Fotogrāfa Ferdinanda Knoka vēstures liecības
“MANI VECĀKI bija nedzirdīgi, tāpēc mācījās Valmieras kurlmēmo skolā, kur apguva vērtīgas prasmes dzīvei. Tēva prasmes ir pagrūti uzskaitīt – burtlicis, grāmatu sējējs, seglinieks, galdnieks, kalējs, vīndaris, lai gan pats alkoholu nelietoja, un pāri visam – talantīgs fotogrāfs,” pirms vairākiem gadiem stāstīja F.Knoka dēls Jānis Knoks.
Atbraucis dzimtajā pusē, viņš secināja, ka tēvu te vēl arvien atceras. Ne katram tas ir lemts. “Tēvam bija talants, bet bieži nācies secināt, ka fotogrāfijas avīzē vai citviet nav uzņēmis cilvēks, kas ir fotogrāfs pēc būtības, jo neprot iekadrēt,” teica J.Knoks.
Atrod savu īsto sirdsdarbu
Acīmredzot pirmās iemaņas fotografēšanā gūtas Pēterburgā, kur Ferdinads 1904.gadā saņēma fotogrāfa licenci. 1928.gadā viņš savas zināšanas fotomākslā papildināja Viļa Rīdzenieka kursos. Tādējādi sākotnējā aizraušanās kļuvusi par profesiju, kurai pievērsties viņu rosināja vecākais brālis Rūdolfs. Darbā viņam palīdzēja Rīdzenieka kursus beigusī galgausniete Anna Auzāne. Viņa bija attāla radiniece, kas daudzus gadus dzīvoja kopā ar ģimeni un uzturēja saikni ar apkārtējiem cilvēkiem.
Knoka pils, kā dēvēja ģimenes skaisto mājvietu, bija pulcēšanās vieta skaudra likteņa piemeklētiem cilvēkiem no tuvākas un tālākas apkārtnes. Tur Ferdinands tikās ar savu nākamo dzīvesbiedri Johannu Annu, ar kuru kopā mācījās Valmieras kurlmēmo skolā. Viņi apprecējās 1929.gadā, kad Ferdinandam bija 59 gadi.
“Mani vecāki bija jau krietni gados, varbūt tāpēc manā bērnībā nebija kopīgu rotaļu un draiskulības. Gan māte, gan tēvs bija ļoti labsirdīgi, tāpēc iecienīti vietējā sabiedrībā,” atcerējās Jānis.
Viņš uzsvēra, ka, mācoties Galgauskas septiņgadīgajā skolā, nekad nav izjutis atšķirīgu attieksmi vecāku dēļ.
Kad padomju vara liedza F.Knokam nodarboties ar fotografēšanu, lieti noderēja citas darba iemaņas. Kopš 1949.gada F.Knoks bija kalējs Galgauskas kolhozā. Pēdējos dzīves gados taisījis aizjūga piederumus, ratus, virpojis un remontējis lauksaimniecības mašīnas. Izgatavojis arī slēpes, ar kurām fotogrāfijā redzams dēls Jānis. Kaut arī Knoks, viņa kundze un māsa bijuši kurlmēmi, meistars bijis ļoti dzīvespriecīgs un sabiedrisks. Viņš aktīvi piedalījies visādos izrīkojumos, kur nokļuva gan kājām, gan braucot ar zirgu, gan arī ar tolaik lielu retumu – motociklu ar blakusvāģi. “Božās” Knoki rīkoja saviesīgus vakarus apkārtnes kurlmēmajiem, saglabājot labestību un optimismu.
Fotosalonā “Božās” un paviljonos Tirzaslejā, kā arī izbraukumos gan svētkos, gan cilvēku dzīvē nozīmīgos brīžos uzņemtas neskaitāmas fotogrāfijas. Gulbenes muzejā redzamā F.Knoka fotosoma, ar dermatīnu apvilkta koka kaste un stūros apsista ar metālu, nav tikai lieta. Tā ir vēsturiska vērtība, kas atgādina par svarīgākajiem mirkļiem lauku cilvēku dzīvē: kāzās, kristībās, bērēs, apkārtnes ievērojamos notikumos.
“Varētu domāt – kas gan tur dīvains, šādas bildes ir saglabājušās katrā latviešu ģimenē, kur redzama vecmāmiņa iesvētāmajā kleitā, vectētiņš ar studenta cepuri. Taču Knoka fotobildēs ļaudis ir “salikti” tik pareizi pēc visaugstākajiem figurālās kompozīcijas pamatelementiem, ka Knoka rokraksts jāatzīst par māksliniecisku,” atzinusi Laima Kota (Muktupāvela).
Varētu lepoties ar dēlu un mazdēlu
“Božās” 1934.gada 4.augustā dzimis Ferdinanda un Annas dēls Jānis Knoks, kura devums mūsu valsts elektrifikācijā nav mazāk nozīmīgs kā tēva atstātais mantojums fotovēsturē. Tagad Jānis uz “Božām” lūkojas no mākoņiem, bet 2017. gada augustā viņš bija te atbraucis. “Dzirkstelei” J.Knoks pastāstīja, ka tāda bijusi dēla Māra dāvana viņa 83. dzimšanas dienā – divu dienu brauciens uz bērnības zemi un Tirzas kapsētu, kur apglabāti vecāki. “Apbrīnojamā kārtā, pateicoties vietējiem tirzmaliešiem, dzimtas pēdas nav zudušas. Un dīvaini – arvien vēl nāk klāt jauna informācija un fakti,” secināja J.Knoks.
Acīmredzot tāds atzinums radies pēc Tirzas tējnīcas “Laiks” apmeklējuma, kur tapusi arī fotogrāfija. Ar nožēlu viņš atzina, ka “Božas” sen vairs nav dzimtas īpašums. “No mājas kā no pusapēstas tortes palicis tikai pats vidiņš, pelēks un apdrupis,” skumji teica Jānis.
Gaišāku noskaņu radīja sakoptā apkārtne un vecie koki – priedes, ozoli, taču gleznainie bērzi upes krastā gājuši bojā. “Visvairāk pārsteidza un aizkustināja jāņogu krūmu rindas – garas un taisnas, pārcietušas divus pasaules karus, kad tikušas nozāģētas līdz zemei, tagad stāv kā karavīri ierindā,” prieku neslēpa J.Knoks.
Viņam bija septiņi gadi, kad sākās karš. 1944.gadā ģimeni izdzina no mājas, jo krievu armija gatavojās lielai kaujai, kura tomēr nenotika. Kad beidzās karš, tikai decembrī ģimene atgriezās “Božās”. Kūts bija nodegusi. Sākās smaga pēckara dzīve, kurā lieti noderēja daudzās vecāku prasmes, kas apgūtas kurlmēmo skolā.
1949.gadā J.Knoks beidza Galgauskas pamatskolu un sāka mācīties Rīgas Celtniecības tehnikumā, ko beidza ar izcilību. Pēc tam studēja Maskavas Inženierceltniecības institūta Hidroceltniecības fakultātē. Sekoja laiks, kad tika izvērsta Latvijas elektrifikācija, ar ko saistīts J.Knoka darba mūžs.
Savulaik viņš daudz fotografējis. Grāmatā “Atmiņu Daugava” ir 16 Jāņa fotogrāfijas, kas tapušas, izstaigājot Daugavas krastus no Pļaviņām līdz Aizkrauklei, kur dzīvoja J.Knoka ģimene.
Jāņa dēls Māris ir beidzis Rīgas Tehniskās universitātes Radioinženieru fakultāti. Viņam ir sava firma “Geostar”, kas gatavo ģeodēzijas instrumentus. M.Knokam ir trīs meitas, kā arī mazbērni.
Lai gan izcilā fotogrāfa darbu neturpina ne dēli, ne mazbērni, ne mazmazbērni, F.Knoks ar viņiem varētu lepoties.
