Gitu Magonīti savējie visvairāk atceras kā Vidzemes jauno literātu apvienības dalībnieci. Tas bija atmodas gados un atjaunotās Latvijas brīvvalsts sākumā. Toreizējie Vidzemes jaunie literāti vairs nav jauni. Bet tikai fiziski, garā – joprojām tādi paši. Arī Gita, kura vairs nedzīvo Gulbenē un Latvijā. Jau kādu laiku viņas mājas ir Vācijā. Šovasar Gita atbrauca uz Latviju, bija arī Gulbenes novadā. Par to visu – “Dzirksteles” saruna ar Gitu.
– Atskatoties uz gadiem, par ko esat pateicīga, par ko sarūgtināta?
– Laiks – tā ir tāda interesanta lieta – jo vecāks paliec, jo tas saraujas. Tā paliek aizvien mazāk un mazāk. Lielie dienas plāni bieži vien netiek izpildīti, jo laika nav. Diemžēl tas skar arī rakstīšanu. Esmu iesākusi biogrāfiju, bet uz priekšu iet gaužām lēni. Vēlos izdot pasaku bērniem, kura jau sen uzrakstīta, jācer, ka izdosies. Pašlaik ar jauniem darbiem nevaru īpaši lepoties.
Par likteni esmu ļoti pateicīga, jo tas ir mani izveidojis tādu, kāda esmu. Pats grūtākais posms man bija pēc meitas galvas audzēja operācijas, nu jau 25 gadi pagājuši. Es domāju, ka jebkurai mātei bērna slimības un sāpes sāp sirdī pašai. Bet tas jau sen pagājis, meitai viss kārtībā, un manai mazmeitiņai novembrī būs jau 20 gadi. Meita ar ģimeni dzīvo Francijā.
Sarūgtināta? Jā, biju. Par daudz ko. Reizēm arī nikna. Taču tas pāriet – esmu iemācījusies rūgtumu līdzi nenest, saprast, kāpēc tas tā noticis un kur es esmu vainīga. Reizēm ir labi apzināties, ka manas vainas tur nav – tas ir vienkārši dzīves pārbaudījums – izturēsi vai ne. Man patīk kāda lamas teiktais: jebkuras grūtības dzīvē ir eksāmens uz nākamo klasi. Nenoliec to dzīves eksāmenu – kāp uz tā grābekļa vēl un vēl, līdz saproti, kur kļūdījies, kam nepiedevi, ko neizmainīji dzīvē.
Savu dzīvi posmos, es domāju, mēs dalām visi. Bērnība – nevainīga un visvairāk iespiedusies atmiņā. Skolas gadi, kad veidojas personība – ar “radziņiem”, ar pirmo mīlestību, ar pirmajām dvēseles sāpēm, kuras toreiz likās pašas briesmīgākās uz pasaules… Tad darba gadi, laulības, bērni. Liktenis ar ieguvumiem un zaudējumiem.
– Kāpēc Vācija? Vai esat tur laimīga?
– Pašlaik dzīvoju Vācijas dienvidrietumos skaistā kūrortpilsētiņā, nu jau desmitais gads. Valodu pārzinu un arī mācu iesācējiem. Jau pirms kāda laika studēju Gētes institūtā un noliku visus eksāmenus.
Dzīve tur un šeit, protams, atšķiras. Ir sociālais nodrošinājums, cilvēki Vācijā ir smaidīgāki, laipnāki. Ir lielākas iespējas ceļot, kaut vai uz kaimiņvalstīm.
Vai esmu laimīga… Grūti pateikt. Kas vispār ir laime… Bērni, mazbērni veseli, viņiem viss kārtībā. Visi paēduši, siltumā, jumts virs galvas. Pēc Ukrainas kara šausmām pēkšņi saproti, ka tev viss ir, tad jau laikam arī tā ir laime.
– Ar ko jums saistās Gulbenes novads, kādu to redzat tagad?
– Gulbenes novads man saistās ar bērnību, ar skolu, vēlāk arī ar darba gadiem un bērnu piedzimšanu. Esmu dzimusi Ciemupē, bet, kad man bija kādi divi gadi, vecāki pārcēlās dzīvot uz Druvienu. Tur piedzima arī mans brālis. Bērnībā man patika bradāt pa peļķēm, kuras bija dzeltenas no ziedputekšņiem, lasīt mežā zilās vizbulītes un sēnes, mēģināt rāpties vecajā sudrabvītolā un dziedāt, šūpojoties tēva kārtajās šūpolēs. Tikai pēc daudziem gadiem sapratu, ka dzīvojām lielā nabadzībā – toreiz likās, ka visam tā arī jābūt.
Gulbenē piedzima abas manas meitas, tā sanāca, ka lielākoties tās audzināju viena. Tajā laikā iesaistījos Vidzemes literātu apvienībā, tika arī šis tas publicēts. Literatūra mani iedvesmo gan rakstīt, gan parodēt.
Tagad, esot Gulbenes novadā, man gribas satikt senus paziņas, apskatīt vietas, kas ļoti izmainījušās. Pilsēta patīkami pārsteidza – tā kļuvusi skaistāka un sakoptāka. Viesojos sociālās aprūpes centrā “Jaungulbenes Alejas”. Tur pēc ugunsnelaimes mūsu dzimtajās mājās dzīvo mans brālis. Viņš ir invalīds kopš bērnības, pārvietojas ar stumjamajiem ratiņiem. “Jaungulbenes Alejās” es nolasīju manu rakstīto pasaku un ceru, ka pansionāta iemītniekiem tā patika.
Atpakaļ uz Vāciju došos jūlijā, līdzi paņemot daudz skaistu emociju.
– Kāda ir jūsu pieredze ar Covid-19?
– Arī Vācijā, protams, kā visur pasaulē, bija Covid 19 ierobežojumi. Man personīgi visgrūtākais bija mājmācības periods, kurš konkrēti mana mazdēla skolā nebija labi organizēts, arī mazmeitai bērnudārzs bija slēgts, un mēs mēnešiem ilgi mēģinājām organizēt mūsu ikdienu.
– Karš Ukrainā. Vai tā atblāzmas emocionāli jutāt arī Vācijā?
– Ukrainas kara šausmas, protams, ir jūtamas arī Vācijā. Manā pilsētā ir apmēram 100 Ukrainas bēgļu. Es pieteicos palīdzēt ar vācu valodas apgūšanu, bet ir tā – nevar cilvēkam iemācīt valodu, ja viņam ir citas lielas problēmas: kā es aizpildīšu atsūtītās veidlapas, kā es noslēgšu veselības apdrošināšanu, kas man jādara, lai bērnu pierakstītu uz skolu vai bērnudārzu. Tā nu ir sanācis, ka pašlaik esmu ukraiņiem galvenais palīgs dažādu jautājumu risināšanā, jo pārzinu krievu valodu un esmu vācu valodas skolotāja. Tiek organizēti dažādi pasākumi, lai cilvēki kaut uz brīdi aizmirstu pārdzīvojumus Ukrainā un gūtu mazliet prieka.
Tā 21.maijā noorganizējām ukraiņu ēdienu pēcpusdienu kalna virsotnē restorānā, ko nopircis kāds latviešu pāris. Atsaucība bija liela, un divas ukraiņu dāmas atrada pat darbiņu tur, lai arī turpmāk gatavotu garšīgos ukraiņu ēdienus. 15.jūlijā sieviešu klubs organizē grila pēcpusdienu, lai vēl vairāk integrētu ukraiņu bēgļus vācu vidē. Katru gadu augusta pirmajā svētdienā tiek organizēti Klostera svētki, kuri gan divus gadus Covid-19 dēļ nenotika. Šogad ir doma, ka vienu stendu veltīsim Ukrainai un tās cilvēkiem – gan ar maziem informatīviem materiāliem, gan arī ar ukraiņu našķiem. Protams, notikumu centrā būs mūsu ukraiņu bēgļi, kuriem arī ir nepieciešama komunikācija ar vāciešiem.
Ukraiņi saņem visu nepieciešamo, bet viņi arī dod pretī. Tie ir fantastiski čakli, gudri un atsaucīgi cilvēki, kuri nebūt negrib dzīvot uz citu rēķina. Viņi tiešām čakli mācās, lai pēc iespējas ātrāk sāktu strādāt. Reiz kādam daudzbērnu tēvam jautāju, vai viņš vēlas atgriezties Ukrainā. Atbilde bija: kaut vai šodien un kājām, bet pagaidām tas nav iespējams.
– Vai palicis kas nepajautāts un nepateikts?
– Noslēgumā gribu teikt, ka ir vienalga, kāda mums ir nacionalitāte un kādā valodā runājam – visu nosaka cilvēcība. Tā vai nu ir, vai nav. Tas attiecas ne tikai uz Ukrainu, bet arī uz Latviju un, domāju, uz daudzām valstīm. Ir ļoti skumji noskatīties uz vecajiem cilvēkiem, kuri lielāko sava mūža daļu nostrādājuši “nepareizajā” valstī un tagad pie kases skaita sīknaudu maizei.
Latvija – tā ir vieta, kur smaržo ceriņi un jasmīni, kur dārzā aug aromātiskas dilles un gaļai ir garša. Tā ir mana Latvija, arī svešumā dzīvojot.
– Diāna Odumiņa
