Čigānu lāsts ir: kaut tu lepns paliktu! Savukārt latvieši zina, ka cilvēku pārbauda ar slavu, varu un naudu. Dažam deguns mākoņos, tikko priekšnieciņa vai deputāta krēslā iesēdies, guvis nelielus panākumus vai vismaz atpazīstamību savā interneta burbulī.
Kas pēkšņi notiek indivīda smadzenēs, ja personība tā izmainās? Augstprātība un alkatība transformāciju spektrā, šķiet, ir tikai daži no ļaunumiem. Par zvaigžņu slimības iemesliem un blaknēm iztaujājam psihoterapeiti, Junga analītiķi Ivetu Upenieci.
Ēna slēpj sevī kompensācijas mehānismu
I.Upeniece uzskata, ka varas, naudas un goda kārei ir tiešs sakars ar ēnu, tas viss cilvēkā jau bijis iepriekš, snaudis, pietrūcis iespējas izvērsties. Pienākot īstajam brīdim, sakrītot apstākļiem, ēna var sākt dominēt pār ego. Cilvēks pats neapzinās, ka ir varaskārs, ka grib izrīkot, komandēt, pārkāpt likumu, lai pierādītu, ka ir pārāks par pārējiem.
“Tas, kurš ir apmierināts ar savu dzīvi, kam ir svarīgas attiecības ar ģimeni, partneri, bērniem, neriskēs to visu zaudēt. Turpretī cilvēks, kuram kaut kā agrāk pietrūcis, cenšas to kompensēt ar uzviju,” skaidro speciāliste.
Teikto var attiecināt arī uz Krievijā valdošo režīmu: “Tur līderi nedemonstrē uz piesaisti vērstas attiecības: ar sievām kopā nekur neparādās, bērni tiek slēpti. Svarīgākās ir personiskās ambīcijas, lielummānija. Varētu pat teikt, ka viņi nemanot identificējušies ar Hitlera arhetipu un ideoloģiju, ir apsēsti ar ieročiem, bruņošanos, bet apsūdz tajā visus citus. Tikmēr tiek uzbūvēta melnā katedrāle, kurā slavina kara ainas, ieročus un sludina pārliecību par svēto karu, savu izredzētību, nācijas īpašo misiju.”
Vairākas demokrātisko valstu iedzīvotāju paaudzes līdz šī gada februārim pat neiedomājās, ka kādam pēkšņi ienāks prātā graut pasaules kārtību, pārzīmēt valstu robežas. Vai cilvēce nav pietiekami mācījusies no pagātnes kļūdām, lai 21. gadsimtā novērstu grandiozu vardarbības uzliesmojumu? Ilūziju brilles ir kritušas.
“Ja runājam par konkrēto personu (no kaimiņzemes), kuru patēvs sita, pagalmā un skolā apsaukāja par izsmēķi, rodas iespaids, ka viņa ego nu ir uzpūsts līdz imperatora līmenim. Tā, visticamāk, ir milzīga kompensācija par pagātnes pazemojumiem, lai pierādītu, ka nav vairs mazā nabadziņa, kam visi kādreiz darīja pāri. Gūto traumu dēļ cilvēkā vairs nav empātijas, viņš sūta savējos nāvē, ignorē arī to, ka tiek nogalināti un izvaroti gan sievietes, gan bērni. Darbības šķiet iracionālas, tām trūkst objektīvas loģikas – priecē iekarotā Ukrainas teritorija, bet Ķīnai tiek atdoti daudz lielāki zemesgabali, lai varētu sponsorēt karu. Ļoti sakāpināti tiek uztvertas sankcijas, tās nosaucot par ekonomisko karu, bet paša diriģēto brāļu tautas slepkavošanu – par speciālo operāciju. Šādā cilvēkā nav ielādēts tāds fails kā empātija, tajā vietā ir izdedzināts tukšums.”
No dubļiem par kaņazu
Mēdz teikt, ka visi mazulīši nāk pasaule nevainīgi kā eņģelīši. Kādēļ dažam pēkšņi sāk dīgt ragi? I.Upeniece atgādina, ka daļa cilvēku tomēr piedzimst ar psihopātisku personības traucējumu: “Zinātnieks un grāmatas par psihopātiem autors Džeims Falons fotografēja un pētīja noziedznieku smadzeņu īpatnības. Tās nejaušības pēc salīdzinājis ar savējām, saprata, ka pēc smadzeņu uzbūves arī pats pieskaitāms pie psihopātiem, jo pats nekad nav bijis īsti empātisks. Vecāku atbalsts un mīlestība palīdzēja palikt sociāli pieņemamas uzvedības robežās, veiksmīgi realizēt sevi zinātnieka karjerā, bet kas notiek, tādam bērnam nonākot nelabvēlīgos apstākļos, piedzīvojot šausmas, pazemojumus? Par tiem, kuri, tiekot pie varas, pārkāpj likumus, ņem kukuļus, veido karteļus, var teikt, ka viņi balsta savus lēmumus tikai uz personīgajām ambīcijām. Pastāv varbūtība, ka viņi bērnībā ir piedzīvojuši psihoemocionālas traumas vai jau piedzimuši ar noslieci uz psihopātiju. Tas nozīmē, ka cilvēkam nav empātijas, viņš savu interešu vārdā ir gatavs ziedot gan līdzcilvēku, gan valsts intereses.”
Lai tautas priekšstāvjos nebūtu jāviļas, der balstīties uz saviem vērtību kritērijiem, uzticēties nevis konkrētai personai, bet partijas galvenajai idejai – palīdzēt valstij. Diemžēl daudziem ir raksturīgi idealizēt cilvēkus, piešķirot viņiem varoņa lomu, cerēt, ka kāds atnāks un visu atrisinās…
Kārdinājumu lamatās mēdz iekrist arī gana izglītoti un nobrieduši cilvēki, sevišķi, ja statuss ir svarīgāks par attiecībām. Krievu trāpīgo teicienu “из грязи в князи” (no dubļiem par kņazu) gribas teikt par priekšnieku, mākslinieku, sportistu, kuram, tā teikt, sakāpis galvā. Satiec bijušo kaimiņu, skolas vai studiju biedru un brīnies: ir tas pats cilvēks vai nav?
Iespējams, ka apsēstības ar varu pamatā ir kompleksi vai nosliece uz psihopātiju, spriež psihoterapeite: “Šādi cilvēki parasti ir labi oratori – runā daudz, bet nepasaka neko konkrētu. Daļai tautas viņi patīk īpašā talanta šarmēt, labi izskatīties un sevi pasniegt dēļ. Tādi neatlaidīgi iet uz savu mērķi, par katru cenu laužoties pie vadošiem amatiem, visbiežāk uz līdzcilvēku rēķina.”
Reizēm ar varas bacili inficējas pat tie, kam ir izdevība kaut nedaudz pakāpties pa karjeras kāpnītēm. ASV armijas pasūtītā eksperimentā tika aicināti piedalīties 24 Stenfordas Universitātes studenti. Eksperimenta mērķis – saprast, kāpēc ieslodzījuma vietās par uzraugiem strādājošie kļūst nežēlīgi. Ar monētas palīdzību izvēlējās, kurš tēlos apcietināto, kurš cietuma uzraugu. Pirmajās dienās viss bija mierīgi, pēc tam sākās vardarbīgas epizodes. Eksperimenta vadītāji lika uzraugiem būt stingrākiem. Cietumnieki mēģināja sacelties, viens no viņiem atteicās ēst, otram sākās veselības problēmas. Eksperiments beidzās sestajā dienā: ja ir anonīma vara, tai nav robežu.
Kā tu jūties?
Ar citu eksperimentu mēģināts šo teoriju apgāzt. Tika uzaicināti speciāli izvēlēti jaunieši – ar augstiem morāles principiem, izteiktu sirdsapziņu. Divām jauniešu grupām, sacenšoties tumsā, bija jāsaliek puzle. Lai traucētu konkurentiem, dalībnieki drīkstēja spiest skaņas signālu skalā no viens līdz desmit, taču šie jaunieši sarunājās un doto varu izmantoja pavisam maz.
Otrajā fāzē puzli likt nevajadzēja, bet bija ļauts kaitināt konkurentus ar skaņu. Arī šoreiz jaunieši ar augstu morāli varu neizmantoja, vien šad tad niekojoties nospieda skaņas signālu trešajā līmenī, kur skaņas intensitāte iespējama līdz desmit.
“Agrāk vai vēlāk katrs parāda uz āru to, kas ir viņā iekšā. Nežēlīgu lēmumu indivīds pieņems, ja ir sajutis nežēlību pret sevi vai pats sākotnēji ir ar noslieci uz sadismu, kas rodas no piedzīvotiem pāridarījumiem un kompleksiem. Empātija, līdzjūtība būs raksturīga cilvēkam, kas apveltīts ar salīdzinoši attīstītu emocionālo inteliģenci, ar cēloņu un seku sakarības izpratni.”
Speciāliste rosina atcerēties karikatūru, kad, piemēram, priekšnieks sadusmojas uz padoto, padotais mājās sabļauj uz sievu, sieva uz bērnu, bērns sarauj aiz astes suni un suns uzbrūk kaķim. “Cilvēki mēdz ietekmēties cits no cita noskaņojuma, izteikti, ja pašam slikta pašsajūta. Piemēram, partnerattiecībās. Vīram darbā nepatikšanas, un viņš pārrodas saērcināts, situāciju uzlabo dzīvesbiedra spēja izprast, kas ar otru notiek. Sieva var uz to noreaģēt ar jautājumu, piemēram: vai tev darbā nepatikšanas? Tas palīdz neuztvert otra noskaņojumus personīgi. Un ideāli, ja vīrs var paskaidrot: jā, esmu dusmīgs, tāpēc ka… Diezgan bieži dusmas tiek izgāztas uz līdzcilvēkiem, kompensējot citu izdarīto.”
Lai veidotos personība ar empātiju, vecākiem noteikti vajadzētu atvasei jautāt: “Kā tu jūties?” – tad arī viņu nodarbinās doma, kā jūtas citi, uzsver I.Upeniece. “Tas ir svarīgāk nekā uzvedība vai izskats. Ja to nedarām, bērns, pieprasot uzmanību, mājās rada nemieru. Bet, ja paši esam empātiski un mācām bērnam būt empātiskam, tad, kā piemērā ar Džeimsu Falonu, tas nekur nepazudīs.”
– Valija Beluza
