Bernadeta joprojām nespēja pieņemt domu, ka viss, kas ar viņu gandrīz septiņdesmit gadus ilgajā dzīvē noticis, ir tas, ko viņa ar saviem vārdiem, domām un darbiem ir piesaukusi. To viņai laiku palaikam centās iegalvot senā draudzene Lija, ar kuru abas kaut kad tālā pagātnē reizē bija uzsākušas studijas filozofijas fakultātē un vēl arvien gandrīz ik dienu sazinājās. Iebilst draudzenei bija grūti, jo Lija ļoti labi pārzināja visas būšanas un nebūšanas, kas dzīves gaitā bija piemeklējušas Bernadetu. Viņa smalki prata atsaukt atmiņā katru no neveiksmju ķēdītēm, kas bijušās studiju biedrenes izvirzītos mērķus bija pārvērtušas pelnos, sākot ar plombīra saldējuma iegādi kādā kioskā, kas soli pa solim aizveda līdz ne pārāk veiksmīgu laulību ceremonijai, un beidzot ar pēdējo atraidīto pielūdzēju, kas dažādu liktenīgu apstākļu dēļ nokavēja autobusu un galu galā palika nesaprasts.
– Bertiņ, atzīsties godīgi: tu taču viņu nemaz tā īsti negribēji? – draudzeni tirdīja Lija, kaut skaidri zināja: nu, nevarēja viņa tā vienkārši izlemt, ilgi svēra plusus un mīnusus, šaubījās un vilcinājās. Bernadeta apzinājās, ka pati vien vainīga, nav ko draudzenēm uzticēt savas slēptākās domas, tieši tāpēc viņa bija pieņēmusi lēmumu turpmāk par savu dzīvi nevienam nežēloties. Pēdējos divdesmit gados, godīgi strādājot kādā mazpilsētas veikaliņā, viņa bija nopelnījusi gluži labu pensiju, lai pietiktu ne tikai pašai, bet kādu drusku varētu nosūtīt arī ārzemēs dzīvojošajiem mazbērniem. Lai arī cik čakli dēls un vedekla svīda trīs darbos, skolas prasību un pusaudžu vajadzību latiņa tā arī turējās knapi sasniedzamos augstumos. Dzīve Bernadetai bija iemācījusi saprast naudas vērtību.
Vienā ziņā gan Lijai bija jāpiekrīt: nejaušību nemēdz būt, ar katru notiek tas, ko viņš ir pelnījis. Tieši ar šiem vārdiem reiz jaunībā Bernadetu uzrunāja nu jau bijušais vīrs, kurš tolaik sevi uzskatīja par īstu zelta gabaliņu un no kura pāri palicis vien vieglprātīgais uzvārds Žubīte, un gana rūgta dzīves pieredze. Lija gan aizrādīja, ka neesot tur nekādas vieglprātības, uzvārds kā uzvārds, bet Bernadeta zināja labāk: tāda čivināšana un nedrošas, seklas ligzdiņas uzturēšana vien no viņu laulības iznākusi, nekā paliekoša, ja nu vienīgi dēls, kurš gan arī vairāk tāds pa gaisu skrējējs. Savu veco uzvārdu Celma Bernadeta tomēr nevēlējās ņemt atpakaļ – laiks, ko viņa pavadīja vecāku mājās, skolas gados pārciestā apsaukāšanās atmiņās bija atstājušas nomācošas pēdas. Tad jau labāk žubināt, žibināt un trallināt, viņa sprieda, kaut labi apzinājās – jau sen viņā nav nekā no šī iedomātā viegluma.
“Sagadīšanās un sakritības ir brīnumainas norises,” Bernadeta klusībā sprieda dienā, kad trepju laukumiņā nejauši atrada izkritušu monētu – nenobružātu un spožu vienu eiro, kā tikko no naudas kaltuves vai arī no kādas kolekcijas nākušu. Īsta pērle vai varbūt – debesu dāvana? “Kāpēc tieši man šis spožums bija jāatrod? Kurp man ar to doties un kas man būtu jādara?” viņa minēja, turot plaukstā atradumu. Sākumā viņa centās atrast tās īpašnieku, apjautāja tuvākos kaimiņus, bet, kad neviens nepieteicās, glabāja to savā dzīvoklī pie spoguļa – ja nu gadījumā kāds tomēr uzsāk meklēšanu. Draudzene Lija gan to skaidroja pa savam:
– Neviena rīcība, neviens vārds nepaliek bez ietekmes. Visumā valda cēloņu un seku sakarība, kur viena darbība ietekmē citu. Skaties pasaulē platām acīm, tevi gaida brīnums!
– Kāds nu manos gados vairs brīnums, – atsmēja Bernadeta. – Ja nu vienīgi vēl kāda trepēs atrasta spoža eiro monēta.
“Neviens vārds nepaliek bez ietekmes,” viņa atkārtoja Lijas teikto pravietojumu, kad pāris nedēļas vēlāk, pucējot un purinot savu dzelteno kājslauķi, pie kājām patiešām ieraudzīja eiro monētu, šoreiz gan krietni apbružātāku un nespodrāku. Viņa ilgi skatījās uz to un nespēja izlemt – pacelt vai atstāt turpat guļam… Ieklausījusies piecstāvu mājas klusumā, it kā gaidot kādu garāmgājēju, kurš to varētu būt pazaudējis, un, sadzirdējusi vien retas lietus lāses grabinām skārda palodzes, beidzot noliecās pēc naudas. “Interesanti gan,” Bernadeta nesapratnē cilāja savu dzelteno paklājiņu, jo skaidri apzinājās: pirms brīža, iznākot no dzīvokļa, viņa šo monētu neredzēja. Kā gan tā, izkrizdama no kādas kabatas, varēja paripot zem tepiķīša?
“Patiešām – brīnums!” nodomāja Bernadeta, un viņas sejā ielija visas pasaules gaišums. “Visuma spēki ir ar mani!” Ielikusi monētu kabatā, viņa pacēla plaukstas klusai lūgšanai vai pateicībai, un kā absolūts brīnums viņas ausis sasniedza klusa dievišķa nopūta. Tobrīd viņa vēl nezināja, ka tas bija tikai kaimiņš, kas, noguris pa durvju actiņu vērot kaimiņienes apgaroto sejas izteiksmi, laimīgs iztaisnoja muguru un klusām atgriezās istabā. Viņa plāns bija izdevies – Žubītes sejā bija uzplaucis lilijas ziedlapu gaišums. Kā svētsvinīgu altārgleznu, kā brīnumainu vīziju viņš šo gaišumu ienesa savā krēslainajā mājoklī, lai gremdētos tā īpašajā starojumā.
Kad pēc divām dienām dzeltenā kājslauķa pucēšana Bernadetai sagādāja vēl vienu eiro monētu, viņa pavisam atklāti un pārliecināti vērsās pie Visuma spēkiem:
– Paldies, Visaugstais, par šo dievišķo palīdzību! Es zinu: būt pateicīgam – tas ir Dieva bauslis, un paklausība baušļiem tur atvērtu Dieva labvēlības kanālu. Es Tev no sirds pateicos!
Klusā apcerē pieliekusi galvu, Bernadeta skaidri izdzirdēja, kā arī šoreiz Visums viņai atbildēja ar klusu švīkstu jeb gari stieptu nopūtu. “Svētā!” tik tikko sadzirdami izdvesa Visuma spēki, un Bernadeta sajuta, kā ne tikai sārtums iekrāso vaigus, bet arī vājums ielīst kāju muskuļos.
Protams, arī šoreiz tas bija tikai Vitolds, kurš ne tikai šajā dienā, bet arī vēl nākamās piecas pārdienas kā laimes mirkļu kolekcionārs stāvēja pie durvju actiņas un vēroja kaimiņienes apgaroto sejas izteiksmi, paceļot kārtējo monētu. Žubītes smaids, pateicīgais acu skatiens, kas neapdzisa visu šo laiku, lūgšanā saliktās rokas un gaisma no plaukstām vai no acu zvaigznēm… Vitolds juta, ka ir aizrāvies – ar šo savādo plānu, nodarbi, pētīšanu un vērošanu. “Vajadzētu ieturēt pauzi, lai ierastais brīnums nepārtop par ikdienu,” viņš iedomājās, turklāt arī necilās pensijas apmērs mudināja apsvērt labdarībā ieguldāmo līdzekļu apmērus. Izskatījās, ka arī Žubīte bija nolēmusi paņemt pauzi dzeltenā kājslauķa birstēšanā, jo jau trīs dienas ierastajā laikā nebija manīta izejam no dzīvokļa. Pēc Vitolda apsvērumiem pēdējā zem paklājiņa atstātā monēta joprojām atradās zem tā, lai gan – tā varēja būt pacelta arī citā diennakts stundā. Vajadzēs par to kaut kā pārliecināties.
Viņš, protams, nevarēja zināt to, ka Bernadeta jau pēc trešās brīnumainās atklāsmes bija sākusi aizdomāties par šī brīnuma reālo pusi un ar katru nākamo atrasto monētu vērīgāk ieklausījās kāpņu telpas trokšņos. Vai tiešām kaut kur tepat blakus neatskanēja aizejoši soļi, aizvērtu durvju slēdzenes klikšķi, izteiktu vārdu atbalsis vai varbūt aizturēti smiekli? Klusums. Tik vien kā tā nesaprotamā nopūta – kā tāda tikko nojaušama klātbūtne. Varbūt tās skaņas no kaimiņa dzīvokļa?
Kaut arī Bernadeta nespēja iedomāties sevi kā nekautrīgu lūriķi, nākamās divas dienas viņa izlēma pasekot norisēm kāpņu telpā caur durvju actiņu. Katram bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tur būtu jāparādās kādam, no kura kabatas šķindēdama izkrīt nauda, vai arī kādam, kurš to speciāli noliek zem tepiķa. Atlika tikai šo personu pieķert, atdot viņam pazaudēto īpašumu, un viņas dzīvē atkal iestāsies miers.
Un tad pienāca trešdiena – diena, kad horoskops Bernadetai solīja samezglotu situāciju atrisinājumu un negaidītas atklāsmes. Ierastajā laikā skaļi atvērusi dzīvokļa durvis, viņa nošvīkstināja kājas uz dzeltenā paklājiņa, nošķindināja atslēgas un veikli ielavījās atpakaļ dzīvoklī. Pieliekusies pie durvju actiņas, viņa sagatavojās solītajām negaidītajām atklāsmēm.
Vitolds tikmēr, nopriecājies, ka Žubīte beidzot aizgājusi uz veikalu, klusiņām atvēra durvis, ieklausījās kāpņu telpas klusumā, paspēra pāris soļus un noliecās pie dzeltenā paklājiņa. Tā kā no jaunības veikluma locekļos nebija palicis ne miņas, liktenīgais mirklis ievilkās un kļuva tieši tik ilgs, lai ar acs kaktiņu pamanītu, kā paveras kaimiņienes dzīvokļa durvis un uz paklājiņa izspraucas koši rakstaina čība.
Savāds stīvums iemetās Vitolda mugurā, elpa aizrāvās, saules pinumā viss samudžinājās, piere nosvīda, vārdi sapinās.
– Jums palīdzēt piecelties? – maigā balsī jautāja Žubīte.
Muļķīgi palocījis galvu, Vitolds mēģināja pats pieslieties kājās, bet ceļgali šķita kā svina pielieti. Satvērusi kaimiņu zem paduses, Bernadeta mudināja viņu celties lēnītēm – lai nesareibst galva, lai sirds nepagurst, lai sāpe mugurā neiedur.
– Vai, jums naudiņa nokritusi! – Žubīte naski noliecās viņam pie kājām un pacēla monētu. – Tā taču ir jūsējā, vai ne? – viņa smaidot jautāja.
Vitolds dziļi ieelpoja. Uzbangojušo satrau-
kumu pēkšņi pārņēma visaptverošs miers. Ja pēdas nesajustu pamatu zem kājām, tad varētu domāt: viņš ir debesīs! Augstu virs mākoņiem! Vai varbūt tā jau ir dvēsele, kas lidinās kaut kur ārpus viņa?
– Tā taču ir jūsu naudiņa, vai ne? – Žubīte pārjautāja.
– Jā, tā ir, – Vitolds bezspēcīgi nomurmināja, saprazdams, ka noliegt šo acīmredzamo faktu būtu muļķīgi.
– Es nojautu, ka tas bijāt jūs,– sieviete rāmi secināja. – Lai gan tikai šodien es par to pārliecinājos. Es jūs novēroju.
– Jūs mani novērojāt? – Vitolds apmulsis lūkojās sievietes sejā un manīja, kā tā piesarkst.
– Piedodiet, bet – jā, – kaimiņiene nolaida skatienu. – Man taču vajadzēja noskaidrot, kurš regulāri zaudē naudu. Mūsdienās tā ir liela nevērība un izšķērdība.
Vitolds brīdi saminstinājās – varbūt tieši viņam pienāktos attaisnoties, paskaidrot, izrunāties. Vismazāk gribējās, lai kaimiņiene par viņu sāktu domāt ko sliktu.
– Ak, cik es neveikla! – sieviete pēkšņi izsaucās. – Ko gan mēs te stāvam kāpņu telpā! Varbūt ienāksiet pie manis uz aveņu tējas tasi? – viņa gaiši pasmaidīja.
Kāda runa! Pēc tāda smaida Vitolds ietu jebkur! Sliktā pašsajūta strauji atkāpās, stīvums izzuda un sirds atkal pukstēja kā labi ieeļļots mehānisms.
Ērti ieslīdzis raibu seģeni pārklātajā atzveltnes krēslā, Vitolds ieklausījās svešā dzīvokļa skaņās, kas pēkšņi šķita tik mājīgas un pašsaprotamas. Uz īsu brīdi no atmiņu dzīlēm izkāpa mirušās sievas tēls, bet laikam jau tāpēc, ka tas šeit īsti neiederējās, acumirklī arī nozuda. Naska rosība virtuvē, trauku šķinda, tējkannas sīkšana, sienas pulksteņa tikšķi, klusinātas radio skaņas, klusa vīterošana… Kā gan viņa to prata? Kā strazds, kā lakstīgala, nē, kā žubīte! Vitolds ieklausījās skanīgajā čivināšanā un itin viegli iztēlojās mazo vīterotāju tupot kāda zara galā kupla koka vainagā. Mirkli vēlāk viņš apjauta, ka pēdējo dienu satraukums un viss šis negaidītais mājīgums viņu velk uz snaudu, bet – ko gan par viņu nodomātu kaimiņiene, ja viņš tagad iemigtu? Nedrīkst, ir jāturas pretim tam siltajam, aijājošajam un liegajam, kas Vitoldu bija ieskāvis mīkstajā krēslā.
Laikam jau kādu brīdi viņš tomēr bija iesnaudies, jo maigs pieskāriens plecam mudināja pārsēsties pie galda – tuvāk pankūku šķīvim. Pa kuru laiku? Varbūt Žubīte patiešām ir burve? Piesēdusi blakus krēslā pie galda, kaimiņiene lēja tasēs aromātisko tēju. Smaržoja viss – avenes, medus un vēl kaut kas tāds, vārdos nenosaucams, ko gribētos paturēt visam atlikušajam mūžam…
– Man jums ir dāvana,– Vitolda rimtajā noskaņojumā ielauzās Žubītes vārdi. – Un jūs nedrīkstat atteikties.
Pasniegusies aiz muguras, viņa no plaukta izcēla nelielu kastīti. Gluži apmulsis, neveikliem pirkstiem Vitolds nocēla tās vāku. Gluži jauns naudas maks.
– Lai nezūd monētas, – Žubīte liegā balsī paskaidroja. – Un, tā kā makus nedrīkst dāvināt tukšus, esmu tur ielikusi visas jums noklīdušās monētas. Tagad droši zinu – tās visas ir jūsējās.
Vitolds nesaprata, kas viņa krūtīs pēkšņi aizpilda tik daudz vietas: milzīgs pateicības vai varbūt tomēr skumju mākonis? Par to, ka pieķerts un atmaskots, vai par to, ka slepenā akcija, kas viņa dzīvi darīja krietni interesantāku, beigusies? Tagad gan Žubītes īpašais smaids atradās daudz tuvāk un uz to vairs nevajadzēja lūkoties caur durvju actiņu. Tas bija tepat blakus, tik tuvu vaigam – aizkustinošs, apgarots, pielūgsmes pilns… Laimīgs.
