UZ NAMA ATKLĀŠANU 1927.gada 26.decembrī mākslinieks Liberts dāvināja skatuves prospektu un dekorācijas R.Blaumaņa lugas “Pazudušais dēls” izrādei. Kad tā tika izrādīta, sajūsma bijusi milzīga, liecina tā laika avīžu ziņas. Apmeklētāju esot bijis tik daudz, ka visi neietilpa zālē. Galgauskā bija jūtams devītais vilnis kultūras dzīvē.
Galgausnietis Kārlis Lācis savās atmiņās “Galgauskas pienotava” raksta, ka jaunuzceltajā Dziedāšanas biedrības namā sākotnēji nebija elektrības, pasākumu norises laikā elektrību pieslēdza no Galgauskas pienotavas.
“Līdz ar biedrības nama tapšanu Galgauskas kulturālajai dzīvei atraisījās spārni. Vajadzība pēc biedrības nama bija izjusta gadu desmitiem, Dziedāšanas biedrība no izrīkojumiem gadiem bija krājusi kapitālu nama celtniecībai, bet revolūcijas un devalvācijas vētrās nauda bija izputējusi, tā ka viss bija jāsāk no jauna – krāt grasi pie graša, lai varētu vismaz iesākt. Bija dažādi izrīkojumi – teātra izrādes, zaļumu svētki, bazāri, koncerti, no kuriem radās iespēja iepirkt būvmateriālus, ko kopīgiem spēkiem saveda uz piešķirtā zemesgabala. Biedrības priekšnieka Kārļa Kļaviņa ierosināts, nama celšanā ar padomu un naudas līdzekļiem piedalās ideālists Andžs Lībants, Galgauskas dzirnavu īpašnieks,” raksta A.Klēbahs.
Par biedrības 20 gadu atceres pasākumu 1928.gada 31.augusta laikrakstā “Gulbenes Balss” raksta Marija Zeperts: “Uzplaukusi un savas attīstības kulminācijas punktu biedrība sasniegusi sava dibinātāja un pirmā diriģenta K.Martinsona vadībā. Kā atzinību par viņa nopelniem biedrība to ieceļ par savu pirmo goda biedru.”
Kā liecina atmiņas un fakti par Galgauskas kultūras vēsturi, aktīvi bijuši ne tikai dziedātāji korī, sieviešu un vīru ansambļos, bet arī muzikanti pūtēju orķestrī un tautisko deju dejotāji. Tomēr acīmredzot vislielākā bijusi teātra mīlestība.
“Kā Rīgas Latviešu biedrība 1868.gadā, tā arī galgausnieši savas teātra izrādes sāk ar jaunā Stendera tulkoto un tais laikos populāro “Žūpu Bērtuli”. Pagastnams ar augšā izbūvēto klasi bija Galgauskas pirmā izrīkojumu telpa. Lielākā pagastā. Klasē ierīkotā skatuvīte bija maza, dekorāciju vietā uz rāmja uzsists raibs katūns, līdzīgs tapetēm. Katūna priekškars, uz stieples uzvērts, ar rokām uz abām pusēm atbīdāms un sabīdāms. Rekvizītes primitīvas. No tām minama sirma bārda, aiz ausīm piestiprināma kā brilles. Vēlākos gados šo to piegādāja klāt,” raksta A.Klēbahs.
No galvenajiem teātra darbiniekiem viņš min “Tīcanu” Sarmuļa Edi, “Zemīšu” Žvīguru Līzi, P.Biezā māsu Mariannu Klēbahu un brāli Kārli Biezo. Tie bijuši centīgākie sabiedriskie darbinieki līdz pat Pirmajam pasaules karam un arī vēl tā laikā Dziedāšanas biedrības sarīkojumos.
Galgauskas pagasta bibliotēkā ir Kārļa Martinsona atmiņas par pazīstamā aktiera Kārļa Sebra tēvu, arī Kārli Sebri, kurš bija Galgauskas pagasta skrīvera palīgs un aktīvs teātra spēlētājs no 1907. līdz 1913.gadam.
“Galgauskā uz kroga augšas bija iekārtota skatuve. Jau pati zāle kā kaste, kurā ietilpa 80-100 cilvēki. Skatuvīte 50 cm augstāka par grīdu, 4 m plata, 16 m gara. Gandrīz nekādu aizkulišu. Toties liels un varens bija priekškars, uzsists uz resna velbomja, ar auklām uzvelkams un nolaižams. Tagad man liekas brīnums, kā un ko mēs varējām tur nospēlēt. Bet spēlējām! Ar entuziasmu un lielu nopietnību spēlējām,” atceras K.Martinsons.
No Galgauskas vasarās viņš brauca uz skolotāju kursiem Rīgā, kur iepazinies ar Jaunā teātra aktieri Vili Segliņu, kas deva iespēju redzēt lielo teātru skatuves uzbūvi, dekorācijas un apgaismojumu.
“Atnācis uz Galgausku, droši ķēros pie teātra izrāžu sagatavošanas. 1908.gadā spēlējām Paļevča lugu “Purvā” un “Negaisa stāstus”, tad Aspazijas “Zaudētās tiesības” un Blaumaņa “Ugunī”,” stāsta K.Martinsons.
1909.gada ziemā iestudēts un izrādīts Gogoļa “Revidents”. Tajā K.Sebris tēloja Osipovu, K.Martinsons – Kļestakovu. “Man atmiņā viņa dziļi pārdomātais Osipova monologs. Brīnišķīgi viņš prata šķendēties par savu kungu,” atzīst K.Martinsons.
Kad 1910.gadā izrādīja Raiņa “Zelta zirgu”, K.Sebris tēloja Biernu, K.Martinsons – Antiņu. Šo izrādi galgausnieši desmitām reižu izrādījuši Tirzā, Velēnā, Lejasciemā un Stāmerienā. Izrādei dekorācijas zīmēja un krāsoja paši, bet kostīmus saņēma no Rīgas Jaunā teātra. Tā kā elektriskā apgaismojuma nebija, skatuvi un zāli apgaismoja ar petrolejas un gāzes lampiņām, bet Antiņa uzjāšanu stikla kalnā imitēja ar skolas projekciju aparātu. Galgauskas pagastā šī izrāde bija īpašs notikums. Daži teātra apmeklētāji laikrakstā bija izteikuši sirsnīgu pateicību par labo izrādi. Tika saņemta arī atzinības vēstule no paša autora, kurš tolaik atradās trimdā Kastaņolā.
TURPINĀJUMS SEKOS
