Jau atkal pieķeru sevi aizdomājamies par nejauši saklausītu frāzi, šoreiz uz ielas, kaut daudz biežāk tās manas ausis sasniegušas, sēžot autobusā vai atrodoties kādā ļaužu pulcēšanās vietā. Bieži ir nācies dzirdēt prieka un pārsteiguma izpausmes, pateicības vai gluži otrādi – nepatikas pilnu attieksmi, kā arī noliegumu, dusmas un pat draudus. Reizēm tie ir bijuši ausīm neierasti, interesanti teikumi, reizēm – dialogi. Saprotams, ka ne viss teiktais domāts katra garāmgājēja vai blakussēdētāja ausīm, bet tomēr ir labi sadzirdams visiem tuvāk esošajiem. Kopš privātu sarunu vešana pa telefonu publiskās vietās ir kļuvusi par ikdienas normu, atvainoties par nejaušu noklausīšanos arī vairs nav nepieciešams.
Vakar sastapos ar mulsuma pilnu pārsteigumu – negaidītu prieka mirkli, sirsnīgu pateicību un – atturīgu vēsumu vienlaicīgi.
– Tu mani patiešām aplaimoji! – kāds tik skaļi un priecīgi izsaucās tieši man blakus, ka es pat atskatījos. Redzēju divus: plecīgu vīrieti, precīzāk – viņa muguru un rokas, kas cieši ieskāva slaiku sievietes augumu, un pāri viņa plecam – sievietes seju, kurā manāms bija vien samocīts smaids, nepatīkamā izbrīnā sarauktas uzacis, un tad vēl plaukstas – kā sakļautus putna spārnus, sāniem cieši pieglaustus.
Kaut arī jau tūlīt novērsos un gāju tālāk, tomēr šis acu priekšā sastingušais mirklis piefiksējās manā “atmiņas kartē”. “Skaņu failos” uz ilgstošu palikšanu ierakstījās frāze “tu mani patiešām aplaimoji”. Domās to atkārtoju vēl un vēl, un mēģināju iztēloties iespējamo notikumu virkni: ko viņa teica vai darīja, ar ko pārsteidza vai sajūsmināja vīrieti, cik patiess bija viņa prieks, bet varbūt šis apskāviens bija tālejošs aprēķins? Kādēļ viņa tik ļoti neveikli jutās – skaļā izsauciena dēļ, negaidītā ciešās tuvības mirkļa dēļ? Varbūt pie vainas bija samākslotība viena vai otra balsī vai varbūt ne gluži draudzīgas attiecības? Varbūt sievietes devums viņai šķita vien nenozīmīgs nieks un jūsmīgā pateicība viņai šķita krietni pārspīlēta?
Tikpat labi iespējams, ka tā satikās gluži atšķirīgi temperamenti vai arī sen izdzīvotas, izgaisušas vai varbūt vēl nedzimušas jūtas. Varbūt tie bija viena vai otra dzīves ieradumi, kas šajā sastapšanās brīdī nespēja atrast līdzsvaru? Ja “aplaimotā” prieks bija labi sadzirdams viņa balsī un stājā, tad pašas “aplaimotājas” sejas izteiksme diezin cik iepriecināta neizskatījās. Vēl labu laiku nebeidzu pie sevis klusībā minēt: ar ko gan sieviete vīrieti tik ļoti aplaimojusi? Ar kādu uzdāvinātu vai atdotu lietu, vai labu, ilgi gaidītu ziņu, kas abus vienoja šajā sarunā un vīrietim izraisīja tādu laimības vilni?
Pat mājās atnākusi, nespēju atraut prātu no dzirdētās frāzes – “tu mani patiešām aplaimoji”. Kā bērns ar to spēlējos: izrunāju dažādās intonācijās, mainīju uzsvarus un balss modulācijas, it kā cenzdamās atcerēties, kur iepriekš esmu to jau dzirdējusi, jo zināju: esmu! Tad izdomāju šo frāzi uzdāvināt vēl kādam un piezvanīju draudzenei. Tik ilgi runājāmies par ierastiem niekiem, filmām un grāmatām, līdz viņa man izteica kādu sirsnīgu komplimentu, un es no sirds varēju pateikties:
– Tu mani patiešām aplaimoji!
Viņa nesamulsa, vien gaiši atsmēja, ka jūtoties iepriecināta par man sagādāto laimes mirkli. Smaidījām abas, un ar siltu gaišumu pielija mūsu domas. Tādā pārpasaulīgā laimībā pļāpājām labu laiku, līdz attapāmies, ka varam to uzdāvāt vēl kādam.
Pie pasta kastītes satiku pastnieci, kura tieši tobrīd tur steidza ievietot pasūtīto žurnālu.
– Jūs mani patiešām aplaimojāt, – ar smaidu teicu, saņemdama izdevumu tieši rokās, un viņa, kautri uzsmaidījusi man pretim, izvairīgi atmeta ar roku: “Ak, ko nu es…” Bet smaids viņas sejā palika, un ticu: arī dienas solis vieglāks.
Kad pievakarē ciemos ieradās draugs un nolika man priekšā groziņu ar paša lasītiem saldajiem ķiršiem, jau biju sapratusi, ka vārdi “tu mani patiešām aplaimoji” ir vērtīgāki un siltāki par vienkāršu “pateicos”.
Arī viņam ļoti iepatikās šis teiciens, un tā mēs visu vakaru viens otru – sākumā rotaļīgi, vēlāk gluži nopietni – aplaimojām ar sirsnīgiem vārdiem, uzmanības un mīlestības pilniem žestiem. Viens – otru, jo sen zināms, ka devēja un saņēmēja prieks ir abpusējs gandarījums. Man gan vienmēr ir šķitis, ka dāvinātāja prieks tomēr ir lielāks, lai gan pēdējā laikā arvien biežāk lasu, ka dāvanas pasniegšana un saņemšana ir viens no procesiem, kas stimulē serotonīna un dopamīna jeb tā saukā laimes hormona veidošanos. Ar dāvanu es nedomāju beidzamā brīdī kādā pa ceļam pamanītā butikā vai lielveikalā nopirktu it kā smuku lietu ar domu: būs gana laba, turpat veikalā iemestu kādā papīra maisiņā un ar zināmu atvieglojumu atdotu jubilāram, kuram tobrīd rūpju pilnas rokas. Šoreiz es par to īpašo dāvanu, kas meklēta rūpīgi un pārdomāti, atceroties godināmā intereses un vajadzības; kad nopietni prātots par pieskaņotu un interesantu iesaiņojumu, par sirsnīgiem un asprātīgiem vārdiem, ko ierakstīt apsveikuma kartītē vai pateikt dāvanu pasniedzot. Šādu dāvanu saņemot, katrs sapratīs, ka dāvinātājs viņam pasniedzis ne tikai konkrētu lietu, bet arī savu laiku, izdomu un prieku. Tā, dāvinot daļiņu no sevis, arī devējs ir kļuvis ieguvējs.
Atkal un atkal pie sevis atkārtoju šo prātā ieķērušos frāzi “tu mani patiešām aplaimoji” un gaidīju uzdzirkstam atmiņu sprakšķi ar norādi uz cilvēku un situāciju, kad un no kā esmu to dzirdējusi. Vārdi mijās un vijās, balsis ieskanējās un izgaisa. Kur to savulaik jau esmu dzirdējusi? Kādā sakarībā? Zemapziņa lika nojaust, ka tas ir bijis kāds man nozīmīgs cilvēks un arī situācija ir bijusi ne no ikdienišķajām.
Ķēros atkal pie vecajām fotogrāfijām un aplūkoju sejas. Pielaikoju balsis un runas manieri. Kādā brīdī prātā ieskanējās sievietes balss – tāda lēnīga, apdomīga un dzīves nogurdināta, un mammas bēru bildē es viņu beidzot ieraudzīju – senu mammas draudzeni Viju un blakus viņas jaunāko meitu Dinu. Savulaik abas bieži ciemojās Mūsmājās, un, kamēr Vija pļavās vāca augus tējām, dārzā lasīja ogas, vārīja ievārījumus un kopā ar vecmammu nenogurstoši jūsmoja par klasisko mūziku, baletu un teātri, es pieskatīju Dinu.
Tā kā Dina Vijai bija vēlais bērns – pilnīgi negaidot pieteikusies 38 gadu vecumā, mūs šķīra 12 gadu starpība. Man tolaik bija draudzīgas attiecības ar kaimiņu un radu bērniem, un vasarās Mūsmājās dzīvoja arī brālēns Harijs, kurš tikko bija uzsācis skolas gaitas, un gluži loģiski – mums, “lielajiem”, tāda sīkaļa nešķita īpaši interesanta. Laiku palaikam gan pildīju bērna pieskatītājas, autiņu mainītājas un pudeles sildītājas darbus un ar nepacietību gaidīju, kad mazule paaugsies. No Dinas agrīnās bērnības gaitām Mūsmājās man prātā palikušas visai niecīgas ainiņas: vizināšana ratiņos, rāpošana un kopīga vāļāšanās pa mīksto mārpuķīšu mauriņu, mazliet vēlāk – skraidīšana pa pagalmu, kaķu un vistu dzenāšana, niķošanās un mierināšanās. No tā laika fotogrāfijās redzami vien Dinas dupša apaļumi šūpuļtīklā, basas kājeles siena klēpī, ar zemeņu zapti noķellēti vaigi un pa visu seju iztrieptas asaru upes.
Vienīgajā bildē, kur esam redzamas kopā, abu sejas daļēji paslēpušās aiz liela lietussarga, bet basās kājas līdz potītēm iegrimušas pagalma lēzenākajā vietā pielijušajā peļķē. Ar pilnīgu pārliecību varu apgalvot, ka pirms mūsu iekāpšanas “ezeriņā” no plītī iemūrētā katla tika nests un sanests tāds daudzums siltā ūdens, ka peļķes temperatūra sasniedza Dinas jutīgajam ķermenim vēlamo. Iztēlē redzu, kā Vija, vāji slēpdama satraukumu, stāv turpat blakus ar lielo termometru, ko vecmamma izmanto kompota burku pasterizēšanai, un sauc: “Vēl vajag!” Visi zinājām, ka Dina spēj saaukstēties no katra niecīgākā vēsumiņa, bet – vai gan kustīgu bērnu tik vienkārši pieskatīt? Kā gan es varētu sasildīt agrā rīta rasu, pa kuru man reizēm gribējās izskrieties basām kājām, ja mazā Dina izdomā steigties man pakaļ? Kā gan mēs ar Hari varētu sasildīt mazā dīķīša ūdeni, kur tik bieži, apgūlušies vai apsēdušies uz platajām laipām, mēdzām vērot pīles, vardes un spāres un iemērkt kājas jau tā tīkami remdenajā ūdenī? Iestāstīt Dinai, ka viņai tā darīt nevajadzētu, nebija iespējams. To nelāgo klepu un smacējošās iesnas spēja izārstēt vienīgi mammukas zāļu tējas un terpentīna garaiņi.
Pāris gadus vēlāk šķita, ka meitenes uzņēmība pret slimībām ir mazinājusies, bet tad sākās citi kreņķi: viegla aizvainojamība. Vija un arī mana mamma mūs arī Hari šad tad audzināja: “Ar Dinu tā prātīgi vajag, viņa vēl maza, nesaprot. Vajag parunāties, izskaidrot.” Viegli pateikt – prātīgi, bet – kā uzminēt, ko meitēns saprot un ko pārprot? Nav brīnums, ka drīz vien sapratām: vienkāršāk ir bez “sīkās” – paslepus, ar mānīšanos un slēpšanos. Uz kādu brīdi patiešām tika iegūts klusums, bet, atgriežoties mājās, bāriens tika šā vai tā: kāpēc Dina pamesta viena? Viņas pārjūtīgums traucēja arī draudzībai ar citiem pusaudžiem, jo ne visi gribēja viņai izdabāt. Ķildas un Dinas raudāšana skanēja arvien biežāk, līdz Vija izlēma kādu laiku pie mums nebraukt.
Tāda īsti sirsnīga mana un Dinas satuvināšanās notika krietni vēlāk – pēc 30 gadiem, tajā pavasarī, kad vienā mirklī nodega Vijas māja ar visu gadiem krāto iedzīvi. Pa ausu galam tiku dzirdējusi, ka Dinas dzīvesbiedrs, šad tad ciemos piestaigādams, ne īsti skaidrā prātā ņēmies kaut ko lodēt vai metināt, it kā kaut ko neizslēdzis, pametis nedrošā vietā, un no tā tad arī visa nelaime. Ne Vija, ne Dina Gunta vārdu gan neminēja, jau nu vienīgi aizbildināja, sak, tīšu prātu jau neviens negribējis tādu nelaimi piesaukt. Vija ne reizi vien izteicās, ka lielākā vainas daļa gulstas uz viņas pleciem: nevajadzējis pagrabā benzīnu tā vienkārši pudelēs glabāt, bet – vai gan tāpēc ārā jālej, ja kaut kas pēc dārza pļaušanas palicis pāri. Dina reiz izteicās: muļķe bijusi, ka krietni iereibušo vīrieti tā vienkārši atstājusi mopēdam vaļīgu vadu salodēt. Šis gan pats tur dūmos gandrīz galu dabūjis, vai nu vēl viņam tādu vainu uzvelt.
Baiss tukšums iestājās Vijas un Dinas dzīvē, jo zaudēts bija gandrīz viss – vieta, lietas, atmiņas… Palikušas ar to, kas mugurā, jo abas tobrīd nākušas no veikala. Jau iztālēm manījušas melno dūmu mākoni un spriedušas: nez, kuru kaimiņu tāda nelaime piemeklējusi? Par savu māju pat domas nebijis, jo tā vienmēr bijusi viņu drošā vieta, miera osta. Tikai tuvāk pienākušas, aptvērušas: viss zudis liesmās un pelnos…
Kādu neilgu laiku Vija un Dina dzīvoja Mūsmājās, līdz Vijas vecākais dēls atrada mazu īrētu dzīvoklīti turpat Lubānā, kur abām apmesties. Cik spējām, atvēlējām mēbeles, segas, traukus, drēbes, apavus, vienīgi – dzīvesprieku nespējām iedot. Pāris gadus nīkusi, godinājusi ar trim saujām smilšu “Dieva tēva, Dieva dēla un Svētā Gara vārdā” manu mammu, jau pēc nepilna mēneša arī Vija devās ceļā uz aizsauli. Dina palika viena, jo viņas dzīvesbiedrs negribēja ne godīgi atzīt savu vainu visā notikušajā, ne sniegt kādu palīdzību. Pēc Dinas teiktā: esot nozudis “tālēs zilajās”.
Abu kopdzīvē ieņemtais bērns pasaulē nāca Valmieras slimnīcā, un es biju vienīgā, kas tolaik apciemoja Dinu. Mazuļa gaidīšanas laikā palikusi bez jebkādiem ienākumiem, bezpalīdzīgā stāvokļa nomākta, Dina slīga dziļā depresijā. Sapratu, ka jāpalīdz, un uzaicināju jauno māmiņu ar meitiņu padzīvot pie manis, kamēr viņu dzīve sakārtojas. Šķiet, tieši tad Dina man pirmoreiz pateica:
– Tu mani patiešām aplaimoji, – un es ilgi domāju par šo neierasto frāzi. Izteikta sagurušā, nomāktā balsī, tā visai tālu stāvēja no vārdos ieliktās domas.
Zināju, ka aplaimot nozīmē padarīt laimīgu, sajūsmināt un ļoti iepriecināt, tikai – ne Dinas izskatā, ne balsī nebija jūtams ne prieks, ne laime. Sapratu, ka laikam jau vēl neesmu darījusi visu, lai draudzeni tā pa īstam aplaimotu, tāpēc izdomāju sākt ar mazumiņu: sarunāju viņai frizieri – lai apgriež, nokrāso un ieveido matus.
Atgriezusies mājās no frizētavas, Dina ilgi lūkojās spogulī, līdz beidzot teica:
– Derētu uzkrāsot lūpas.
Ar tādu sīkumu spēju viņu ātri iepriecināt.
– Kādas vēlies? Maigi rozā aveņu vai ķiršu sārtas bordo? – iepriecināta jautāju un tad arī ieraudzīju, kā Dinas sejā piesardzīgi atgriežas smaids. Sapratu, ka jāizdomā vēl kaut kas iepriecinošs, kaut kas lietderīgs un tajā pašā laikā – neparasts. Izklaidējošs un pārsteidzošs.
Nākamajā dienā izdomāju saposties kāda pasākuma apmeklējumam, kaut patiesībā manos plānos nekā tāda tobrīd nebija. No skapja izcēlu dažas blūzes, svārkus un kleitas, pie viena arī platmali un gaisīgas šalles un aicināju Dinu sarīkot modes skati. Zināju, ka savām vajadzībām drēbes viņa sen nav pirkusi un kaut kas jauns viņai ļoti noderētu. Manā skapī tolaik atradās šis tas, kas sen bija “sarāvies no ilgas glabāšanās”. Kaut arī nebijām vienas komplekcijas, biju ievērojusi, ka Dina ir apķērīga sieviete un ātri vien spēj daudz ko pielāgot savam un meitas augumam – iešūt sānus, atlaist vīles, piediegt pogas un mežģīnes. Drēbes, ko piedāvāju uzlaikot viņai, acīmredzami bija tieši Dinas izmēra. Uzvilkusi vienu kleitu, tad otru, viņa neticēdama jautāja:
– Un tev patiešām to visu nav žēl atdot? Šai, piemēram, var atlaist sānu šuvi, šai –
iešūt garo rāvējslēdzēju, un galu galā tev pašai vēl labi derēs. Turklāt, ja ļoti pacentīsies, varbūt vēl izdosies atgūt meitenīgo šmaugumu.
Ar smaidu lūkojos, kā Dina grozījās spoguļa priekšā un ātri vien iejutās modeles lomā. Atlaidusi tumšo matu vilni pāri pleciem, viņa man atsauca atmiņā to graciozo studenti, kura it kā ne tik sen beigusi augstskolu.
– Ja tev derēs, es priecāšos, – bildu, jo zināju – Dina nerauks degunu un pratīs novērtēt katru ieguvumu. Nebija viņā ne lepnības, ne skaudības, vien pieticība un patiesa sirsnība. Un milzīga pateicība par katru izpalīdzībā sniegtu roku.
Tas modes skates vakars man prātā palicis kā bērnišķīga prieka, meitenīgas jautrības un pārgalvības pilns piedzīvojums, jo beigu beigās abas ņēmām no skapja drēbes, laikojām un kombinējām, sējām šalles un lakatus, vilkām kurpes un zābakus. Krāsojām lūpas un skropstas, pūderējām degunus un vaigu galus. Piemeklējām dažādu mūziku un ļoti daudz smējāmies, jo lieliski sajutām viena otru, un tieši tāpēc, vēlā vakarā gulēt ejot, Dina atkal izteica savu pateicību viņai vien raksturīgajā formā:
– Tu mani patiešām aplaimoji.
Šoreiz viņas sejā patiešām bija saskatāms prieks, un arī es varēju justies laimīga, jo zināju – viņa patiešām tā jūtas. Sapratu, ka esmu devusi viņai to mazumiņu, ko tobrīd viņai tik ļoti vajadzēja – kādu nieku uzmanības, patiesas sirsnības, dabiska mīļuma un smieklu, tādu vienkāršu – bez izlikšanās un gadu uzliktiem rāmjiem.
Tonakt mums ilgi nenāca miegs. Atjaunotā Dina sirsnībā atvērās, un vārdi, kas no viņas plūda, aizveda mūs ne tikai kopīgajā bērnībā, bet arī pavēra ieskatu pēdējo gadu dramatiskajā dzīvē, kurā netrūka skumju, bēdu un nodevības. Biežāk gan tvērāmies pie bērnības ainām, un es atklāju, ka uz daudziem notikumiem man bijis pavisam cits redzējums.
Sāpīgākos aizvainojumus radījuši mūsu izteiktie, viņai tolaik nesaprotamie, atraidījumi, kaut zinu, ka vienmēr centāmies pamatot savus lēmumus. “Rasa ir auksta, basām kājām tev nedrīkst, tu saaukstēsies! Uz laipas nenāc, iekritīsi, un kājām ūdeni šļakstināt tev arī nedrīkst! Neliecies pār akas malu, tur iekšā nekā interesanta nav! Un auksto pienu no pagrabiņa tu nedrīksti dzert, kaut siltais tev negaršo! Cirvi, zāģi neaiztiec, tiksi pie asins! Un pakaļ mums neskrien, saelposies aukstu gaisu, atkal smagi kleposi!”
Ilgi domāju par aizrādījumu, kas Dinu savulaik visvairāk esot aizvainojis: “Nebāz savu garo snuķi, kur nevajag!” To gan neesot teikusi es, bet kāds no puikām, kas bieži ciemojušies Mūsmājās – Pēteris vai Andis. Līdzko viņa šiem tuvojusies, tā puikas griezuši muguru un dzinuši meitēnu prom. Dina raudādama skrējusi mājās, stūmusi krēslu pie spoguļa, raususies uz tā un ilgi stāvējusi spoguļa priekšā. Taustījusi un pētījusi degunu, liekusi un spiedusi pie virslūpas, pat naktī gulējusi uz sejas, lai tikai “snuķis” neaugtu vēl garāks. Neatceros šādu sarunu, bet es viņai esot gari skaidrojusi, ka snuķi mēdz būt tikai ziloņiem, un pat sameklējusi grāmatiņu par zilonēnu Dambo, kur visai uzskatāmi bijis parādīts, kāds tad tas snuķis īsti ir. Kad Pēteris vai Andis viņai atkal uzsaukuši: “Nebāz savu garo degunu, kur nevajag!” – Dina, cik spēdama, atkliegusi: “Es neesmu nekāds Dambo! Man nav snuķa! Man ir deguns!” No tās dienas viņas lielākā sirdssāpe bijusi jaunā iesauka – Dambo, bet tad jau arī mamma pieņēmusi lēmumu mūs vairs nepagrūtināt ar savu klātbūtni.
Kaut arī šis notikums no manas atmiņas bija pazudis, senās atmiņas un nakts saruna vēl ilgi man neļāva aizmigt. Nākamajā dienā tomēr atcerējos Dinai pajautāt, no kurienes viņai šis teiciens: “Tu mani patiešām aplaimoji!” Vai tas palicis atmiņā no kāda Raiņa vai Aspazijas dzejoļa? Nē, nē, no šiem abiem diez cik daudz prātā neesot aizķēries, drīzāk no mammas pielipis – Vija savulaik domājusi aktiermākslu studēt un centusies iekalt galvā garus monologus no “Fausta”, tam arī Raiņa tulkojums. Kaut gan – varbūt šī teiciena sākums meklējams vēl vecmammas laikos, jo tieši viņa bieži daudzinājusi, ka esot “Dieva aplaimota un izredzēta”. Vieglu dzīvi kā lielmāte dzīvojusi, jo pārtikušā ģimenē ieprecējusies. Kas to vairs tagad lai zina…
Vēlāk, kad Dina ar meitiņu pārcēlās uz Lubānu, kādu laiku vēl sarakstījāmies un sazvanījāmies, tad viņa apprecējās un aizbrauca uz ārzemēm, un mūsu saikne pārtrūka. Pirms diviem gadiem liktenīga sagadīšanās viņai sagādāja biļeti uz viņsauli, un nu man palikušas tikai atmiņas. Arī – tādas negaidītas sagadīšanās izraisītas. “Tu mani patiešām aplaimoji…” Mūsdienām varbūt labāk piestāvētu “tu mani darīji laimīgu”? Kaut kā smagnēji skan, ne tik viegli, plūstoši…
Atceros vakar redzēto pāri, kur vīrieša teiktais “tu mani patiešām aplaimoji” skanēja tik patiesi, priecīgi un gaiši. Tas šķita tik neparasti, jo maz ir to vīriešu, kas tik brīvi un atklāti izrāda savu prieku, izjūt šādu jūtu pacēlumu un spēj to novērtēt. Varbūt neprot vai kautrējas izrādīt savu sirsnīgumu? Ir gadījies dzirdēt, ka īstiem vīriešiem nepiestāvot sentiments un romantika, bet tas taču ir tik mīļi – sajust otra cilvēka devēja prieku, kas nāk līdz ar siltumu rokas spiedienā, īsā bučā uz vaiga vai mīlestības pilnā skūpstā. Vārdos, no sirds teiktos. Smaidos, viegli izlasāmos. Pavisam ikdienišķās uzmanības izpausmēs. Kaut tie ir tikai mazi nieki, tie ļauj justies labi. Abiem.
