4.daļa šeit
“Vecāki meitenei šūpulī ielikuši dziesmu vācelīti. Inga atraisījusi savas muzikālās un organizatoriskās spējas arī kā Galgauskas kultūras nama vadītāja. Viena no Ingas veiksmēm ir ansambļu vadīšana,” stāsta Laima Gavare.
Ingas Zomerovskas izloloti ir “Veišu muzikanti”, bez kuriem grūti iedomāties pagasta kultūras pasākumus. Inga atzīst, ka ar Galgauskas kultūras namu ir saistīta kopš bērnības. Viņa atceras, kā vecāki mazo meiteni ņēma līdzi uz skolas rīkotiem pasākumiem, kuri notika kultūras namā. “No tā laika spilgtākajām atmiņām palikuši mirkļi, kad pirmo reizi uz kultūras nama skatuves spēlēju teātri. Tad mācījos 1.klasē. Skolas gados ar lielu nepacietību gaidījām Jaungada svinēšanu, lielās egles dekorēšanu un iedegšanu. Tad mūsu nams lepni mirdzēja svētku rotā,” atceras Inga.
Atdzimst kā Fēnikss no pelniem
“Kur tagad biedrības nams, bijis Veišu muižas rudzu lauks, kas redzams no skolas logiem. Kādā pēcpusdienā bērni redzējuši rudzu laukā spožu uguni. Norunājuši, ka tur kaltējoties nauda, kā to mēdz ticēt tauta. Pastāstu šo redzējumu kā simbolu tam, kas nu jau noticis. Toreizējā liesma ir radījusi vietu, kur šodien paceļas nams, kur gaismosies un sildīsies galgausniešu gars, sirdis un prāts,” tolaik biedrības jubilejas pasākumā atzina novadnieks Alvils Klēbahs.
Īstas ugunsliesmas izpostīja Galgauskas kultūras namu jau atjaunotās Latvijas laikā – 2002.gada 19.martā. Izdegusi bija skatuve, lielā skatītāju zāle, palīgtelpas un jumts, ko vajadzēja atjaunot vispirms. Tika lēsts, ka kopumā kultūras nama atjaunošanai nepieciešami 150 000 latu, jo būtībā ēku nācās celt gandrīz no jauna.
“Tik pamatīgu atjaunošanu šī ēka sen nebija pieredzējusi. Dažviet ēkas ārsienas bija tik ļoti bojātas, ka tās vajadzēja gandrīz pilnībā atjaunot. No jauna nācās uzlikt arī griestu balstus, ierīkot komunikācijas un tamlīdzīgi,” pirms biedrības nama 95.jubilejas “Dzirkstelei” stāstīja toreizējais pagasta padomes priekšsēdētājs Stanislavs Gžibovskis.
Liels nopelns, panākot pašvaldības lēmumu atjaunot kultūras namu, bija Mārtiņam Mūrniekam, kas toreiz bija pagasta padomes deputāts. Vairāku gadu laikā atjaunoja jumtu, skatuvi, skatītāju zāli un daļēji fasādi. Ēkas pirmajā stāvā tika ierīkotas tualetes, dušas telpa, ērta garderobe, plaša priekštelpa un neliela telpa kafejnīcai. Otrajā stāvā tika izveidotas vairākas telpas. “Dzirkstelē” raksta, ka atjaunošanas darbus veic SIA “RCI – Gulbene” strādnieki, īstenojot divās kārtās projektus, kas tika finansiāli atbalstīti Eiropas Savienības programmā “Pamatpakalpojumi ekonomikai un iedzīvotājiem”. Tajos bija arī pašvaldības līdzfinansējums.
Atjaunoto kultūras namu atklāja 2009.gada maijā. Bijusī skolotāja Laima Gavare secina, ka Galgauskā ir pašaizliedzīgi un sirdsgudri cilvēki. Viņasprāt, tāds ir Česlavs Iļjučonoks, kurš nevaimanāja, redzot kultūras nama kūpošās krāsmatas. Viņš novērtēja, kas vēl būtu noderīgs un izmantojams, savāca logu rāmjus, durvis un citas noderīgas detaļas, lai paglābtu no izvazāšanas. Savā darbnīcā Č.Iļjučonoks pielaboja, atjaunoja un sakārtoja izglābtās detaļas. Un ne tikai.
Firmas strādnieki palīdz
“Darbi sākās, kad pagasta priekšniece bija Irēna Biezā. Būvmateriāliem tika iegādāta meža cirsma 0,6 ha platībā, ko vairāk nekā divu nedēļu laikā izstrādājām ar pagasta bezdarbniekiem. Rēķināju, ka apmēram 100 kubikmetrus koksnes vajadzēs. Tur bija galvenokārt priedes, ko sagatavoja būvēšanai. Daža bija gandrīz 10 metrus gara, ko varēja izmantot visu bez stiķēšanas. Par būvdarbiem priekšniece vienojās ar firmu, kas pieprasīja 10 000 latu avansu. Firmas strādnieki darbus sāka, bet drīz pazuda. Tas nozīmē, ka visu atjaunot vajadzēja pašu spēkiem,” atceras Č.Iļjučonoks. 2004.gada janvārī “Dzirkstelē” bija informācija, ka Galgauskas kultūras nama atjaunošanu veic sešu cilvēku brigāde no Rīgas firmas, kas uzvarēja pagasta padomes rīkotajā cenu aptaujā.
Lai nu kā, Dziedāšanas biedrības nams arvien priecē, un Č.Iļjučonoks secina, ka tā atjaunošana ir viņa mūža lielākais un nozīmīgākais darbs. Pārdomājot traģisko kultūras nama ugunsgrēku, toreizējā kultūras nama vadītāja Inga Zomerovska atzīst, ka tā bija laime nelaimē, jo diez vai citādi vēsturiskā ēka būtu tik pamatīgi atjaunota.
“Man ir bijis un arī patlaban ir prieks mūsu kultūras namu pieskandināt ar saviem ansambļiem – mazajiem dziedātājiem, kuri nu jau izauguši lieli, un ar “Veišu muzikantiem”,” ir gandarīta I.Zomerovska. Viņa sirmajam jubilāram – biedrības namam vēl nepalikt vientuļam, vienmēr būt vajadzīgam.
