Uzaugusi Latvijā, dzīvo Latvijā, uzskata Latviju par savām mājām. Druvēniete Natālija Markova šajās dienās savā “Facebook” profilā pastāvīgi apliecina – viņas sirds pieder gan Latvijai, gan etniskajai valstij, neatkarīgajai Ukrainai. Viņa zina un godā ukraiņu valodu. Protams, pie viņas fotogrāfijas sociālajos tīklos ir Ukrainas valsts karogs. Kā pie daudzu citu fotogrāfijām šajā interneta vietnē. Ir sajūta, ka visa Rietumeiropa ir sadevusies rokās, lai paustu vienotību un atbalstu ukraiņu tautai un tās nacionālajai un valstiskajai neatkarībai.
Natālija ukrainiski ir publicējusi lūgšanu, kas veltīta vienotai, nedalītai Ukrainai. Šajā lūgšanā ir vārdi: “Es ticu mūsu vienotībai, jo tas ir tavs lielais spēks! Es ticu mūsu gara spēkam, jo tas ir tavas radīšanas brīnums! Es ticu, ka šie vārdi apturēs tumšos spēkus. Lai šī cīņa debesīs ir par Gaismas uzvaru!”
Ar radiniekiem Ukrainā sazinās visu laiku
Natālijas un viņas dzimtas stāsts ir apliecinājums ukraiņu tautas vislabākajām īpašībām: čaklumam, enerģijai, labestībai, dāsnumam, bezbailībai. “Dzirkstelei” viņa stāsta, ka Latvijā ir nonākusi, kad viņa bija trīs mēnešus veca. Vecāki ar diviem bērniem vēl padomju gados pārcēlušies uz dzīvi Lizumā, kur strādāja kolhozā. Te pasaulē nākusi vēl Natālijas māsa un divi jaunākie brāļi. Visi uzauga un skolojās šeit. Natālija ir beigusi Lizuma vidusskolu. Vēlāk apprecējās ar puisi no Druvienas, un tagad viņas ģimenes mājas jau 26 gadus ir tur. Taču, kā uzsver Natālija, viņas saknes ir Ukrainā, plašā dzimta ir tur. Nekad neesot tikušas pārrautas šīs saiknes. Vienmēr ir bijusi saziņa.
Bērnībā Natālija bieži vasaras pavadījusi Ukrainā. Tagad, protams, kontaktēšanās galvenokārt notiek, izmantojot mūsdienu iespējas, kuras sniedz internets. Natālija teic – radinieki Ukrainā ir pieraduši dzīvot pastāvīgu Krievijas militāro draudu ēnā. Neņemot vērā šo drūmo aspektu, cilvēki turpina savu ikdienas dzīvi, stāsta Natālija. Viņas Ukrainas radi ir no Aizkarpatiem. Šķietami tālu no konflikta zonas ar Krieviju. Natālija saka – 2014.gadā varbūt vēl bijis jūtams atšķirīgs iedzīvotāju noskaņojums dažādos Ukrainas reģionos, taču tagad tauta ir vienota visā valstī. Neviens Ukrainā negrib karu, uzsver Natālija. Neviens negrib, ka mirst ukraiņu karavīri un civiliedzīvotāji. Viņa zina teikt, ka līdz šim jau militārajā konfliktā ar Krieviju bojā ir gājuši aptuveni 15 000 ukraiņu karavīru.
“Mani radi Ukrainā un mēs te, Latvijā, neuzturam politiskas sarunas par notiekošo uz robežas ar Krieviju. Mēs saprotam – tā ir politika. Ukraiņi ir par mieru,” teic Natālija. Un tūlīt neviļus pār lūpām viņai nāk vārdi: “Putins ir slims. Kā Hitlers. Dievs, dod gudrību Putinam, lai viņš ar cieņu atkāpjas! Kāds karš?! Ja būs, tad te visapkārt… Kur mēs liksimies?!”
Arī Natālijas tētis nekad nav bijis Putina pusē. Gan Natālija, gan tētis ir par mieru, lai nav kara un lai katrs darbojas savā valstī un godīgi strādā. “Bet tos, kuri domā citādāk, es nemēģinu pārliecināt,” saka Natālija. Esot tāluma no etniskās dzimtenes, daudzos ukraiņos joprojām ir padomu ideoloģijas iesētā domāšana. Daudzi skatās Krievijas televīziju un notic tur stāstītajam un rādītajam. Daudzi joprojām Krieviju redz tās padomju gadu robežās.
Natālija pati ir par Krievijas-Ukrainas konflikta risināšanu diplomātiskā ceļā. Viņa ir par mieru, par cilvēkiem, lai kādas tautības pārstāvji tie būtu. Natālija zina, kāpēc Ukrainu tik ļoti iekāro Krievija. Tāpēc, ka tur ir ļoti bagāta zeme. Viņa uzsver: “Ukraina ir neiedomājami bagāta! Tur ir auglīga zeme. Cilvēki Ukrainā ir bijuši strādīgi kopš senseniem laikiem. Ukraiņu tradīcijas, nacionālie ēdieni, sirsnība – tas viss man ir tuvs un labi zināms kopš bērnības, kad vasaras pavadīju tur pie vecmammas.”
Natālija saka – tic eņģeļiem, tic gaišajiem spēkiem un tam, ka pretstāvēšana tumsai notiek gan uz zemes, gan debesīs. Viņa tic, ka gaismas spēki šoreiz ir tieši Ukrainas pusē.
Ir laimīga dzīvot un bērnus audzināt Latvijā
Natālija teic – plašajā radu saimē ir savā ziņa tāds kā baltais zvirbulis. “Esmu sava ceļa gājēja,” bilst viņa. Bērnībā ir saskārusies ar veselības problēmām. Tas veicinājis interesi par garīgajām praksēm kā veselīga dzīvesveida sastāvdaļu. Viņa atklāj, ka ir arī izmantojusi iespēju Dānijā mācīties pie šamaņa. Visas šīs zināšanas viņa reducē vienotības izjūtā ar dabu, ar kosmosu. Natālija uzsver – tomēr visa pamatā ir viņas piederība kristīgajam pasaules uzskatam. Viņa ir pareizticīgā.
“Kopš bērnības esmu zinājusi, ka mēs neviens nekad neesam vieni,” saka Natālija. Viņa vienmēr zinājusi – cilvēks nav tikai fiziska, bet ir arī garīga būtne, kas vienota ar pasauli. Natālija atklāj – viņa redz to. “Ar mums katru ir eņģeļi, dievišķā enerģija ir katrā no mums. Latvija ir īpaša zeme, kur to visu var izjust vairāk nekā jebkur citur pasaulē, kur man nācies būt. Mana personiskā pieredze ir tāda. Tieši Latvijā es visvairāk izjūtu šīs labās enerģijas. Caur baltu zīmēm. Caur sauli, caur zemi, caur gaismu. Jālaiž tas viss caur sevi – gan saņemot, gan dodot, gan transformējot,” savas izjūtas atklāj Natālija.
Viņa teic – svarīgi ir, kā mēs katrs elpojam. To Natālija māca tiem, kuri viņai lūdz šādu padomu. “No pareizas elpošanas ļoti daudz kas ir atkarīgs. Tas ir pamatu pamats. Tā ir kā maģija. Pasaule mums pretī ir kā spogulis,” viņa uzsver. Pati ir savulaik izmācījusies par masieri un ikdienā maizi tā pelna jau 20 gadus, strādājot Gulbenē. Druvienā viņa vada veselības vingrošanas nodarbības. Dara to jau kopš 2008.gada ar pārtraukumiem. Tagad nodarbības ir atsākušās. Interesentu loks esot mainīgs, bet vienmēr esot cilvēki, kuriem tas vajadzīgs. Arī pa kādam no kaimiņu pagastiem.
“Pandēmijas laiks ir veicinājis to, ka cilvēki grib iekšēji labi justies. Garīgā nozīmē. Ne tikai fiziskajā. Vajag apvienot abas šīs vajadzības vienota labā sajūtā. Dzīvē ir tā, ka mēs ceļamies un krītam. Un atkal vajag piecelties. Iepazīsti patiesību, un tā tevi darīs brīvu. Tāpēc katram ir vajadzīgs darbs ar sevi, ar savu iekšējo pasauli. Mums katram dzīvē atnāk gan labais, gan ne tik labais. Reizēm mūsu labākie skolotāji ir tieši sliktie dzīves brīži,” teic Natālija.
Taču, kad Latvijā bija “lokdauns” sakarā ar Covid-19 pandēmiju, Natālija devusies peļņas darbā uz ārzemēm – uz ūdeļu fermu. Divas vasaras pēc kārtas uz noteiktu laiku ir devusies piepelnīties uz Dāniju gan kā masiere, gan kā viesstrādniece atpūtas kompleksā pie Baltijas jūras. “Es no darba nekaunos. Uzskatu, ka nekad nedrīkst nolaist rokas grūtību priekšā. Ir jācīnās,” saka Natālija.
– Diāna Odumiņa (saruna notika pirms 24.februāra, kad Krievija sāka militāro
agresiju Ukrainā)
