Ārsts, politiķis, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers iegājis vēsturē ar rīkojumu Nr. 2 – vienīgais valsts vadītājs Latvijas vēsturē, kurš ierosinājis atlaist Saeimu. Viņš ir arī Likteņdārza patrons, un tieši tur bija iespēja tikties ar Zatlera kungu, lai sarunātos par to, cik aktīvi viņš seko līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē, kā vērtē notiekošo un ar kādu skatu raugās nākotnē.
– Kāds bija jūsu sākums politikā?
– Es politikā uzreiz iegāju kā prezidents. Un, lai ko arī saka par šo cilvēku, man daudz ko iemācīja un parādīja Aigars Kalvītis. Viņš bija vienīgais, kurš man cilvēcīgi paskaidroja, kas mani sagaida – kā pasargāt sievu, kā draugus meklēt ārpus politikas, vienkārši un sirsnīgi. Man bija svarīgi, ka bija kāds, kas parādīja šo cilvēcīgo pusi, nevis klāstīja polittehnoloģiju. To māca citi un to tu arī pats diezgan labi apgūsti.
– Jūs esat vienīgais Valsts prezidents Latvijas vēsturē, kurš ierosinājis Saeimas atlaišanu. Vai bija grūti pieņemt šādu lēmumu un vai vēl kādreiz dzīvē nācies pieņemt šādu nozīmīgu lēmumu?
– Es nevaru pateikt, kurš būtu bijis nozīmīgāks vai mazāk svarīgs lēmums. Būtiski ir, ka tu vispār pieņem lēmumus. Vai tas bija viegli vai grūti? Darbojoties politikā, nepārtraukti tiek uzkrāta politiskā pieredze, un visgrūtākais brīdis bija tad, kad mūsu valsts gandrīz bankrotēja. Pēc 2009.gada janvāra grautiņiem es piedraudēju atlaist Saeimu, bet, ja tu esi piedraudējis, tev ir jābūt gatavam to arī izpildīt. Pretējā gadījumā tev neviens vairs neticēs. Pēc tam, kad biju to pateicis, prezidenta kancelejas uzdevums bija izpētīt, kā tas varētu notikt. Patiesībā jau es neatlaidu Saeimu, es tikai to ierosināju, un tālāk jau lēma tauta. Ja cilvēki būtu referendumā nobalsojuši pret, tad atlaistu mani kā prezidentu, ja es tajā brīdī ieņemtu šo amatu. Tajā mirklī sākās rosība Zviedrijā, kur saprata – ja Latvijā sāksies piecus mēnešus ilgs teātris ar vēlēšanām, tad viņu bankām Latvijā ir beigas. Tajā laikā zviedri pie mums brauca uz pārrunām tik bieži kā nekad. Un tajā brīdī, kad Latvijā atkal viss sakārtojās un nostājās savās vietās, viņu interese par mums pazuda.
Man cilvēki bieži vaicā – vai toreiz tā vajadzēja. Es parasti atbildu – paies laiks un jūs paši sapratīsiet.
Uzskatu, ka vajadzēja gan.
– Kas jums deva spēku prezidenta darbā?
– Droši vien visa iepriekšējā pieredze – profesionālā un dzīves pieredze, kas dod spēju analizēt un mehānismu, kā mēs pieņemam lēmumus. Man bija ļoti grūti, jo es pieņēmu lēmumus kā ārsts. Maniem padomniekiem bija ļoti gūti saprast, kā un kāpēc es to daru.
– Jūs esat ticies ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Kādas bija atziņas toreiz un tagad?
– Manā grāmatā ir nodaļa par Putina portretu. Pētīju viņu jau no pirmās dienas prezidenta amatā, jo uzskatu – ja gribi tikties ar kādu, šis cilvēks ir jāizpēta, jo cilvēku attiecības jebkurā līmenī ir visbūtiskākās. Vācu un apkopoju visu informāciju par to, ko ir teicis un darījis Putins un Krievijas politiskās elites pārstāvji. Reizi mēnesī apsēdos un aptuveni trīs četras stundas to visu lasīju, skatījos un analizēju, mēģināju saprast, ko viņi domā, kādi varētu būt viņu nodomi, kā atrast pieeju šiem cilvēkiem. Kādā visu Baltijas valstu prezidentu saietā viņi runāja par to, ka Putins prot atrast katrā cilvēkā tādu podziņu un nospiest, lai viņš kļūtu vadāms. Es teicu, ka arī Putinam noteikti ir tāda podziņa. Viņi tikai smīnēja, bet es uzskatu, ka Putinam tāda ir. Kad Krievija iebruka Krimā un Donbasā, satraucos, ka mans vērtējums varētu mainīties, tāpēc vēlreiz pārskatīju visu, ko esmu uzrakstījis, un sapratu, ka var kaut ko pielikt klāt, bet tas, kas ir uzrakstīts, tā arī viss ir. Tā ir viena no grāmatas nodaļām, kas ir tulkota angļu valodā, jo bija pieprasījums – ko mēs par Putinu domājam.
Putins pamanījies pazemot ļoti daudzus ārvalstu politiķus, taču, atceroties savu tikšanos ar Putinu, sapratu, ka Latvija netika pazemota nevienā brīdī. Gatavojos, ka varētu būt dažādas provokācijas, kaut kādas jēlības, bet nekā tāda nebija. Domāju, kur gan tas suns aprakts? Laikam tajā, ka tev ir sava pašapziņa, tu nebaidies un neliecies. Domāju, ka liela nozīme bija tam, ka es pirmais piegāju pie viņa, kas Putinā radīja milzu pārsteigumu.
– Vai tas, ko jūs ieraudzījāt, sakrita ar to, ko iepriekš bijāt izpētījis un iztēlojies?
– Jā, pilnībā. Starptautiskajā vidē man ir jautājuši, kurš būtu tas, kurā Putins ieklausītos. Aizmirstiet! Viņš nevienā neklausās. Rietumu vidē pastāv uzskats, ka ar viņu varētu runāt, ka viņš tomēr varētu ieklausīties saprāta balsī. Šis nav tas gadījums, tur runāt ir bezjēdzīgi, un karš Ukrainā to labi pierāda. Jau sākot no 2013.gada, es vēroju, kā Krievija gatavojas karam. Viņi ar izplatīto informāciju pieradināja savu tautu pie domas par karu, ka tā ir normāla lieta. Vienīgā Krievijas valsts ideoloģija ir militārā vara. Viņi nedomā par lielākām pensijām, tehnoloģisko un ekonomisko attīstību, viņiem ir citi mērķi. Krievija šodien ir bīstamāka nekā pirms gada. Šobrīd visbīstamākais ir tas, ka viņi stāsta – atomieroču pielietošana, uzbrukums jebkurai Eiropas pilsētai ir normāli. Otra bīstamā lieta ir tā, ka Krievijas ekonomika ir pielāgojusies karam. Tur cilvēki ir sapratuši, ka nevar nopelnīt ar kabatas lakatiņiem, bet nopelnīt var ar patronām, un priecājas par to. Darbs militārajā rūpniecībā ir stabils un labi atalgots, karavīriem maksā tik labi, ka viņi ir gatavi karot, pat nesaprotot, ko tas īsti nozīmē. Lai uzturētu šo sistēmu, Krievijai visu laiku ir vajadzīgs uzturēt militāro konfliktu.
– Vai tiešām visa pasaule nevar sadoties rokās, nostāties pret Krieviju, Putinu un apturēt viņu?
– Rietumu pasaulē joprojām pastāv naivums, vēlmju domāšana attiecībā uz Krieviju. Rietumos domā, ka Putins domā līdzīgi mums, bet tā nav. Cilvēku domāšana mainās tikai tad, kad esi nonācis bezizejas situācijā un sapratis, ka esi kļūdījies. Piemēram, pirms vairākiem gadiem somi pat nedomāja stāties NATO, bet tagad tas ir noticis. Arī Zviedrijā saprot, ko nozīmē NATO.
Viens no instrumentiem, kā cīnīties, ir ekonomiskās sankcijas, kuras jāpiemēro vēl un vēl, lai Krievija visu laiku būtu spiesta pielāgoties. Lai gan Krievija šādam solim jau bija gatavojusies vismaz pēdējos piecus sešus gadus. Putins norādījis, ka nav iespējams izraut Krievijas ekonomiku no pasaules ekonomikas, un viņam ir taisnība, jo mēs joprojām gan Eiropā, gan Latvijā maksājam par kaut ko, ko pērkam no Krievijas. Vienīgā iespēja ir nogriezt šo naudas plūsmu, bet Rietumi vēl nav tam gatavi.
Mums tagad nekas cits neatliek, kā turēt kārtībā savu māju – gan militārā jomā, gan sabiedrības stabilitātē. Esam gājuši cauri ļoti grūtiem laikiem, un vienīgais, kas mums atliek, ir jāapbruņojas ar pacietību un visos iespējamajos veidos jāatbalsta ukraiņi. Pasaules brīvo latviešu apvienībā man jautāja, ko mums darīt. Teicu – katram no jums savās valstīs pēc iespējas vairāk jālobē atbalsts Ukrainai, jo tur tagad izšķiras mūsu “būt vai nebūt”.
– Vai jūs domājat, ka Krievija būtu tik vieglprātīga, ka iebruktu Baltijas valstīs, jo tas nozīmē uzbrukt NATO?
– Krievija bija tik vieglprātīga, ka iebruka Ukrainā. Es jau teicu – paļauties uz Krievijas veselo saprātu noteikti nevar. Es nepaļautos nekad!
– Latvijā izveidots valsts aizsardzības dienests, kā vērtējat šo soli?
– Uzskatu, ka dienestā būtu jāiet visiem, bet mums notiek karstas diskusijas, kuram jāiet brīvprātīgi, kuram izlozes kārtībā, kuram obligāti. Dienestā jāiet ne jau tāpēc, lai mācētu šaut, bet gan, lai būtu fiziski un garīgi stipri. Pašreizējā pieredze rāda, ka trešā daļa, dienestam neder, jo ir vārguļi. Fizisko formu var uztrenēt, bet garīgo – būs grūtāk, Taču netrūkst cilvēku, kuri uzskata, ka tas ir nepieņemami, vajag alternatīvo dienestu. Padomju laikos izveidoja alternatīvo dienestu, lai mūsu puišus pasargātu no Krievijas armijas. No kā tagad jāsargā? Somijā augstas klases sportisti pārtrauc savus daudzmiljonu līgumus un dodas nodienēt noteikto laiku obligātajā dienestā. Lūk, tādai ir jābūt pašapziņai! Arī meitenes varētu doties dienestā, bet, nē, mēs visu laiku cenšamies viņas pasargāt un tad brīnāmies, ka mūsu stiprajai paaudzei aug tādi vārgulīgi bērni.
Mēs ļoti daudz kļūdu esam pieļāvuši, no kaut kā baidoties. Baidījāmies piešķirt pilsonību nepilsoņu bērniem. Ko mēs no tā ieguvām? Tikai to, ka joprojām netiekam vaļā no padomju laika mantojuma un rēgiem. Baidījāmies atvērt augstskolas ārvalstu profesoriem, prasot latviešu valodu, jo uztraucāmies, ka krievi tās pārņems. Rezultātā mums ir vājas universitātes. Tikai pēdējos gados to sāk atzīt, bet tas ir noticis 30 gadu laikā. Kad dibināja universitāti jaunizveidotajā Latvijā, aicināja profesorus no visas pasaules – labākos, ko varēja dabūt.
– Centrālajā vēlēšanu komisijā pērnā gada nogalē iesniegti vairāki pieteikumi ar ierosinājumiem vākt parakstus par tautas nobalsošanu par 14. Saeimas atlaišanu, un parakstu vākšana sākusies. Vai varētu nonākt vēlreiz līdz Saeimas atlaišanai?
– Domāju, ka nē, taču parakstu vākšana lai notiek. Cilvēki grib izpausties, un vajag ļaut viņiem to darīt, jo tad, kad cilvēki ir pauduši savu gribu, viņi ir mierīgāki un mazāk agresīvi. Vai viņi ir sadzirdēti, vai nav, tā ir cita lieta. Atcerieties, kas notika 2009. gadā, kad cilvēku neapmierinātība pārauga Rīgas demolēšanā un demonstrācijā! Tas, ka vajadzīgo parakstu skaitu vai nu referenduma ierosināšanai vai pašā referendumā par atlaišanu nesavāks, tas arī ir skaidrs. Latvieši tomēr ir domājoša tauta un saprot, ka šobrīd to darīt nav nekādas jēgas, jo nav nekādas krīzes. Cilvēki iet uz darbu, viss notiek, Saeima strādā, pieņem lēmumus, un ir tikai kādi trīs četri cilvēki parlamentā, kuri saka – atlaidiet mūs! Ierosinājums atlaist Saeimu nenāk no tautas, bet gan no tiem, kuri paši ir Saeimā. Tad man ir jautājums – jums tur tik ļoti nepatīk, ka vajag atlaist?
— Agita Grīnvalde-Iruka
