Novembris ir laiks, kad vairāk pieminam un runājam par saviem varoņiem. Ar Gulbenes novadu saistīts viens no mūsu varoņiem – Eduards Sebris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Lai varam apzināt savus varoņus un viņu dzīvesstāstu, Lizuma novadpētniecības muzejs, kā arī Silvija Assare, kura savulaik palīdzējusi E.Sebra meitai Elvīrai Sebrei izveidot savas dzimtas stāstu līdz galam, dalās ar “Dzirksteli” unikālā vēsturiskā informācijā par šo cilvēku.
Dzimis zemkopja ģimenē
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris E.Sebris ar dvīņumāsu Annu nācis pasaulē Rankā 1899.gada 6.decembrī (pēc vecā stila 18.novembrī) zemkopju ģimenē. Viņa vecāki – tēvs Jānis Sebris un māte Made. Sebru ģimenē bija četri bērni: Antons, Zelma, Anna, Eduards. E.Sebris 1927.gadā 17.jūlijā stājās laulībā ar Zentu Mariju Gerstok. Viņu ģimenē bērni: Elmārs (1928-1970), Jānis (1932-1961), Ārija (1932-1932), Elvīra (1938).
“Kā stāstīja viņa dvīņumāsa Anna, Eduards jau no agras bērnības bijis ar “neprāta sirdi”. Kad lauku sētā Rankā cēluši lielo labības šķūni, viņš, nevienam neredzot, bija uzrāpies pašā augstākajā jumta daļā – korē. Pat lielie nav sapratuši, kā puiku dabūt lejā. 1919.gada 10.jūnijā viņu iesauca Latvijas armijā Gaujienā un iedalīja Siguldas pulkā,” liecina E.Sebra meitas atmiņu apraksts.
Pārejot Vidzemi, Rīgu, pulks 1919.gada 18.novembrī nonācis pie Lielupes. E.Sebrim palika 20 gadi. “Ir viņa dzimšanas diena un Latvijas 1.gadadiena. Varbūt viņu izraudzīja kā simbolu šim kaujas uzdevumam ar tik zīmīgu datumu? Viņš to godam veica cīņā pret bermontiešiem. Eduards ar vēl dažiem karavīriem pie Valgundes devās pāri Lielupei uz ienaidnieka aizmuguri, iebruka pretinieka nometnē, pārgrieza telefona vadus, sagrāba pajūgus ar kara trofejām, izraisot tur paniku un bēgšanu. Siguldas pulks virzījās tālāk uz priekšu, lai sāktu Jelgavas atbrīvošanu. Šeit risinājās 7. Siguldas kājnieku pulka sīvākās cīņas. Vienā kaujas iecirknī vienā dienā četri vīri veica tādus varoņdarbus, ko vēlāk novērtēja ar Lāčplēša Kara ordeni. E.Sebris piedalījies arī Latgales atbrīvošanā. Paaugstināts par kaprāli,” vēsta meitas atmiņas.
1920.gada 11.novembrī pirmajiem 288 karavīriem par varonību kaujās pasniedza Lāčplēša Kara ordeni. Esplanādē notika svinīga parāde. Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedza Lāčplēša Kara ordeni arī E.Sebrim.
Sirdī – vienmēr karavīrs
E.Sebris atvaļināts 1921.gada 1.decembrī. Viņam piešķīra Mālu muižas zemi 15 hektāru platībā. Valsts deva kredītus mājas celtniecībai. Atgriežoties mierīgajā dzīvē, viņš uzsāka jaunsaimniecības veidošanu, uzcēla lauku mājas ”Zellenes” Zellenes upītes krastā Sinoles pagastā (tagad Lejasciema pagasts). Sirdī E.Sebris vienmēr palika karavīrs. Miera laikā darbojās aizsargos un godos valkāja formu. Bija aktīvs pašdarbnieks.
“Bet tad vēlreiz nāca svešā vara. Izvedot mūs un radu ģimenes bīstamajos bēgļu ceļos (visi veseli atgriezāmies mājās), viņš saprata, kas viņu sagaida ar krievu otrreizēju ienākšanu Latvijā. Un viņš, būdams vīra gados, 1944.gada rudenī devās vēlreiz karā – nacionālo partizānu karā – apņēmības pilns nekrist ienaidnieka rokās dzīvam. Aizejot viņš teica: “Dzīvu viņi mani nekad nedabūs!” Tā arī notika. Pasi, ordeni, goda zīmes atstāja savas dvīņumāsas Annas vīram, kurš tās apraka. E.Sebris krita nevienlīdzīgā cīņā ar čekistiem 1946.gada 4.novembrī – tāda ir oficiālā versija, bet ir vēl citas. Aprakts kā nezināms. Bet viņa vārds ierakstīts Lestenes Brāļu kapu memoriālajā sienā; Lizuma Sila kapos uzstādītajā piemiņas plāksnē; Sikšņu sila piemiņas akmenī, kas atrodas tagadējā Apes novadā,” liecina meitas atmiņas.
– Inita Savicka
Par Eduardu Sebri
– Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris (numur 223). III šķiras ordenis piešķirts 1920.gadā.
– Latvijas armijā iesaukts 1919.gada 10.jūnijā, piedalījies cīņās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā. Paaugstināts par kaprāli. 7. Siguldas kājinieku pulka dižkareivis.
– 1919.gada naktī uz 18.novembri Eduards Sebris kopā ar diviem kareivjiem devās ienaidnieka aizmugurē pāri Lielupei, uzbruka pretinieka nometnei un piespieda bēgt, ieguva vairākus pajūgus ar kara trofejām, sabojāja telefona līnijas, tā saceldami apjukumu ienaidnieka rindās.
– Atvaļināts 1921.gada 1.decembrī. Jaunsaimnieks Sinoles “Zellenēs”, aizsargu nodaļas dalībnieks.
– Pēc 2. pasaules kara cīnījies nacionālo partizānu rindās. 1946. gada 4.novembrī kaujā ar čekistiem nošauts Rauzas upes apkārtnē, izlikts atpazīšanai un čekas aprakts kā nezināms.
– Piemiņas zīme Sila kapos.
Avots: Lizuma Novadpētniecības muzejs
