Vai novada pašvaldība gādās Gulbenei jaunus melnos gulbjus? Tādu jautājumu “Dzirkstelei” bieži uzdod lasītāji.
Jau vēstīts, ka šoruden bojā gājis Vecgulbenes muižas barona Heinriha vārdā nosauktais melnais gulbis, kuru pirms astoņiem gadiem pilsētai bija dāvājis Malēniešu klubs no Cēsīm. Heinrihs Spārītes parkā, kur bija viņa vasaras mītne, 5.oktobrī tika atrasts miris ar kostu brūci kaklā. Jāpiebilst, ka 2015.gadā Gulbenei tika uzdāvināts melno gulbju pāris. Diemžēl putnam, kuram bija dots baroneses Marisas vārds, dzīve aprāvās jau pēc pirmā šeit pavadītā gada.
Vai Henrihs jutās laimīgs?
Novada domes priekšsēdētājs Andis Caunītis “Dzirkstelei” saka, ka, visticamāk, tiks demontēta sēta, kura iežogoja Heinriha vasaras peldei paredzēto dīķi Spārītes parkā. Sarunās ar deputātiem viņš nav saklausījis, ka kāds atbalstītu ideju par kādu citu putnu iegādāšanos Heinriha un Marisas vietā. A.Caunītis lika saprast, ka Gulbene tomēr nebija gatava savulaik pieņemt šādus gulbjus dāvanā. To pierādīja prakse.
“Ar dāvanu pieņemšanu tomēr ir jābūt uzmanīgiem, bija iepriekš jāsaskaņo. Bija traki, kad Heinrihs palika viens pats. Ja tolaik būtu zaudētās Marisas vietā meklēta cita gulbja meitene, nevarētu zināt, vai viņš to pieņemtu. Nav arī zināms, cik laimīgs jutās Heinrihs, ar kādu prieku viņš dzīvoja mūsu apstākļos. Pats mums izstāstīt nevarēja. Jāsaprot, ka tā ir atbildība. Cēsīs melnie gulbji dzīvo citādāk. Mēs arī meklējām labāko iespējamo risinājumu, bija tas žogs. Heinrihs savu dzīves ciklu ir nodzīvojis,” uzskata A.Caunītis.
Tūristiem gulbis patika, bet…
“Tūristiem bija interesants mūsu melnais gulbis,” “Dzirkstelei” atzīst pašvaldības aģentūras “Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs” vadītāja Simona Sniķe. Viņa stāsta, ka tūrisma maršrutos bija iekļauts Heinriha vasaras mītnes apmeklējums sasaistē ar Vecgulbenes muižas baroniem.
Tomēr S.Sniķes viedoklis – melnajam gulbim dzīvot slēgtā baseinā nav piemēroti. Tāpat arī ziemas apstākļos istabā. Viņasprāt, varbūt arī Spārītes parks vispār nebija tā labākā un pareizākā vieta “cēlam melnajam gulbim” un viņam Gulbenē bija mocības.
S.Sniķe neredz, ka pašvaldība Gulbenei varētu gādāt jaunus melnos gulbjus. Viņa domā, ka tūrismā ir jāveido citi ekskursiju stāsti jau bez mūsu zaudētā Heinriha un Marisas, jo tā mehāniski aizstāt zaudētos putnus ar jauniem un caur viņiem turpināt šo pašu baronu stāstu nemaz nebūtu ētiski.
Bija Gulbenes kā ģimenes mīlulis
“Kad Heinrihs mums bija, arī es Spārītes parkā vienmēr piegāju klāt un parunājos ar gulbi. Patika. Un vienlaikus biju un esmu pret, ka mums dzīva būtne ir tūrisma objekts. Mēs paši arī redzam rezultātu. Un vēl gribas atgādināt, ka mēs atbildīgi esam par visiem, kurus pieradinām. Ja notiek nelaime, ir žēl. Joprojām arī neviens tā īsti nezina, kas tad notika ar Heinrihu,” “Dzirkstelei” saka Gulbenes novada kultūras centra vadītāja Sarmīte Zdanovska.
Viņa ar nožēlu saka, ka bērni bija iemīļojuši Heinrihu. Tagad viņi iet garām gulbja vasaras peldvietai un zina, ka putna vairs nav. Tas ir bēdīgi. Tajā pašā laikā arī mājdzīvnieki nedzīvo mūžīgi, un tas ir gan pašsaprotami, gan sāpīgi un neaptverami.
S.Zdanovska saka – Heinrihs bija mūsu visu kopīgās gulbeniešu saimes mīļdzīvnieks jeb “Gulbenes kā ģimenes mīlulis”. Tagad, kad Heinriha vairs nav, esot daudz neskaidru jautājumu par to, cik pieskatīts patiesībā bija Heinrihs, kurš īsti par viņu atbildēja un cik kvalitatīva bija sēta, apsardze un videonovērošana.
Kamēr nebūs sakārtota infrastruktūra…
Melno gulbju izmitināšanai dabiskos apstākļos Spārītes parka dīķis nebija piemērots, jo tur putniem nebija dabiskās barības bāzes; savukārt Cēsīs, kur arī ir melnie gulbji, dīķī sev barību viņi atrod paši pietiekamā daudzumā – “Dzirkstelei” stāsta Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepaiņu draugu klubs” vadītāja Ira Žeigure.
Gulbim Heinriham Gulbenē bija sava barotāja, kura reizi nedēļā gāja un baroja putnu ar salātiem un kombinēt speciālo barību. “Kamēr Gulbenē pilnībā netiks nodrošināta visa nepieciešamā infrastruktūra melno gulbju turēšanai, ieskaitot apsildāmo vagonu ziemai, mēs nevaram atļauties atkal uzņemties atbildību par šo putnu turēšanu,” uzskata I.Žeigure.
Viņa zina stāstīt, ka arī Cēsīs gulbji vasarā mitinās iežogotā teritorijā, bet viņus tur neviens nebaro, jo tas ir citāds dīķis un cilvēku iejaukšanās dabiskos procesos nav vajadzīga. Ziemas periodā Cēsīs melnie gulbji tiek izmitināti siltumnīcu teritorijā un tiek baroti. I.Žeigurei ir radies priekšstats, ka Gulbenē diemžēl cilvēki ir citādāki nekā Cēsīs. “Pie mums arī izposta puķudobes pie centrālā pulksteņa,” piebilst I.Žeigure.
