Foto: no Slavutičas pašvaldības arhīva.
Turpinoties Krievijas armijas iebrukumam Ukrainā, vairākas pilsētas sekmīgi atvaira okupantu uzbrukumus, citas diemžēl ir ieņemtas. Daļā pilsētu aktīva karadarbība nav notikusi, bet tās ir ciešā pretinieka militāro spēku ielenkumā. Viena no tām Slavutiča. Atgriezta no ārpasaules – sagrauti tilti, apkārtnē uzturas okupācijas spēki, līdz ar to pilsēta cenšas noturēties pati saviem spēkiem. Veikalu plaukti ir tukši, pārtikas produktus iespēju robežas piegādā no lauku rajoniem. Saruna ar Slavutičas pilsētas mēru Juriju Fomičevu notika 4.martā.
– Latvija jūt līdzi Ukrainas tautai!
– Mums ir ļoti svarīgi – sajust atbalstu. Piekrītu tam, ka mēs ne tikai aizstāvam savu zemi, bet arī Baltijas valstis, Eiropu un pat pašu Krieviju. To, kas šobrīd notiek, nespējām iedomāties pat baigākajos sapņos. Daudzi jautā – kāpēc laikus neevakuēja sievietes un bērnus? Mēs negaidījām, ka notiks kas tāds. Sliktākajā scenārijā pieļāvām, ka būs Doņeckas un Luhanskas apgabali, ka metru pēc metra centīsies atkarot šīs teritorijas. Bet, ka būs vispārējs iebrukums visā Ukrainā, tas mums joprojām ir šoks.
– Joprojām ir cilvēki, kas atbalsta Krievijas iebrukumu.
– Cilvēku domāšanu šajā virzienā grūti mainīt, tajā skaitā tuvinieku. Manas sievas radi dzīvo Krievijā, un pat viņiem ir atšķirīgi uzskati, jo tur cilvēkiem stāsta pavisam ko citu. Sūtām viņiem bildes, kur redzams, kā šodien izskatās pilsētas. Jautājam, kāpēc joprojām viņos ir šaubas. Viņi saka, ka redz to citādi un ir grūti pieņemt realitāti. Totalitārisms, propaganda viņus ir dziļi ievilkusi. Tāpēc varu piekrist tam, ka glābjam arī Krieviju.
– Kāda šobrīd ir situācija Slavutičā? Vai pietiek dzeramā ūdens, pārtikas, ir elektrība?
– Pirmajās dienās iedzīvotāji izpirka pārtiku, degvielu. Šobrīd situācija ir saspringta, bet stabila. Nav loģistikas ar ārējo pasauli. Pat smagi slimos nevaram izvest uz slimnīcām ārpus pilsētas. Nesaņemam ne pārtikas produktus, ne medikamentus. Pagaidām tiekam galā ar uzkrājumiem, kādi ir. Apkārtnē ir lauku saimniecības, ar kurām sadarbojamies. Katru dienu pilsētai piegādā pienu, to izdalām iedzīvotājiem. Saņemam arī graudus, kurus uz vietas maļam, un cepam maizi. Tās, protams, nepietiek, jo jaudas nebija paredzētas tam, lai ar savu maizi nodrošinātu visu pilsētu. Visas ikdienai nepieciešamās sistēmas darbojas stabili – ar to nosacīti problēmu nav. Protams, ar katru dienu krājumi izsīkst, tajā skaitā degvielas. Ja netiks nodrošināta elektrība no tīkla, nāksies darbināt lokālos ģeneratorus, un ar to tuvākajā laikā var rasties problēmas. Ceram, ka izdosies saglabāt pašreizējo situāciju, bet gaidām, kad tiks nodrošināts “zaļais koridors”. Apkārt mums ir krievu karaspēks, tas cīnās Čerņigovā. Tas ir briesmīgs karš – ar aviācijas bumbām, “Grad” apšaudēm. Šajās dienās Čerņigovā iznīcināja skolu, uzspridzināja dzīvojamo māju. Cietušas trīs slimnīcas un kardioloģiskais centrs. Pilnībā iznīcināta kinoteātra ēka, kas ir blakus pilsētas domei. Pēc vēl neapstiprinātiem datiem Čerņigovā gājuši bojā apmēram 30 iedzīvotāji. Vairāki ciemi apkārtnē ir teju nolīdzināti ar zemi – mājas iznīcinātas. Čerņigovas apkārtne ir mīnēta, uzspridzināti vairāki tilti, tāpēc arī nevar darboties loģistikas ķēdes ar Slavutiču, arī Kijevu.
Uzbrukumi mierīgajiem iedzīvotājiem, civilajai infrastruktūrai. Mēs to visu redzam, un mūsu pilsētas izolācija ir psiholoģiski grūta. Čerņigovā dzīvo radinieki, starp viņiem ir kritušie, bet mēs šajā situācijā neko nevaram iesākt. Krievu armija bāzējas apkārtnes ciemos. Kaujas notiek nepārtraukti. Slavutiča ir 50 kilometru attālumā no Čerņigovas, nemitīgi dzirdam kauju troksni. Ik pa laikam iedarbojas sirēnas, cilvēki dodas uz patversmēm. Mums nav bumbu patversmju, bunkuru, izmantojam māju pagrabus.
– Kāda situācija ir Černobiļas atomelektrostacijā, kas ir netālu no jums?
– Atomelektrostacija mums ir svarīgs objekts, tajā strādā mūsu cilvēki. Staciju ieņēma jau pirmajā kara dienā. Esam profesionāļi – atomenerģijas speciālisti, saprotam draudus, kādi pastāv, un šādus objektus principā nedrīkst ieņemt, bet viņi tieši ar to sāka. Saprotu, ka viņiem bija vajadzīgs koridors caur Černobiļu, kas ved tālāk tieši uz Kijevu, un pašlaik kaujas tehnikas plūsma principā neapstājas. Neskaitām vairs atsevišķas tehnikas vienības, bet kilometrus, kādus tā veido – 20, 40 kilometri. Tanki, bruņumašīnas viena aiz otras, un tā vairākas stundas gandrīz katru dienu. Černobiļas AES palika mūsu cilvēki – darba maiņas. Cilvēki izveidojuši grupas, vieni cenšas atpūsties, kamēr citi strādā. Pārtikas un medikamentu viņiem pašlaik pietiek. Kas attiecas uz radiācijas fonu, novērojām, ka tas palielinājās Kijevas virzienā. Tāpēc, ka kaujas tehnikas kolonnas zemi, putekļus no Černobiļas ievazā tālāk dzīvojamajos rajonos, pilsētās. Baidāmies, ka sprādzienu izraisītās vibrācijas dēļ var tikt bojāts ceturtais iznīcinātā bloka drošības kupola nostiprinājums, kas savukārt nozīmētu radioaktīvo izmešu nonākšanu ārpus kupola. Domājam, ka kaujas darbības nenotiks Černobiļā, stacijas tuvumā, bet pēc aizvadītās nakts notikumiem sākam šaubīties par iebrucēju veselo saprātu. Karadarbības rezultātā izcēlās ugunsgrēks Zaporožjes AES. Uz energobloku vērsa tiešu uzbrukumu. Bažas ir par to, ka Černobiļas apkārtne var tikt nomīnēta un tā paliks par šantāžas objektu visai pasaulei. Kā viens no variantiem būtu ANO miera misijas ievešana Černobiļā, lai nodrošinātu šī objekta aizsardzību.
– Kā vērtējat pasaules valstu atbalstu un ko reālu gaidāt no tām?
– Esam par to, lai sankcijas turpinātos un būtu spēcīgākas. Mums svarīga ir humānā, militārā, finansiālā palīdzība. Visvairāk gaidām, lai virs Ukrainas būtu aizvērtas debesis. Ar Krievijas raķetēm mums ir visgrūtāk tikt galā. Zemi mēs aizstāvēsim, mūsos ir lielāks spars nekā tajos, kas šo zemi nāk atņemt. Slavutičā pārsvarā dzīvo krievu valodā runājošie, un šajā ziņā mēs ar iebrucējiem runājam vienā valodā, arī viņi ir krievi. Kad jautājam krievu karavīriem: “Kāpēc atnācāt?” – viņi saka: “Saņēmām pavēli.” Tā ir vienīgā atbilde. Viņiem tikpat kā nav palikusi motivācija karot. Viņiem šeit ir draugi, tuvinieki, bet atnākuši pie mums ar ieročiem. Kompromisa variants būtu Ukrainai piegādāt modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Debesu aizslēgšana pašu spēkiem vai no ārpuses ir būtisks jautājums.
– Vai Ukraina varētu noslēgt kādu kompromisu ar Krieviju?
– Esam gatavi kompromisam, bet jāsaprot, kāds tas ir. Saprotam, ka mums ir okupētās Krimas teritorija un daļa Donbasa, bet esmu pārliecināts, ka neiesim uz kompromisu par okupācijas paplašināšanu. Tas nenotiks ne pie kādiem apstākļiem. Kā mēs varam cilvēkiem, kas dzīvo Donbasā, kuri visus šos astoņus gadus mums ticēja, pateikt, ka tagad atdosim jūs okupantiem un dzīvosiet citā valstī? Varam runāt par atbruņošanās zonu robežām, bet ne par šo robežu paplašināšanu.
Sliecos piekrist politiskajiem analītiķiem, kas saka, ka Putins zaudēja šajā karā, tikko kā pārkāpa Ukrainas robežu. Šobrīd Ukraina ir pārdzimusi par jaunu valsti. Karš beigsies, un mums būs ne tikai jaunas mājas un ceļi, bet arī jauna mentalitāte.
– Lai kaitētu ienaidnieka spēku virzībai, vairākās Ukrainas vietā noņemtas vai mainītas ceļa zīmes. Tas darīts arī Slavutičas pusē?
– Esam noņēmuši visas ceļa zīmes, visas norādes pie mājām. Tā bija visaptveroša akcija, un divu stundu laikā visas norādes bija noņemtas. Labi zinām savas teritorijas un zīmes vienkārši varēsim atlikt atpakaļ. Māju vecākie uzmana, lai uz māju jumtiem nebūtu izveidotas zīmes, kas palīdzētu orientēties ienaidniekam. Slavutiča ir maza pilsēta, tikai 25 tūkstoši iedzīvotāju, bet nevar garantēt, ka starp mums nav diversantu. Pilsētā noteikta komandantstunda no septiņiem vakarā līdz septiņiem rītā. Dzīvokļos izslēdzam apgaismojumu vai aizlīmējam logus, un vakarā pilsēta kļūst tumša. Šajā laikā pilsētas ielas “monitorē” nacionālā policija. Pilsētas perimetrā izvietoti tās aizstāvji. Viņi neiejaucas ikdienas dzīvē.
– Kā notiek gaisa trauksmes izziņošana?
– Bruņotie spēki “monitorē” gaisa telpu un pamana izlidojušu lidmašīnu vai izšautu raķeti, pat ja tā ir tālu. Ja pienāk signāls, ka šāds objekts tuvojas kādam reģionam, automātiski ieslēdzas sirēna. Mēs esam Kijevas administratīvajā apgabalā, un līdz ar to, kad ieslēdzas sirēnas Kijevā, tās iedarbojas arī pie mums. Skan trīs gari signāli, katrs ap minūti garš. Pēc tam skan teksts: gaisa trauksme, visi uz patversmi! Mums ir līdz 10 minūtēm laika, lai nokļūtu patversmē. Tur sēžam tik ilgi, līdz trauksmi atceļ. Jāatzīst, ka ne visos pilsētas rajonos sirēnu dzird vienlīdz labi, tāpēc esam pievienojuši trauksmes apraidi caur mobilo tīklu. Esam iesaistījuši arī baznīcas – tās tagad zvana tikai trauksmes laikā.
Iedzīvotāji dzīvo ieklausīšanās režīmā – katrs troksnis liek satrūkties: nokrīt bērnu rotaļlieta, iezvanās telefons, skaņa no televizora, gaisa trauksmes sirēna. Varbūt skaņa ir no tankiem, no uzlidojuma. Nezinu, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai no šīm sajūtām atbrīvotos. Valstī veicam uzskaiti par to, cik bērnu piedzimuši bumbu patversmēs. Kad beigsies karš, varēsim saskaitīt, cik šādu “pazemes bērnu” nācis pasaulē.
– Imants Kaziļuns
Fakti
Jau septīto gadu Jurijs Fomičevs (45) ir Slavutičas pilsētas mēra amatā.
Slavutiča ir jaunākā pilsēta Ukrainā – celta pirms 35 gadiem. 1986.gada 2.oktobrī, dažus mēnešus pēc Černobiļas AES katastrofas, pieņemts lēmums par tās celtniecību. Pilsēta bija paredzēta atomelektrostacijas personāla un tā ģimenes locekļu dzīvošanai no evakuētās Pripjatas pilsētas.
Attālums no Slavutičas līdz Kijevas – 150 kilometri.
