Katru gadu 3.maijā, no rīta mostoties, kā pirmo iedomājos mammu. Pateicoties viņai, man ir dota iespēja mācīties šo dzīvi, ko bagātu darījuši cilvēki, kas dažādos laika posmos bijuši un ir man blakus. Pateicoties viņai, esmu šajā dzīves posmā, kas ļauj atskatīties uz visu piedzīvoto un vēl gaidāmo kā nozīmīgu dāvanu.
Man nav jāpārcilā senie fotouzņēmumi, lai atcerētos pirmās atmiņas par mammu, man patīk domāt, ka esmu tās iezīdusi sevī līdz ar maigās krūts siltumu un piena smaržu. Man patīk apzināties, ka mammas balsi pazinu jau no pirmās sava mūža dienas, bet viņas sargājošo tuvumu – no mūsu pirmā satikšanās mirkļa. Atmiņā kā senā skaņuplatē labi ierakstījušās mammas balsī dziedātās miega dziesmiņas, kas jau no pirmajām dzīves dienām bijušas ar mani. “Aijā, Ancīt, aijā, saldā miedziņā…”. Arī es tāpat kā citi mazuļi pratu iemigt, bet pamosties, līdzko mamma uz pirkstgaliem centās atstāt krēslaino istabu. “Māmiņ’ tevi šūpos maigām rociņām…” Un viņa šūpoja, līdz “Mēnestiņ(i)s man iedeva savu zvaigžņu mētelīti”.
Agrīnās bērnības izjūtu albumā uz palikšanu ierakstījusies diena, kad pēcpusdienas snaudai esmu iekārtota savā gultiņā Mājas austrumu galā – tieši pie guļamistabas loga. Esmu vēl tik maza un neprasmīga, ka patstāvīgi nespēju piecelties sēdus un nevaru arī pieķerties gultiņas redeļu augšējai malai. Toties man ir daudz laika izpētīt savas guļvietas jeb nojumes klājumu – plāno tilla aizkaru, kas pārklāts, lai bērnu pasargātu no uzmācīgajām mušām un odiem. Tā noteikti domāja vecāki, un savā ziņā aizkars mani patiešām arī sargāja, tomēr pilnīgi novērst domas no sīkajiem lidoņiem neizdevās – prāvāko kukaiņu pēdiņas plānā tilla kupolā veidoja mainīgus rakstus, un, ja vien es ko saprastu no mūzikas, teiktu: smalki pierakstītu partitūru. Neticami un dīvaini, ka tieši šī bilde ieķērusies manās atmiņās – balts, liegs mākonis ar sīkām, mazām notiņām vai varbūt – nedaudz spurainiem komatiņiem. Laiku palaikam, kādam no tiem ieķeroties smalkajā tīklojumā, mākonis novibrēja tikko samanāmās trīsās un klusi iezumējās, un tā bija tik silta skaņa! Tieši kā siltums tas palicis manās atmiņās, lai gan saules spožuma šajā bildē nebija.
Kādā brīdī sīkie komatiņi no tilla kupola gan nozuda, jo to vietā viena pēc otras ar mīkstu nosēšanos izplājās retas lietus lāses. Atceros klusināto pakšķēšanu, kas jau pēc īsa brīža tilla debesīm lika noliekties man tuvāk. Caurspīdīgā pārklāja lejas mala līdz ar to paslīdēja augšup, un atlika tikai pavelties uz sāniem, lai mana roka pati no sevis sataustītu kluso pakšķētāju. Tur, viņpus gultiņas redelēm, tas klusi čabinājās pujeņu lapās un lika kuplajiem ziediem uzsmaržot vēl saldāk. Izstiepusi pirkstus, ziņkāri tvēru retās lietus lāses un klusi ar tām sarunājos: “Pak, pak, pak…” Un savādi – tās mani saprata un atbildēja.
Tādu mani atrada mamma – priecīgi pārsteigtu, plati smaidošu un dienas siltuma samīļotu. Istabā, protams, šādas burvības vairs nebija, un, kaut arī līdzīgas diendusas tika sarīkotas man arī vēlāk, īstā Brīnuma izjūta bija un palika tā pirmā.
Karstajās vasaras dienās, kad gulēju istabas vēsumā, man gan arī nebija garlaicīgi. Labi atceros gaiši dzelteno guļamistabas aizkaru lejas malu, kas izmantoja katru iespēju vēja skāvienos izlocīties valša ritmā – pacelties pirkstgalos un skaisti izliekt muguru, strauji pacelties un gausi noplakt. To no savas gultiņas varēju ilgi vērot, līdz tik tikko sadzirdamās valša skaņas pārvērtās šūpuļdziesmā.
Dienās, kad aizkari veltīgi gaidīja savu izdancinātāju vēju, gaismas starā draiski rotaļājās zeltainu puteklīšu simti, un tikai viņiem vien bija zināms, no kurienes cēlās tās liegās vēsmiņas, kas nebēdņus iegrieza skaistās piruetēs. Ja vien tolaik būtu mācējusi visu redzēto vārdiem izstāstīt, mana mamma būtu pirmais cilvēks, kuram to visu nāktos skatīt savām acīm, apbrīnot un izskaidrot. Ja viņa teiktu, ka vēlas šo skatu vērot katru dienu, es aicinātu apgulties man blakus, jo tieši no mana spilventiņa šis skats bija redzams vislabāk. Es saprastu, ja mamma iebilstu, jo manā gultiņā bija maz vietas, toties tad viņa mani paņemtu sev blakus lielajā gultā un mēs abas priecātos par putekļu piruetēm.
Mammas skaļi izteiktās vēlēšanās jau no mazotnes manī raisījušas izdomu, jo, cik vien tas bijis manos spēkos, daļu no tām esmu centusies piepildīt. Te gan jāpievērš uzmanība tam, ka liela cilvēka vēlmes maza bērna ausīs reizēm izklausās gluži citādāk, bet to realizācija un rezultāts visai bieži tiek klasificēts kategorijā “domādams neizdomāsi”.
Bieži tiku dzirdējusi, ka mammai ļoti patīk lilijas – to maigie un greznie zvani, graciozie stāvi un skurbinošā smarža. Mājas austrumu galā šiem ziediem tika speciāli iekārtota dobe, lai katru rītu, paverot logu, tos kā pirmos varētu sveicināt. Parasti gan mammai ar to vien nepietika – pirms iešanas uz darbu viņa visai bieži piestāja pie dobes, lai atsveicinātos no saviem lolojumiem. Kad slaido kātu galos izveidojušies pumpuri piebrieda līdz baltumam, bieži redzēju mammu pieliecamies, noglaužam kādu no maigajiem veidojumiem un it kā vaicājam: cik, cik ilgi vēl līdz ziedam, kad beidzot atmodīsies zieda dvēselīte? Tā vismaz dzirdēju mammu runājam, un gan jau viņa zināja, ko saka.
Kādā pievakarē dzirdēju garāku mammas monologu, kas manās ausīs izklausījās kā kauninājums slinkajiem ziediem, kas nespēja vien saņemties atplest savas krāšņās ziedlapas, lai dāvātu pasaulei skurbinošo smaržu. Tiesa, sava daļa bāriena par slinkošanu tika arī saulei, kas pēdējā laikā krietni par daudz gozējās mākoņu dūnu pēļos, un pašai vasarai – par atturīgumu un vēsumu.
Diemžēl ar mazā cilvēka vārdiem vien Visuma norises nav iespējams izmainīt, tāpēc – saule un vasara nebeidza slinkot. Vēl pāris dienas manījusi mammu notupstoties pie puķu dobes un lūdzamies pēc ziedēšanas, izlēmu Brīnumu radīt saviem spēkiem. Cik tur tā darba – piebriedušo pumpuru ziedlapas vienu pēc otras uzmanīgi atlocīt vaļā. Ar pienenēm un tulpēm taču tas izdevās gluži vienkārši.
Pirmais mēģinājums tomēr neizskatījās īpaši veiksmīgs. Kaut arī ļoti uzmanīgi pieskāros pumpuram – aizturētu elpu, pašiem pirkstu galiem, lēnītēm atlokot katru ziedkausa lapiņu, tā, lai neizbiedētu zieda smalko dvēseli – tas izskatījās saplucināts, saspiests un neglīts. Sajūta, ka mammu šāds skats varētu saskumdināt, lika man steigties uz istabu un meklēt šķēres. Labi, ka sabojātais pumpurs bija viens no samērā kupla čemura; man atlika tikai cerēt, ka mamma tādu niecīgu zaudējumu nepamanīs, īpaši, ja tam blakus “uzziedēs” cits pumpurs…
Meistaru veido pieredze, un manai pieredzei vajadzēja trīs pumpurus, lai ceturtais jau izskatītos pēc zieda, ko it kā atcerējos redzējusi iepriekšējā vasarā. Prieks par izdevušos veikumu lika man pieliekties, pietupties, pasmaržot un secināt: būs labi! Mamma būs priecīga – slinkā lilija beidzot atvērusies! Tāds prieks!
Tobrīd jau biju sapratusi, ka “uzziedināšanai” labāk padodas tie pumpuri, kam ziedlapās vairāk baltuma. Dobē gan daudz tādu nebija, tomēr daudz laika prasīja lēnā un prātīgā knibināšanās. “Uzziedinājusi” kārtējo pumpuru, steidzu uz pagalmu lūkoties, vai mamma jau nenāk. Pie kāda desmitā zieda es tomēr apstājos, jo – nu jau dobe izskatījās Brīnumu pilna. Sajūsmināta aplūkoju savu veikumu un iztēlojos mammas prieku. Cik viņa būs laimīga! Tāds ziedošs dārzs! Un tas viss vienā dienā!
Ar nepacietību gaidīju mammas pārnākšanu, un, pamanījusi viņu ceļa līkumā, trīsošu sirdi sekoju katram viņas solim. Nu jau pavisam drīz! Tad attapos, ka pareizāk būtu paslēpties istabā – lai mammai tiek pirmatklājējas prieks! Es tikmēr pa logu pavērošu, kā viņa apmīļo savus lolojumus.
Skaidri atceros, kā, dobei tuvojoties, mammai palēninājās solis… Kā viņa apstājās dobes priekšā, kā no rokām izslīdēja soma un viņa pati noslīga uz ceļiem. Mammas seju no mugurpuses neredzēju, tāpēc sākumā domāju: tā izpaužas viņas lielais pārsteigums un prieks. Rokas piekļāvusi vaigiem, viņa kaut ko klusi murmināja, un es joprojām domāju: cik viņa jūtas iepriecināta!
Tad notika kaut kas man nesaprotams. Joprojām tupēdama uz ceļiem, mamma saņēma plaukstās “uzziedināto” lilijas ziedu un saudzīgi, joprojām kaut ko pie sevis runādama, vienu pēc otras atlieca ziedlapiņas atpakaļ pumpurā. Varbūt man tikai tā izklausījās vai viņa patiešām vairākkārtīgi atkārtoja: “Piedod!” Tad klusēdama ilgi skatījās uz sakļauto ziedu, un es manīju, kā sāka trīsēt viņas pleci. Tieši tāpat, kā biju redzējusi viņu raudam… Neko vairs nesapratu. Mamma taču tik ļoti vēlējās redzēt uzziedējušas lilijas! Kas gan viņu tagad tik ļoti sarūgtināja?
Redzēju, kā mamma piecēlās un pagriezās uz dārza pusi. Kāpēc gan viņa nenāca Mājās? Uz kurieni viņa dosies? Vecmamma sen bija izvārījusi zupu un vēl gaisīgu bubertu ar ķīseli pagatavojusi, tādu, kāds tieši mammai garšoja. Attapos, ka viņa taču to nezina, ka vajag ātri izstāstīt, pirms viņa vēl neaiziet pārāk tālu. Žigli metos laukā no istabas, ap Mājas stūri un pakaļ mammai. Redzēju viņu aizejam gar jauno ābelīšu rindu. Pāri jaunajam atālam negribēju skriet, tāpēc panācu tikai pie avotiņa, kur mamma, apsēdusies zālītē un noliekusi galvu uz ceļiem, klusi šņukstēja. Brīdi stāvēju viņai aiz muguras un sapratu, ka teikums par bubertu laikam nebūs īstajā reizē. Bija atgadījies kas nopietnāks. Varbūt nepatikšanas darbā? Klusēdama apsēdos mammai blakus un pieglaudu galvu viņas plecam.
Labu brīdi tā sēdējām, apskāvušās un piekļāvušās, līdz sajutu, ka mamma ir nomierinājusies. Tikai tad atļāvos pajautāt, kas viņu tik ļoti apbēdinājis. Mamma labu brīdi klusēja, līdz gluži noskumusi atbildēja:
– Zieda dvēselīte pazudusi…
Tagad bija mana kārta klusēt, jo beidzot pār mani nāca skaudra atskārsme: mammas asaras ne darba vai kā cita dēļ, bet manu “uzziedināšanas” pūļu dēļ… Kaut ko biju izdarījusi gluži aplam.
– Pumpuram pašā viducītī aug maza dvēselīte, – mamma paskaidroja. – Sākumā tā ir pavisam maza, tāpēc zieds to sargā un neveras vaļā. Tikai tad, kad tā ir izaugusi, ziedlapiņas atveras un dvēselīte aizlido līdz ar tauriņiem.
Ilgi apdomāju mammas teikto… Vispirms sajutu milzīgas skumjas par tām dvēselītēm, kas neaizlidos ar tauriņiem. Tad – vainas apziņu par nodarīto.
– Varbūt vēl var kaut ko labot? – bikli ieminējos, kaut nojautu – nevar. Es biju daudz izpostījusi.
– Varbūt… – mamma mierinoši teica. – Iesim, pamēģināsim!
Jau pēc pāris mirkļiem mēs abas stāvējām pie liliju dobes un ļoti uzmanīgi locījām atpakaļ ziedlapiņas. Kamēr to darījām, manī vēl turējās cerība, ka kaut ko tomēr izdosies saglābt. Varbūt ziedlapas sakļausies pumpuros un tās neizaugušās dvēselītes vēl pacelsies spārnos. Tad mammai vairs nebūs jāraud, un arī es jutīšos labāk.
Nākamajā rītā modusies, uzreiz steidzu lūkot salabotos liliju pumpurus. Daļa balto ziedlapiņu bija nobrūnējušas, daļa – savēlušās šaurās svilpītēs, bet dažas – pavisam nobirušas. Attapos, ka tagad es, tāpat kā iepriekšējā dienā mamma, tupu uz ceļiem pie puķu dobes, glāstu sabojātos ziedus un, asarām plūstot, lūdzu piedošanu.
Mamma gan mani mierināja, ka vajagot tikai nogaidīt. Nupat jau sākušās saulainas dienas, kāds no ziediem noteikti atvērsies. Varbūt arī kāds no tiem salabotajiem. Abas kopā aplūkojām dobi, un es tāpat kā mamma priecājos par katru piebriedušo pumpuru. Tajos līdz ar mazo dvēselīti dzīvoja arī mana cerība.
Jau pēc pāris dienām mēs abas redzējām, kā vienā no ziedkausiem, izgaršojot putekšņlapu saldmi, rosīgi plivinājās dzeltens tauriņš – tāds bezgala gaisīgs, trausls un maigs. Šķiet, vēl nekad tik ļoti nebiju priecājusies par tauriņa parādīšanos. Tagad es droši zināju – šī zieda dvēselīte ir sagaidījusi savus spārnus.
(Turpinājums sekos)
