Šajā rītā viss izskatījās citādāks nekā iepriekš – to Elvīra ievēroja, vēl tikko atvērusi acis: gaišāks un šķiet arī siltāks, lai gan apkure dzīvoklī jau sen bija ieslēgta un katra aizejošā diena arvien vairāk tuvināja ziemas sākumam. Caur pievērto aizkaru spraugu kā ik rītu istabā iespraucās gaismas stars, tikai šoreiz tas šķita saudzīgāks un nelika acīm sūrstēt. Ja vēl vakar saules spožums kā sīki gruži grauza acu ābolus un kairināja asaru dziedzerus, tad šī gaisma bija glāstoša, maiga un cerīga, gluži kā tas baznīcas rakstos solītais Dieva brīnums, kad vājredzīgie atgūst gaismu. Vēl vakar aizmiegot Elvīra par to bija nopietni domājusi: ko gan viņa dara nepareizi, tik ilgus gadus mozdamās un guldamās ar pateicību par nodzīvoto dienu un lūgšanām par savu acu gaišumu, bet jūtamās izmaiņas tik vien vēsta, ka Dievs tas Kungs viņai uzliek jaunus pārbaudījumus, nevis atvieglojumu.
Aizmirsusi par gadu gaitā ierūsējušajiem un miega pielietajiem locekļiem, sirmgalve steidzās izkūņoties no vecās, vietām raibiem ielāpiem klātās vatētās segas, lai pieklibotu pie loga. Aizmirsusi par gultas galā pamestajām nošļūkātajām čībām, tāpat basām kājām viņa steidzās pāri istabai. Abām rokām atvāzusi aizkaros platu spraugu, Elvīra cerīgi pietuvināja seju stiklam un plati iepleta acis – ja nu tā tomēr labāk var saskatīt… Balts. Viss rādījās vienmērīgi balts, miglains un neskaidrs. Pretējās mājas kontūras šķita pilnīgi izplūdušas, tāpat kā pagalmā augošo koku kailie silueti. Pat mājas galā novietotās automašīnas izskatījās kā ar dzēšgumiju izdzēstas no zīmējuma, vien vāji kontūrlīniju nospiedumi lika apjaust to atrašanās vietas.
Atspiedusies pret palodzi, Elvīra smagi nopūtās. Uz kādu brīnumu gan viņa bija cerējusi? Ar katru dienu visa apkārtne arvien vairāk ietinās biedējošā miglā. Grūti izskaidrojama bija šī Dieva griba – atņemt viņai visu: dzimtās mājas, vīra stipro plecu un mīlestību, negulētas naktis pie bērna gultas un mātišķo prieku, darba sparu, līdz beidzot arī acu gaismu. Atstāt vien nesteidzīgi velkamu gadu nastu, nepasakot – cik daudz tai atvēlēts spēka un laika.
“Varbūt tā arī labāk,” Elvīra kā ierasts centās saskatīt monētas otru pusi. “Tā mazāk jāpārdzīvo par apkārtējām nebūšanām un nejēdzībām.” Reizēm gan rūgtums plūda pāri malām, un tad viņa klusībā sūrojās: “Labāk gan būtu atņēmis dzirdēšanu, lai nav jāklausās apkārtējos melos un veltīgajos solījumos.” Šis rīts vēl nebija uzrūdzis līdz tādai sūruma pakāpei, tāpēc Elvīra garāmejot nospieda televizora ieslēgšanas pogu. Nejauši uzkāpusi uz kāda zemē nokrituša sīkuma, atcerējās par nošļūkātajam čībām, tomēr doties tās uztaustīt negribējās. Pēkšņi uznākušais nespēks vilināja atpakaļ gultā.
“Laikam par strauju piecēlos,” Elvīra sevi prātīgi norāja. Atlaidusies spilvenos, viņa platām acīm vērās griestos. Patiešām – šorīt istabā viss šķita gaišāks un citādāks. “Nez, no kā tas tā?” sirmgalve īsu brīdi kavējās minējumos. Tikmēr Latvijas televīzijas diktore steidzīgi stāstīja par satiksmes sastrēgumiem Rīgā, par apledojušiem ceļa posmiem, par negaidītu snigšanu un puteni, par ievērojamu sniega segu visā Latvijā. Pareizi! Tas taču sniegs! Tas vienmērīgi baltais un miglainais! Tas, kas izpludinājis līnijas un izdzēsis kontūras. Kā viņa to uzreiz nesaprata!
Naski pietraususies no gultas, Elvīra vēlreiz steidzās pie loga. Piespiedusi pieri vēsajam stiklam, platām acīm viņa vērās dūmakainajā baltumā. Sniegs! Tas patiešām bija sniegs. Vienmērīga blāva gaisma piepildīja visu pagalmu. Sasprindzinot visas maņas, šķita, ka gaisā var saskatīt vibrējošu kustību, kas biezo plīvuru vietām darīja caurspīdīgāku, trauslāku un smalkāku. Elvīra gan neņemtos apgalvot, ka viņa to tiešām redzēja. Varbūt tās tikai atmiņas par kādreiz redzēto, par kopīgi ar Silviju piedzīvoto sniega eņģeļu brīnumu. Balts šķidrauts, kas maigi klājas pār visu pelēko. Silta gaisma un vārdiem neaprakstāms vieglums. Vēja pūsma, kas pārslu šalti gar mājas stūri iegriež liegā virpulī.
Atvērusi aizkarus vēl plašāk, Elvīra juta, kā visa istaba pielīst ar šo baltumu. Gribējās atvērt logu, kaut vai tik daudz, lai plaukstās paņemtu mazu drusciņu sniega. Saujiņu bērnības prieka un jaunības romantikas. Dārgumu no četrus gadus senas pagātnes, kad kājas vēl bija tik stipras, lai pašas iebristu kupenā. Kāds varbūt smies: “Tad nu gan bagātība!” – un varbūt pat dusmosies par sniega sagādātajām neērtībām, bet Elvīra kaut tūlīt atdotu pusi savas pensijas, lai tikai atkal varētu pastāvēt mežā zem sniegotas egles. Sajust raupjo un sveķaino koka mizu, skuju sīvumu un durstīgumu, un sniegu aiz mēteļa apkakles…
Nav jau tā, ka dzīve viņai būtu liegusi visu. Sociālais dienests rūpējās par vientuļas pensionāres vajadzībām un palīgos norīkoja izpalīdzīgas darbinieces, tomēr nevienai no tām Elvīra neatļāvās lūgt palīdzību pastaigām laukā, uz ielas, nerunājot nemaz par tālāku gabaliņu – līdz baznīcai vai mežam. Viņām tāpat darba pietiek, ej nu visus nespējnieku untumus apmierini. Elvīra tomēr vēl šo to spēja pati, galvenais – visu darīt lēnām un apdomīgi. Gadiem ierastā lietu kārtība pakļāvās intuīcijai, kas nemaldīgi vadīja Elvīras rokas, turklāt lielos priekšmetus viņa spēja atpazīt, grūtības sagādāja sīkumi un burti, bet visgrūtāk pierunāt bija kājas, lai tās atkal vingri locītos un nesāpētu, lai nevietā neaizķertos un neliktu krist. Toreiz, pirms četriem gadiem, kad viņa ceļā uz veikalu pakrita uz ielas un pati nespēja piecelties, ārsts teica – būs jādzīvo lēnāk un prātīgāk. Tolaik Elvīra pat iedomāties nevarēja, cik lēnu turpmāk ritēs viņas laiks.
Pavērusi šauru loga spraugu, viņa iegremdēja pirkstus baltajā vēsumā. Dzīvīgs impulss izskrēja caur dzīslām un negaidot saviļņoja līdz asarām. Ir labi! Sagramstījusi pilnu plaukstu sniega, Elvīra aizvēra logu un laimīga atslīga krēslā. Te, lūk, ir – pilna sauja bērnības prieka! Ko ar to darīt? Savelt pikā un aizmest kādam garāmgājējam? Uzlikt uz mēles un gaidīt, līdz izkūst? Sabērt matos un pašai sevi paslavēt, cik brīnišķīgi un skaisti?
Vēsas lāses cita pēc citas lēnam ritēja lejup pār delmu līdz pat elkoņiem. Elvīrai gribējās izbaudīt šos mirkļus līdz pēdējai pilei, ļaut ādai sajust dzīves ritējumu, iztēloties lietu un veldzēties. Atcerēties lietus pielijušo ābeļdārzu un vīra stiprās rokas, ezera smaržu un ūdens šalkas. Viņai taču nekur nebija jāsteidzas…
Tikai tad, kad sīko tērcīšu līkloči uz delma nožuva, Elvīra attapās: atliek tikai pavērt logu, pastiept roku un sniegs būs atkal! Viena, divas vai trīs mazas saujiņas tepat no palodzes. Viņa vienmēr ir pratusi būt pieticīga. Arī Ziemassvētku eglītes vietā Elvīrai pietika ar vienu zariņu no kaimiņienes eglītes. Vien tikai to sajūtu, ka ir – sniegs, skuju smarža, sveces siltums.
Tad cauri bagātajai izjūtu gammai izlauzās vēl daži teikumi no televīzijas diktores klusinātās balss – par pensiju izmaksām, un Elvīra pēkšņi attapās, ka ir aizsēdējusies. Kā viņa to varēja aizmirst? Šī diena taču ir mēneša gaidītākā diena! Visai drīz jāierodas pastniecei ar pensiju un galvenais – ar jaunām ziņām. Kurš cits labāk par Dainu spēs izstāstīt, kā klājas sen nesatiktajām draudzenēm, turklāt patiesi un faktus neizpušķojot?
Tikpat labi Elvīra apzinājās, ka svaigākajās “ziņās” neizpaliks arī viņas vārda locīšana citās mutēs, tāpēc nekādā gadījumā nedrīkstēja izskatīties bēdu nomākta un nevarīga, ar steigu ir jāsapošas. Laikam jau kūstošā sniega lāses locītavām bija atgriezušas vingrumu un sirdij spirgtumu, jo Elvīra pat nepamanīja, cik šoreiz viegli saklājās gulta, cik ātri uz istabas apaļā galda iesmaržojās liepziedu tēja. Vēl tikai jāuzvelk jau sen izgludinātā labākā kleita, jāpieglauž mati un – lielais gaidīšanas brīdis būs klāt.
Plaši atvilkusi aizkarus un apsēdusies ierastajā vietā pie loga, Elvīra nesteidzīgi ļāvās baltajai āra gaismai. Kādreiz viņa jau pa lielu gabalu manīja pastnieces tuvošanos un tikai tad steidza vārīt tēju. Tad, Dainai ienākot dzīvoklī, visa istaba smaržoja pēc vasaras – tā vismaz izteicās pati pastniece. Tagad, kad gatavošanās prasīja vairāk laika, Elvīra visu centās paveikt savlaicīgi, lai, viešņu aicinot pie galda, kopīgo laiku varētu veltīt sarunai – prasāmā taču bija tik daudz! Elvīra labi saprata, ka Dainai nebūs laika izstāstīt visus mēneša laikā sakrājušos jaunumus, tāpēc viņa bija izvēlējusies jautāt par cilvēkiem, kurus sen pazina – saviem kādreizējiem draugiem, un vispirms jau par vistuvāko bērnības draudzeni Silviju. Vai viņa vēl spēj uzkāpt līdz piektajam stāvam un pati aiziet uz veikalu? Ko dara tajā pašā mājā dzīvojošā Elza? Vai viņa vēl arvien redz adīt un grāmatas lasīt? Un Ausma? Vai vesela atgriezās no slimnīcas? Zentas vīram izdevās tikt pie laba ķirurga? Veronika vēl joprojām ņemas ar sūdzību rakstīšanu?
Pēdējais jautājums gan jau Dainu atkal sakaitinās, jo arī par pastnieci Veronika savulaik bija sacerējusi sūdzību uz trim lapām. Faktu gan tajās bijis pamaz, tik vien kā saklausītas baumas un sievišķīgs kašķis, kas radies aiz nekā nedarīšanas. Arī Veronika tāpat kā Elvīra vismaz trīs gadus neesot izgājusi no sava dzīvokļa, tāpēc izdomājusi kļūt par “rakstnieci”, diemžēl – sliktā nozīmē.
Ar Silviju Elvīru saista draudzība no agras bērnības. Dzīvodamas tikpat kā kaimiņos, abas ilgus gadus bija pratušas palikt tuvumā, viena otru atbalstīt un izklaidēt. Viņām piederēja tik daudz kopīgu atmiņu! Ne tik sen, vēl šajā vasarā, Silvija bija sakopojusi spēkus un atnākusi apciemot Elvīru. Ne ar vienu vārdu viņa nebija pieminējusi smago kāpšanu no sava piektā stāva uz Elvīras piekto stāvu. Tomēr, kad pēc sirsnīgās un garās sarunas abas atvadījās “līdz citai reizei”, Elvīra šajos vārdos saklausīja neizteiktas atvadas… Vēl vairākas dienas pēc tam sirds apvidū durstīja un bungoja, liekot apzināties – tāds nu ir tas nenovēršamais dzīves gājums…
Elziņa pirms mēneša bija atnākusi ciemos, lai Elvīrai jaunākās avīzes priekšā palasītu, bet pēc tam vairāk tā arī netika redzēta. Ausma un Zenta vēl senāk… Pastniece noteikti zinās, kā viņām klājas.
Pavērusi loga spraugu, Elvīra ieklausījās pagalma klusumā – Dainas balss parasti bija tālu dzirdama. Varbūt viņa pašlaik sēž kādā citā dzīvoklī un izstāsta vai ievāc jaunas “ziņas”, tāpēc nesteidzas? Pastiepusi roku, Maiga vēlreiz iegremdēja pirkstus baltajā palodzes vēsumā. Gaidītais dzīvīgais impulss tomēr nesekoja, pirmreizējo pārsteigumu vairs nepārspēt… Tā vietā atmiņā uzplaiksnīja kāda sena bērnības aina, kas Elvīras izjūtās vēl arvien dzīvoja kā nesen noticis brīnums.
Viņas abas ar Silviju bija apgulušās biezi apsniguša pagalma vidū un plati vēzēja izstieptās rokas un kājas – zīmēja sniega eņģeļus. Jau pēc pāris vēzieniem sniegs bija iespiedies ne tikai zābakos, aiz apkakles un piedurknēs, bet pieķēries arī matiem un skropstām. Elvīrai no naskās roku vēzēšanas retas pārslas bija iekļuvušas degunā un neganti kņudināja nāsis. Ļoti gribējās šķavāt, vien doma par sniega burvības trauslumu lika šķobīt degunu, līdz negantā kutēšana pārgāja. Tomēr tik un tā bija silti un gaiši. Silvija turpat blakus klusiņām smējās, un diena šķita tik brīnumaina gaišuma pilna! Elvīra atceras, cik ļoti viņai toreiz gribējās pacelties debesīs līdz pat biezajiem sniega mākoņiem un tad reizē ar pārslām liegi nolaisties līdz zemei. Silvija ierunājās:
– Iztēlojies… Aizver acis un iztēlojies! Tu esi tik viegla, ka spēj pacelties virs mākoņiem… Tik viegla kā tava elpa. Tik viegla kā vissīkākā sniega pārsla. Un lido…
Elvīra centās no sirds. Dziļi un klusi ieelpoja, pievēra acis, lai sevi augstāk ieskatītu debesīs. Centās saaugt ar mākoņiem, ierakstīties sniegpārsliņu viegli gaistošajos, mainīgajos musturos. Pēc brīža viņai šķita, ka patiešām ir pacēlusies gabaliņu virs zemes. Bet varbūt tie bija Silvijas pirksti, kas ar vieglu pieskārienu aicināja sekot?
– Pagaidi mani! – Elvīra klusiņām izsaucās un tiecās pieķerties draudzenei, satvert kaut vai viņas mēteļa piedurkni. Viņa tik ļoti baidījās palikt uz zemes viena. Silvija klusējot pastiepa savu spārnu, lai sadotos rokās ar draudzeni. Pāri viņām līgani raisījās retas sniega pārslas un bijīgi nosēdās uz matiem un drēbēm.
– Redzi, mēs esam eņģeļi, – čukstēja Silvija.
– Eņģeļi sniegā, – Elvīra papildināja un saspieda draudzenes plaukstu.
Tā viņas tur gulēja pagalma vidū, viena otrai blakus, nejuzdamas sniegu un aukstumu. Viņām bija labi, jo abas kopā lidoja pretim baltajai un siltajai gaismai.
Ja vien Silvija šodien spētu nokāpt no sava piektā stāva, tad arī Elvīra to izdarītu un nemaz nekautrētos atkal kopā ar viņu būt… vissīkākā sniega pārsla.
