Ja kāds domā, ka skolotājas zvans Zigurda mammai pirmdienas vakarā bija pārsteigums, tad viņš maldās. Dienas laikā skaļās mājas ballītes notikumi bija jau vairākkārtīgi izvētīti, jo Jautrītes mamma, atbraukusi pakaļ meitenēm, bija paspējusi ieraudzīt pietiekami daudz, lai viņai rastos priekšstats par visai brīvo atmosfēru. Tā kā viņas ikdiena saistījās ar Zigurda mammu, viss redzētais jau bija smalki atstāstīts un pārrunāts. Uz dārzniecību pēc paskaidrojumiem bija atsteigušās arī Didža un Jāņa mammas, un tieši pēdējā solījās to tā vienkārši neaizmirst, bet pa taisnāko celiņu steigties uz skolu.
Vakarā Zigis, patiesas nožēlas asarām ritot pār piesārtušajiem vaigiem, vecākiem atzinās, ka gribējis tikai sarīkot mazu ballīti Jautrītei un Zanei, bet tie citi viens pēc otra saradušies paši. Mūzikas skaļums it kā nevienam netraucējis, gluži otrādi – ielīksmojis, jo visi dejojuši un dziedājuši līdzi. Tas vīna reibums – ne jau no viņa nācis, bet no Jāņa. Zigis pats ne piles neesot mutē ņēmis, un to apliecināt varot gan Jautrīte, gan Zane. Mājās nekas neesot ne saplēsts, ne salauzts, viss atlikts savās vietās un nevainojamā kārtībā, tāpēc neesot viņu ko strostēt.
Protams, bez telefoniska rājiena neiztika arī māsīca, jo – kurai tad te bija uzdota pieskatītājas funkcija… Bet Zane tikai pasmējās, ka savu misiju viņa esot paveikusi godam: puikam kāju izārstējusi, visu vakaru izklaidējusi meitenes, visus pabarojusi, bet tos svešos grēkus viņa gan uz sevi neņemšot.
Tā arī Zigis toreiz īsti nesaprata, kādēļ pēc šīs audzinošās pirmdienas Jautrīte no viņa vēl vairāk norobežojās, kaut vēl nupat pirms divām dienām bija gan mīļi acīs skatījusies, gan sirsnīgi smējusies un atzinusi, ka ballīte izdevusies. No tās dienas Jautrīte redzēja un dzirdēja tikai Māri.
Interese par meiteni Zigurdam gan tāpēc neizzuda, kaut vidusskolas klasēs Jautrīte savu pieķeršanos Mārim izrādīja visai atklāti: bieži sēdēja viņam blakus un sirsnīgi skatījās acīs; kad kaut kur gāja, ķērās puisim elkonī; pēc skolā rīkotajiem pasākumiem reizē ar Māri gāja mājās, nevis palika uz dejām kā kādreiz. Zigim atlika tikai vāja cerība – atkal kaut ko interesantu izdomāt – “ieraudzīt”, “izdzirdēt”, lai atkal piesaistītu meitenes uzmanību.
Reiz viņam tas arī izdevās, kad literatūras skolotājas Intas Skujiņas vīrs iegādājās mašīnu. Kādā pievakarē Skujiņi bija atbraukuši paciemoties pie Ziemeļiem, un skolotājas vīrs itin tēlaini, ar mīļu humoru stāstīja, kā Inta cenšas apgūt braukšanas prasmi. Nākamajā dienā Zigim, protams, bija gatavs materiāls, ar ko izklaidēt klasi, tikai šajā stāstā viņš pats bija notikumu aculiecinieks. Ar žestiem, ar mīmiku un spožu stāstījumu viņš acumirklī iekaroja visas klases uzmanību. Pēc īsa brīža smējās arī Jautrīte, turklāt tik ļoti, ka aizmirsa pajautāt savu ierasto: “Zigi Meli, tu atkal melo?” Kad pēc mēneša Inta Skujiņa pati personīgi iestūrēja savas ģimenes auto skolas pagalmā, skolēni viņu labvēlīgi sveicināja, jo zināja, cik sūrā darbā iegūtas šīs prasmes.
Šī veiksme Zigurdu spārnoja jaunām uzvarām, tāpēc līdzīgā veidā tapa arī citi stāsti: par kādu vienpadsmitās klases pārīti, ko skolotāji nelaikā un nevietā pieķēruši; par amizantām neveiksmēm skolas koncertu mēģinājumos un tiem sekojošos sarīkojumos; par citu kļūmēm un spožiem personīgiem sasniegumiem rajona sacensībās… Zigis tik ļoti bija pilnveidojis savu stāstīšanas prasmi, ka Jautrīte caur smiekliem reiz izsaucās:
– Nudien, tev, Zigi, jāmācās par klaunu!
O, tas jau bija kaut kas – uzslavas virsotnes, un Zigis centās no sirds tās attaisnot, tikai – Jautrītes simpātijas viņam tā arī neizdevās atgūt.
Īsi pirms vidusskolas izlaiduma Jautrītes krustmāte meitenes apgādībā nodeva tiem laikiem ekskluzīvu sunīti – mopsīti, pareizāk sakot – Jautrīte pati uzņēmās to pieskatīt un kopt. Krustmātes lutināts, pilsētnieks seniors Dodis savos divpadsmit gados vairāk atgādināja mīkstu dīvāna spilventiņu, nevis pārbarotu un tuklu suni. Zigim tikai vienu reizi bija tā laime savām acīm skatīt Jautrītes jauno pielūgsmes objektu – dienā, kad kopā ar vecākiem ieradās sveikt Jautrītes mammu apaļā jubilejā. Todien meitene tā arī paziņoja: visu vasaru viņai nāksies ziedot Dodim vai pareizāk – viņa veselībai: pareizas barošanas ievērošanai, ķermeņa kopšanai, fiziskām aktivitātēm, uz kurām mopsīti esot visai grūti pierunāt. Vērojot Jautrītes ucināšanos ar pārbaroto resnuli, Zigim grūti nācās savaldīt mēli, lai nepateiktu kaut ko nejauku par suņuka izskatu un svaru, par īsta un kārtīga suņa misiju. Bija skaidri redzams, cik ļoti Jautrīte pieķērusies šim senioram Dodim, par kura augstdzimušo izcelsmi vēstīja visai nopietni ciltsraksti.
Drīz pēc tam sekoja eksāmenu drudzis un izlaidums, kā arī gatavošanās iestājeksāmeniem augstskolā. Jautrīte sen bija izlēmusi kļūt par pedagogu, un viņas dēļ šādā virzienā stūrēja arī Zigurds. Diemžēl uz šī sliekšņa arī viņu ceļi izšķīrās – Jautrīte uzsāka studijas, bet Zigurdam, kurš izvilka neveiksmīgu vēstures biļeti, pienāca laiks doties padomju armijas rindās. Kad Zigis atgriezās no dienesta, Jautrīte jau bija precēta sieva. Viņas vīrs bija kāds galvaspilsētas jurists, un, kā zināja stāstīt nejauši sastaptā klasesbiedrene Liene, drīz gaidāms arī bērns.
Turpmākajā dzīvē Zigurds reti kad atcerējās Jautrīti, jo, ieskatījies kādā simpātiskā galvaspilsētas brunetē, viņš to bildināja un pēc gada jau kļuva par tēti. Dzīve uzņēma straujus apgriezienus, un kavēties atmiņās laika atlika visai maz. Zigurdam mainījās darbavietas, un, sekojot sapņiem par pārtikušāku dzīvi, ģimene pārvācās no vienas pilsētas uz otru, līdz pirms gadiem pieciem atgriezās dzimtajā pusē. Kopš tā laika tad arī reizēm gadījās uz ielas sastapt kādu skolas laika paziņu, bet tās sarunas, kas aizsākās, garām skrienot, allaž bija īsas un parasti aprobežojās ar standarta frāzēm:
– O, sveiks, sen neredzēts! Tu šeit? Kā klājas? Kā veselība? Viss kārtībā? Nu tad labi, līdz citai reizei! Gan jau vēl saskriesimies.
Kad pirms pāris mēnešiem Zigurds apsēdās uz soliņa centrālajā skvērā, lai izdzertu automātā paņemto kafiju un pasildītos saulītē, viņam blakus piestāja kāda sieviete. Sākumā viņš plandošajā virsjakā tērptajā apaļīgajā būtnē nespēja atpazīt bijušo klasesbiedreni Lieni, tāpēc pat necentās uzsākt sarunu. Liene pirmā stādījās priekšā un ar krietnu dramatisma piedevu sāka žēloties par savu neizdevušos dzīvi. Zigim nācās atzīties, ka nav neko zinājis ne par Lienes laulībām ar klasesbiedru Jāni, ne par viņu četriem dēliem un Jāņa bērēm. Par savu dzīvi viņš Lienei neko daudz negribēja stāstīt, jo tā, kaut arī nevirzījusies pa rozēm kaisītu taciņu, ne tuvu nav bijusi tik smaga kā Lienei. Tāpēc viņš sāka taujāt par citiem klasesbiedriem, un Liene atzinās, ka kādu sīkumu zinot vien par dažām meitenēm, ar kurām šad tad satiekoties. Kopš Jāņa nāves visas viņas domas un spēki izsīkstot nelielās saimniecības uzturēšanā un mazbērnu pieskatīšanā.
– Un kā tad Jautrītei klājas? Par viņu gan jau tev ir kas zināms, skolas laikā tādi labi draugi bijāt, – Liene ar elkoni draiski iebakstīja Zigurdam sānos. – Jūs tak labu laiku abi pa galvaspilsētu – universitātē stājāties, strādājāt, grezni dzīvojāt, vai tad nekad nesatikāties?
Vēlāk Zigis pats sev nespēja izskaidrot, kas viņu aiz mēles raustījis – vecais izrādīšanās vai visziņa niķis, kaut kāds sen izstrādājies Jautrītes reflekss, bet viņš pilnīgi kā bez prāta atkal sāka fleitēt pilnīgas muļķības. O, jā, Jautrīti esot bieži saticis – gan universitātē, gan vēlāk, pēc armijas ar viņas vīru kopā pat sadzēris un abu meitas vēl arvien esot itin labas draudzenes (“Viņai ir arī meita?” šajā vietā Ziga stāstījumu piebremzēja Liene, bet viņš to it kā nedzirdēja).
– Pavisam nesen biju pie viņas ciemos, – Zigis nebeidza izvērst savu fantāziju. – Un padomā tik – Jautrītei atkal mājās mopsis! Nepietika ar to bezgalīgo ņemšanos ar krustmātes atdoto “gultas suni”, tagad savu ievajadzējās! Šim gan vēl tikko pieci gadi, bet jau tik resns, ka pats nevar dīvānā ierausties, Jautrītei viņš aiz dibena jāstumj! Un tad vēl tā ņurcīšana pa klēpi, glaudīšana un ucināšana… Es jau neko, kas tad man, ja jau viņai tāds mopsis patīk, lai ņemas.
Zigim par laimi, iezvanījās telefons, un viņš, pamājis Lienei īsu sveicienu, aizsteidzās uz mašīnu. Jau vakarā viņš šo sarunu bija aizmirsis, jo prāts bija pārņemts ar gaidāmo auto kravu pārvadājumu firmas darījumu.
Pāris nedēļas vēlāk, stāvot veikalā rindā pie kases, Zigurdu aiz piedurknes paraustīja eleganta dāma, kas teicās esam bijusī klasesbiedrene Silva. Nesen esot satikusi Lieni, kura ar sajūsmu stāstījusi par parkā notikušo sarunu – par to, kāds svarīgs un šarmants kungs tagad esot Zigurds, tomēr neesot kļuvis lepns un sirsnīgi sarunājies arī ar viņu – tādu vienkāršu un parastu. Tad jau varbūt ar Silvu arī nekautrēšoties tepat blakus kafejnīcā kādu tasīti iemalkot? Kas Zigurdam atlika? Protams, piekrist.
Saruna ar Silvu izvērtās daudz patīkamāka, jo raisījās ap abiem tuvām, saistošām tēmām – uzņēmuma vadīšanu, līdzekļu piesaistīšanu, problēmu apzināšanu un risinājumiem to novēršanā. Kad abi attapās, ka saruna kļuvusi pārāk lietišķa, Silva sāka atcerēties dažādus notikumus no skolas dzīves. Arī Zigim bija ko piebilst, jo ne visam Silvas teiktajam gribējās piekrist. Nu, nebija viņš nekāds dižais melis! Tas viss jau tikai Jautrītes dēļ.
– Starp citu, kā tagad Jautrītei klājas? – apjautājās Silva. – Liene teica, ka jūs bieži tiekoties un viņai mājās esot visai amizants suns. Kā viņu sauc?
– Bosko, – vārds kā precīzi tēmēta bumbiņa acumirklī izlēca no Zigurda mutes, un viņam atlika tikai pabrīnīties, no kurienes tas. – Jā, tas nudien ir neparasts suns. Melni samtains, miermīlīgs rīma ar ļoti labu apetīti. Tik labi nobarots, ka pats nevar dīvānā ierausties, tāpēc Jautrītei viņš aiz dibena jāstumj! Vienas krokas un krunkas, kuras Jautrīte katru dienu ņurca un burza, bet suns tikmēr labpatikā siekalojas un šņākuļo. Pa nakti viņš krācot skaļāk par Jautrītes vīru, tāpēc abi guļot otrā istabā un it kā viens otram netraucējot, savādi, vai ne?
Silvai bija laba iztēle, tāpēc viņa ar skaļu sajūsmu uztvēra Zigurda stāstījumu un atvadoties atstāja viņam savu vizītkarti – labprāt satiktos vēl kādreiz.
Dažas dienas pēc sarunas ar Silvu Zigurds attapās, ka vajadzētu atsvaidzināt frizūru. Tā kā sen zināmā meistare bija devusies atvaļinājumā, viņš iegriezās citā frizētavā. Tikai apsēdies krēslā, viņš attapās, ka nonācis bijušās klasesbiedrenes Līgas rokās. Pirmajā brīdī Zigim gribējās celties un iet prom, jo skolas laikā visbiežāk saķerties bija iznācis tieši ar viņu, bet Līga jau sniedzās pēc pulverizatora un jautāja par matu griezumu, un Zigurds izlēma palikt – kas būs, būs!
Sākumā runāja tikai Līga, jo viņai patiešām bija ko teikt. Pavisam nesen viņa esot satikusi gan Lieni, gan Silvu, no kurām šo to uzzinājusi arī par Zigurdu un Jautrīti, un, tā kā viņai pašai mājās esot mazs mopsītis, tiesa, vēl kucēns, viņa ar prieku paklausītos Zigurda stāstu par Jautrītes suni.
– Bosko ir viņa vārds, vai ne? – Līga jautāja, un Zigim acumirklī izkalta mute.
Viņš tik maz ko zināja par mopšiem.
– Jā, patiešām jauks sunītis, – Zigurds saņēmās. – Melni samtains, miermīlīgs, pakļāvīgs, īsts visēdājs, aprīs visu, ko ieraudzīs! Tik labi nobarots, ka pats nevar dīvānā ierausties, jāstumj aiz dibena! Viss vienās krokās un krunkās, tāpēc Jautrītei viņu patīk ņurcīt un spaidīt, bet suns tikmēr labpatikā siekalojas un šņākuļo. Pa nakti viņš skaļi purkšķina un krāc, tāpēc gulēt ar viņu vienā istabā nav iespējams.
Tā kā Līga uzmanīgi klausījās un neko nejautāja, Zigurds izlēma savu stāstu papildināt ar vēl kādu reiz uz ielas redzētu ainu:
– Bet pats smieklīgākais ir tad, kad viņa ar savu mopsi iet pastaigā. Tas resnulis ar savām īsajām kājelēm tā veikli paiet nespēj, tāpēc laiku palaikam apveļas uz sāniem kā tāds kartupelis vai kālis, un tad šo nākas stutēt stāvus.
It kā uzsvērdams smieklīguma efektu, Zigis skaļi iesmējās, un Līga arī pievienojās. Pēc tam viņa ar prieku dalījās savos vērojumos par mopšiem, kas vēl tikai kucēnu vecumā.
Ja Zigurda ikdienas gaitas nesaistītos ar mazpilsētas centru, tad pilnīgi iespējams, ka ar to arī viss beigtos, jo tad viņš kādā dienā nesatiktu pašu Jautrīti, kura, piemiegusi kreiso aci, draiski smietu tieši sejā:
– Sveicināts, Zigi Meli! Varbūt tu arī man pastāstīsi, kā jūtas mans neesošais Bosko? Tev nešķiet, ka tu krietni samelojies?
– Ja godīgi, tad tikai pavisam nedaudz… sabiezināju krāsas, – gluži samulsušam tad nevajadzētu stostīties Zigurdam. – Tikai kādu nieku, vien tik, cik melns aiz naga.
