Anita skatījās uz znota naidā pārvērsto seju un centās savaldīties. Tik saniknotu un piedzērušos viņa to redzēja pirmoreiz.
– Ne velti es tev nopirku biļeti vienā virzienā, – kliedza Ronalds. – Lai tu aizvāktos labi tālu, atpakaļ uz savu Īriju, kur palika tavs lietuviešu drauģelis! Tur taču bija tik laba dzīve! Tikai tu jau tāpat pēc pāris mēnešiem atkal atvilksies šurpu, jo meita aicinās: “Mazbērnus negribi apraudzīt?” Atvilksies, lai traucētu, lai neļautu mums dzīvot! Ja ieradīsies te vēlreiz, nudien nositīšu!
Pārsteigta no negaidītā dusmu uzliesmojuma, Anita nespēja novērst skatienu no Ronalda dusmās izvalbītajām acīm. Tā nosišana, noduršana un nobeigšana par nopietnu nebija ņemama, jo ikdienā bieži dzirdēta. Gandrīz tikpat bieži, cik bļaustīšanās: “Kāpēc vakariņas atdzisušas?” – krietni pēc pusnakts iemeimurojot mājās. Bet tā draudīgā poza gan bija kas jauns – baiss un neprognozējams…
Deniņos pēkšņi sāka dunēt truli veseri, un viņa saprata, ka steidzīgi vajag nokļūt svaigā gaisā, tikai kā? Znota plecīgais augums aizsprostoja vienīgo izeju no telpas. Atlika tikai vannasistaba, kur vēss ūdens varētu noņemt nevēlamo sasprindzinājumu. Piere, deniņi, skausts… Vēsums it kā galvu darīja vieglāku.
Mazmeita, kura līdz šim bija cieši turējusies pie sāniem, pēkšņi pastiepās uz pirkstgaliem un čukstus prasīja:
– Omīt, kāpēc tētim šķēres rokā?
– Lai grieztu matus, – Anita automātiski atbildēja, vēl arvien smeļot plaukstās auksto ūdeni.
– Bet viņam tak jau ir īsi! – mazā izsaucās. – Ko tad viņš tur griezīs?
– Prātu, – Anita bezpalīdzīgi nočukstēja.
Šī nebija pirmā reize, kad iereibušais znots metās virsū sievasmātei ar visu ilgi krāto nepatiku. Parasti gan tas notika piektdienu vakaros, kad neizskrietās jaunības dzinulis lika kaut kur traukties, bet četri bērni skraidīja ap tēvu un katrs lūdza kaut ko savu palīdzēt. Tad pamodināto bēgšanas dzinuli vienā mirklī sagūstīja mīļu roku važas, neļāva izkustēt no vietas un domās uzbrieda ne tikai dusmas uz bērniem, bet arī sen krātais aizvainojums. Šoreiz viss notika mazliet citādāk.
Anita tikko bija ienākusi no pastaigas ar mazbērniem – desmitgadīgo Kārli, sešgadīgo Māri un tikko četrus gadus sasniegušo Signi, un visi vēl arvien jautri čaloja. Vienam prātā bija skaistie baltie akmentiņi, kas paslepus bija salasīti kādā puķu dobē, otram – savāktais lapu žūksnis, trešajai – atrastā rotaļu lāpstiņa, kas kādam bērnam bija aizmirsusies.
Bērni priecīgi saskrēja ap tēti, kurš bija dziļi ieslīdzis jaunajā, mīkstajā datorkrēslā. Raustīja, grūstīja, bīdīja, līdz melnais milzenis pēkšņi sasvērās un jau pēc mirkļa ar visu tēti atmuguriski nogāzās uz grīdas. Bērni sastinga, labi apzinādamies nodarījuma smagumu, arī Anita saspringa jūtu izvirduma gaidās, bet – tas nenotika. Omulīgi sakrustojis rokas uz krūtīm, Ronalds sāka muļķīgi ķiķināt.
“Atkal piedzēries,” Anita ar rūgtumu nodomāja. “Nez, kas sekos tālāk…”
Tālāk mazie puikas sadomāja nomazgāties vannā. It kā normāla bērnu izprieca, ja vien pēc tās nepludotu visa vannasistaba un koridors. Anita nopūtās un greizi paskatījās uz znotu – šis joprojām gulēja apgāztajā krēslā un ar smaidā saviebtu viepli kaut kam iedomātam māja ar roku. Pagriezusi viņam muguru, Anita aizsteidzās uz vannasistabu. Izģērbusi dvīņus un noregulējusi ūdeni, viņa steidza tiem meklēt pidžamas.
Pirmais no vannasistabas izsteidzās Māris un, vēl joprojām ietinies dvielī, tipināja pie tēva:
– Palīdzēsi saģērbties?
Ronalds, sapratis, ka, guļot uz grīdas, nespēj puiku aizsniegt, sāka slieties augšup. Aizķēra dvieli, norāva Mārim no pleciem un skaļi iepliķēja pa pliko dupsi.
– Idiots! – puika izsaucās. – Sāp taču!
– Ko tu teici? – Ronalds acumirklī atžirba. – Kas es esmu?
Puika, protams, vairs neatkārtoja vārdu, ko pieaugušie drīkst izrunāt visai bieži, bet no bērna mutes tas, lūk, izskan kā “sliktais vārds”. Sagrābis dēlu aiz augšdelma, Ronalds acumirklī pieslējās kājās un ievilka pliko puiku guļamistabā, no kurienes jau pēc brīža atskanēja tēva skaļā balss un bērna žēlabainā raudāšana, kas drīz vien pārauga izmisīgos kliedzienos: “Nesit!”
Anitai ne reizi vien bija teikts: ja gribi dzīvot kopā ar mums, tad nejaucies, kad mēs audzinām bērnus, īpaši Māri, kura spītību un nepaklausību neviens neprata savaldīt. Liene uzskatīja, ka tā izpaužas dēla protests – pret nodarbēm, kas viņam tika uzspiestas, pret ēdienu, kas nešķita garšīgs, pret apģērbu, kas bija par lielu, un izskatījās, ka tikai Anita nojauta patieso iemeslu: Māris jau agri bija sapratis, ka tieši tādā veidā var iegūt nedalītu vecāku uzmanību, kaut arī par to reizēm nācās maksāt dārgu cenu. Viņa dēļ strīdējās mamma ar tēti, mamma ar omi, brāļi ar māsu, un šķita, ka tas viņam patika.
Līdz šim Anitai kaut kā izdevās sevi savaldīt, jo Liene, kas taču tomēr bija viņas meita, protoši risināja dažādus ģimenes konfliktus. Tiesa, reizēm arī viņai nervi uzdeva un Māris nopelnīja pļauku pa roku, kad nepatikā atstūma zupas šķīvi, jo tajā esot nezāles; pļauku pa dibenu, kad puika kategoriski atteicās kaut ko darīt; reiz arī pļauku pa muti, kad puika iemēģināja pagalmā iemācīto lamuvārdu. Citādi Liene bija apbrīnojami pacietīga un laba māte, Anita varēja lepoties, ka tādu meitu izaudzinājusi.
Ronalds bija krietni nesavaldīgāks, un viņa negantais raksturs visbiežāk izpaudās sievas prombūtnes laikā. Anita bieži dzirdēja viņu paceļam balsi, kliedzam uz puikām, solot nosist, nodurt un salauzt, sāpīgi iepļaukājam, īpaši lielāko, Kārli, kurš, sasniedzis desmit gadu vecumu, reizēm iztēlojās sevi pieaugušu un patstāvīgi pieņēma dažādus lēmumus, kā, piemēram, piepildīt somu ar produktiem no ledusskapja un, nevienam nesakot, doties pārgājienā kopā ar draugu; aizņemties naudu no ģimenes kopīgo izdevumu kastītes un nopirkt sev un vēl pieciem draugiem saldējumu; paņemt mammas auskarus un uzdāvināt tos foršajai kaimiņienei dzimšanas dienā…
Anita ar Kārli bieži sarunājās – stāstīja visādus stāstus no savas dzīves, izdomāja situācijas, kas lika abiem kopā meklēt risinājumus, uzklausīja mazdēlu, kad viņš stāstīja, kāpēc izvēlējies darīt tieši tā. Būtu vismaz omei paprasījis, ome taču uz viņu nekliedz – Anita atgādināja sen teikto. Jā, varbūt tā būtu pareizāk, Kārlis klusiņām piekrita, tikai tētis aizliedzis ko prasīt omei, viņa te neesot nekāda noteicēja.
Anitai gan te būtu ko iebilst, vispirms jau par to, ka trīsistabu dzīvoklis, kurā ģimene dzīvoja, un viss inventārs, kas ikdienā tika lietots, sākotnēji bija Anitas. Šajās sienās bija uzaugusi Liene un izdzisusi Lienes tēva dzīvība. Mašīnai, ar kuru znots brauca uz darbu, Anita bija atdevusi visus savus Īrijā sapelnītos iekrājumus, citādi Ronalds vēl ilgi krātu un nesakrātu. Komunālo pakalpojumu rēķinu apmaksu viņa jau sen veica no savas pensijas. Bet ne jau viņai tas viss Kārlim jāstāsta. Tas, kuram šos nenozīmīgos faktus patiešām vajadzēja atgādināt, izlikās tos aizmirsis un tā vietā palaikam pārmeta, ka no sievas mātes puses finansiālais ieguldījums ģimenes budžetā varētu būt arī lielāks.
Kārlis savulaik bija pietiekami daudz pērienu dabūjis, tāpēc tagad, dzirdot mazā brāļa brēkšanu, patvērās savā istabā. Savulaik viņš bija drosmīgi meties tēvam zem siksnas, lai tā neķertu Māri, bet, reiz sāpīgi ielidojis istabas kaktā un neveiksmīgajā kritienā salauzis roku, ar aizstāvību vairs neaizrāvās.
Anita labi zināja, kas sekos, ja viņa tagad iejauksies. Lamuvārdi un zākāšana, draudi reiz nolikt viņu pie vietas vai pat iespundēt “psihenē”, pēc tam pārmetumi no meitas, ka māte atkal radījusi plaisu laimīgās ģimenes dzīvē, sirdszāles un asaras cauru nakti un tad tukšums un trulums domās. Un ļoti daudz pūļu, lai pēc tam visu atkal ieritinātu vecajās sliedēs…
Nē, viņa vairāk nespēja to klausīties! Tā taču nedrīkst! Bērnam tikai seši gadi, vai tad tiešām nav iespējams ieskaidrot citādāk? Turklāt – viena vārda pēc! Vārda, ko pats tēvs lietoja gandrīz ik dienas! Atrāvusi mazās istabas durvis, Anita acumirklī sastapās ar znota naidīgo skatienu.
– Ko tu dari! Tas taču ir tavs dēls! – Anita iesaucās. Cīkstēties ar znotu viņai nebija spēka, taču vismaz novērst dusmu bultas uz sevi viņa spēja.
– Nemāci mani! Vācies uz savu istabu! – uzkliedza Ronalds. – Tupi tur un nelien laukā!
– Es tur nespēju mierīgi tupēt, ja tu, miesīgs tēvs, pacel roku pret savu sešgadīgo bērnu, viņš taču nespēj aizstāvēties, – Anita centās runāt mierīgi un izturēt znota skatienu. – Ja tu nespēj pats kontrolēt savu uzvedību, es palūgšu palīdzēt sociālajam dienestam vai policijai.
– Tu man draudēsi, vecā galoša? Pazūdi, ragana, no manām acīm!
To teikdams, Ronalds vēl ciešāk satvēra bērna augšdelmu un sāpīgi sapurināja.
– Liec mieru bērnam, – Anita izlikās nedzirdam apvainojumus, cik tādu jau nav bijis. – Tas taču ir tavs bērns! Tu viņu tik ļoti nemīli, ka sit?
– Jā, tas ir mans bērns! Kā gribu, tā audzinu, – Ronalds ieņirdza un sāpīgi uzsita puikam pa dibenu.
Māris klusiņām iesmilkstējās. Viņš zināja: ja kliegs, tēvs viņam izsitīs zobus, noraus galvu vai salauzīs roku kā brālim, ja kādam sūdzēsies. Tā vismaz tēvs viņam tikko bija iešņācis ausī un, lai atgādinātu, kas ir sāpes, vēlreiz sāpīgi iekniebis dibenā.
– Tu nudien neesi normāls, – Anita nogrozīja galvu. – Vai tiešām nejūti, ka alkohols tev ir atņēmis prātu? Tu jau vairs nespēj bez dzeršanas. Ar viskija pudeli vienam vakaram vairs nepietiek! Alkoholiķis! Un manu meitu tu arī esi ierāvis savā purvā.
– Ko tu teici? Es? Alkoholiķis? – Ronalds beidzot atlaida dēla roku, un puika nekavējoties paslēpās zem gultas. – Es viņu sabojājis? Tie ir tavi gēni! Tā tava augstprātība un iedomas: es te visgudrākā! – izkliedza znots. – Kaut tu ātrāk pazustu no zemes virsas! Mums bez tevis vieglāk!
Anita skatījās Ronalda dusmās pārvērstajā sejā un skaidri saprata: ar znota muti runā alkohols, kaut gan arī ikdienā viņa prāts šķita visai aprobežots un uzvedība kaitinoša. Tomēr sen zināms, ka cilvēks dzērumā pasaka visu, ko nedzēris domā… Vai tiešām viņa 12 gadus bijusi tik neciešama sievasmāte? Tāda, kuru gribas nosist, nodurt, izkaisīt pelnos, lai neatdzimtu? Neko nav palīdzējusi, tikai dzīvojusi uz viņa, lielā pelnītāja, algas! Visu dara, lai izšķirtu no karsti mīļotās sievas! Izlutinājusi puikas, jo paši neko neprot, un tikai pie omes skrien pēc palīdzības; iestāstījusi Mārim tāpat kā savulaik Kārlim nepakļauties tēva gribai; mazo Signi vispār nelaiž pie tēva… Ak, nu protams, viņš taču alkoholiķis!
– Ne velti es tev nopirku biļeti vienā virzienā, – izkliedza Ronalds. – Lai tu aizvāktos labi tālu, atpakaļ uz savu Īriju! Tur taču bija tik laba dzīve! Tikai tu jau tāpat pēc pāris mēnešiem atkal atvilksies šurpu, jo meita aicinās: “Mazbērnus negribi apraudzīt?” Atvilksies, lai traucētu, lai neļautu mums dzīvot! Ja ieradīsies te vēlreiz, nudien nositīšu! Atceries manus vārdus!
Anita vairs ilgāk nespēja izturēt Ronalda skatienu, bet ne jau no bailēm. Deniņos pēkšņi sāka dunēt truli veseri, un viņai šķita, ka tūlīt noslīgs bezsamaņā. Tādu prieku viņa znotam nevēlējās sagādāt.
– Pazūdi savā istabā, un pat nemēģini iziet! Noduršu patiešām! – Ronalds aizstājās priekšā durvīm.
Atlika vannasistaba. No vēsā ūdens galva it kā palika vieglāka, bet tad mazmeita pajautāja par šķērēm tēta rokās… Anita tās pat nebija pamanījusi, jo visu laiku centās nezaudēt acu kontaktu ar saniknoto znotu.
Viņš tiešām būtu pacēlis roku pret viņu? Vai tiešām viņa naids ir tik liels? Savu bērnu klātbūtnē? Jau tā šis strīds viņiem nebija jādzird, lai gan – nav jau pirmā reize. Šoreiz gan tas izgāja krietni ārpus iepriekš dzirdētā rāmjiem, un kas to lai zina, kā būtu beidzies, ja Anita neatkāptos.
Un kur paslēpās Māris? To puiku taču vajadzēja apģērbt? Varbūt tad, kad Ronalds ies kāpņu telpā smēķēt? Lai gan, kopš sāka regulāri piedzerties, znots smēķēja vai nu zvilnot datora krēslā, vai guļot gultā, zem kuras paslēpās Māris. Vai puika joprojām turpat?
Anita tomēr izlēma nogaidīt, jauns dusmu izvirdums šobrīd nebija vajadzīgs. Labi izlādējies, znots ātri vien atslābs un aizmigs, turklāt ar aizdegtu cigareti. Anita jau iepriekš pāris reizes bija novērsusi draudošo katastrofu, kad nelabojamus caurumus ieguva sega un spilvens…
Ronalds vēl nebija iemidzis, kad Māris, pilnībā apģērbies, pavēra Anitas istabas durvis un čukstus paziņoja:
– Man gribas ēst.
Mazā Signe to uztvēra kā signālu, ka tagad drīkst skaļi sarunāties, un nekavējoties konkretizēja brāļa domu:
– Man karsto maizīti ar gaļu, tomātu un sieru.
Māsa labi zināja, ko brālis parasti vēlas vakariņās. Vecākajam brālim Kārlim pietika ar pārslām un pienu, bet, ja gribējās ko sātīgāku, pats kaut ko sameklēja ledusskapī. Pusdienām Anita jau rīta pusē bija izvārījusi zupu vai pagatavojusi kādu sacepumu, ko lielajiem pēc darba atlika tikai uzsildīt. Šajā vakarā gan izskatījās, ka ēdāju nebūs – Ronalds jau bija uzpildījies ar krietnu viskija devu, bet Liene strādāja vakarā maiņā un mājās būs tikai pirms pusnakts.
Kādu brīdi minstinājusies, vai nav par agru galvu bāzt lauvas krātiņā, Anita smagi nopūtās un cēlās doties uz virtuvi. Sapurinājusi sevi ar domu, ka bērniem gribas ēst un cits neviens tāpat viņus nebaros, Anita gandrīz uz pirkstgaliem izslīdēja caur šauro koridoru. Māris un Signe bez vārda runas iekļāvās jaunajos spēles noteikumos un klusiņām sekoja vecmammai.
Pēc divdesmit minūtēm, sakrāvuši uz šķīvjiem karstmaizes, bērni klusām atgriezās istabā. Kopš tēvs bija sācis pa vakariem dzert, viņi drošāk jutās, nolīduši katrs savā stūrī. Par kopīgām vakariņām pie lielās istabas galda varēja aizmirst. Pat tajos vakaros, kad mamma bija mājās, bērni paņēma šķīvjus un sasēdās uz grīdas puikām atvēlētajā istabā. Liene gan palaikam centās atgriezties pie vecās kārtības un sasēdināt visus ap vienu galdu, bet tādu īsti omulīgu noskaņu viņai vairs neizdevās atgriezt. Bērni ātri kaut ko ieēda un aizšmauca no galda, lai pašā vēlā pievakarē atcerētos par karstmaizēm, pārslām un ceptu olu. Tādās reizēs arī Anita drīz vien sajutās traucējoša un, aizbildinājusies ar kādu nepadarītu darbu, piecēlās no galda. Caur pievērtajām durvīm labi bija dzirdams, kā atdzīvojas Ronalds un vārdi no viņa mutes lejas straumēm. No viņa teiktā viegli bija saprast, ka mazā biznesa nākotne izskatās krietni apdraudēta.
Sagatavojusi tēju un paplāti arī Kārlim, Anita, galvu nepacēlusi, izslīdēja caur tumšo koridoru. Kādā mirklī ar acs kaktiņu gan pamanīja, ka Ronalds vēl neguļ – roka ar gailošo cigareti gaisā zīmēja slinkus puslokus.
Nākamā stunda pagāja klusās nodarbēs ar bērniem, un Anitai pietika laika, lai, neizplūstot emocijās, īsziņās informētu meitu par notikušo: atkal izcēlās asu vārdu pārmaiņa, Māris atkal dabūja “savu tiesu”, viņa nespēja savaldīties, Ronalds uzsprāga dusmās, znota izteiktie draudi neizklausījās pēc joka… Lai jau Liene zina, kas viņu sagaida, pārnākot mājās. Gan jau znots tad pamodīsies, un viņam būs savs stāstāmais par notikušo, kurā vienīgā vainīgā būs sievasmāte. Viņš jau nekad neko, tikai varbūt drusku par daudz iedzēris bijis. Tie jau tikai vārdi, tādi dzērāja šļupsti, sievasmāte visu pārspīlē.
Šī nav pirmā reize, tā ir bijis arī iepriekš, kad Anita Lienei stāstījusi par Ronalda nesavaldīgajām vaļībām pret bērniem, tāpēc tagad viegli iztēloties meitas saraudātās acis un pārmetumus nākamajā dienā. Arī šoreiz viņa iecietīgi noklausīsies meitas sakāmo, saprotot, ka Lienei patiešām nav viegli atrasties kaut kur pa vidu starp diviem zobratiem, kas ne vienmēr darbojas sinhroni. Klausīsies un domās: cik cieša saikne vēl arvien tur abus laulātos vienu pie otra! Tik cieša, ka patiesību bail ieraudzīt. Gan jau arī šoreiz meita nostāsies vīra pusē, jo mātes stāstītajam negribēsies noticēt. Tā nevar būt tiesa! Ronalds taču nav spējīgs pat zirnekli nosist, kur nu vēl iesist bērnam! Galvu kādam raut nost? Nodurt, nosist? Nav taču mežonis! Vai tad māte vairs neatšķir dzērāja muldēšanu no reāliem draudiem? Kāpēc nekas tāds nenotiek tad, kad Liene ir mājās? Māte vienkārši visu izdomājot, lai abus sanaidotu. Vai viņa vienkārši nevarētu dzīvot savu dzīvi un nejaukties viņu darīšanās?
Signe sen bija aizmigusi Anitas azotē, un Māris iekārtojies pie otriem sāniem, kad īsi pirms pusnakts Liene klusi ieslīdēja dzīvoklī. Jau pēc brīža uz vēlām vakariņām virtuvē viņai pievienojās Ronalds. Caur cieši aizvērtajām durvīm gan neko daudz nevarēja dzirdēt, tomēr būtiskais tāpat bija nojaušams: Ronalds atkal žēlojās, cik traucējoša ir sievasmātes klātbūtne, iespējams – pat neizturama.
Kādreiz gan Liene viņam mātes klātbūtnē bija jautājusi – vai tu to domā nopietni? Tad, skaidrā prātā būdams, znots, dziedāja pavisam citu dziesmu: cik labi, ka viņa ir šeit! Ir siltas vakariņas, sakopta māja, pieskatīti bērni, pašiem brīvāks solis. Dzēris pasakot to, ko nedzēris domā… Ne velti šāds teiciens radies. Skaidrā prātā mēli vieglāk ieregulēt pareizajās sliedēs. Reibumā… Viss kā uz delnas redzams.
Iedzērusi tableti miegam, Anita nedzirdēja, cik ilgi turpinājās čubināšanās lielajā istabā. Šajā vakarā tā krietni ievilkās, jo laikam jau Lienei arī nenāca miegs.
Rīts sākās kā parasti. Anita modās, vēl pirms modinātāja signāls pārtrauca znota miegu. Labi, ka pēdējā laikā viņš brokastoja darbā, šajā rītā Anita nespētu viņam pagatavot kafiju un pa ceļam apēdamo sviestmaizi… Tad viens pēc otra modās bērni. Anita viņiem kaut ko pagatavoja brokastīs, pēc tam visi klusām dzīvojās istabā, līdz cēlās Liene. Bērniem patika kopā ar vecmammu spēlēt domino un loto, taisīt figūriņas no plastilīna un iztēloties viņas dzīvas esam. Patika šķirstīt grāmatas, klausīties vecmammas bērnības stāstus. Tie neapnika, kaut bija nez cik reizes dzirdēti.
Šajā rītā Liene pamodās agri, Anitai šķita, ka meita vispār nav gulējusi.
“Interesanti, cik daudz par notikušo pastāstījis Ronalds?” viņa pie sevis minēja, vērodama meitas sapīkušo seju. Tā vēstīja – saruna nebūs no patīkamākajām.
– Mēs tev vakar nopirkām biļeti uz Īriju, – Liene paziņoja. – Tā vairs nevar turpināties. Es to vairs nevaru izturēt. Jūtos kā starp diviem dzirnakmeņiem. Jūsu nesaprašanās, tavi izlēcieni, izdomājumi, sūdzības… Ja tā turpināsies, es sajukšu prātā. Vai to tu gribi? – meitas sakāpinātās emocijas izlauzās asarainā kliedzienā.
Izdzirdējuši mātes balsi, bērni iznāca no savām istabām, lai kā parasti ieraustos gultā pie mammas, bet, ieraugot viņas saraudāto seju, neziņā apstājās blakus vecmammai.
– Un tā vienmēr: mēs tie sliktie, bet tu tā labā! – Lienes greizsirdība izlauzās asarainā kliedzienā. – Mēs aizliedzam, bet tu atļauj. Mēs sodām, bet tu žēlo. Mēs sakliedzam, bet tu mierini.
Šos teikumus Anita bija ielāgojusi labi, jo tie bija visbiežāk dzirdētie, kaut radušies tikai un vienīgi no kāda Ronalda stāsta. Toreiz viņš Kārli bija ieslēdzis istabā, jo tas bez atļaujas paņēmis tēva telefonu, bet viņa puiku izlaidusi un vēl vakariņas iedevusi. Kāda necieņa pret znota lēmumiem! Vai tiešām viņš te esot tukša vieta?
Anita labi atcerējās to vakaru, kad Ronalds pagalmā bija pazaudējis savu tālruni. Atstājis uz mašīnas jumta un aizmirsis. Kārlis pirmais to atrada, gribēja atdot tēvam, bet tad ieskatījās kādā spēlītē, aizrāvās un… nepaspēja. Krietni iereibušais Ronalds viņam uzklupa kā badīgs piekūns – raustīja aiz auss, plucināja aiz matiem, pat neklausījās, ko dēls runā, līdz ieslēdza istabā, aizliedzot iziet pat uz īsu mirkli. Toreiz Anita ķīviņa sākumu nokavēja, tikai vēlāk no Māra stāstītā uzzināja, kas noticis. Kārlis sodīts nevainīgs, turklāt – kā no rīta neēdis. Anita pagatavoja visiem vakariņas un sasauca bērnus virtuvē. Ronalda parādīšanās visiem sabojāja apetīti. Pēc kārtējās izbļaustīšanās viņš Kārli paņēma aiz auss, ievilka puiku istabā un aizliedza izkustēties no vietas līdz pat rītam. Anitai šo nodarījumu znots nebija piedevis līdz pat šai dienai, lai gan – tagad droši varēja teikt: līdz mūža galam. Liene arī toreiz nostājās vīra pusē – vai tiešām mātei tik grūti bijis respektēt znota lēmumu? Kas gan tam puikam pa to vienu vakaru būtu noticis?
Toreiz Anita ilgi skatījās uz meitu, tik ilgi, līdz Liene izsaucās:
– Ko tu uz mani tā skaties, it kā es vainīga būtu? Tu pati te visu sačakarē, un tad brīnies, kas ar mums notiek!
– Kas, meit, ar tevi ir noticis? Kur palicis tavs redzīgums? – Anita toreiz jautāja un, atbildi nesagaidījusi, patvērās savā istabā. Asaras smacēja sirdi un domas. Kā atvērt acis cilvēkam, kurš negrib neko redzēt? Kā likt ieklausīties, ja nevēlas neko dzirdēt?
Arī pašlaik, iztriepjot sāpju asaras pār abiem vaigiem, Liene lauzīja rokas un dusmojās uz māti, kura jau atkal bija redzējusi tikai savu patiesību.
– Es tā vairs nespēju turpināt, – Liene šņukstēja caur asarām. – Tev ir jāaizbrauc. Es pati gribu audzināt savus bērnus. Tu viņus esi izlutinājusi. Viņi jau vairs pie mums klāt nenāk, tikai pie tevis. Tu tā labā, mēs tie sliktie. Mārim vairs nedrīkst uzlikt nekādu sodu, jo viņš tūlīt solās iet sūdzēties tev, pasaules glābējai. Loģiski, ka Ronaldam tāds paziņojums uzsit dusmas. Un es jau arī te vairs nekas neesmu. Tu te mums tā labā un vienīgā pareizā.
Anita klausījās Lienes tirādē, bet nemaz nejutās pārsteigta: šo raudu dziesmu viņa jau daudzkārt bija dzirdējusi. Vārdi, vārdi, vārdi… Pēdējo pāris gadu laikā Lienei vismaz reiz mēnesī vajadzēja noskatīt kādu, visbiežāk māti, kuru vainot visās savas ģimenes nebūšanās. Izgāzt žulti, kas periodiski sakrājās bērnu untumu un nepaklausības dēļ, vīra pašpārliecinātības un biznesa neveiksmju dēļ, mūžīgi neapmaksāto rēķinu un nepadarāmo darbu dēļ, nerealizēto sapņu dēļ.
Šī iemesla pēc Anita jau labu laiku prātoja par aizbraukšanu, tikai mazās Signes pieķeršanās un mīļums atturēja no lēmuma pieņemšanas. Un tad vēl tā Ronalda dzeršana ar neprognozējamiem dusmu uzplaiksnījumiem pret Māri… Liene gan apgalvoja: tad, kad vecmammas te neesot, nedz Mārim kādam gribas sūdzēties, nedz Ronaldam kādam uzkliegt. Interesanti, kā gan viņa varēja zināt patiesību? Sūdzēties mammai taču bija aizliegts, ja vien nebija bail no tēva dusmām. Kārļa lauztā roka pierādīja, ka tēvs nejoko…
Kādā brīdi Signe pieķērās Anitas rokai, jo gribēja kaut ko klusi iečukstēt ausī:
– Es drīkstu paprasīt mammai, kāpēc tētis vakar kāvās? Kāpēc viņam šķēres bija rokā?
Anita pietupās un apskāva mazmeitiņu:
– Labāk nevajag. Viņa tāpat mums neticēs.
Liene dzirdēja – gan Signes jautājumu, gan Anitas atbildi. Lielām acīm viņa skatījās uz abām sazvērniecēm, un asaras no jauna noslāpēja jebkādu vārdu plūsmu.
– Es aizbraukšu, neuztraucies, – Anita mierīgi noteica. Jau atkal bija pienācis tas brīdis, kad viņai vajadzēja būt stiprai. – Jūs taču man biļeti jau nopirkāt. Čemodānu sakravāšu jau šodien. Tās piecas dienas līdz lidojumam palikšu pie draudzenes. Tikai nomierinies. Bērniem jau tā visa šī ir par daudz.
– Es tikai gribu saglabāt ģimeni, – Liene nošņukstēja caur asarām.
Izvilkusi no pagultes apputējušo čemodānu, neko nedomājot, Anita automātiski meta drēbes vismaz pusgadu nelietotajā ceļasomā. “Tā ir pareizi,” viņa pie sevis atkārtoja vienīgo frāzi, kas tobrīd nāca prātā. Bērni, žēlodami raudošo mammu, beidzot bija satupuši ap viņu gultā, un tas arī bija pareizi. Nomierinājusies Liene celsies un gatavos visiem brokastis, un arī tas būs pareizi. Kad Māris vakarā Ronalda acīs atkal kaut ko nogrēkosies un tētis sadomās viņu pāraudzināt, puikam vairs nebūs iemesla teikt: “Es izstāstīšu vecmammai, ko tu dari!” Viņas te nebūs. Un Ronaldam nebūs iemesla būt greizsirdīgam. Un arī tā būs pareizi. Pēc Lienes ideālās dzīves scenārija Ronalds no laimes pārstās dzert, bērni iebilst un strīdēties, visi pieci vakariņās atkal sēdēs ap lielo galdu, un bērniem vairs nebūs iemesla slēpties pa stūriem no vecāku neomas. Anita te bija galvenais strīdus ābols, tāpēc viņai ir jāaizbrauc. Nebija nepieciešams atsaukt atmiņā Ronalda dzērumā izteiktos vārdus, lai skaidri apzinātos: augonis bija atvēries, izverdis pretīgu strutu devu, un tagad Lienes rokās bija lēmums, kā ārstēt tā jutīgo serdi. Pareizākā terapija viņai šķita mātes aizbraukšana.
Ar savu Dublinā palikušo draugu Anita joprojām sazinājās, četrus gadus viņi tur bija nodzīvojuši kopā. Kad Lienei piedzima Māris, viņa aicināja mammu apciemot mazdēlus. Katrs nākamais apciemojums izvērtās arvien garāks, un bērni vairs negribēja laist vecmammu prom. Tā viņa te, ar nelieliem pārtraukumiem, bija nodzīvojusi gandrīz četrus gadus. Arī Liene zināja, ka Vitautas gaida Anitu atgriežamies, tāpēc tik viegli viņai nāca tā biļete. “Te būs iespēja tev beidzot domāt arī par savu dzīvi,” bija rakstīts Lienes īsziņā, kas sekoja bildei ar naktī nopirkto biļeti.
“Laikam gan,” Anita nodomāja, kaut sirdī nejuta ne mazāko vilkmi doties kaut jel kādā virzienā. Kājas šķita iesakņojušās takās, kurās ikdienā tika staigāts ar mazbērniem. Rokas šķita sapinušās bērnu apskāvienos un mīļumā. Domas? Anita baidījās domām ļaut vaļu, jo tās neizbēgami veda uz netaisnīga un sāpīga pāridarījuma izjūtām. Tās tomēr bija viņas mājas, un viņa tajās bija ielikusi visu sevi. Tāpat kā meitā un mazbērnos. Visus šos gadus viņa bijusi zemāka par zāli, darījusi visu, cik spējusi, uzturējusies savā istabā un bieži aizbāzusi ausis, bet ar to jau nevar izskaust furunkula serdē briestošas indīgas domas.
– Vai viņi tev atvainojās? – es jautāju Anitai un redzu, ka viņa nespēj atzīties – nē…
– Vai kādreiz tu viņam piedosi?
Anita klusē. Taču es zinu, ka viņa domā par mazbērniem.
– Iveta Kilinkaridou
