Bānīša svētkos Gulbenes dzelzceļa stacijā pie depo Stradu amatierteātra “Viesistaba” iestudētā komēdija “Ōl inklūziv” par piedzīvojumiem vilcienā izpelnījās lielu skatītāju interesi. Uz izrādi ieradās tik daudz cilvēku, ka organizatoriem bija jāmeklē papildu soli. Un cilvēkiem patika, smiekli skanēja no sirds, jo izrāde jau ir par dzīvi, kur katrs varēja ieraudzīt kaut ko par sevi un pasmaidīt par to.
Vieglas komēdijas netīk
Amatierteātra režisore Tatjana Ābeltiņa “Dzirkstelei” stāsta, ka “Viesistaba” sāka savu darbību ar komēdiju “Divi zaķi”, tad bija smagā drāma “Aiz stikla” un atkal pienāca laiks komēdijai. “Man pašai patīk drāmas, melodrāmas, traģikomēdijas, bet vieglas komēdijas man nav pa prātam, ja tikai tajā nav kāda dziļa doma, un šī komēdija ir viena no retajām, kurā var atrast sarkasmu, dzīves domugraudu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi – rādot izrādi nodot vēstījumu tās skatītājiem,” uzsver T.Ābeltiņa.
Viņa ļoti cer, ka vēstījums sasniedza skatītājus. “Gribētos, lai neuztver šo komēdiju kā vienkārši tādu vieglu pasmiešanos vienas stundas garumā, bet gan kaut kur apziņā paliek tas, ka ģimeniskās saiknes, ģimeniskās vērtības ir svarīgas. Labāk tikties, dzīviem esot, nevis braukt uz radinieku bērēm. Proti, kopā būšana ir vērtīgāka, dzīviem esot. Tas teiciens, ka tiekamies tikai kāzās vai bērēs, tas skan triviāli, un tam tā nevajadzētu būt. Ir, kur pasmieties, ir, kur padomāt, izrādē ir arī nopietni momenti, kuri tiešām liek aizdomāties par vērtībām,” saka T.Ābeltiņa.
Nelikt skatītājiem vilties
T.Ābeltiņa stāsta, ka tad, kad atraduši šo izrādi, gājuši runāt ar SIA “Gulbenes-Alūksnes bānītis” pārstāvi Raiti Melderi, piedāvājot šo izrādi rādīt bānīša svētkos. “Liels paldies viņam un Kultūras pārvaldei, ka mums uzticējās un atļāva īstenot šo tādu mūsu brīvdabas projektu. Tas bija izaicinājums spēlēt uz platformas, izdomāt scenogrāfiju, radīt vilciena klātesamību. Spēlēt uz skatuves zālē un ārā ir atšķirība. Sarežģītāk ir brīvā dabā, jo uzreiz ir citi izaicinājumi – apskaņošana, skatītāji, blakustrokšņi, un izaicinājums ir arī dabūt skatītāju, lai atnāk uz izrādi,” stāsta T.Ābeltiņa.
Skatītāju bija ieradies daudz, un tad, kā uzsver amatierteātra režisore, sekoja otrs izaicinājums – nelikt skatītājiem vilties. “Tā ka viens izaicinājums nomaina otru,” saka T.Ābeltiņa.
Teātris – tā ir uzdrīkstēšanās
Amatierteātri “Viesistaba” T.Ābeltiņa raksturo īsi: “Ļoti labs! Kad “Viesistaba” sanāca kopā, un tas bija pirms “kovida”, bija cilvēki, kas baidījās viens otram pieskarties, baidījās iet uz skatuves, runāt, tad šobrīd tas tā nav! Viņi ir tā kā plastilīns, kas ļaujas, un tas pat nav ilgi jāsilda rokās, jau ir mīksts un ļaujas veidoties, viegli uztver to, ko es saku. Es ceru, ka uzticas man. Bet uzticas, jo to jau var redzēt pēc rezultāta. Tas, ko es esmu gribējusi parādīt ar izrādi – vai izcelt, noslēpt vai ironizēt, to viņi arī spēj izdarīt. Man patīk strādāt ar šiem cilvēkiem. Jebkura izrāde, ko mēs iestudējam, pati par sevi jau ir vesels izaicinājums, jo pats svarīgākais ir atrast atbilstošu materiālu, ko rādīt. Mums ir svarīgi, lai arī aktierim būtu interesanti iesaistīties tēla atveidošanā, lai viņš varētu iejusties,” saka T.Ābeltiņa.
Amatierteātra “Viesistaba” aktrise Ineta Ivašenko par savu iesaistīšanos amatierteātrī stāsta, ka vēlējās pamēģināt, kas tas ir un vai sanāk. “Jaunībā tomēr neiestājos Kultūras akadēmijā. Izskatās, ka sanāk, un, kad ir rezultāts, ir lielāka vēlme turpināt,” viņa saka.
Helmuts Brasovs par to, kas viņu “dīda” spēlēt teātri stāsta: “Nav liela bēda, ja esi traks. Galvenais atrast citus tikpat trakus, kā tu pats, un tad jau dzīve ir izdevusies. Un, kā teica Karlsons, jautrībai jābūt, citādi es nepiedalos! Un ja paralēli vēl izdodas kādu skatītāju izraut no pelēkās ikdienas – forši!”
Savukārt Andris Gals stāsta, ka viņš sāka darboties teātrī, lai sadraudzētos ar skatuvi un, esot uz tās, justos brīvāk. “Nebiju domājis, ka tas aizraus un gribēsies būt uz skatuves, pieņemot kādu jaunu izaicinājumu no režisores,” saka A.Gals.
Jolantai Kuprovskai teātra spēlēšana ir kolosāla izlādēšanās pēc darba, atbrīvošanās no sliktā, ko ikdienā esi uzsūcis. Tajā pašā laikā teātris viņu disciplinē, iemāca plānot laiku, un tā ir atbildības sajūta. “Teātrī kā dzīvē, dzīvē kā teātrī. Es savu spēlēt prieku varu salīdzināt ar atkarību, kuru varu ārstēt tikai ar teātra spēlēšanu. Teātris – tā ir uzdrīkstēšanās. Liels paldies par to mūsu vadītājai!” uzsver J.Kuprovska.
T.Ābeltiņa atzīst, ka tad, kad aktieri ir uz skatuves, ļoti dzīvo visam līdzi. “Ieraugu kādu kļūdiņu, pārdzīvoju. Katra izrāde ir pilnīgi citādāka, un tā vispār nav paredzama, lai cik arī labi zinātu tekstu, jo teksts ir tikai otrs instruments izrādei, svarīgi, kā to visu uztvers skatītājs. Ja nav skatītāja smieklu vai līdzi jušanas, tad neesi aiznesis vēstījumu līdz savam skatītājam. Mēs cenšamies savas izrādes filmēt, lai pēc tam varētu arī analizēt,” saka T.Ābeltiņa.
Amatierteātrī “Viesistaba” darbojas aktieri:
Jolanta Kuprovska,
Andris Gals,
Ineta Ivašenko,
Helmuts Brasovs,
Renāte Kozāne,
Džanita Priedeslaipa,
Ruta Pliķēna.
