Savulaik Natālija un Irina bija ļoti labas draudzenes – tā vismaz domā Irina, kaut Natālijai par nu jau zināmo notikumu virzību ir pavisam cits stāsts, turklāt krietni atšķirīgs no Irinas viedokļa. Ja viena vēl joprojām dara visu iespējamo, lai uzturētu pastāvīgu dialogu abu starpā, tad otra arvien biežāk meklē iemeslus aizņemtībai, jo pati nesaprot, kāpēc Irinas uzstājībai nespēj pateikt stingru “nē”.
Viņu stāsts iesācies pirms četriem gadiem pludmalē, kur abu bērni, tolaik vēl gluži mazi trīsgadnieki, paši jau bija atraduši kopīgu valodu, jo – kas gan kopīgā smilšu bedrē par runāšanos? Lāpstu rokā un roc! Tāpat arī jūrā – hop! – iekšā un tik šļakstināties, pēc tam vēl labi izskraidīties pa liedagu un pie labas apetītes padalīties ar līdzpaņemtajām maizītēm.
Mammām iepazīšanās tik vienkārši nedevās. Neskatoties uz to, ka pirmais iespaids par Irinu atraisījās ļoti lēnām, līdz ļāva viņu raksturot kā piesardzīgu, atturīgu un dziļdomīgu klusētāju, Natālija bija ieņēmusi prātā domu pietuvināties meitiņas jaunās draudzenītes Sofijas mammai. Nodoma īstenošanu bremzēja Irinas vēsā, neuzticīgā un neatsaucīgā izturēšanās. Sarunā viņa iesaistījās ar “pusmutīti”, kā teikts kādā latviešu tautas pasakā, jautājumus neuzdeva un negribīgajām atbildēm ilgi meklēja teikumus, līdz izvēlējās pašus īsākos. Neskatoties uz to, vārds pa vārdam, kaut arī apdomīgam un piesardzīgam, abas tomēr pamazām satuvinājās, tiesa – vismaz pusgadam bija jāpaiet, līdz Irina pati pienāca pie Natālijas un nostājās viņai blakus. Izrādījās – viņai pa šo laiku sakrājies gana daudz bēdu, kas neizstāstītas gauži smagi bija sākušas spiest kamiešus.
Natālija gan atzīst, ka vairāk satuvinājušies bērni, kaut tolaik faktam, ka vienas vecāki dzīvo Maskavā, bet otras – Kijevā, nebija īpašas nozīmes. Arī tagad abas izliekas, ka karojošo valstu politiskā situācija viņas neskar un par šo tēmu cenšas nerunāt, jo kopsaucējs abu interesēm ir un paliek bērni un viņu nodarbināšana.
Reizēm gan viena otrai apjautājas par vecākiem un viņu veselību, bet garākās atbildēs abas cenšas neizplūst. Natālijas vecāki no Maskavas nesen atlidojuši apciemot mazbērnus un plānojot par apmešanos uz dzīvi Kiprā, bet Irinas māte no Kijevas pierobežas baidoties izbraukt – māja palikšot bez uzraudzības. Par Ukrainā palikušajiem citiem radiniekiem Irina izteikusies tikpat rezervēti: vienā teikumā minējusi, ka māsa ar ģimeni izbraukusi uz Vāciju un tur arī iekārtojusies, citā – ka māte sākusi saņemt pensiju un par viņas dzīvi vairs nevajagot uztraukties.
Par savas ģimenes dzīvi un vīru Braienu Irina stāsta krietni vairāk, jo tieši tur uzdīgusi viņas grūtsirdības sēkla. Uzstādīt sev mērķi “iziet par sievu pie turīga angļa” ir viens, virzīties uz to – pat krietni intriģējoši, bet sadzīvot ar viņu nu jau sešus gadus – pavisam kas cits, īpaši, ja prāts joprojām “atsakās pieņemt angļu valodu”. Kaut arī viņi trijatā dzīvo nelielā mājā, ko Braiens iegādājies jau pirms divpadsmit gadiem, Irinai tur šķietot par šauru: griesti zemi, logi niecīgi, istabas mazas, virtuve tumša. Gaisa trūkstot, īpaši vasarās. Izskatās, ka arī Braiens jūtas līdzīgi, jo augas dienas pavada darbā savā privātajā firmā, kur apstrādā kokmateriālu un pats gatavo mēbeles, tomēr Irinas žēlabām vienalga atrodas iemesls: apnicīga dzīve, kurā trūkst naudas personīgiem tēriņiem. Pārtiku nedēļai Braiens it kā pērkot pats, viņai atstājot simts eiro, ja nu kaut ko svarīgu esot piemirsis iegādāties. Svarīgu… It kā ēdiens vien būtu svarīgs. Vai tad viņš nesaprot, ka sievietēm jaunas kurpes un drēbes griboties, izbraukumus un izklaides, bet Braienam prātā tikai darbs un nauda! Pašai pastrādāt viņai tolaik vēl nebija ienācis prātā, jo mazs bērns taču audzināms, turklāt – kā gan atrast kādu labu robu, ja trūkst valodas zināšanu?
Natālija aiz labas sirds vairākas reizes bija mēģinājusi Irinai atrast darbu, kur pietiktu ar krievu valodas zināšanām, bet – pēc pārrunām ar iespējamo darba devēju neviens tā arī Irinai neatzvanījis. Zinu, ka rudenī viņa pāris mēnešus kārtojusi plauktos preces kādā bulgāru veikaliņā, bet no gada sākumā piepelnās, tīrot dzīvokļus divām angļu un vienai krievu ģimenei no Izraēlas. Tagad pietiekot un pāri paliekot, varot ne tikai meitai, bet arī Braienam jaunas kurpes nopirkt, tikai – viņš jau savām vecajām pārāk stipri pieķēries, tieši tāpat kā ikdienā ievalkātajām drānām. Protams, ar vīrieti, kurš tik nevērīgi ģērbies, uz restorānu neklājas iet, bet neviens jau nav aizliedzis viņai vienai iet!
Natālija visus šos Irinas izteicienus un spriedumus vērtē diezgan kritiski: kopš viņa iepazinusi Irinu, gandrīz vai zaudējusi spēju atšķirt augstprātību un iedomību no iedzimtas atturības un noslēgtības. Kopš es esmu iepazinusi abas, droši varu teikt: tie ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki – pretpoli, kuru īslaicīgā sastapšanās un pastāvošās attiecības ir viena vienīga dabas kļūda. Saka gan, ka neviens sastaptais cilvēks mūsu dzīvē neienākot tāpat vien – kāds esot jāuztver kā dāvana, kāds – kā mācība. Natālijas un Irinas attiecības uzdod daudz jautājumu, un ir grūti tās pieņemt kā no augstākajiem spēkiem piešķirtu dāvanu…
Neskatoties uz to visu, Natālija un Irina laiku palaikam sāka viena otru apciemot, kopā svinēt bērnu dzimšanas dienas un citus svētkus. Tiesa, pirmā bija Natālija, kura izcepa Lieldienu kuliču – pareizticīgo slāvu tradicionālo cilindra formas saldo maizi – un aizveda Irinai, un tā šo kūku cepšanas ideju uztvēra kā pavērtu durvju zīmi (vai varbūt kā sāncensību?). Jau pēc nedēļas viņa ieradās pie Natālijas ar savu īpašo cepto kūku un pēc nedēļas – ar vēl citu ceptu kūku, un tad vēl pēc nedēļas, un vēl… Īsāk sakot – piecas svētdienas pēc kārtas. Natālija tik ļoti ar kūku cepšanu neaizrāvās, pareizāk – viņai tam nebija laika, jo sešas dienas nedēļā bija darbs, bērni, vīrs un dzīvoklis, platības ziņā tikai nedaudz mazāks par Braiena māju, un viņa ne reizi nebija iedomājusies, ka tas var būt “apnicīgi”.
Pirmais savu attieksmi izrādīja Natālijas vīrs Oļegs, uzdodot loģisku jautājumu: “Ko viņa no mums grib?” Toreiz Natālijai bija gana pieņemams pamatojums: “Tā tikai Irinas pateicība par kādu mazu pakalpojumu – par CV uzrakstīšanu angļu valodā.”
Tiesa, arī viņai piecas kūkas šķita krietni par daudz par nepilnas puslapas uzrakstīšanu, tāpēc turpmākās svētdienas Natālija ar bērniem jau agri no rīta devās garākos izbraucienos un mājās atgriezās tikai pievakarē. Tas gan netraucēja Irinai izcepto kūku atvest Oļegam, bet arī viņš izdomāja, kā no uzbāzīgās paziņas izvairīties – nevērt vaļā durvis. Kad Irina pasūdzējās Natālijai, tā, protams, vīru nenodeva, vien pasmējās, ka kūku cepšanas maratonā Irina esot uzvarētāja, bet Natālijai šī nodarbe palikšot svētku reizēm.
Tad viena pēc otras sekoja bērnu dzimšanas dienas, kas nozīmēja: jāpērk dāvanas. Līdz ar lego konstruktoru Natālijas puikam Irina bija iegādājusies arī dāvanas abiem vecākiem viņu īpašajā dienā: Natālijai – kafijas krūzīšu komplektu, Oļegam – skaisti zilu T-kreklu. Nākamajā ciemošanās reizē, kas nebija saistīta ar kaut kādiem svētkiem, vien it kā mazās Sofijas iegriba satikt Viktoriju, viņa atkal ieradās ar dāvanām vecākiem: Natālijai – vēl arvien neizpakota elektriskā tējkanna, ko Braiens it kā nopircis lieku, Oļegam – jaunas, mīkstas ādas kurpes, kas Braienam izrādījušās par šauru.
Jau tās pašas dienas vakarā Oļegs sievai uzdeva to pašu jautājumu, ko reiz jau bija prasījis: “Ko viņa no mums grib? Vai tu atkal viņai izdarīji kādu mazu pakalpojumu?” Natālija atzinās, ka pielabojusi Irinas CV – pierakstījusi klāt pāris teikumus. Oļegs, sašķiebis savādu grimasi, norūcis: “Ceru, ka tu apzinies, ko tu pieradini…”
Natālija aizdomājās un dienu vēlāk visai godīgi atzinās Irinai, ka jūtas ļoti neērti, saņemot tik dārgas dāvanas, turklāt arī vīrs iebilstot un strīdus mājā viņa nudien negribot. Iespējams, par tiem strīdiem nevajadzēja ieminēties, jo Irina visai drīz pamanīja citu “spraugu”. Atradusi īslaicīgu darbu kādā labdarības veikalā, kur turīgie angļi nodod savu nedaudz pavalkāto un ātri apnikušo garderobi, kā arī citas savas iedzīves lietas, viņa neaizmirsa Natāliju.
“Es šodien atradu tik skaistu jaciņu! Diemžēl man tā neder, bet tev būtu tieši laikā!” viņa zvanīja draudzenei.
“Man ir fantastisks kombinezons tavai Viktorijai un sporta kostīms Paulam!” viņa sajūsminājās citā dienā.
“Tikko atliku ērtu mājas tērpu Oļegam un darba bikses arī,” Irina zvanīja, “tā ka vakarā gaidiet, aizvedīšu!”
Daudzi iepērkas lietotu apģērbu veikalos, jo tur var atrast interesantu un kvalitatīvu apģērbu, ko neieraudzīsi mugurā katram piektajam pretimnācējam, turklāt par šiem atradumiem nav jātērē milzu nauda. Arī Natālijai nebija iebildumu pret šādiem veikaliem, viņa itin bieži mēdza dažos tuvākajos ieskatīties, jo tik daudz brīvas naudas, lai regulāri papildinātu garderobi, viņiem nebija – bērni stiepās daudz ātrāk, nekā apģērbam atvēlētās finanses. Par tantes Irinas atnesto drēbju maisu prieks bija daudz lielāks nekā par kūkām.
Tad atklājās, ka šajā labdarības veikalā nodotās drēbes bija pat ļoti mazlietotas – varbūt pāris reizes uzvilktas, dažām pat cenu zīmes nenoņemtas, iespējams, nav īsti patikušas vai derējušas. Par dažām vasaras kleitām, kas vēl nebija piesūkušās ar tamlīdzīgiem veikaliem raksturīgo apģērbu dezinfekcijas līdzekļu smaku, droši varēja teikt: tās tikko pirktas kādā firmas veikalā. Natālija atzīst, ka bijusi patiesā sajūsmā, vēl jo vairāk tāpēc, ka nespējusi atcerēties, kad pati sev kaut ko tādu būtu nopirkusi. Irina prata izvēlēties, kaut viņai tik tīkamā brūnā krāsa nemaz nepiestāvēja Natālijai, bet – kādu reizi jau tāpat varēs uzvilkt, jauna taču.
Oļegs uz atnestajām drēbēm skatījās greizi, un viņa sakāmais sievai izskanēja visai nepārprotami: “Ja tev patīk, velc pati! Es neko no tā nevilkšu.”
Toreiz Natālija vienkārši iekoda mēli zobos un pat neiedomājās pajautāt, kāds iemesls ir šādai vīra nostājai – vai tādēļ, ka drēbes nākušas no kāda cita cilvēka garderobes vai tādēļ, ka Irina atnesusi “kārtējās dāvanas”. Savulaik gan Oļegs bija jautājis sievai, vai viņa vispār aizdomājusies, ka ikviena lieta, kas iepriekš piederējusi kādam citam, līdzi nes šā cilvēka enerģiju, kas var būt gan laba, gan slikta, un sliktā var mājās atnest nelaimi. Vai tiešām kāda nieka pēc ir vērts riskēt ar šo nezināmo?
Toreiz Natālija bija aizstāvējusies ar runām par muļķīgiem un izdomātiem māņiem un svaigi ielāgotu gudrību: “Ja nopērc jau lietotas drēbes, tad tajā nav nekā slikta, jo tu par to samaksāji.” Šoreiz viņa ar to pašu teikumu nespētu atrunāties, jo Irina kategoriski atteicās ņemt naudu – viņai tas neko neesot maksājis, ja nu vienīgi prieku, ka uzminējusi draudzenes gaumi.
Nedēļu vēlāk kādā vakarā, kad Irina Natālijai atnesa pilnu somu ar dažādu izmēru mazlietotiem apaviem, Oļegs ar skubu aizcirta dzīvokļa ārdurvis, bet, vēlā vakarā atgriezies, pateica tikai vienu teikumu: “Ja kas, tad tieši apavi uzsūc sevī vislielāko daudzumu negatīvās enerģijas, esmu tevi brīdinājis!” Nepaēdis vakariņas, viņš apgūlies uz dīvāna un, uzvilcis segu pāri galvai, itin drīz jau skaļi krācis. Tieši tāpat Oļegs izturējies vēl trīs vakarus, līdz Natālija viņam pateikusi, ka nekas no Irinas atnestajiem apaviem viņiem nav noderējis, pat ne bērnu botas un zābaki. Ģimenes pavardā atkal atjaunojās siltums. Oļegs tā arī nepamanīja, ka vienu kurpju pāri Natālija tomēr bija paturējusi – mīkstus, ērtus ikdienas apavus.
Tad kādā vakarā Irina paziņoja, ka Braiens noskatījis viņiem jaunu māju – nedaudz lielāku, klusā vietā, ar mazu pagalmiņu un jaukiem kaimiņiem. Pirkums gan vēl neesot noformēts, vēl pietrūkstot piecu tūkstošu, bet nedēļas beigās viss notikšot. Četras dienas Irinai esot dotas, lai sapakotu visu mantību, izšķirotu vērtīgo paturamo un veco, lieko ārā metamo. Jaunajā mājā viņi izlēmuši likt gluži svaigas mēbeles, kaut arī tās, kas viņiem līdz šim kalpojušas, neesot nemaz tik senas. Sofijas guļamistabas baltie skapīši ar atvilktnēm iegādāti tikai pirms diviem gadiem – varbūt Natālija tos gribētu ielikt Viktorijas istabā?
TURPINĀJUMS SEKOS
