Izstādē “Latvju raksti. Citādība” Siguldā redzami darbi arī no Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša”. Šī izstāde apliecina Latvijas audēju un lietišķo studiju meistaru prasmi un viedumu, savos darbos tradīciju apvienojot ar vīziju par to, kā mūsu tautas bagātais mantojums pārdzimst nākotnē.
Siguldas novada kultūras centrs sadarbībā ar Nacionālo kultūras centru piedāvāja divus tiešsaistes seminārus audējiem no visas Latvijas, runājot gan par novitātēm interjera dizainā, gan netradicionālu, otrreiz pārstrādājamu materiālu izmantošanu profesionālajā un tautas mākslā. Iedvesmojoties no semināros dzirdētā un ar svaigu skatu uz tradicionālajām vērtībām pie darba ķērās daudzi domājot, zīmējot, griežot un aužot.
Lai piedalītos izstādē “Latvju raksti. Citādība”, studijas tika aicinātas veidot tekstiliju ansambļus. Atsaucās liels skaits lietišķās mākslas studiju un audēju no visas Latvijas.
Tekstila ansambļu izstādēm – sena tradīcija
“Sagšas” vadītāja Biruta Akmentiņa “Dzirkstelei” arī apliecina, ka ceļš uz šo izstādi sākās jau pagājušajā gadā.
“Tā ir republikas izstāde. Liels un nopietns notikums. Turklāt tā vēl ir izstāde-konkurss. Mēs nolēmām piedalīties. Saistībā ar piedalīšanos šajā izstādē pagājušajā gadā bija ļoti interesantas, izzinošas, izglītojošas un vērtīgas nodarbības. Tekstila ansambļu izstāde mūsdienu interjerā – sen mēs to nebijām darījuši. Tekstila ansambļu izstādēm ir sena tradīcija. Tā jau, manuprāt, aizsākās septiņdesmitajos gados, kad Tautas mākslas centrs organizēja šādas tekstila ansambļu izstādes-konkursus. Tad bija pārtraukums, un tagad siguldieši atkal šo tradīciju ir atjaunojuši. Mums tas likās saistoši un interesanti. Tas bija arī izaicinājums, jo darināt atsevišķus darbus ir daudz vienkāršāk – mēs to visu protam, nekā izveidot kaut kādu grupu, kopumu. Bija jāmācās un pašiem jāsaceļ prāta vētra savās galvās, kamēr nonācām līdz savai idejai. Proti, savu ansambli mēs izlēmām veidot minimālisma stilā, jo tas šķita mūsdienīgi. Akcentu likām uz dekoratīvajiem spilveniem, kuros Madernieka raksti bija izausti tādā senā skalu (aušanas procesā pielieto skalus, ar kuru palīdzību var izaust sarežģītus, bet ļoti skaistus rakstus – red.) aušanas tehnikā. Šo tehniku mēs mācījāmies un apguvām. Spilveni ir galvenais košais akcents šajā ansamblī, un tad pārējās tekstilijas pēc mūsu ieceres – grīdas celiņš, galdsega, šallīte, kas piedod omulību un niansētu krāsainību. Dažas ieceres mums izpalika. Vēl bija domāts aizkars, gaismeklis, bet pagājušais gads bija saistīts ar dažādiem ierobežojumiem, tāpēc mēs visu pilnībā nevarējām realizēt, bet kopdarbs un galarezultāts mums šķita labs. Mani ļoti iepriecināja, ka pēc tāda veida sastinguma, kas bija gandrīz divus gadus, mēs, kolektīvs, varējām to izdarīt. Tā labi arī sakrita, ka mēs jau pamazām drīkstējām darboties, un man liels prieks, ka dalībnieces uzreiz atsaucās. Mēs strādājām garas stundas. Vajadzēja mainīties, jo visas vienkopus nevarējām atrasties, bet tas viss notika ar smaidu un ļoti pozitīvu enerģiju. Manas foršās dalībnieces Maiga Dolgā, Zinaīda Kļaviņa, Antra Trusle, Maija Suntaža, Maruta Tiltiņa, Agnese Belte – liels paldies par sava laika organizēšanu un darbu! Vēl paldies manai draudzenei, domubiedrei, līdzgaitniecei, kādreizējai kolēģei Valentīnai Brūniņai, jo viņa mums saistībā ar dižajiem novadniekiem Jūliju Madernieku un Jūliju Straumi, kurus ir izzinājusi un kuru kultūras mantojumu pārzina, mums ir kā konsultants. Viņa mums ir kā ārštata dalībniece,” stāsta B.Akmentiņa.
– Inita Savicka
