Šogad aprit 31 gads, kopš 1991.gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji aizstāvēja savas valsts brīvību pret militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. Latvijā situācijas saasināšanās savu augstāko punktu sasniedza no 14. līdz 20.janvārim. Barikāžu izveidošanā apkārt stratēģiski svarīgiem objektiem iesaistījās iedzīvotāji no visas Latvijas, arī no Gulbenes rajona, un katram no viņiem ir savs atmiņu stāsts.
Pēc raidījuma “Labvakar” – ceļā uz Zaķusalu
Gulbenietis Noldis Ieleja 1991.gadā bija Lauksaimniecības universitātes students un mācījās Jelgavā. “13.janvāra vakarā, tā bija svētdiena, atbraucām uz Jelgavu. Blakusistabā bija televizors, un skatījāmies raidījumu “Labvakar”, kurā stāstīja par notikumiem Lietuvā, un tur jau brauca ar tankiem,” atminas Noldis.
1991.gada naktī uz 13.janvāri padomju karaspēka vienības ieņēma Viļņas televīziju, radio, telegrāfu, aplenca Lietuvas parlamenta ēku.
“Skatījāmies šo raidījumu kopā ar mūsu meitenēm, un tieši viņām radās doma, ka mums vajadzētu doties uz savu televīziju. Sākumā to tā nopietni neuztvērām, bet viņas tik aktīvi par to iestājās, līdz sākām posties šīs pašas svētdienas vakarā, kas bija pats sākums notikumiem Rīgā. Aizgājām uz autoostu. Autobusa šoferis klausījās radio. Mēs viņam sakām, ka vēlamies nokļūt uz Rīgu, un viņš paredzēto maršruta uzrakstu, uz kurieni viņam bija jābrauc, noņēma, un mēs braucām. Jā, “nocēlām” maršruta autobusu, un šoferis bija ļoti atsaucīgs. Viņš bija tāds īstens latvietis, ne ar vienu toreiz savu darbību nesaskaņoja un aizveda mūs. Paņēmām līdzi uz Rīgu, kas nu kuram bija ņemams – kāds ēdienu, kas bija sarūpēts no mājām, man bija līdzi labas vilnas zeķes, kuras lietoju tikai dejās. Domāju, nekā tāda cita laba nav, vilku kājās šīs zeķes, jo bija ziemas laiks. Bija jāsaģērbjas, kā nu var. Studentam kas ir, tas ir, un braucām uz Rīgu,” stāsta Noldis.
Viņš atminas, ka tad, kad ieradās Zaķusalā, tur nebija neviena ugunskura. “Nekā nebija. Bija jau ļoti vēls vakars. Auksti. Turpat Daugava, pūta vējš. Parādījās kāds vīrs, kas bija no kaut kādiem organizatoriem. Tad atbrauca kāds cilvēks, droši vien rīdzinieks, ar labu automašīnu un piekabē malka. Bet ne apkures malka, tāda “eleganta” malka. Varēja redzēt, ka no kādas ļoti turīgas mājas. Izkrāva to “eleganto” malku un teica mums: puiši, turaties! Meitenes arī mums, protams, bija līdzi. Tā sākās pirmais vakars. Pa nakti vēl parādījās kādi cilvēki, bet, līdzko nakts beidzās, tad jau brauca cilvēki no laukiem, un viņu bija daudz. Pēc pāris dienām mēs aizbraucām uz kopmītnēm, lai pagulētu gultā un nomazgātu muti, un tad atkal braucām atpakaļ. Es tur biju divus piegājienus. Braucot otrajā piegājienā uz Rīgu, no fakultātes mums bija iedotas gāzmaskas, celtnieku ķiveres, bija karogs. Tad jau zinājām, uz ko braucām. Arī otrajā piegājienā braucām uz Zaķusalu, bet bijām arī Vecrīgā. Klausījāmies ziņas pa radio turpat uz vietas ārā. Tie, kas brauca pēc tam, jau zināja, uz ko brauca. Atminos, kurzemnieki teica: neesam ar plikām rokām atbraukuši. Saprotams, ka no “vecās kolekcijas” bija kaut kas autobusā. Tādas runas bija. Mums nebija nekā. Pliki kā jau studentiņi. Vislielākās bailes bija pirmajā naktī. Nevarēja saprast, kas un kurā brīdī var notikt. Tā kā toreiz bija ieradušies arī citu valstu žurnālisti, tad viens no mūsu istabiņas puišiem, kurš bija no Ventspils, uz tādas lielas finiera plāksnes angliski uzrakstīja: Sarkanā armija, ejiet mājās! Un kaut kur avīzē es esmu redzējis šo uzrakstu nofotografētu,” stāsta Noldis.
Barikādes – tas bija laiks, kad tauta bija ļoti vienota. Noldis par to pārliecinājās. “Esmu daudzas reizes bijis Dziesmu svētkos Rīgā, un jau tad liekas, ka Latvija palikusi laba un lieliska, bet toreiz šo sajūtu varēja reizināt vairākkārt. Ar ikvienu varēja iet un runāties kā seni draugi. Iedzīvotāji nesa pārtiku, arī smēķus. Valdīja liels adrenalīns. Šo gadu laikā, izņemot Dziesmu svētkus, tādu vienotību neesmu izjutis,” atzīst Noldis.
Padomju Savienības režīms daudziem bija līdz “brošai”
Valdis Kļaviņš no Stāmerienas, atminoties barikāžu laiku, saka: “Toreiz vairs nebiju nekāds avantūrists, jo bija gandrīz 32 gadi – nobriedusi personība. Strādāju padomu saimniecībā “Stāmeriena” un biju autobusa šoferis. 13.janvārī notikumi sāka risināties Lietuvā. Tas, kurš ir mācījies militārās zinības vai vēsturi, zina, ka Lietuva no Baltijas tautām bija lielākā un kareivīgākā. To nevar neatzīt, un, protams, ka padomju militāristi sāka ar Lietuvu – stiprāko. Loģiski no militārā viedokļa, bet to, ka arī pārējiem neies secen, normāli cilvēki saprata. Arī Rīgā gatavojās. Mums bija divi autobusi Stāmerienā. Kā pirmo uz barikādēm sūtīja otru autobusu, jo tas bija lielāks. Man savukārt bija mazāks autobuss un arī uz vietas bija jāstrādā, jo darbs jau neapstājās. Cilvēki bija jāved uz darbu, bērni – uz skolu. Kad pirmais autobuss atgriezās no barikādēm, tad padomju saimniecības direktors man prasīja: brauksi? Es atbildēju: protams! Braucot uz barikādēm līdzi bija jāņem pase, varēja būt arī karaklausības apliecība. Internetā esmu redzējis fotogrāfijas, ka vecākās paaudzes cilvēki demonstratīvi uz kaut kādiem armatūras stieņiem sprauda karaklausības apliecības – tas bija kā protests pret pastāvošo iekārtu,” stāsta V.Kļaviņš, kurš savu apliecību ir saglabājis.
Viņš Rīgā pie Ministru padomes pavadīja trīs dienas. “Bailīgie nebrauca. Ja paskatāmies vēsturi, vai latvietis ir no kaut kā baidījies? Tie paši latviešu strēlnieki! Likās, ka tas pats ir arī barikādēs, varbūt arī kāds bija tajā kopējā plūsmā, un gan jau ka bija, bet pārsvarā, domāju, šis Padomju Savienības režīms bija daudziem līdz “brošai”. Redzot, kas notika Lietuvā, kad tanki brauca virsū cilvēkiem, iespējams, arī barikāžu dalībniekiem bija kas līdzi. Mēs negājām ar plikām rokām. Mums līdzi bija, un to daudzi var apstiprināt, armatūras stieņi – 50 līdz 60 centimetrus gari, “estētiski” aptīti ar marles saiti, pirksta resnumā. Bija arī kādam nazis aiz zābaka. Tā bija. Mums bija vēl kaut kas cits līdzi – benzīna kanna, šampanieša pudeles, “Molotova kokteilis” (improvizēta aizdedzinošā bumba, kas sastāv no stikla pudeles, kurā ieliets degmaisījums – red.),” neslēpj Valdis.
“Vienam puisim tēvs strādāja “sakarniekos”, un viņiem bija tādi sērkociņi, kuriem sēra vietā tāda pamatīga pika. Tie nedziest vējā. Un mēs pildījām tās pudeles ar benzīnu, korķi priekšā, ar “izolentu” pietinām tos sērkociņus. Mēs vienkārši gatavojāmies. Ja kas… tad aizdedzini to un met uz tanku vai bruņumašīnu, kas jau nu nāk… Bijām gatavi tam,” nenoliedz Valdis un piebilst, ka barikādēs viņš neredzēja nevienu alkohola reibumā, lai gan ir nācies dzirdēt, ka cilvēki tur lietojuši alkoholu. “Varbūt arī kādam kaut kas bija līdzi, bet mēs, puiši, kas patrulējām, neviens nedzērām. To gan varu pateikt,” uzsver Valdis.
Bija laiks, kad arī atpūsties. “Gulējām uz grīdas uz paklājiem kinoteātrī, jo nevar diennaktis pavadīt, sēžot pie ugunskuriem. Bija sava pārtika līdzi, bet bija arī uz vietas daudz. Vietējās tantiņas nesa sviestmaizes. Latvijas Rakstnieku savienības namā bija tāda kā kafejnīca, arī tur gājām ēst. Atceros, pats autobusā vedu vietēja zemnieka 40 litru kannu ar pienu,” stāsta Valdis.
No barikādēm mājās viņš atgriezās 20.janvāra vakarā. “Skatījāmies “Panorāmā”, kā notiek Iekšlietu ministrijas ieņemšana,” atminas Valdis, kurš ir gatavs jebkurā mirklī aizstāvēt savu valsti un ir zemessargs 25. kaujas atbalsta bataljonā Stāmerienā.
Uz barikādēm – ar pārliecību
Lejasciemietis Valdis Meisītis, kurš arī tagad ir gatavs aizstāvēt savu valsti, atzīst: “Tā bija mana pārliecība, ka es tur braucu.” Viņš atceras, ka bija arī tādi, kuri teikuši: kam jums tur jābrauc, ko jūs tur iegūsiet? Un paši stāvēja malā no tā. “Tieši tāpat kā tagad, pandēmijā, kuri stāv malā un neiet vakcinēties,” saka Valdis.
Uz barikādēm viņš devās no “Lauktehnikas” un bija Rīgā pie centrālā pasta divas naktis. Mājās palika sieva un bērni. “Man bija nakts maiņas, un sieva devās manā vietā uz nakts maiņu,” atceras Valdis un stāsta, ka Rīgā barikādēs izjutis lielu cilvēku vienotību. Cits ar citu sveicinājās, runājās, piedāvāja tēju. Varēja justies kā ļoti gaidīts ciemiņš Rīgā. Visi pretimnākoši. Valdīja sirsnīga, cilvēcīga attieksme.
Ja būtu bijis nepieciešams, viņš bija gatavs stāties pretī arī ar plikām rokām. “Uz to es gāju, bet nebija tādu izaicinājumu, ka no malas kāds provokatoriski kaut ko darītu. Bet, protams, to nevarēja zināt, kas un kā varēja notikt,” stāsta Valdis.
Naktis, ko pavadīja pie ugunskuriem, bija garas. “Aizgājām līdz citām vietām. Tautas bija daudz. Pazīstamus varēja satikt. Notika arī koncerts, kur uzstājās Akuratere un Muktupāvels,” stāsta Valdis. Tagad, skatoties dokumentālo notikumu hroniku, viņš ar acīm meklē pazīstamus. Citu vairs šajā saulē nav, jo krietns laiks ir pagājis.
Viņš atzīst, ka, dzīvojot Padomju Savienībā, ticēt un domāt, ka kādreiz būs sava zeme un saimniecība, bija kaut kas neticams. “Vai mēs varējām iedomāties, kā būsim saimnieki savā zemē?” retoriski vaicā Valdis. Viņam pašam tagad ir piemājas zeme ar 50 hektāriem. Valdi gandarī sakoptie lauki un zeme. “Tagad ir rukši, vistas, aitas. Sēju graudus, aru zemi. Daudzi saka: kam tev vajag, ko tu cīnies? Bet kurš, ja ne mēs paši, kops savu zemi? Man patīk art zemi, patīk, kā graudi birst no kombaina. Patīk redzēt darba augļus, kad rudenī rīkojam kartupeļu talku. Katram jādomā par sevi, kā organizēt savu darbu, kā strādāt savā saimniecībā. Jābūt savai nostājai, plānam,” uzskata Valdis.
– Inita Savicka
Atbalsts
Gulbenes novada pašvaldība 1991.gada barikāžu dalībniekiem par nodokļa objektu, kurā deklarēta fiziskās personas dzīvesvieta, piešķir nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu mājoklim un tam piekritīgajai zemei 50 % apmērā, kas noteikts ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem. 2021.gadā atvieglojumu apmērs barikāžu dalībniekiem kopā – 1888,31 eiro.
Atvieglojumi barikāžu dalībniekiem tiek piemēroti no 2019.gada. Atvieglojums ir beztermiņa. Kopš 2018.gada nogales tam pieteikušās un atvieglojumu saņēmušas 75 personas. Pirmais iesniegums reģistrēts 2018.gada 12.decembrī. Šogad saņemti trīs jauni iesniegumi.
Avots: Gulbenes novada pašvaldība
Fakti
Barikāžu laikā veidotie saraksti ar dalībniekiem, kas devās uz Rīgu, lielākoties nav saglabājušies, jo vēlāk augusta puča laikā tikuši iznīcināti. Muzejam pieejami tikai dati par barikāžu dalībniekiem, kas saņēmuši barikāžu dalībnieku pateicības rakstu vai piemiņas zīmi. No Gulbenes rajona/novada pateicības rakstu vai piemiņas zīmi saņēmuši 624 cilvēki.
Avots: 1991.gada barikāžu muzeja administrācija
