Pirms 65 gadiem arheologi atklāja dzelzs laikmeta dzīvesvietu paliekas Lisas jeb Pinteļu un Ušuru ezerā
Šogad aprit 65 gadi, kopš arheologi atklāja dzelzs laikmeta dzīvesvietu paliekas uz ezera saliņām vai sēkļiem divos Gulbenes novada ezeros – Lisas jeb Pinteļu ezerā un Ušuru ezerā. Turklāt tieši pirms 60 gadiem Ušura ezerpils kļuva par pirmo šīs kategorijas arheoloģijas pieminekli Latvijā, kurā veikti pārbaudes izrakumi.
Latgaļi vēlajā dzelzs laikmetā paplašināja savu apdzīvoto teritoriju, virzoties tālāk uz ziemeļiem. Ar latgaļu ienākšanu Vidzemes vidienē tiek saistīta jaunu dzīvesvietu ierīkošana ezeru salās, kādas konstatētas vismaz desmit ezeros, tajā skaitā Ušuru un Lisas (Pinteļu) ezerā.
Senlietas un keramikas lauskas
Ušuru ezerpils 1964.gada vasarā kļuva par pirmo šīs kategorijas arheoloģijas pieminekli Latvijā, kurā veikti pārbaudes izrakumi. Darbi notika nelielā platībā – 9 kvadrātmetros, ar motorsūkņiem atsūknējot izrakumu laukumos ieplūstošo ezera ūdeni, kultūrslānī attīrīja sešas kārtas. Ekspedīcijā ieguva 7 senlietas un 685 keramikas lauskas, kā arī savrupatradumu veidā savāca vēl 9 senlietas. Arheoloģiskie izrakumi tika turpināti 1965.gadā, bet ievērojami lielākā laukumā – 165 kvadrātmetros. Tomēr toreiz nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ uzspēja noņemt kultūrslāņa pirmo kārtu. Toreiz darbu laikā ieguva 22 senlietas un 2550 keramikas lauskas, bet izskalotajā mītnes ziemeļu daļā zem ūdens atrada 10 podu fragmentus un 8 senlietas. Noņemot pirmo kārtu, arheologi konstatēja arī divu ēku konstrukcijas.
Lisas ezerpilī veiktas divas arheoloģiskās apsekošanas – 1959. un 1968.gadā. Senvietas apsekošanās noskaidrots, ka aptuveni uz 25×30 metru liela zemūdens paugura atrodas cilvēku veidotas dzīvesvietas paliekas – baļķi (10–30 centimetru diametrā), deguši koki, ogles, skaidas, deguši granītakmeņi un to šķembas, koku klāsti, pāļi un mieti.
Arheoloģiskos izrakumus Lisas ezerpils vietā neveica, bet 1968. gada augustā veiktās mītnes plāna uzņemšanas un savrupatradumu vākšanas rezultātā izdevās iegūt 34 senlietas, 11 restaurējamus māla traukus un vairākus simtus trauku lausku, dzīvnieku kaulu fragmentus. Konstatētas arī koka celtņu un citu konstrukciju paliekas.
Būves bija līdzīgas pilskalniem
1920.-1930.gados Pieminekļu valdes datubāzē palielinājās arheoloģisko pieminekļu apzināšanas laikā iegūtās, novadpētnieku iesūtītās un publicētās ziņas par Vidzemes ezeros novērotajām celtņu paliekām. Ūdenslīdējs Valentīns Pāvuls 1932. gadā pat ierosināja uzsākt sistemātisku Latvijas ezeru pārmeklēšanu, lai iegūtu tur nogrimušos priekšmetus. Diemžēl Latvijas arheologi ūdenslīdēju ierosinājumam nepievērsa vajadzīgo uzmanību.
Par būvēm Gulbenes ezeros 1920.gadu presē rakstīja pedagogs un novadpētnieks Zelmārs Lancmanis (1883–1935). 1925.gadā notikušajā pirmajā Pieminekļu valdes līdzdarbinieku konferencē viņš rosinājis arheologus pārbaudīt ezeros saglabājušās senās koka celtņu liecības. Tomēr ezeru saliņu senās koka apbūves zemūdens izpētei Latvijā pievērsās tikai 20.gadsimta vidū, kad plašu popularitāti ieguva akvalangu sports.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ekspedīcijas arheologa Jāņa Apala (1930–2011) vadībā 1950.gadu beigās un 1960. gados ezera mītnes atklāja un apsekoja desmit ezeros ap Vidzemes augstieni. Pētījumi atklāja, ka Latvijas ezeru mītnes no pamatu konstrukcijas viedokļa nav ne pāļu būves, ne klāstu mītnes. Tās aizsardzības nolūkā cēla ezeru salās vai sēkļos uz mākslīgi veidotiem pamatiem – guļbaļķu režģoga un veidoja nocietinājumus. Ezeru mītņu nocietinājumu būves bija līdzīgas pilskalniem, tādēļ J.Apals tās sauca par ezerpilīm. Dendrohronoloģiskie un radioaktīvā oglekļa datējumi apliecina, ka ezerpilis celtas 1. gadu tūkstoša beigās (vēlais dzelzs laikmets) un iegūtās senlietas un keramika raksturīgas senajiem latgaļiem.
Liecības – zem ūdens
1959.gadā dzelzs laikmeta dzīvesvietu paliekas uz ezera saliņām vai sēkļiem atklāja arī divos Gulbenes novada ezeros – Lisas ezerā un Ušuru ezerā. Klimata izmaiņu un citu apstākļu dēļ šo dzīvesvietu apbūves liecības nokļuvušas zem ūdens līmeņa. Visticamāk, ka tieši ezeru ūdenī redzamās ezerpiļu ēku paliekas kļuva par objektīvu pamatu no paaudzes paaudzē stāstītajām teikām par ezeros nogrimušām mājām, pilīm, baznīcām un tā tālāk.
Ušuru ezerpils 1964.gadā kļuva par pirmo šīs kategorijas arheoloģijas pieminekli Latvijā, kurā veikti pārbaudes izrakumi. Ušuru ezeru izvēlējās kā piemērotāko pārbaudes arheoloģiskajiem izrakumiem, jo ezera līmeņa pazemināšanas rezultātā sausās vasarās ezerpils 20-30 centimetru augstumā atklājās virs ezera ūdens līmeņa. Darbu veica nelielās platībās, ar motorsūkņiem atsūknējot izrakumu laukumos ieplūstošo ezera ūdeni.
Ušuru ezera mītnes pārbaudes izrakumus turpināja 1965.gadā, kad veica dzīvesvietas plāna uzņemšanu un 30×30 metrus lielajā kvadrātiskajā pamatu konstrukciju režģī ar blīvu apbūvi konstatēja mītnes malas nostiprinājuma konstrukciju un divu ēku pamatus: apaļkoku klāsti, kas pārklāti ar apmēram 20 centimetrus biezu skaidu, mizu un dažādu augu pildījuma klonu. Vienā no ēkām atklāja pavarda akmeņus, bet kopumā darbu laikā ieguva 22 senlietas, 10 podu fragmentus un 2540 māla trauku lauskas. Ušuru ezerpilī atrasta tikai bezripas keramika (apmestā – 67,8 %, kniebtā – 20,4 %, gludināta – 9,6 %, gludā – 1,6 %). Kultūrslāni netika atrasti kaulu fragmenti.
Ušuru ezeram esot bijis izstrādāts polderu projekts, lai, pazeminot tā ūdens līmeni, varētu turpināt arheoloģiskos izrakumus. Tomēr šo polderu projekta realizēšanu Zinātņu akadēmija dažādu iemeslu dēļ neveica. Šādu lēmumu visvairāk varēja ietekmēt pārbaudes arheoloģisko izrakumu laikā konstatētais fakts, ka ezera viļņu ietekmē Ušuru ezerpils bija stipri noskalota, turklāt ezerpils atrodas tālu no Rīgas.
Meklējot citus risinājumus, pazeminot ezera ūdens līmeni, ezerpils izpēti un rekonstrukciju izdevās paveikt Āraišu ezerā. Ušuru ezerpils uzbūve, senlietas un būvju elementi ļoti līdzīgi jau labi izpētītajiem Āraišiem, piemēram, celtņu stūru savienojumi, garš uzejas celiņš – Ušuru ezera mītnē pat līdz 120 metru garš dambis, kas savienoja saliņu ar krastu.
Pārbaudes izrakumos iegūto materiālu izpētes rezultātā noskaidrots, ka Ušura ezerpils pamatu absolūtais vecums ir 1235±70 gadi. Ezerpils celta uz stabilas būvpamatnes 8.gadsimtā, un ezera ūdens līmeņa starpība ar 20.gadsimta vidu bija gandrīz 2 metri.
Jostu aužamā līksts, karote, lūku auklu sandales
Lisas ezerpils atklāta jau 1959.gada 10.augustā, kad Lisas ezera arheoloģiskajā apsekošanā uz aptuveni 25×30 metru liela zemūdens paugura konstatētas cilvēku veidotas dzīvesvietas paliekas – baļķi (10-30 centimetrus diametrā), deguši koki, ogles, skaidas, deguši granītakmeņi un to šķembas, koku klāsti, pāļi un mieti.
Arheoloģiskos izrakumus Lisas ezerpils vietā neveica, bet 1968.gada augustā veiktās mītnes plāna uzņemšanas un savrupatradumu vākšanas rezultātā izdevās iegūt 34 senlietas, 11 restaurējamus māla traukus un vairākus simtus trauku lausku, dzīvnieku kaulu fragmentus. Konstatētas arī koka celtņu un citu konstrukciju paliekas. Atrasto senlietu (dzelzs uzmavas šķēpa gals, bronzas piekariņš un važiņas fragments, māla vērpjamās vārpstas, smilšakmens galodas, apakšējie graudberži) vidū īpašu ievērību guvuši koka priekšmeti – jostu aužamā līksts, karote, kā arī tādi izstrādājumi kā lūku auklu sandales fragments (analoģisks Āraišu ezerpilī atrastajiem apaviem), virves fragments un cits. Lisas ezerpilī iegūtā bezripas keramika ar apmesto, gludināto, nagiekniebumiem un iespiedumiem rotāto virsmu līdzīga Ušuru un Āraišu ezerpilīs iegūtajai keramikai.
Analoģijas ar vairāk pētīto ezerpiļu materiālu ļāvušas pētniekiem izvirzīt hipotēzi, ka arī Lisas ezerpilī dzīvojuši senie latgaļi un tā pastāvējusi 1. gadu tūkstoša beigās.
— Vēsturnieks Anatolijs Savickis
