Jau vairākus mēnešus pēc kārtas dienu no dienas dzirdam par draudiem Ukrainai. Bet ko par šo visu domā paši ukraiņi, kā jūtas nemitīga apdraudējuma ēnā? Pa to stāsta žurnāliste un pasniedzēja no Kijevas Aļona Romaņuka. Intervija notika pirms divām nedēļām.
Jaunā sieviete ir atzīta mediju eksperte, kas turklāt vadījusi vairākus, arī starptautiskus, informācijas un faktu pārbaudes projektus gan par notikumiem Ukrainā, gan Krievijā un arī šobrīd ir visu ar Ukrainu saistīto notikumu vidū, atmaskojot Putina un arī savas valdības melus.
– Kā jums šķiet, cik liela ir iespējamība, ka tiešām var būt reāls konflikts?
– Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Putinam šobrīd būtu jāuzbrūk Ukrainai. Karot ar valsti, kurā ir tik liela pretestība pret Krieviju? Nu negribam mēs te Krieviju! Nekādu spēku te nepietiks, lai sagrābtu Ukrainu. Vienkārši ļaudis ir gatavi nolikt galvas. Tie būtu milzīgi upuri! Nav arī šobrīd 30.gadi, kad mūs vienkārši nomērdēja badā! Šobrīd mums ir milzīgs starptautiskais atbalsts, visa pasaule mums sūta palīdzību – tie ir gan ieroči, gan nauda, gan citi resursi, tāpēc, manuprāt, šodien Putinam mums uzbrukt itin nemaz nav izdevīgi, un man šķiet, ka viss vairāk izskatās pēc tādas spēka demonstrācijas. Ir vēlme panākt kaut kādus sev labvēlīgus rietumvalstu lēmums. Bet – mēs jau arī 2014.gadā pat iedomāties nevarējām, ka Krimu okupēs un uzbruks Doņeckas un Luhanskas apgabaliem. Tāpēc draudi ir pilnībā reāli.
Mums arī ir ļoti daudz tā saukto pseidoekspertu, kas sabiezina, saasina situāciju, kas ienes Ukrainas dienaskārtībā Krievijas propagandu. Ukrainā brīvi darbojas arī Krievijas mediji. Un patiesībā ir izveidojies tāds kā informatīvais haoss, kurā orientēties ir samērā sarežģīti.
– Jums taču taču ir mediji, uz kuru sniegto informāciju tiešām var paļauties?
– Mums ir mediji – gan kvalitatīvi, gan arī uzticami, un tie atspoguļo reālo situāciju, bet iedzīvotāji informāciju iegūst no sociālajiem tīkliem. Un šajā ziņā situācija nav no labākajām, jo tieši tur tiek ieguldīti ievērojami līdzekļi, lai maldinātu lietotājus, lai manipulētu ar sabiedrisko domu un mērķtiecīgi vērstos pret Ukrainas interesēm.
Ir arī tādi ļaudis, kas pat nezina, ka pie robežām koncentrējas Krievijas karaspēks.
– Kāda bija sabiedrības reakcija, kad ASV prezidents Baidens aicināja savus tautiešus Ukrainu atstāt?
– Tas bija liels trieciens, kas lika apzināties, ka draudi ir kļuvuši tiešam reāli. Bet, cik es zinu, vēstnieki nepameta valsti, viņi ir palikuši. Taču kopumā jāsaka, ka arī pie draudiem, lai cik arī tie reāli būtu, arī pierod. Bet tajā pašā laikā cilvēki meklē atbildes uz jautājumu, kā tikt galā ar nepārejošo trauksmes sajūtu. Ir runas par rīcību X stundā, par gatavību tam, kam nekad līdz galam nevari būt gatavs. Ir tik daudz neatbildētu jautājumu. Ja rīt karš, tad – kas? Ja rīt sagrauj tavu dzīvokli, māju, – kas tālāk?
– Vai kāds publiski dod šādus padomus?
– Nē, nedod. Iznāk prezidents Volodimirs Zelenskis un tā vietā, lai skaidrotu, mierina: ”Nebaidieties! Pēc diviem mēnešiem būs Lieldienas, vēl pēc tam šašliki un kāzas…” Bet tas ļaudis nenomierina.
– Cik daudz Ukrainas tauta uzticas varai?
– Vienā intervijā mūsu prezidents iznāk un saka, ka nevajag celt paniku, ka Krievijas te nebūs, ka viss būs labi, bet citā intervijā viņš saka, ka pirmā, ko Krievija sagrābs, būs Harkova! Un to viņš saka ārvalstu medijiem! Pēc tam starptautiskā konferencē atkal jau ārvalstu medijiem saka, ka draudi ir pārspīlēti, ka ASV izteikumi padziļina saspīlējumu. Un, lūk, šī valsts varas politikas nekonsekventā nostāja noved pie vēl lielāka haosa valsts iekšienē, bet no otras puses – tas vēl vairāk veicina neuzticēšanos varai. Prezidenta reitingi ir kritušies. Pēc vēlēšanām viņa reitingi sasniedza 73 %, tagad tikai 25 % un arī – turpina kristies.
– Vai tas ir starptautiskās situācijas saspīlējuma dēļ vai tomēr līdzīgi kā citās valstīs, kur arī valdību reitingi krīt saistībā ar pandēmiju?
– Drīzāk jāsaka, kas reitinga kritums ir daudzu darbību rezultāts. Kad Zelenskis nāca pie varas, viņš teica, ka nebūs varas atkarīgais, bet viņš dara tieši to pašu, ko Viktors Janukovičs, un tieši to pašu, ko Petro Porošenko. Viņš runāja, ka nebūs korupcijas, bet patiesībā turpina tās pašas politiskās un varas spēlītes, ar kurām jau nodarbojās viņa priekšgājēji. Viņš nāca ar pavisam citiem lozungiem, bet tiem sekoja pavisam cita rīcība, un, protams, ka tautai tā ir kārtējā vilšanās.
Par Zelenski ir vēl viens skaļš notikums. Tas ir par Krievijas privātās militārās kompānijas “Vagner” kaujiniekiem, kas karoja Donbasā un citās valstīs, un mūsu specdienesti bija gatavi tos notvert. Bet tas neizdevās, jo notika informācijas noplūde un – tieši no prezidenta Zelenska biroja. Tādējādi šī specoperācija tika izjaukta, “vāgneriešus” aizturēja Baltkrievijā un aizsūtīja atpakaļ uz Krieviju. Tika veikta starptautiska izpēte, un arī mūsu armijnieki, žurnālisti tādu veica un nāca klajā ar publiskiem paziņojumiem par to, ka šī droši vien ir pati lielākā izgāšanās visu specoperāciju vēsturē pasaulē. Lai gan varēja būt arī pati veiksmīgākā.
– Vai vainīgo noskaidroja?
– Specoperācijas vadītājs nosauca vārdu – tas ir Andrejs Jermaks, Zelenska biroja vadītājs. Savukārt pats Jermaks vēl pirms gada vispār noliedza jebkādas specoperācijas faktu, vēlāk gan viņš, gan pats Zelenskis skaidroja, ka tā nav bijusi Ukrainas, bet gan citu valstu specoperācija, ka Ukraina tajā tikusi ievilkta. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka tā ir bijusi Ukrainas specoperācija un ka tā izgāzās tāpēc, ka no prezidenta biroja tika nopludināta informācija.
Kopumā prezidenta biroja komunikācija vispār ir ļoti vāja. Arī par kara tēmu un starptautisko saspīlējumu. Jā, mums ir it kā pieejama informācija par visu, tajā pašā laikā prezidents un viņa birojs par šo nekomunicē, neko neskaidro. Jā, mums ir žurnālisti, kas spēj objektīvi atspoguļot notiekošo, kas zina un prot iegūt, un arī pārbaudīt informāciju, kas gatavo reportāžas no frontes līnijas, kas atrod uzticamus ekspertus un jautā, vai 135 000 karavīru pie mūsu robežām – tas ir daudz vai maz? Tas taču ir cilvēkiem jāskaidro! Tagad par notiekošo ir daudz vairāk jautājumu nekā varas atbilžu.
Taču, manuprāt, šī, iespējams, nemaz nav tāda izteikti ukraiņu situācija, tas vispār šodien ir varai raksturīgi – uz jautājumiem neatbildēt.
Lielākā, manuprāt, Zelenska problēma ir tajā, ka viņam nav ne politiskās, ne diplomātiskās pieredzes. Viņš atnāca no šovbiznesa, bija komiķis, bet ir jābūt diplomātam, ir labi jāzina vēsture, jo īpaši starptautisko attiecību jomā. Ir jāzina, kas, kam, par ko, kāpēc un par cik. Zelenskim šīs pieredzes nav. Bet laiks šobrīd ir ļoti sarežģīts – ir “kovids”, ir kara draudi, ir daudz jautājumu, bet atbilžu nav.
– Ir vēl kāds kara draudu apstākļos īpaši liels izaicinājums. Ukrainas austrumos, piemēram, Harkovā, liela tautas daļa tomēr dzīvo Krievijas ietekmes telpā. No šī viedokļa raugoties, cik stipra ir jūsu aizmugure?
– Cik es zinu un redzu, situācija ir mainījusies un strauji mainās arī šobrīd. Pirmkārt, tāpēc, ka tajās teritorijās, kas bija okupētas un pēc tam atbrīvotas, tur Krieviju vairs negrib. Ir daudz sabiedrisko organizāciju, kas, izmantojot donoru naudu, veido tiešām intensīvas un mērķētas informatīvās un sociālās kampaņas tieši ar šādu mērķi – lai atbrīvotu iedzīvotājus no Krievijas ietekmes. Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka Austrumukrainas nelielajās pilsētās un ciematos ļaudis ļoti bieži skatās tieši Krievijas televīzijas pārraides. Līdz ar to dabiski, ka attieksme pret Ukrainu un pret tās aizstāvjiem ir pārņemta tieši no šīs Krievijas propagandas. Krievija taču izdomā ziņas, sagatavo informāciju, izmantojot pilnībā falsificētus vai vietām mainītus faktus. Tāpēc mēs ļoti cenšamies šo situāciju mainīt uz labu, nevis aizliedzot Krievijai raidīt, bet vairāk skaidrojot iedzīvotājiem. Tā, piemēram, ir atklāts valsts televīzijas kanāls “Dom”, kas raida krievu valodā.
Kad pirms pāris nedēļām prezidents izteicās, ka iebrukuma gadījumā Krievijas karaspēks kā pirmo okupēs Harkovu, sekoja ļoti asa harkoviešu reakcija gan no pašvaldības, gan uzņēmēju, gan iedzīvotāju, gan aktīvistu un mediju puses. Par to, ka Harkova netiks atdota, ka harkovieši nepadosies, ka Krievijas tanki salūzīs Harkovas pievārtē.
Domāju, ka vislielāko lūzumu cilvēku domāšanā radīja 2013.gada Pašcieņas revolūcija (Maidans – red.). Tā mainīja to, kā cilvēki uztver paši sevi un savu nacionālo piederību.
Karš, protams, nospēlēja lielu lomu – tas lika apzināties un izdarīt izvēli, kurā pusē tad īsti būt.
Pēc 2014.gada notikumiem daudzi pārgāja no krievu uz ukraiņu sarunu valodu. Kopš tā laika un joprojām mums ir ļoti patīk valkāt ar tautiskiem rakstiem izšūtos kreklus un blūzes. Tas nenozīmē, ka tu esi nācis no kāda ciema, tas nozīmē, ka tu esi ukrainis! Jā, var teikt, ka mūsu tautai nozīmīgas lietas, simboli atgriežas ikdienā un atgriežas ar daudz lielāku spēku un pārliecību.
– Kāda ir situācija jaunā likuma gaismā – ka medijiem ir jāiznāk ukraiņu valodā?
– Problemātiski tas, iespējams, ir kādā no Austrumu reģioniem un avīzēm, kas daudzas iznāca krievu valodā. Ja runājam par interneta medijiem, tad tie jau no 2018.gada visai strauji pārgāja uz vēstījumu ukraiņu valodā. Pāreja uz ukraiņu valodu ir problēma, piemēram, avīzei “Komsomoļskaja Pravda” vai “Vesti”, kas abi ir Krievijas propagandas izdevumi. Par to, kā tas ietekmē reģionus, vēl nevaram pateikt, likums ir tikko stājies spēkā. Bet domāju, ka lielām problēmām nevajadzētu būt. Un es te velku paralēles ar radio kvotām, kad raidstacijām arī pirms vairākiem gadiem bija jānodrošina raidījumi ukraiņu valodā. Tad arī bija diskusijas par to, ka nav žurnālistu, nav moderatoru, galu galā nav mūzikas ukraiņu valodā! Bet izrādījās, ka viss mums ir.
Tā sauktajos krievvalodīgajos reģionos ir dažādi ļaudis. Ir arī tādi, kas uzstājas par krievu pasauli, kas virza Krievijas tēzes un kurus Krievija arī finansē. Turklāt šie Krievijas apmaksātie provokatori darbojas ne tikai Austrumukrainā, ir mums tādi arī Aizkarpatos, kur arī ir ļoti sarežģīta situācija. Un šādu apmaksāto propagandistu retorikā tad arī parādās nievājošie izteikumu, ka Ukrainā ir fašisms, ka Ukrainā ir “benderieši”, kaut nekā tāda te nav.
Kad jūlijā Putins Kremļa portālā publiskoja savu sacerējumu par vienu vienotu Krievijas un Ukrainas tautu, kas faktiski ir 100 000 zīmju vērts čekas metodisko rakstu izvilkums par Ukrainu, es izveidoju projektu “Putina melu otrajā pusē”, kur mēs kopā ar citiem faktu pārbaudītājiem izanalizējām šo tekstu, un atklājās, ka tur ir vairāk nekā 130 tēžu, kas ir vai nu manipulācijas, vai arī klaji meli. Esmu arī izveidojusi savu interneta mediju, kurā esmu paredzējusi analizēt visu, ko runā Krievijas prezidents Putins, lai atklātu viņa melus pilnībā. Šobrīd mums sabiedrībā ir ļoti liela vajadzība pēc šādiem faktu pārbaudes medijiem, mēs tomēr piedzīvojam reālu karu, tajā skaitā hibrīdkaru, kas norisinās vispirms informatīvajā telpā un arī iedzīvotāju galvās.
– Bet kā tad ar Covid-19?
– Vīruss mums ir. Tieši šobrīd nav īpaši laba situācija, jo tiek fiksēts pa 35 000 saslimušajiem dienā, dienu no dienas krīt šie rekordi; ir bažas par slimnīcu kolapsu, skolas viena pēc otras aiziet karantīnā. Mums ir masku režīms visur. Ir mums arī konspirācijas teoriju piekritēji, ir “antivakseri”. Ir bijuši divi lieli viņu rīkoti mītiņi. Un tas mani uztrauc, jo šie ļaudis arī ir kāda elektorāts, kas sevi parādīs vēlēšanās.
Covid-19 ir problēma, bet karš tomēr lielāka, tāpēc, man šķiet, ar vīrusu esam iemācījušies sadzīvot. Bet ja mūs bombardētu? Tas nav salīdzināmi!
– Saīsināti no Ivonnas Plaudes raksta “Ukrainā – trauksme – nepārejoša” (“Neatkarīgās Tukuma Ziņas”)
KOMENTĀRS: Tagad – Ukraina; kura valsts būs nākamā?
Marina Patmalniece ir ukrainiete, kura ilgus gadus dzīvojusi un strādājusi Gulbenē par skolotāju, te pasaulē viņas ģimenē ir nākuši trīs bērni. Tagad jau vairākus gadus viņa kopā ar vīru un bērniem ir Vācijā. “Dzirkstelei” viņa nosūtījusi audioierakstu, kurā stāsta latviski, skaņu ieraksta beigās ir dzirdams, ka M.Patmalniece raud.
Viņa saka: “Es tikko biju Ukrainā. Atgriezos Vācijā 14.februārī. Paldies Dievam, mana lidmašīna bija no rīta, un es bez starpgadījumiem paspēju aizlidot atpakaļ uz Vāciju. Situācija Ukrainā ir grūta. Tur cilvēkiem līdz pēdējam brīdim ir tomēr cerība uz labāko iznākumu. Bet, ja kaimiņš ir Krievija, tad tā cerība līdzinās rēgam. Neko nevar prognozēt. Ukrainai šajā brīdī labākais draugs ir NATO. To tagad Ukrainā ir sapratuši daudzi. Iepriekš daudzi bija neziņā un pārdomās par to, vai Ukrainai ir vai nav vērts stāties NATO, tagad manā dzimtā – vecāki, māsa ar ģimeni, draugi, kuri atrodas Ukrainā, – visiem ir viena nostāja, viens viedoklis šajā sakarā. Es un mana dzimta esam nākuši no Zaporižjas. Padomju gados tā bija industriāla, galvenokārt krieviski runājošu iedzīvotāju pilsēta. Kad es tur mācījos, pa visu pilsētu bija tikai viena skola, kura mācības notika ukrainiski. Bet pilsēta ir lielāka par Rīgu un arī iedzīvotāju tur ir vairāk! Tagad manā bērnības un jaunības pilsētā cilvēki apzināt izvēlas runāt ukrainiski. Kad no Vācijas sazinos ar savējiem, galvenokārt ar māsu, mēs sarunājamies tikai ukraiņu valodā. Manas māsas ģimenes valoda ir tikai un vienīgi ukraiņu. Bērni skolā mācās ukraiņu valodā un tālāko izglītību arī iegūst šajā valsts valodā. Krievijas agresīvās politikas dēļ ukraiņos tagad ir nacionālā pašapziņa. Ir notikusi pašidentifikācija. Turklāt – visas plašās Ukrainas valsts teritorijā. Agrāk tieši Rietumukraina izcēlās ar nacionālu noskaņojumu. Tagad visa Ukraina ir… Ukraina. Vienota valsts. Visur tiek lolotas ukraiņu nacionālās tradīcijas. Ukraiņi saprot, ka šī ir viņu zeme ar tikai viņu valodu, tikai viņu kultūru un tikai viņu vēsturi. Tā ir zeme, kurā jūtam vienotību ar saviem senčiem. Viņi guļ šajā zemē. Tagadējā paaudze, nākamās paaudzes ir mantinieki. Nacionālie dārgumi ir nododami no paaudzes paaudzē.
Mana māsa man teica – viņai ir 45 gadi, trīs bērni, ja kas notiks ar Ukrainu, viņa kopā ar vīru ies karot un aizstāvēt savu valsti. Viņu dēlam ir 20 gadu. Arī viņš ies aizstāvēt Ukrainu. Ar māsu esam vienojušās – ja sāksies militārais konflikts, mēs no Vācijas esam gatavi braukt pakaļ jaunākajiem bērniem un aizvest viņus uz Vāciju. Esam skatījusies kartē, kur tas varētu notikt, uz kuras robežas mēs varētu satikties. Katram gadījumam jau tagad visi vajadzīgie dokumenti uz māsas jaunākajiem bērniem mums jau ir noformēti. Kad to stāstu, es un ikviens var saprast, ka notiekošais un Krievijas draudi nav nekāds joks. Tas patiesībā ir ļoti šausmīgi. Uz ko mums ir jābūt gataviem… Smagumu sirdī vieš arī tas, ka ļoti slimo mūsu vecāki. Mamma tikko ir izrakstīta no slimnīcas reanimācijas nodaļas. Tētis ir pa pusei paralizēts. Saprotam, ka izvest viņus no valsts diemžēl nevaram. Ir grūtības vecākus pat pārvietot no trešā stāva, kur viņi dzīvo, uz pirmo. Un otrādi. Lifta tur nav.
Pēc šī mana pēdējā brauciena uz Ukrainu, noskaņojums ir ļoti drūms. Viss, ko varu teikt, ietilpinās trīs vārdos: Putins ir nelietis! Kā viņš atļaujas tā spēlēties! Krievija stāsta, ka no Ukrainas robežas tiek vests projām krievu karaspēks… Mana draudzene dzīvo netālu no Krievijas-Ukrainas robežas un man stāsta: “Es pa logu redzu tankus.” Šausmīgi!
Krievijas raksturs nemainās, tā ir lielvalsts ar iekarotāja politiku. Tagad – Ukraina. Kura valsts būs nākamā?
Un pats galvenais – es vēlos, lai visi saprot, ka Ukraina nevienam neuzbrūk. Ukraina vēlas mieru.”
– Diāna Odumiņa
