– Neticami, – dzirdu sievietes balsi man aiz muguras un jau mirkli vēlāk attopos sakampta ciešā apskāvienā. – Ko es redzu? Simts gadus nesatikta!
Saudzīgi saņemu sievietes roku, lai rastu iespēju atkāpties un ieskatīties viņas sejā, kā nekā – man taču arī vajadzētu saprast, kas pēc manis tik ļoti noilgojies. Apaļa seja, brūnas smejošas acis, sārti vaigi, šokolādes brūni mati, kas prasmīgi slēpj gadiem nepielūdzamo sirmumu… Ieva. Tiesa, vairs ne tuvu tāda kā skolas laikos, tomēr joprojām viegli atpazīstama. Varbūt tas tāpēc, ka vismaz reizi pāris gados uz ielas satiekamies, sasveicināmies un pārmijam pa teikumam. Šoreiz jūtu, ka Ievas vēlme parunāties ir ciešāka, apmēram tikpat, cik negaidītais apskāviens.
– Pasēdēsim, iedzersim kafiju? – jautāju un redzu, kā sievietes acīs iedzirkst prieks. Jau pēc desmit minūtēm esam iekārtojušās pie galdiņa mazā kafejnīcā, kurā tobrīd esam vienīgās apmeklētājas.
– Man tik daudz ir tev, ko stāstīt! – Ieva iesāk, un es ļauju viņai runāt. Saprotu, ka cilvēkam tā īsti nav bijis ar ko izrunāties, izstāstīt visu, kas sakrājies, tāpēc ļaujos, un pār bijušās klasesbiedrenes lūpām plūst visi pēdējo gadu pārdzīvojumi. Iejūtīgi klausos, saprotoši māju ar galvu, šad tad iebilstu pa vārdam un pēkšņi atskārstu: cik ļoti viņa ir mainījusies! No mazrunīgas, atturīgas, klusas un kautras meitenes pārvērtusies par īstu cīnītāju! Enerģiska, izlēmīga, skaļa, man mazliet par pļāpīgu. Vēroju viņu un jau kuru reizi iedomājos: cik neparedzami tomēr ir dzīves līkloči, cik ļoti tie spēj izmainīt cilvēku…
– Tu manī klausies? – Ieva palaikam pieķer mani pie rokas, lai ciešāk noturētu sarunas pavedienu. Apstiprinoši pamāju ar galvu, pasmaidu un dodos pasūtīt abām vēl vienu krūzi kafijas. Pēc tam, lai mazliet atrautos no Ievas dzīves intīmajiem sīkumiem, apjautājos par citām skolas laika draudzenēm. Vai viņa ko zina par Aiju, Ināru, Māru? Savulaik tik cieši turējāmies kopā, bet nu jau vairāk nekā četri gadu desmiti pagājuši, kopš neesmu satikusi, tikai no retām vēstulītēm dzimšanas un vārda dienās un citu stāstītā apjautusi, cik viegli vai smagi katrai klājies.
– Zini, man bija plāns pagājušajā vasarā sarīkot mūsējo salidojumu, un es pat mielastu aizrunāju Līgas kafejnīcā, – bilst Ieva, – tikai tas “kovids” visu izjauca. Bet es tā pūlējos: meklēju sociālajos tīklos, rakstīju vēstules, taujāju kopējiem paziņām, kur atrast tos, kuri nav sastopami internetā… Ar skumjām un nožēlu atklāju, ka divu mūsējo vairs nav starp dzīvajiem, un domāju: kāpēc man šī doma agrāk neienāca prātā, kamēr visi vēl tepat un dzīvi? Tik ļoti gribējās visus satikt, vaigā apskatīt un aprunāties. Dažus gan jau vairs nepazītu, tāpēc vēl jo interesantāk, bet satikt gribētos, iespējams, ka pēdējo reizi. Laikam veca palieku, ja tādas domas nāk prātā, – īsi iesmejoties, Ieva piebilst.
Jā, patiešām, tagad arī es atceros viņas vēstuli ar jautājumu par iespēju būt atkalredzēšanās ballītē, bet tolaik biju tālu, ārpus Latvijas, tāpēc lielu interesi neizrādīju. Toreiz nodomāju: nez, cik daudz būs to satikties gribētāju?
– Inārai tagad iet traki, viņai vīrs pēkšņi nomira, kaut kas ar sirdi, – Ieva notrauš it kā nejaušu asaru. – Pagalam satriekta. Pirms kāda mēneša viņu satiku, drusku parunājāmies, tevi arī pieminējām. Varbūt gribi viņai piezvanīt? Iedošu telefona numuru.
Mēģinu iztēloties šo Ievas un Ināras sarunu, kurā gan jau pārspriestas tika visu paziņu dzīves – šajā ziņā Ievai ļoti laba atmiņa. Par Ināru biju dzirdējusi, ka pēdējā laikā viņa ļoti noslēgusies sevī, tāpēc acumirklī nevaru izlemt, vai man šo numuru vajag. Ko gan es Inārai tagad teiktu, ja vairāk nekā četrus gadu desmitus neesmu satikusi? Izteiktu līdzjūtību – un tālāk? Es taču par viņu neko daudz nezinu. Ir bērni, ir mazbērni, ir saimniecība. Jautājums “kā tev klājas?” šajā situācijā būtu nevietā…
Tikmēr Ieva jau atradusi papīra lapu un raksta man Ināras telefona numuru.
– Es tev uzrakstīšu arī Aijas un Māras numurus, – viņa piedāvājas un, nesagaidījusi manu atbildi, jau meklē tos tālruņa katalogā. – Re, man ir arī Imanta un Dzintara numuri! Un vēl Anitas, Silvijas, Lolitas… Ar Aldi gan tev būtu ko parunāt. Viņš uz vecumdienām dzeju sācis rakstīt.
Pastiepju roku un apturu pildspalvu Ievas rokās.
– Paldies tev, kādam es noteikti piezvanīšu, – saku, lai piebremzētu Ievas tieksmi mani socializēt.
Ieva ir sapratusi manu vēlmi mainīt sarunas tēmu, tāpēc nākamajā pusstundā līdz viņas autobusa pienākšanai pārspriežam jaunumus pilsētā, nokrišņus un pārtikas cenas. Atvadāmies kā parasti uz nenoteiktu laiku, jo zinām – kaut kad jau atkal saskriesimies.
Tikai nedēļu pēc sarunas ar Ievu man rodas iemesls uzmeklēt lapiņu ar Ināras telefona numuru. Vispirms gan uzrakstu viņai vēstuli ar jautājumu “kas tev uz sirds?”, jo “Facebook” profilā pamanu Ināras rakstītu tekstu, kas liek apjaust dziļu izmisumu. Saprotu, ka viņu nomāc dzīves un finanšu problēmas, un ceru, ka parunājoties viņai kļūs vieglāk. Nespēju iedomāties allaž izdarīgo, smejošo un neatlaidīgo meiteni nolaižam rokas. Skolas gados tieši viņa bija tā, kas atrada risinājumu ikvienai sarežģītai situācijai un citiem mācīja nekad nepadoties.
No viszines Ievas kādreiz dzirdēju, ka Ināra veiksmīgi apprecējusies ar tikpat apsviedīgu puisi un abi ķērušies pie aitu fermas attīstīšanas. Drīz vien varējuši atļauties gan paplašināt saimniecību, gan uzcelt jaunu māju. Saprotams, ka tuva cilvēka nāve var izsist pamatu no kājām, bet rakstīt par kūniņā iesprostotu dvēseli, kura mirst zem smaga akmens sloga, var tikai galēji izmisis cilvēks.
Ināra sākumā neceļ klausuli, tāpēc nosūtu viņai īsziņu ar jautājumu, vai drīkstu piezvanīt. Viņa man atzvana tajā pašā acumirklī, un jau pēc brīža viņas tonis liek man nožēlot, ka vispār esmu šo klasesbiedreni atcerējusies. Klausos viņas saraustītajos teikumos un saprotu, ka runāju ar man svešu cilvēku: nīgru, dusmīgu, uz dzīvi apvainojušos, pret visiem aizdomīgu. Vairākkārtīgi mēģinu viņas monologā iespraust jautājumu par bērniem un mazbērniem, bet Ināra tos it kā nedzird, jo daudz svarīgāk viņai ir izgāzt visu žulti: par valdību, par nodokļiem, par cenu kāpumu, par laika apstākļiem, par neatliekamajiem izdevumiem, kas spiež no visām pusēm, par skauģiem, egoistiem un nelabvēļiem. No dažiem teikumiem saprotu, ka viņas dusmas vērstas uz visiem, kas strādā valsts darbu un regulāri saņem algu, jo – kur nu viņai ar savu verga darbu fermā izsisties līdz tādam līmenim!
Drīz vien apjaušu, ka sarunas gaita loģiski virzās uz to apcirkni, kur dažiem glabājas naudas lāde, tikai – tas nav par mani. Maldīgais priekšstats, ka stāstu rakstīšana man nodrošina bezrūpīgu dzīvi, atkal liek pasmaidīt. Sapratusi, ka cerētos pāris simtus eiro viņai nevarēšu iedot, Ināra atsāk veco dziesmu par pāridarījumiem pilno dzīves labirintu. Kādu brīdi vēl cenšos izlādēt viņas spriedzi, mierīgi un savaldīgi atsaucot atmiņā jautrākās skolas laika epizodes, tikai Ināra tās negrib klausīties. Tad izdzirdu, kā pie viņas pieskrien kāds no mazbērniem un Ināra viņam dusmīgi uzbļauj. Saprotu, ka palīdzēt spēju tikai ar līdzjūtību…
Pēc tam ilgi domāju: kas gan tik ļoti izmainījis Ināras dzīvespriecīgo raksturu? Kas viņā iesvēlis tādu naidu pret cilvēkiem? Vai rūpju pilnā dzīve un smagā atbildības nasta viņu tādu padarījusi? Vai tāda viņa bija jau pirms vīra nāves? Tad viņiem noteikti nebija viegli…
Pēc sarunas ar Ināru mazo lapiņu ar Ievas uzrakstītajiem telefona numuriem noslēpju dziļi atvilktnē. Nevienam vairāk nezvanīšu! Tāpat ir skaidrs – dzīve visus ir izmainījusi, vienus mazāk, citus vairāk, novirzījusi no kopīgās trases un iegrozījusi katru savās sliedēs. Nospriežu: ja pa šiem gadiem mūsu ceļi nav krustojušies, tad labāk arī tagad tos nelocīt.
Apzinos, ka arī mani pašu dzīve ir izmainījusi. Atceros, cik kādreiz biju klusa un kautra, cik pareiza un principiāla, bet dzīve jau nav eksistēšana vienā noslēgtā burbulī – tā ir nemitīga saskarsme ar citiem. Nākas iepazīt, izvērtēt, pielāgoties, no kaut kā atteikties, kaut ko pieņemt, un tas viss, nenoliedzami, maina raksturu. Un kur nu vēl katrā dzīvē obligātie ceļa līkumi un grambas, pārbaudījumi un likstas, kuru priekšā vieni liecas un lūst, bet citi turpretim iegūst stingrāku mugurkaulu.
Kad pavisam nejauši uz ielas satieku Aldi, samulstu no viņa negaidītās atzīšanās:
– Oi, atvaino, es tāds kautrīgs un neprotu sarunāties.
Man tas liekas dīvaini, jo skolas gados puika nebija savaldāms nevienā stundā – vienmēr dīdījās, sačukstējās, sūtīja zīmītes meitenēm. Klasē Aldis izcēlās ar savu temperamentu, impulsivitāti, vieglprātību un dedzīgumu.
Sarunas sākums, šķiet, ir neveiklākais no visiem, ko atceros. Mana interese atduras pret vienzilbīgām atbildēm, ko pie sevis nodēvēju par mulsumu, un es gandrīz vai padodos – kad nav, nav. Bet tad Aldis piedāvā piesēst uz parka soliņa, kur, citiem neredzot, atkorķē pudeli “Martini”. Glāzītes, kas atrodas viņa universālajā somā, vairāk gan paredzētas degvīnam vai balzamam, bet sniedz tieši tik daudz, lai pēc trīs malkiem atraisītu vaļsirdību. Tikai tad uzzinu, ka viņa pirmā sieva, kas bijusi skolotāja, vīram allaž pārmetusi etiķetes neievērošanu, lieku pļāpāšanu un personisku sīkumu izpaušanu. Lai izvairītos no liekiem skandāliem, Aldis sievu paklausījis un sācis vērot, kā uzvedas citi. Tā viņš pamazām apguvis prasmi klusējot skatīties un klausīties.
Tiesa, būt tādam iestīvinātam viņam nenācies viegli, tāpēc atradis nišu, kur ļaut izpausties noslāpētajam temperamentam. Apguvis sporta dejas, pēc tam izdomājis tās iemācīt arī citiem. Sievai šis vīra vaļasprieks nepaticis, jo apkārtējie sākuši tenkot par viņa aizraušanos ar jaunām meitenēm. Bet tā jau bija tikai dejošana, kur bez pieskārieniem neiztikt!
Pēc šķiršanās ilgi meklējis sevi: kāds tad viņš turpmāk gribētu būt: atturīgs un rezervēts vai – vaļsirdīgs un dedzīgs? Tas pirmais variants šķitis ērtāks, gan pašam vieglāk, gan citiem, bet – ko darīt ar to otro, kas palaikam prasījies izlauzties ārā? Noslāpēt un apzināties, ka dzīvo ar masku?
Tādās iekšējās pretrunās pavadījis ilgus gadus, nemeklējis pastāvīgas attiecības, līdz beidzot apprecējis skaistu, bet klusu atraitni. Viņas trauslums raisījis pirmās dzejas rindas, ko Aldis sacerējis mīļotajai sievietei. Kā arfas stīgām viņš pieskāries Maijas dvēselei, un dzejoļi plūduši kā no pilnības raga. Pats brīnījies, kur tas viss dusējis agrāk un cik skanīgs kļuvis Maijas tuvumā.
Ar interesi klausos Aldī un brīnos: cik viņš kļuvis lēnprātīgs un vērīgs, cik gudrs un saprotošs. Ilgi gan viņš viens pats nerunā, gribot dzirdēt kaut ko arī no manis, un es stāstu – par Ievu, par Ināru un galu galā atļaujos arī savus vērojumus par Alda pārvērtībām.
– Tik savādi tas viss, – viņš klusu nosaka. – Kad skolā bija jāraksta sacerējums par to, kādu iztēlojos savu nākotni, es rakstīju, ka gribu būt matrozis un rāpties kuģa mastā, būt starp vēju un putniem. Es, protams, apzinājos, ka vecākiem nebūs naudas tādai skolai, un pat armijā es netiku uz kuģa. Toties es to visu spēju spilgti iztēloties un ietērpt vārdos. Skolas gados es to nepratu.
Alda atmiņas arī man liek atcerēties to sacerējumu, kurā literatūras skolotāja Gunta mums lika iztēloties savu nākotni. Es gribēju būt dārzniece un būt starp puķēm un bitēm, bet skolotāja iebilda un teica, ka man vajagot tēmēt augstāk. Es sapratu, ka viņa vēlas, lai eju vecāku pēdās, un uzrakstīju, ka gribu būt skolotāja.
Ieva gribēja būt žurnāliste, bet skolotāja teica, ka viņai ar savu kluso raksturu vajadzētu padomāt par kaut ko citu. Tagad Ieva strādā par grāmatvedi un spēj runāt bez apstājas.
Ināra… Ja pareizi atceros, viņa sapņoja par taustāmām lietām: lielu māju ar balkonu, pārtikušu vīru, mašīnu, suni, diviem paklausīgiem bērniem un pilnu skapi ar skaistām kleitām.
– Šķiet, viņa vienīgā sasniedza to, ko kāroja, – aizdomājusies nosaku. – Bet kāds no tā labums? Labklājība nav mūžīga.
– Jā, cik savādi tas viss, – Aldis piebilst. – Cik ļoti cilvēkus izmaina dzīve.
– Iveta Kilinkaridou
