Nupat pasaules tirzmaliešu saieta laikā ir prezentēta jauna grāmata, par kuras izdošanu ir parūpējusies Tirzas pagasta attīstības biedrība ar tās vadītāju Nilu Treiju priekšgalā. Tā ir tirzmalieša Pētera Kalniņa dienasgrāmata ar nosaukumu “Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada”.
Grāmatu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds. Paredzams, ka septembrī izdevums būs nopērkams grāmatnīcās. Priekšvārdu šai autobiogrāfijai ir uzrakstījis Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis. Viņš uzsvēris, ka šī autobiogrāfija ir ar bagātu kultūrvēsturisko saturu.
N.Treijs “Dzirkstelei” akcentē – šī ir jau kāda astotā grāmata, par kuras izdošanu parūpējusies Tirzas attīstības biedrība. Plānā pašlaik esot vēl divu citu atmiņu grāmatu izdošana. Viena no tām vairāk attieksies uz Druvienu, otra – atkal būs par Tirzu.
Radi apvienojas, lai taptu grāmata
Izjautāts, kā guvis materiālu – P.Kalniņa atmiņu pierakstus -, lai varētu izdot šo grāmatu, N.Treijs stāsta, ka par to vislielākā pateicība pienākas divām sievietēm – filoloģei Gundegai Vētrai (aktiera Vara Vētras māsa, slavenā operdziedātāja Marisa Vētras brāļa Nikolaja, kurš bijis ārsts, mazmeita) un Ilzei Žolai, kura ir P.Kalniņa mazmeita un bija saglabājusi vectēva atmiņu manuskriptu. Tagad abas kundzes jau ir aizsaulē.
N.Treijam tikai vajadzējis dzirdēt, ka I.Žolas vectēvs ir dzimis 1840.gadā, lai viņam kā novadpētniekam uzreiz āķis būtu lūpā. I.Žola iedevusi N.Treijam sava vectēva atmiņas, kuras vienā variantā pierakstītas ar roku, bet otrā variantā ir drukātajā tekstā. N.Treijs abus variantus salīdzinājis un savienojis vienotā vēstījumā, kā arī sadalījis pa nodaļām.
Vēl viens iemesls, kāpēc N.Treijam šī grāmata ir ļoti personiska, – viņam P.Kalniņš ir tāls radinieks. Dzimta ir nākusi no “Sviķu” mājām ar divu dažādu uzvārdu atzariem. “Tā radniecība… ir bijusi kādas astoņas paaudzes atpakaļ,” zina teikt N.Treijs. Jau pirms P.Kalniņa atmiņu pierakstu nonākšanas viņa rokās N.Treijs zinājis savas dzimtas koku un arī to, ka šajā dzimtā ir tādi Kalniņi – Latvijā plaši izplatīta uzvārda nesēji. P.Kalniņš šajā dzimtas kokā jau bijis iezīmēts. Un tad sanācis tā, ka Kalniņu atzara pārstāvji paši ir pieteikušies N.Treijam. Un tagad ir vēl daudz detalizētāka skaidrība par dzimtu.
Pie P.Kalniņa atmiņu grāmatas N.Treijs ir strādājis apmēram trīs gadus. Darbam pieslēgušies radinieki. Ļoti palīdzējusi Edīte Kalniņa – P.Kalniņa mazmazmeita, kā arī mazmazdēls Kārlis Žols. Grāmatas tapšana satuvinājusi radus. Palīgos nākusi arī N.Treija paša ģimene. Bijusi laba sadarbība ar muzejiem un novadpētniekiem Gulbenē, Madonā Druvienā, Lizumā, Lejasciemā, Koknesē, Turaidā.
Maz atmiņu stāstu par 19.gadsimta vidu
N.Treijs par P.Kalniņa atmiņu pierakstiem saka – šī grāmata “nav tikai lokāli interesanta”. Latvijā saglabājies maz atmiņu pierakstu no 19.gadsimta vidus, kur stāstnieki ir, ja tā varētu teikt, cilvēki no tautas. Tāpēc P.Kalniņa saglabātie pieraksti par paša piedzīvoto ir retums. Turklāt šajos pierakstos ir atpazīstami reāli tā laika personāži. N.Treijs ir veicis izpēti un atšifrējis šo cilvēku identitātes, pat ja P.Kalniņš nav viņus pierakstījis ar vārdiem un uzvārdiem. Tāpēc pie autentiskajiem tekstiem ir zemsvītras paskaidrojumi, kurus sagatavojis N.Treijs, atšifrējot arī autora izmantoto vecvārdu nozīmi.
No tirzmaliešiem N.Treijs pirmās atsauksmes par šo grāmatu ir saņēmis no pensionētās ārstes Ievas Bērziņas. Viņu sevišķi ieinteresējuši apraksti par slimībām, kuras pieminējis P.Kalniņš, un par metodēm, kā tolaik notikusi ārstēšanās. Piemēram, kašķis ārstēts, bērnu nosmērējot ar darvu, bet pēc tam 3-4 dienas vajadzējis dzīvot pa pirti, kamēr darva ar visu kašķi nolobījusies kā olas čaumala.
N.Treijs saka – grāmatā ir detalizēts vēstījums par to laiku, kā latviešu cilvēki dzīvojuši rijās. Gan saimnieks, gan kalpi visi vienā telpā. Dūmos, turpat lopi kauti un dīrāti. Grāmatā ir aprakstīts, kā tolaik noritējušas kāzas, bēres. Tas viss – par Tirzu, kur P.Kalniņš dzimis. Ir saglabājusies mājvieta, kur šis cilvēks dzīvojis. Protams, pati māja šodien izskatās citādāk.
Par P.Kalniņa dzimšanas gadu N.Treijs saka: “1840. bija gads, kad arī mans vecvecvectēvs dzimis. Arī viņš mācījies draudzes skolā tāpat kā P.Kalniņš. Tātad vienā laikā ir mācījušies. Un P.Kalniņš ir uzrakstījis par to laiku atmiņas, sākot ar 1843.gadu, no kura viņš jau kaut ko spēja atcerēties – kā dzīvojuši. Bija grūti laiki, bads, līdz ar to izplatījās slimības. Zināms, ka Tirzas draudzē vienā gadā nomira 600 cilvēki.”
Pētera bērnības atmiņas, “kā nāca krievi un vadāja lāčus pa mājām, veda kūtī un lopi bauroja”, kā “pa nakti lācis piedarbā (telpā labības kulšanai – red.) bija piesiets un rēca, jo gribēja ēst”.
N.Treijs saka – mēs zinām no daiļliteratūras Andreja Upīša stāstu “Sūnu ciema zēni”, kurā pieminēts “laimes lācis”. Skaidrojums tādai reāla lāča vadāšanai esot tāds: “Tie bija pārmaiņu laiki, par kuriem var lasīt arī rakstnieka Andrieva Niedras grāmatā “Mana bērnība un mani puikas gadi”. Nāca kapitālisms, arī lauksaimniecībā, un zemnieki nevarēja saprast, kāpēc viņiem vairs neiet tik labi. Tur bija cenu svārstības. Krievi tad uztaustīja sev labu biznesu. Viņi nāca ar tiem lāčiem izdzīt sliktos garus no mājām ārā.”
Par P.Kalniņa skolas gadiem N.Treijs teic – toreiz skolā mācījušies tikai 12 cilvēki. Tik vien no visas aptuveni 6000 cilvēku lielās Tirzas draudzes, kurā ietilpa arī Galgauskas, Adulienas, Druvienas iedzīvotāji. Draudzē bijis aptuveni 1500 bērnu, no kuriem skolu apmeklēja 12 – paši talantīgākie. Pārējiem bērniem bijusi mājmācība. Draudzes skolā bijis jāmācās četrus gadus. Un tas ir viss, ko P.Kalniņš ir beidzis, bet vienalga viņam iemācīja rakstīt. Mājmācībā esošie pratuši tikai lasīt, rakstīt ne.
Atmiņas pierakstījis mūža nogalē
N.Treijs zina stāstīt – P.Kalniņš savas atmiņas pierakstījis, pats būdams 88 gadus vecs. Autora dzīvesstāsts ir ne tikai latvisko dzīvesziņu vēstošs, bet atklāj arī šā cilvēka piedzīvojumus. Piemēram, viņš bijis Tirzas baroneses jeb lielmātes Vilhelmīnes Dorotejas fon Ceimernes (1819-1892) kučieris. Solījies viņas bērēs vest baronesi uz kapiem un izpildījis solīto. Šo atmiņu un A.Niedras atmiņu pieraksti šeit pārklājas. A.Niedra šajās bērēs, jauns puika būdams, teicis runu. N.Treijs saka – bijis laimīgs, atklādams šo sakritību, iejuties personāžu dzīvē, izjutis notikumus.
Plaši aprakstīta Tirzas muižas dzīve – burši, piķieri, moderes, jumpravas, spīzmanes, banderi, ko katrs darījis un kā gājis. Pēteris vedis lielmāti uz Cēsīm, kur varējis apskatīt Raunas vecos pils mūrus un Cēsu pilsētu, braukuši pavasara braucienos uz Siguldu, Krimuldu un Turaidu. Rudenī ar kungu braukuši vēršus pirkt uz leišiem, no Tirzas muižas veduši brandvīnu uz Krieviju – Ostravu pārdot, kur Ostravā pirmo reizi redzējis dzelzceļu un vagonus – tie gājuši bez zirgiem, un Pēteris nevarējis nobrīnīties, kas to garo vagonu rindu var vilkt un kur tas spēks rodas.
P.Kalniņa atmiņu pierakstos ir stāstīts arī, kā viņš Galgauskā iestudējis teātra izrādi, kura rādīta arī turienes muižā pēc barona Mengdena uzaicinājuma un kā barons pēc tam cienājis ar “tokajieti” (salda vīna šķirne).
P.Kalniņa atmiņu pieraksti ir arī par to, kā ar zirgu pajūgu braucis sagaidīt no Tērbatas mājās pārbraucam studentu – jauno baronu. Tas bijis pavasarī, kad visas upes bija pārplūdušas. Sagaidīšanas vieta bijusi Līzespastā (ciems tagadējā Smiltenes novadā), bet bija plūdi. P.Kalniņš metis loku, lai nebūtu jābrauc pāri Tirzas upei. Vienviet braucis pāri tiltam, kurš zem viņa izjucis. P.Kalniņš par mata tiesu paspējis pārbraukt pāri. Ticis līdz Lejasciemam, kur nakšņojis. Pēc tam braucis līdz Pilupei (Gaujas labā krasta pieteka), kura arī bijusi pārplūdusi. Ar vietējiem sarunājis plostus, ar kuru palīdzību varējuši tikt otrā krastā. Līzespastā baronu vajadzējis gaidīt vairākas dienas, jo arī tam ceļošanā bijuši līdzīgi piedzīvojumi. Jau kopā ar jauno baronu braukuši mājās caur Mālmuižu, bet šis mājupceļš izvērties trīs nedēļu garumā. Piederīgie bijuši bažīgi, vai jaunais barons un kučieris vispār ir starp dzīvajiem. Tā kā viss ir beidzies labi, P.Kalniņš par šo pakalpošanu saņēmis atalgojumu – 5 rubļus. Un tas tolaik nebija maz, ņemot vērā, ka viņa gada darba alga muižā bijusi sākumā 8, tad 10 un beigās 12 rubļi.
Bijis dzīves periods, kad P.Kalniņš Galgauskā dzīvojis vecajā koka baznīcā. Tā par dzīvokļiem bijusi pārveidota pēc tam, kad blakus uzcelta jaunā (tagad vēl esošā) Galgauskas pareizticīgo baznīca. Vecajā baznīcā baronam bijusi ierīkota veļas mazgātava ar lielām baļļām. P.Kalniņš tolaik bijis mežsargs. Viņa māsa ieskaidrojusi, ka veļas baļļā var labi novannoties. P.Kalniņš šo iespēju izmantojis, bet kāds nelabvēlis par to paziņojis baronam. Rezultātā P.Kalniņš atlaists no darba un atsaucies sava drauga sievas aicinājumam braukt palīgā uz Liedeskrogu (tolaik Dzelzavas pagastā), jo draugs saslimis ar karstumguļu un vajadzējis viņu aizvietot darbā. Draugs noslīcinājies upē. P.Kalniņš palicis pie drauga sievas, kurai bijuši divi bērni, un pēc pusotra gada viņi apprecējušies.
N.Treijs saka – visa P.Kalniņa autobiogrāfija ir pilna ar īsiem, kodolīgi aprakstītiem viņa dzīves notikumiem. Tur ieskanas arī Druvienas periods, kad autors iepazinies ar literatūrvēsturnieku Kārli Egli (1887-1974), kurš bijis P.Kalniņa dēlam Jānim Oskaram (1901-1980) skolotājs. Draudzība bijusi mūža garumā, un P.Kalniņa dēls izskolojies par advokātu.
P.Kalniņš atdusas Rīgas Meža kapos.
Par grāmatu
* Grāmata “Manas dzīves atmiņas no 1843.dzīvības gada” ir autentisku Tirzā dzimušā Pētera Kalniņa (1840-1935) oriģinālatmiņu izdevums, papildināts ar kultūrvēstures izpētes materiālu un fotogrāfijām. Atmiņās spilgti atainota 19.gadsimta vidus Tirzas pagasta zemnieku sadzīve, svētki, etnogrāfiskās tradīcijas un autora piedzīvojumi, strādājot un uzturoties vairākās apkārtnes muižās un darba ceļojumos citās Vidzemes, Kauņas un Pleskavas guberņās. Autors ar zīmuli pierakstījis savas atmiņas divās burtnīcās.
* P.Kalniņš ir bijis Tirzas muižas kučieris, šis amats ļāvis viņam būt kustībā un daudz pieredzēt, bijis arī mežsargs Galgauskā un zemkopis Dzelzavā un Druvienā, mainījis dzīvesvietas un
nodarbošanās.
* Grāmatā autora dzīvesstāsts savijas ar citu tirzmaliešu gaitām – Tirzas muižas baroniem fon Ceimerniem, Gustu Bankovski – Tirzas muižas zirgu puisi un tirzmalieša, rakstnieka Andrieva Niedras (1871 -1942) sievastēvu, kā arī ar daudziem citiem, par kuriem sniegti izpētes materiāli.
* Aprakstītas dažādas tradīcijas – kā mainījušies ar pļavām un ganībām, kā, braucot no bērēm, pēruši ar egļu zariem bēriniekus. Citēti arī spoku stāsti, vēstīts par interesantām precību paražām Tirzas pusē, par Ziemassvētku eglīti un 1835.gadā uzstādīto ērģeļu skaņām Tirzas baznīcā, par klaušu darbiem Tirzas muižā, kā arī par pirmo iepazīšanos ar sērkociņiem.
* Grāmatā vēstīts par Tirzas pagasta skolu, grāmatām, no kurām 19.gadsimta vidū latviešu bērni mācījās – Jura Neikena sagatavotā vācu valodas mācību grāmata latviešiem. Kā nav bijis atļauts skolā latviski runāt, par ko sods bijis īpašas medaļas uzkāršana, medaļa bijusi jānēsā, kamēr noķēruši citu latviski runājošu skolēnu, kam medaļa dota tālāk.
* Aprakstīti arī lielie pasaules tā laika notikumi – Krimas kara (1854-1856) atblāzmas Tirzā – kā karadienestam ķēruši, kā zaldāti gājuši un smagā kara tehnika kara mūzikas pavadībā vesta pa kara ceļu no Pleskavas uz Rīgu caur Lejasciemu, Tirzu, Cesvaini, Bērzauni, Ērgļiem un Koknesi. Kā zaldāti Tirzā pa nakti gulējuši – katra zemnieka mājā bijis pa vienam karavīram, tos vajadzējis barot, dot putru, kāpostus un gaļu un dot korteli. Kā svētki rīkoti ar kara mūziku un pašā svētku vakarā saņemta bēdu ziņa, ka ķeizars Nikolajs I miris (1855.gada 18.februārī).
* Pamatīgs pārdzīvojums autoram bijusi paņemšana rekrūšos 1863.gadā brāļa vietā caur lozēm un pēc izpirkšanās par 300 rubļiem no karadienesta, atrodot savā vietā rekrūti ar identisku vārdu un uzvārdu – Pēteri Kalniņu. Par šo visu joku Pēterim bijis jānodien astoņi gadi lielmātei bez algas.
* Iespējams, ka vērtību sistēma atmiņu vēstījumā minētajos laikos bijusi cita, svarīgas bijušas vistas, govis, cūkas, ražas lielums, jo tas viss nodrošināja iztiku, izdzīvošanu, kam bija pievērsta galvenā uzmanība, savukārt ģimenes dzīve un attiecības ir minētas pakārtoti.
Vizītkarte
Nils Treijs (53):
* tirzmalietis, audzis Tirzā un Rīgā;
* maizes darbs – uzņēmējs būvniecībā, arhitekts;
* mājas – Tirzas “Kalna Lieldakari”;
* dzīvesbiedre Sandra Treija ir RTU profesore, ģimenē ir trīs bērni un mazmeita;
* hobijs – Tirzas pagasta attīstības biedrības projekti, novadpētniecība, slēpošana, Tirzas slēpju muzejs.
