Lai kur arī dzīvē aizvestu pasaules plašie ceļi, ir vieta, kurai pieder sirds, un tās ir mājas. Rancēnietes Ilonas Balodes sirds pieder Rankas “Purēniem”. Tā ir miera osta un paradīze, kā par savām mājām saka Ilona, jo viņa zina, ko, esot svešumā, nozīmē ilgas pēc mājām.
Fakts, ka peļņā dodas uz ārzemēm, bet sirds pieder savai dzimtajai vietai, joprojām atspoguļo daudzu mūsu tautiešus realitāti, un tas attiecas arī uz Ilonu. Viņa jau vairākus gadus kā aprūpētāja strādā ģimenēs Vācijā, bet, tiklīdz daba pēc ziemas miega mostas, sāk ziedēt puķes, dienas kļūst garākas, viss apkārt sāk zaļot, viņa gluži kā gājputns atgriežas mājās.
“Ziemeļu palmas” un sapnis par rožu dārzu
“Laipni lūgti “Purēnos”!” ar šādiem vārdiem Ilona sagaida ciemos “Dzirksteli”.
Pie mājas skaisti aug “ziemeļu palmas” no kārkliem, podos zied puķes. Turpat netālu bērzu birztala, šūpuļtīkls, kurā, nesteidzīgi atpūšoties, Ilona labprāt lasa grāmatas. Mājas apkārtne, kāda tā ir tagad, tapusi pēdējo septiņu gadu laikā, un tas panākts, kopīgi rosoties un čakli darbojoties kopā ar dzīves draugu Māri.
“Ziemā esmu prom darbā Vācijā, bet vasarā darām visu, cik varam. Vasarā man ir jābūt mājās “Purēnos”. Maijā es atgriežos mājās no Vācijas,” stāsta Ilona.
Darbā uz Vāciju Ilona pirmo reizi devās 2012.gadā.
“Kādreiz es biju ļoti liela patriote un atminos, kā teicu, ka būšu pēdējā, kas lidostā izslēdz gaismu. Bet sanāca tā, ka Gulbenē pabeidzu aprūpētāju kursus, strādāju pansionātā Smiltenē. Tur nostrādāju gadu, un tad man pēkšņi piedāvāja, vai nevēlos pamēģināt tādu pašu darbu, bet tikai Vācijā ģimenē. Sapirku vārdnīcas, mācījos. Aizbraucu. Un tās bija šausmas! Es iegāju mājās, kur tante runā vāciski, un es neko nesaprotu. Man asaras bira, un es domāju pie sevis, kāpēc es vispār atbraucu! Man līdzi bija vārdnīcas, klades, un tad lēnā garā, kopīgi komunicējot, mēneša laikā, ko tur pavadīju, vai no tā lielā stresa vai no tā, ka es to tik ļoti gribēju, valodu “apburzīju” tā, ka, atgriežoties mājās no Vācijas, sameklēju darba sludinājumu un braucu atkal. Bet katru reizi, kad atgriezos mājās, es sev teicu, ka atpakaļ uz Vāciju darbā es vairs nebraukšu, un tā bija četrus gadus. Dēls jau smējās mājās, vai es atkal atpakaļ nebraukšu, un es atbildēju, ka nē. Un tad atkal iedomājos par to, kāpēc tad es apguvu to valodu? Un turpināju braukt, jo bija un arī tagad ir nepieciešamas finanses, lai uzturētu māju, un citām lietām,” stāsta Ilona.
Miers un harmonija
Vācija Ilonai – tas ir darbs un peļņa, savukārt Latvija – tās ir mājas un mīlestība. Iekšējo mieru un harmoniju viņai sniedz lauku klusums un ainava, kas paveras no viņas mājas pagalma. Pļavās jau savelti siena ruļļi, no meža palaikam iznāk stirnas un brieži. Turpat pagalmā saulītē diendusu snauž kaķenīte Blusiņa. “Kāpēc Blusiņa? Dēls savulaik atnesa tādu mazu kamoliņu, kas bija vienās blusiņās. Un tā arī viņu iesaucām par Blusiņu,” smaida Ilona.
Viņa stāsta, ka vecmamma savā laikā pa draugu būšanai no pagasta nopirka šo māju.
“Nezinu, kurā gadā šī māja celta, zinu tikai to, ka pēc kara tā ir pārbūvēta. Tēvs te sāka dzīvot. Es ar vecmammu gan dzīvoju citur, un tad, kad vecmamma nomira, es atnācu uz šīm mājām. Tad tēvs nomira un pirms septiņiem gadiem arī mamma. Dēls man ir prom Anglijā. Un mēs ar draugu tagad te rosāmies. Ja man atņemtu šo māju, tad es laikam uzreiz nomirtu,” ir atklāta Ilona.
“Purēni” viņai nozīme visu. Tā ir viņas dzīve, viņas komforts, mīlestība, vieta, kurai pieder sirds un dvēsele. Viņa atminas, kad bijusi maza, viss esot bijis tik ļoti aizaudzis, ka māju nemaz nevarēja manīt.
“Te bija džungļi. Padomju laikos te apara tīrumus, no skolas šajā apkārtnē lasījām kartupeļus. Rankas profesionālajai skolas savulaik te bija slēpošanas trase,” stāsta Ilona. Tagad par to nekas vairs neliecina. Viss ir izmainījies.
Prieks par katru ziedu dārzā
Ilona ar lielu sirsnību un prieku stāsta par katru uzziedējušo puķi savā dārzā. Šobrīd viņu priecē ziedu karalieņu rožu ziedēšana. Katru gadu viņa cenšas palielināt savu rožu kolekciju. Katru gadu klāt nāk pa vienai rozei. Viņai ir doma izveidot rožu dārziņu. Skaisti dobē zied arī pīpenes. Mīļāko ziedu Ilonai nav, jo viņai patīk viss, kas zied.
Viņa stāsta, kā viņas dobē nokļuva daudzgadīgie puķzirnīši. “Vācijā redzēju krūmiņu, salasīju sauju sēkliņu un atvedu. Pati biju aizmirsusi, ka te iesēju. Pagāja laiks, un domāju, kur palika sēklas, līdz nākamajā gadā skatos – jau aug dārzā! Man daudz kas ir nācis no Vācijas – dekoratīvais ķiploks, magones un citi,” stāsta Ilona.
Jau otro gadu Ilonai ir permakultūras dārzs. Viņa lepojas ar izcili skaisto siltumnīcu, kāda viņai tā ir šogad. Gurķi jau ir burkās, bet tomāti vēl briest. Turpat pie siltumnīcas aug četru šķirņu kabači, un gurķi tiek audzēti arī uz siena ruļļiem. Dārzā aug bietes, burkāni, kartupeļu un pupas. “Nav daudz, bet tā, lai pirkstiņiem ir nedaudz, ko darīt. Ziemai gatavojam zupu sagataves un no ogām spiežam sulas. Visi ogu krūmi man ir mantojumā. Zelta jāņogas pavasarī zied dzelteniem, smaržīgiem ziediem, bet tie gan man vairāk ir kā košumkrūmi. Esam iestādījuši pie mājas arī pīlādzi,” stāsta Ilona.
Būs pašai sava rokdarbu paradīze
Ilona ieplānojusi, ka mājas bēniņos tiks izveidota viņas rokdarbu paradīze. Pašlaik viņa aizrāvusies ar aušanu un mājas pagalmā iekārtojusi savu rokdarbu stūrīti.
“Vecmamma bija adītāja, bet es tik tā skatījos. Kad nebija interneta, paņēmu žurnālus, noadīju džemperīti, zeķes. Tagad, kad Vācijā jāaprūpē viens konkrēts cilvēks un es nevaru iet kaut kur prom, jo man pie viņa visu laiku ir jābūt blakus, kā arī jāgatavo ēst, jāsakārto māja, man visu laiku līdzi ir adīklis. Kad ir brīvi mirkļi, es adu. Savukārt Rankā mani pasauca uz aušanu, un, kad atgriežos mājās, es aužu,” stāsta Ilona.
