“Paldies! Cilvēki pie jums ir ļoti labi. Es zinu, ka atbalstīs, palīdzēs. Kaut vai morāli,” “Dzirkstelei” sacīja Ludmila Dudi no Ukrainas, kura otrdienas, 8.marta, vakarā ar vairākām savām vedeklām, mazbērnu pulciņu nonāca Galgauskā. Sarunājāmies ar šiem cilvēkiem 9.marta rītā, kad “Dzirkstele” ar viņu atļauju ciemojās patvēruma vietā – Galgauskas bijušās skolas ēkā. Ludmila teica – pirmā doma ir tikt līdz kādai baznīcai, aizlūgt, pateikties.
Gan Ludmila Dudi, gan viņas vedeklas nemitīgi atkārtoja: “Mēs vēlamies, lai ātrāk beigtos karš. Tur mūsu mājas. Radinieki.” Ukrainā ir Ludmilas brālis, divi dēli. Ludmila sacīja: “Nu kādam ir pienākums viņu (Putinu – red.) apturēt. Vai tiešām karš turpināsies gadiem?! Es tomēr ticu, ka ilgi tas nebūs.” Ludmilai un vedeklām nav pat domas vai plāna, ka, iespējams, nāksies ilgi būt projām no dzimtenes.
Saruna ritēja gan krievu, gan ukraiņu valodā. Teiktais bija ļoti emocionāls. Mēs visi labi sapratāmies.
Doma bija viena: jāglābj bērni
Ludmila sacīja – jau pirms Krievijas kara sākuma ar Ukrainu bija dzīvojusi Galgauskā trīs mēnešus, strādājusi Lizuma SIA “Avoti SWF”. Tur vēl pirms kara sākuma bija ieradies strādāt arī viens no viņas dēliem. Pati Ludmila bija atgriezusies dzimtenē, Ukrainā, kādu laiku atpūtusies tur un kārtojusi dokumentus, lai atkal atgrieztos Latvijā un atsāktu darbu šeit. Dokumenti bija jāsaņem 25.februārī, bet 24.februārī sākās karš. “Labrīt! Un Ukrainā sākās sprādzieni. Bet mēs taču līdz pēdējam brīdim neticējām, ka tas notiks,” iestarpināja viena no vedeklām. Viņa teica – Ukrainā bērni dzimst pagrabos, cilvēki ir badā, nav mazgājušies, baidās izlīst ārā no patvēruma, jo visur šauj. “Sprādzieni atskan dzemdību namos, bērnudārzos,” viņa sacīja. Un piebilda – paši bēgļu gaitu laikā nav mazgājušies nevienu reizi.
“Bija devītā diena, kopš Krievija uzsākusi karu Ukrainā, kad kopā ar vedeklām, mazbērniem uzsākām bēgļu gaitas. Atvedu sev līdzi ģimeni,” sacīja Ludmila. Ceļš no Harkovas apgabala, kur dzīvo dzimta, līdz Latvijai ilga vairākas dienas. “Kad braucām vilcienā, vienai mātei bērns kliedza un raudāja katru brīdi, līdz notika apstāšanās. Braucām vilcienā līdz Ļvovai,” stāsta viena no vedeklām.
Kā vissmagāko pārbaudījumu bērni esot izjutuši 12 stundas ilgo stāvēšanu vairākus kilometrus garā rindā uz robežas vēl Ukrainas pusē. Vecmāmiņa stāstīja: “Kad stāvējām rindā, teicām – presi šurp! Paskatītos, ka ar zīdaiņiem uz rokām mātes stāv, invalīdi ratiņos. Tas viss vēl uz robežas Ukrainas pusē. Polijas pusē jau bija citādāk, daudz ātrāk. Taču līdz tam…”
“Bērni raudāja no aukstuma. Mēs, pieaugušie, bijām pieraduši stāvēt kājās stundām ilgi. Bet tur bija mātes ar zīdaiņiem. Bija viena telts, kurā varēja iet pasildīties. Rindas kārtībā! Savu bērnu ienes, sasildi un jāiet ārā, jādod vieta nākamajam,” stāstīja Ludmila.
Radi Krievijā – citā realitātē
Viņa vēl bija ceļā uz Latviju, kad piezvanījis brālēns no Krievijas – 8.marts taču. Apsveicis. Ludmila pretī: “Ja izdzīvosim…” Brālēns sacījis – viss būs normāli. “Es iebildu: “Kā normāli?! Kā?!”” saka Ludmila. Viņa sapratusi – ne visi radinieki Krievijā saprot un tic tam, kā īstenībā ir Ukrainā. Uzskata – Krievijas armija palīdz. Palīdz Ukrainai. “Lai arī radiem Krievijā ne sevišķi patīk savs valsts prezidents attiecībā uz iekšzemes politiku, taču par Krievijas politiku pret Ukrainu viņi domā – tas ir normāli. Viņi uzskata, Krievija tiek nomelnota. Bet, kad es runāju pa telefonu un stāstu, kas notiek, dzirdu, kā brālēna vedekla fonā par manis teikto pārjautā: “Kā, tad tā tomēr ir patiesība?!”” sacīja Ludmila. Viņa saprot – Krievijā televīzijā nerāda visu. Cilvēki tur dzīvo izolēti. Patiesību uzzina vienīgi, kad telefoniski sazinās ar radiniekiem. Ludmila domā – ar laiku caur saviem piederīgajiem viņi visu sapratīs.
Vēl atrazdamās Ukrainā kara apstākļos, Ludmila bija telefoniski sazinājusies ar labu paziņu Gati Aleksandrovu Latvijā. Šis cilvēks ir uzņēmuma “Connect LT” īpašnieks un īrē telpas Galgauskā ukraiņu viesstrādnieku izmitināšanai. Gatis momentā organizējis braukšanu pakaļ ar autobusu no Latvijas. “Šeit, Gulbenes novadā, es jau jūtos pazīstamā vietā, zinu šejienes apstākļus, cilvēkus – visu zinu. Ja nebūtu man šīs pieredzes ar Gulbenes novadu, nāktos vest savējos sazin uz kurieni. Es nezinātu, kurp doties. Nebūtu saprašanas,” teica Ludmila.
Izbauda klusumu Galgauskā
Viena no Ludmilas vedeklām arī iesaistījās sarunā un teica: “Godīgi sakot, tagad civiliedzīvotāji bēg no Ukrainas, nezinot, uz kurieni. Mamma zināja, bet mēs pārējie – arī jutāmies tā, ka dodamies nezin uz kurieni. Vienkārši bēgām… Bija jābēg… Kad dzirdi sprādzienu skaņas… Kad bērns pieplok pie zemes un saka: “Es tevi mīlu…” Mums galvenais bija aizbraukt no karadarbības zonas.”
Sieviete teica, ka arī šeit visu laiku sazvanās ar tuviniekiem Ukrainā un apjautājas, kā tur šobrīd ir, vai klusu. Ja atbilde skan apstiprinoša, viņiem Latvijā arī ap sirdi ir mierīgāk, lai gan paši Ukrainā ir piedzīvojuši, ka šāvienu trokšņi skan no rīta līdz vakaram. Tagad šeit klusumu izjūt kā atvieglojumu. Pēc ierašanās Galgauskā visa dzimta no rīta ir pamodusies vienā guļamtelpā un vēl ilgi nekur ārā negāja.
“Dzirkstele” novēroja, kā pieaugušie paši sakopj savu telpu ar slotu, ar mitro uzkopšanu, bet bērni – mierīgi un neparasti klusi. Mazs puisēns sēdēja gultā pavisam nopietnu seju.
No istabas izgājām ārā reizē ar vecmāmiņu Ludmilu, kura bija ceļā uz virtuvi, lai kopā ar vedeklām gatavotu ēst lielajai saimei. Kurpes un zābaciņi – lielāki un mazītiņi – glīti bija salikti istabas ārpusē uz kāpnēm.
Ludmila atsveicinoties teica, ka mācīsies latviešu valodu. Un vēl viņa sacīja: “Karš, kuru Ukrainā uzsācis viņš (Putins – red.), ir mūs saliedējis. Mēs, Ukrainas cilvēki, visi cits par citu pārdzīvojam. Nav svarīgi, vai tas ir pazīstams vai svešs. Visi cits citam palīdz, dod padomus. Kad mēs bēgļu gaitās bijām ceļā, sveši cilvēki mums deva savu radu tālruņa numurus, lai varam sarunāt pārnakšņošanu, lai tikai nenāktos palikt kaut kur zem klajas debess. Saliedētība – viens pie otra turamies. Dzīvojam līdzi. Arī tie, ar kuriem iepriekš varbūt nav bijusi liela draudzība vai bijuši strīdi, vai nepatika. Viss cits ir palicis otrajā plānā. Mēs katrs pārdzīvojam par visiem.”
– Diāna Odumiņa
