizvērtām acīm viņa ļāvās piepildīties ar skaņām – kā sengrieķu amfora, kas ļaujas vīna valdzinājumam, lai vēlāk vienatnē veldzētos no tās. Lai kā dievu dziru, pildītu kilikā*, celtu pie lūpām un dzertu, alkaini dzertu…
Melodija sen bija izskanējusi, bet klusumā, kas valdīja telpā un gaitenī, šķiet, klejoja vēl pēdējie akordi. Varbūt tās bija klīstošās atbalsis, varbūt – sirds, kas nemierīgi pukstēja kaut kur kakla rajonā? Vajadzēja saņemties un atvērt durvis, atrast īstos vārdus, lai pārtrauktu ieilgušo klusumu, sasveicinātos, sarunātos… Vēl nepazīstot un neredzot kādu, ir grūti uzminēt tā otra dvēseles stāvokli, atrast īsto pieeju un uzsākt sarunu, tomēr – ar kaut ko ir jāsāk.
– Es nejauši dzirdēju jūs spēlējam… Kas ir šī fantastiskā melodija? – Agrita jautāja, kaut pati labi zināja atbildi.
– „Ti amo” – itāļu grupas “Ricchi e Poveri” pasaulslavenais hīts. Latviski tas būtu – “Es mīlu tevi”. Televīzijā dzirdēju. Nošu gan man nav, mēģinu pēc dzirdes, – puisis it kā taisnojās. – Vēl īsti neskan, bet patrenēšos un gan jau sanāks.
Izstāstījusi par plānoto braucienu un sadraudzības koncertu, Agrita pat izbrīnījās, cik viegli izdevās vienoties par kopmēģinājumu un citām svarīgām lietām. Ar to arī saruna ar Normundu varēja beigties, tomēr Agritas kājas kā ieaugušas turējās pie grīdas, bet skatiens… Skatiens atkal un atkal atgriezās pie saksofona.
– Varbūt tu varētu vēl kaut ko uzspēlēt? Man ļoti patika!
Normunds neiebilda, gluži otrādi – pat lūdza novērtēt un izteikt kritiku.
Piesēdusi uz sola pašas maliņas, Agrita aizvēra acis – lai līst! Lai brīnišķās skaņas piepilda to amforas daļu, kas vēl palikusi tukša! Lai aiznes turp, kur melodija savijusies ar mīlestību…
Mirkļi izgaisa Visumā. Pacēla, uzšūpoja, ieaijāja… Skaņdarbs jau bija izskanējis, bet Agrita dziļā aizgrābtībā joprojām klausījās klusumu.
– Nu, un kā? – kaut kur izplatījumā atskanēja Normunda čuksts, piesardzīgs, it kā citai pasaulei piederīgs.
– Neticami brīnišķīgi… Tu spēlē kā Dievs, kas gan tur vairs ko mācīties? Es ceru, šo melodiju mēs arī varēsim iekļaut koncertprogrammā? – Agritā uz īsu brīdi ierunājās reāliste.
– Varbūt, man vēl jāpatrenējas, – Normunds apdomājās. – Ja vēlies, es rītvakar arī mēģināšu. Ja vēlies paklausīties, atnāc!
No tāda piedāvājuma Agritai bija grūti atteikties – saksofonu viņa varētu klausīties stundām.
Nākamajos vakaros Agrita tik ļoti saauga ar „Ti amo”, ka melodija kā reibinošs vīraks viņu ieskāva gan nomoda stundās, gan sapņos. Viņa pat nepamanīja, cik ļoti satuvinājās ar Normundu, pareizāk gan būtu teikt – ar saksofonu. Par sevi un attiecībām viņi tikpat kā nesarunājās – Gunita zināja, ka Normundam ir draudzene, un pati jau arī nebija viena. Vēl jo vairāk – viņa joprojām nebija izlēmusi, kā izturēties pret puisi: atturīgi koleģiāli vai tomēr mazliet rotaļīgi; tīri lietišķi vai tomēr arī atklājot pasauli ap sevi. Pieredze rādīja, ka viens nevietā pateikts vārds var sabojāt visu, tāpēc šajās kopīgajās vakara stundās viņus vienoja saksofons. Smalkajā izjūtu saskarsmē sarunas vienkārši neiederējās. Ap viņiem vijās un pletās kas lielāks.
Pienāca ceturtdiena, kad visi pašdarbnieki sasēdās autobusā un ceļojums sākās. Par pašu koncertu vienā teikumā varētu pateikt: visi pašdarbnieki savus priekšnesumus izpildīja nevainojami, bet – vai gan ar to būtu pateikts viss? Agritai svarīgākais šķita līdzpārdzīvojums Normunda spēlei. “Ti amo” gavilēja, aicināja, mulsināja, un tikai Agrita pamanīja, cik ļoti Normunds ir uztraucies – tā smalkā “Ti amo” izjūta, ko pazina vienīgi viņi, bija tur klāt… Tā, kur melodija savijusies ar mīlestību, elpu aizraujošā un vārdos neizsakāmā.
Vakars izskanēja draudzīgā noskaņā ar bagātīgi klātiem galdiem kādā atpūtas kompleksā. Trīs vijolnieces baltos, gaisīgos tērpos centās radīt viegli ēterisku noskaņojumu, bet Agritai tas šķita galīgi lieki – vijoles skaņas nebūt nebija tās, kas varētu slāpēt trauku šķindu. Sabozies izskatījās arī Normunds, bet tad viņu uzrunāja kāds no vietējiem, un abi kopā atstāja zāli.
Noklausījusies vijolnieču koncertu, arī Agrita devās muižas kompleksa apgaitā. Kājas pašas aiznesa uz nomaļus stāvošo kapelu – tās durvis bija atstātas vaļā, bet iekšā skanēja balsis. Iepretim durvīm, nolīcis zem pussabrukušas arkas, rosījās Normunds, šoreiz pavisam svešāds un neiepazīts. Plaši un pārliecinoši žestikulējot, viņš skaidroja vīriem vien viņiem zināmas lietas, un tie ik palaikam apstiprinoši māja ar galvām. Telpas stūrī Agrita pamanīja nesen būvēt iesākta kamīna aprises. Kapela un kamīns… Tolaik tas varbūt nešķita nekas īpašs, vai mazums baznīcu tika izmantotas saimniecības vajadzībām. No šīs kapelas īpašnieki vismaz centās izveidot greznu un neparastu atpūtas telpu. Lielākais atklājums viņai bija Normunds – viņa arods līdz šim tā arī bija palicis nenoskaidrots. Tagad, vērojot puisi aizrāvušos darbā, absolūti neticami šķita, ka smalkie, veiklie saksofonista pirksti spēj strādāt raupju darbu – mūrēt sienas, arkas, kamīnus. Cilāt ķieģeļus, grābt un sijāt smiltis, strādāt ar ķelli un javu. Lai gan – varbūt jādomā gluži otrādi: kā viņš ar raupjām, darbā sastrādātām rokām spēj uzburt tik trauslas skaņas? Vērojot Normunda roku kustības, Agritai īstu brīdi šķita: skan! Kaut kur tepat līdzās skan saksofons. Telpā zem arkām kā pagātnes elpa skan korālis bez vārdiem! Neprāts! Normunda rokas turēja līmeņrādi, nevis saksofonu, un telpu piepildīja apmierinātas vīru balsis, kas starp viesiem bija atradušas lietpratēja ausis.
Atgriešanās mājās un ikdienas dzīvē Agritai notika strauji – nācās rakstīt dažādas atskaites, plānot jaunus pasākumus, līdz kādā vakarā viņa attapās nepiepildītā klusumā un saprata, ko vainot kņudošajā smeldzē: pietrūka saksofona skaņu. Pietrūka kopīgās blakus būšanas, un arī “Ti amo” amfora bija iztukšota. Gunārs zināja stāstīt, ka Normundam piedāvāts labs darbs galvaspilsētā un nu viņu komandai jāmeklē jauns saksofonists. Vai tiešām tik vienkārši var beigties viss skaistais?
Izgājusi pagalmā ieelpot svaigu gaisu, Agrita pacēla skatu pret rudenīgi pelēkajām debesīm. Gulbji. Kad gulbji aizlido, pēc trim dienām snigs – prātā ienāca tautas ticējums, un tūlīt jau uzplaiksnīja arī Imanta Ziedoņa rindas: “Visgrūtākās mums būs šīs dienas trīs – bez sniega un bez gulbjiem debesīs.”
Ar ko Agritai aizpildīt šo tukšumu? Kā sadzīvot ar neizskaidrojamajām skumjām un smeldzīgajām dvēseles noskaņām, kad realitāte neapturami aizslīdējusi prom, bet gars vēl arvien tiecas pēc piepildījuma?
Ar darbu – diktēja dzīve. Atsākās dažādi pašdarbnieku pulciņi, un čala atkal piepildīja kluba vestibilu un gaiteņus. Steiga aizpildīja dienas, un Agritai, par laimi, tajās vairs neatlika vietas ilgām un skumjām. Vien laiku palaikam, dzirdot radio atskanam “Ti amo”, viņa apstājās, lai pie sevis nopūstos: tik izjusti un dzīvi, kā to prata nospēlēt Normunds, nespēja neviens…
Un tagad šīs skaņas! Šajā pagalmā! Aicinošas, smeldzīgas, kaislas un mūžam jaunas. Kāds tās atskaņo tikpat meistarīgi kā Normunds, un arī šoreiz līdz ar gulbju čukstiem debesīs. Varbūt tas ir… aicinājums?
Skrējienā aizkusa elpa, sirds brīdinoši dunēja kaklā, trepju pakāpienu šķita krietni par daudz, tomēr – lūk, zvana poga! Brīdi minstinājusies, Agrita neizlēmīgi apstājās. Ja nu tas tomēr nav Normunds, tikai tāda sagadīšanās? Vai mazums cilvēku mūsdienās spēlē saksofonu? Kāds tur brīnums, ja izvēlas atskaņot tieši šo savulaik populāro skaņdarbu? Un pat, ja tas arī būtu Normunds, vai iespējams tā vienkārši pārkāpt vairāk nekā piecpadsmit gadu slieksnim, izskaidrot savu kaklā pukstošo sirdi un aizkusušo elpu?
– „Ti amo” – itāļu grupas “Ricchi e Poveri” pasaulslavenais hīts, – meitenes balss viņā pusē durvīm izteiksmīgi pieteica atkārtojumu, kad vismaz minūti telpā bija skanējuši klusi aplausi. – Es tevi mīlu, tēt!
Atspiedusies pret trepju telpas sienu, Agrita aizvēra acis – lai līst! Lai skaņas piepilda to amforas daļu, kas izlijusi tukša! Lai aiznes turp, kur reiz plaukusi klusa mīlestība.
*Kiliks – mazs, lēzens vīna dzeramais trauciņš.
