Valsts prezidents Egils Levits sagaida mūs ar draudzīgu smaidu, viņu interesē, kā klājas reģionālajiem medijiem. Mūs savukārt interesē viņa rūpīgi izstrādātais dokuments par atbalstu plašsaziņas līdzekļiem, likums par vēsturiskajām zemēm. Sarunā noteikti gribējām parunāt par jautājumiem, kas satrauc daudzus, – “kovida” pandēmiju, kas nerimstas, bet pieņemas spēkā. Par to, cik droši varam justies savā zemē, vērojot situāciju kaimiņvalstīs. Un par to, ka bez tā, ko dara prezidents, deputāti un ministri, katram mums ir sava atbildības daļa, cik attīstītā, labklājīgā un drošā valstī dzīvosim.
– Pagājušā gada jūnijā jūs nācāt klajā ar viedokli par nepieciešamo atbalstu komerciālajiem plašsaziņas līdzekļiem. Vai jums ir informācija, kā Saeimai un Ministru kabinetam sokas ar darbiem, ko aicinājāt veikt mediju atbalstam? Vai notiek darbs pie likuma par atbalstu komerciālajiem plašsaziņas līdzekļiem?
– Mans detalizēti izstrādātais viedoklis, kas paredz, kādā veidā būtu jāatbalsta komercmediji, ir viens no stūrakmeņiem Latvijas mediju telpas jeb, plašākā nozīmē, informatīvās telpas stiprināšanai. Sava loma ir sabiedriskajiem medijiem, bet arī komercmedijiem, es uzsveru – kvalitatīviem komercmedijiem, ir sava loma. Tā kā mums latviešu valodā runājošo un lasošo cilvēku skaits ir tik liels, cik ir, tas nozīmē, ka informatīvā telpa ir diezgan maza, un tikai uz komerciālās bāzes ir grūti nodrošināt pastāvēšanu, it sevišķi kvalitatīviem medijiem. Nekvalitatīviem ir vieglāk, kas arī redzams mūsu informatīvās telpas struktūrā. Tādēļ man šķiet, ka ir pareizi, ja valsts domā arī par atbalstu kvalitatīviem komercmedijiem. Dokumentā bija minēts gan šis pamatojums, gan konceptuālās nostādnes, gan arī diezgan detalizēti parādīts, kā šīm nostādnēm vajadzētu tikt regulētām likumā. Tālāka likuma virzīšana ir Artusa Kaimiņa vadītās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas un Vitas Tēraudas vadītās mediju apakškomisijas atbildība. Zinu, ka dažas domas ir bijušas, un tas jāprasa viņiem, kā tālāk likumdošanas process šajā jautājumā tiek virzīts. Mēs nevaram izdarīt likumdevēju darbu. Mēs varam un esam izdarījuši diezgan daudz, lai likumdevējs varētu tālāk šo jautājumu virzīt uz priekšu.
– Rodas iespaids, ka sabiedrība neapzinās kvalitatīvu, ētisku un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu nozīmību demokrātijā. Kādus draudus jūs redzat, ja mediju telpa Latvijā saruks vēl vairāk, ka tieši kvalitatīvie mediji mazināsies? Plašsaziņas līdzekļi īsti neatkopās no 2008. gada krīzes, tiem rūk reklāmas, tagad tos būtiski ietekmē “kovidkrīze”.
– Saikne ir diezgan tieša. Savu pasaules redzējumu, uzskatus cilvēks veido no informatīvās telpas, ko viņš saņem, ieskaitot medijus, bet ne tikai. Viņš balstās arī paša piedzīvotajā, kaut ko aizņemas no citiem cilvēkiem. Bet it sevišķi tur, kur cilvēks pats fiziski nav klāt, informāciju viņš iegūst no masu informācijas līdzekļiem. No šīs informācijas kvalitātes ir atkarīgs, cik jēdzīga, cik reāla ir viņa pasaules uztvere. Ja kvalitatīvas informācijas piedāvājums ir ļoti mazs, tad zūd vēlme to patērēt. Līdz ar to viņa pasaules redzējums neatbilst tam, ko viņš pats gribētu. Viņš noteikti gribētu augsti attīstītu, labklājīgu sabiedrību. Tas, ko viņš saprot caur informatīvo telpu no apkārtnes, un līdz ar to, kas ietekmē viņa rīcību, ir ļoti svarīgi, jo nosaka cilvēka politisko rīcību, ieskaitot dalību vēlēšanās. Tur rodas pretruna starp to, ko viņš faktiski vēlas, kas ir loģiski, pareizi un saprotami, un to, kā viņš pats rīkojas. Tā nav specifiska Latvijas problēma, tā ir visas demokrātiskās pasaules problēma. Nesen ASV prezidenta Baidena rīkotajā Demokrātijas samitā tas bija viens no galvenajiem tematiem. Respektīvi, demokrātijas kvalitātes samazināšanās lielā mērā ir saistīta ar informatīvās telpas pārstrukturēšanu no kvalitatīviem medijiem uz sociālajiem medijiem. Sociālo mediju vidē, protams, nav nekādas īpašas ētikas, kvalitātes kontroles, vienuviet tiek sajaukta objektīva informācija ar dezinformāciju. Tas, protams, atspoguļojas arī demokrātisko valstu politikā.
Populisms, kas ir destruktīvs, lielā mērā rada demokrātijas krīzi. Ir diezgan skaidri redzama cēloņsakarības ķēde, ja nav pietiekama kvalitatīvo mediju piedāvājuma. Par demokrātijas krīzi mēs runājām arī Demokrātijas samitā. Mazskaitlīgā valodā, kāda ir latviešu valoda, kur nav pietiekami liels cilvēku skaits, kas šo valodu lieto, ir jo svarīgāk, lai informācija, ko tu patērē savā valodā, būtu kvalitatīva. To iegūt uz komerciālas bāzes ir pagrūti, jo to lasītāju skaits, kas lasa “Zemgales Ziņas” vai “Bauskas Dzīvi”, nav tik liels. Šādā situācijā valstij ir konstitucionāls pienākums, kas izriet no Satversmes un Satversmes ievada, – gādāt par to, lai vismaz zināms minimums kvalitatīvas informācijas latviešu valodā runājošajiem cilvēkiem būtu pieejams. Te mēs nonākam pie tā, kā to var panākt, un tas noteikti ir mediju, arī komercmediju, atbalsta jautājums. Tā ka kopsakarība ir ļoti cieša.
– Jūs iniciējāt Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanu. Vai ir jau kādas pirmās atziņas par šī likuma darbību un lietderību?
– Es savā prezidentūrā galveno uzmanību vēršu uz valsts un nācijas ilgtspējību. Un tas ir ļoti svarīgs jēdziens – ilgtspējība. Mēs savā ikdienā esam aizņemti ar šodienas problēmām un mēģinām ar tām cīnīties, bieži ar panākumiem. Bet tajā pašā laikā Latvijai un latviešiem ir raksturīga intelektuāla dzīvošana no rokas mutē, un tas kavē valsts attīstību. Tas kavē arī salīdzinošā dimensijā, jo citas valstis attīstās ātrāk, mēs atpaliekam – gan Igaunija un tagad arī Lietuva ir mūs apsteigušas. Dažādos rādītājos esam palikuši trešajā vietā starp baltiešiem. Kāpēc kaimiņiem tas ir izdevies?
Es redzu to, ka ilgtspējīga domāšana mums nav īpaši attīstīta. Valsts prezidentam nav pilnvaru pieņemt konkrētus lēmumus un izdot rīkojumus, bet Valsts prezidentam ir uzdevums norādīt un izvirzīt domu, kas varētu ietekmēt politikas un sabiedrības ilgtspējību.
Viens no jautājumiem ilgtspējības kontekstā ir par latviešu nāciju, jo 50 okupācijas gados latviskā identitāte apzināti ir padarīta “plakana”, piemēram, tika skausta latgaliešu valoda, dažādi dialekti, vietējās kultūras īpatnības. Ja mēs apskatām citas nācijas, piemēram, šveiciešus vai austriešus, katrā provincē ļoti apzinās savu vietējo identitāti līdztekus kopējai austriešu identitātei.
Mums šis “plakanums” latvisko identitāti var padarīt mazāk pievilcīgu jaunajai paaudzei. Tādēļ man šķiet, ja mums šīs reģionālās, vietējās kultūras īpatnības un kultūrvēsture ir saglabājušās, tās jānodod arī nākamajām paaudzēm, lai viņu latviskums nebūtu vēl “plakanāks” nekā mūsējais, “plakanāks” nekā 20. gados. Tādēļ šis likums ir latviskuma ilgtspējības likums.
Jāsaka, likums ir tikai sākums, vēlāk tas iedzīvosies jau konkrētās aktivitātēs. To var salīdzināt ar manu priekšlikumu par Satversmes ievadu, kas sākumā tika ļoti apstrīdēts, – kāpēc tāds mums vajadzīgs. Tagad redzam, ka tas ir politiku un tiesības dziļi ietekmējošs. To redzam arī pēc Satversmes tiesas spriedumiem. Tas pats varētu būt attiecībā uz šo likumu. Tas nav vēl pārāk ilgi spēkā – tikai kopš vasaras, nav pat gads apritējis –, bet jau tagad redzam, ka notiek darbs un rosība. Pašlaik notiek tā sauktā ideju talka. Pašvaldības, biedrības, vietējās kopienas, cilvēki individuāli nāk ar savām idejām un veido priekšlikumus, ko varētu darīt paši, ko ar pašvaldību un arī ar valsts atbalstu. Īpaši aktīvas šajā jomā ir Vidzeme un Zemgale. Tas viss veicina latviskuma dziļumu un daudzveidību. Tāpat ir specifiski jautājumi, kas iegūst grūdienu, kā, piemēram, lībiešu un latgaliešu rakstu valodas lietošana ceļa zīmēs. Tas ir svarīgi, interesanti un parāda, ka mēs esam daudzveidīgi. Sēlijā šobrīd atdzimst sēliskā identitāte. Domāju, tas veicinās to, ka jēdziens “latviskums”, īpaši globālajā pasaulē, kļūst spēcīgāks un varēs stingrāk noturēties globalizācijas vējos. Tas ir šī likuma uzdevums un rāda, ka likums ir “iedēstīts” pareizajā vietā.
– Nevar nepieskarties kovida tematikai. Sākoties pandēmijai, daudzi teica, ka mēs no šīs krīzes iznāksim labāki, tagad liekas, tieši pretēji – sabiedrība ir sašķelta, agresīva, daļa viegli manipulējama. Ko mums ir parādījis pandēmijas laiks? Kas te būtu darāms?
– Šeit ir neviennozīmīga aina. “Kovida” laikā Latvijas valsts, sabiedrība, ekonomika ir attīstījusies un iemācījusies veiksmīgi piemēroties jaunajai situācijai. 2020. gada pirmajā pusē tas bija milzīgs izaicinājums, šodien man jāsaka – ekonomika attīstās, tā aug, pagājušajā gadā par aptuveni četriem procentiem, šogad arī. Bezdarbs ir apmēram tāds pats kā pirmskrīzes laikā. Ir augušas algas – pagājušajā gadā vidēji par apmēram deviņiem procentiem, kas ir ļoti liels rādītājs.
Mēs paši to nenovērtējam, bet mēs esam diezgan labi tikuši galā ar šo krīzi. Vienlaicīgi tas ir prasījis no katra cilvēka personīgus ierobežojumus – nevar tagad vienkārši aiziet uz restorānu ar draugiem. Un tas ir noticis ilgstoši, nu jau tūlīt būs divi gadi apritējuši. Tas maina cilvēku paradumus, rada saērcinājumu, dusmas, kas ir pilnīgi saprotama psiholoģiska reakcija. No vienas puses, Eiropas salīdzinājumā esam bijuši diezgan veiksmīgi, no otras puses, subjektīvi jūtamies slikti, jo ir krīze, un neko tur nevaram darīt. Savukārt ierobežojumi, kurus mēs neviens nevēlētos, ir nepieciešami, lai mēs novadītu šo krīzi, lai ekonomika nesabruktu, lai augtu kā līdz šim. Vienlaikus ir vairākas jomas, piemēram, viesmīlība, kas ir cietusi ļoti stipri.
Ir bijuši pabalsti un atbalsti. Bet viena no problēmām, ko es redzu, šie atbalsti un arī ierobežojumi visu laiku ir nākuši par vēlu. Beigās visu izdarām pareizi, bet, ja to būtu izdarījuši pirms nedēļas vai mēneša, rezultāts būtu labāks. Un tas atkal norāda uz mazspēju domāt ilgtermiņā, tālāk par deguna galu. Mēs reaģējam īstermiņā un bieži nokavējam. Tas rada šo situāciju, kad cilvēki ir neapmierināti. Visvienkāršāk, protams, ir vērsties pret valdību, tas ir saprotams. Mēs redzam dažādas “antivakseru” demonstrācijas visās Eiropas valstīs. Tas ir pandēmijas laiks, kas rada šo situāciju. Bet, ja paskatāmies vēsturē, latvieši ir pārdzīvojuši daudz grūtākus laikus, nekā tas ir tagad. Un latvieši noteikti pārdzīvos arī šo pandēmiju. Kādu laiku mums ar to būs jāsadzīvo, bet tā beigsies, kā jau visas pandēmijas.
– Jūs runājāt par kavētiem valdības lēmumiem. Varbūt iemesls ir valdības nespēja vienoties?
– 2018. gadā mēs ievēlējām ļoti fragmentētu un problemātisku Saeimu. Es ceru, ka šogad vēlētājs būs no tā mācījies. Skaidrs, ka kārtējo reizi 2018. gadā tika uzkāpts uz grābekļa, ievēlot arī populistus. Populistu partijas sabrūk – tas ir kā likums. Un vienmēr ir aptuveni līdzvērtīgs cilvēku procents, kas tās ievēl. Šīgada parlamenta vēlēšanās, domāju, diez vai procents būs lielāks, bet būs līdzīgs. No pārējām partijām, kas ir strukturētas partijas, neviena nav dominējoša, bet no visiem ievēlētajiem beigu beigās ir jāpanāk vadošā koalīcija, kas sastāv no ideoloģiski dažādi orientētām partijām. Līdz ar to kopīgu politiku panākt prasa daudz vairāk laika, nervu un smadzeņu patēriņa no visiem valdības locekļiem, lai nonāktu pie kopīga risinājuma. Ja tās izejas pozīcijas būtu tuvākas, tad tas būtu ātrāk.
To ļoti labi redzam, vērojot Ministru kabineta sēdes. Beigās lēmumi ir saprātīgi, bet ceļš līdz šiem lēmumiem ir bijis ilgāks, nekā tam vajadzētu būt, un lēmumi mēdz būt novēloti. Bet tāda ir demokrātija, un tāda ir bijusi pilsoņu griba 2018. gadā. Ceru, ka pilsoņi mācīsies no iepriekšējās pieredzes. Balsu saskaldīšana tiešām ietekmē nākamo politiku. Mums šobrīd ir nopietns piedāvājums visam politiskajam spektram – kreisie, liberāļi, centristi, mēreni konservatīvie, nacionālkonservatīvie. Mūsu piedāvājums ir pietiekams, bet būtu labi, ja būtu pāris lielāku partiju. Tas atvieglotu lēmumu pieņemšanu.
– Jau ilgāku laiku dažādos līmeņos izskan bažas par drošības situāciju. Kā jūs kā Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks un Nacionālās drošības padomes vadītājs to vērtējat – kas ir galvenie izaicinājumi, un cik gatavi tiem atbildēt ir NBS, kā arī iekšējās drošības dienesti, sabiedrība?
– Krievija ir atmetusi visu diplomātisko retoriku un ir klaji agresīva pret NATO valstīm, pret Ukrainu. Tā vēlas paplašināt savu ietekmes sfēru bijušajā Padomju Savienībā un vēl tālāk, mainīt visu drošības arhitektūru. Rietumu demokrātiskās valstis to nevar pieļaut.
NATO, ASV, Eiropas Savienība ir pieņēmušas stingru lēmumu, ka šāda veida agresija 21. gadsimtā nav pieļaujama. Ko Rietumi var darīt? Rietumi var atbalstīt Ukrainu dažādos veidos, arī militāri, sūtot bruņojumu. Arī Latvija sūtīs militāro ekipējumu uz Ukrainu, Igaunija, arī citas valstis, ASV, Lielbritānija. Otra lieta – ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, un šīs sankcijas būs spēcīgākas nekā jebkādas sankcijas pirms tam. To arī ASV prezidents Baidens skaidri ir pateicis Krievijas prezidentam Putinam, un to atbalsta arī visas NATO un ES valstis. Un trešais – ASV pašlaik apsver iespējas palielināt savu militāro klātbūtni Eiropā visur, kur tas nepieciešams. Tās būtu Baltijas valstis, Polija un ES austrumu flangs. Tas ir stingrs signāls, ka Krievija nevar iet tālāk, un tā ir pareizā reakcija. Jo uz pastāvīgu padošanos un gļēvumu netiek atbildēts ar to, ka Krievija savu agresiju attur, bet tieši otrādi – kā ielūgums Krievijai rīkoties. Tāpēc Latvija visos forumos – gan ES, gan NATO – ir par stingru atbildi Krievijai, lai nodrošinātu mieru Eiropā.
Attiecībā uz drošības situāciju Latvijā – pie mums ir droši. Mūs sargā NATO 5. pants. NATO nav nekādu šaubu par to, ka uzbrukums vienai valstij nozīmē uzbrukumu visām NATO dalībvalstīm. Mēs paši nopietni ieguldām mūsu drošībā. Jau vairākus gadus ieguldām vairāk nekā divus procentus aizsardzībā, mūsu bruņoto spēku gatavība un bruņojums ir nesalīdzināmi lielāks nekā 2014. gadā. Mēs piedalāmies starptautiskās misijās, mūsu bruņoto spēku gatavību ļoti labi novērtē arī mūsu sabiedrotie. Latvijā kopīgā vienībā atrodas desmit NATO valstu karavīri. Šeit jau ir NATO karaspēks.
Arī cilvēki saprot savu pilsonisko pienākumu un aktīvi iesaistās Zemessardzē, kur katram ir iespēja dot individuālo pienesumu mūsu nacionālajai drošībai. Tā ka esam izdarījuši daudz mūsu drošībai. Es aicinu visus domāt par pievienošanos Zemessardzei, lai vairotu mūsu drošību.
Kopumā situācija valstī mums jāvērtē kā droša. Mēs varam paļauties uz sabiedrotajiem, un paši esam darījuši nepieciešamo, lai justos šeit droši.
Krievija arī raugās uz reālo situāciju, un, ja reālā situācija ir tāda, ka mēs esam gatavi, ka Eiropa, NATO aizstāvēs savas valstis, tad Krievijai būtu tas jāpārdomā. Tā ir atturēšanas politika, kas ir NATO stratēģijā, – atturēt agresoru. Tas ir mūsu uzdevums, un to mēs pildām.
– Ko jūs novēlētu mūsu lasītājiem – iedzīvotājiem Latvijas reģionos, kuri lasīs šo interviju?
– Reģionālo laikrakstu lasītājiem es gribētu teikt – mīļie cilvēki, netērējiet savu dārgo laiku apšaubāmai informācijai! Ir svarīgi, ka jūs lasāt, patērējat uzticamu informāciju, kvalitatīvu informāciju, un tas nāks par labu vienmēr – gan individuāli konkrētajā dzīvē, gan valstij kopumā.
Es pateicos tiem lasītājiem, kas lasa kvalitatīvus reģionālos laikrakstus, jo tas ir tāds cerību stariņš mūsu informatīvajai telpai, ka mums ir cilvēki, kuri vēlas kvalitatīvus medijus. Lūdzu, tā arī turpmāk!
– Sigita Roķe, Agnese Leiburga
