Muiža ir dzīva, kamēr to atceras
Galgauskas muiža ir vairākus gadu simteņus pārdzīvojusi kultūrvēstures glabātāja, kas varētu saistīt ar savu īpašo, unikālo arhitektūru un noslēpumainību. Diemžēl var vien skumji atzīt, ka tagad par savulaik vērienīgo muižas apbūvi un saimniecību nekas neliecina. Tikai vēsture zina, kāda tā ir bijusi, bet mēs varam vien apjaust, kā ir bijis, izzinot un atklājot stāstus par to.
No poļu valdīšanas laikā 16.gadsimtā poļu pana Golgovska dibinātās muižas palicis vien viņa vārds. Muižas apgabals – pagasts mantojis šo vārdu, kas laika gaitā gan nedaudz mainījies – Galgauska. Diemžēl nekas vairāk ne par poļu panu, ne arī par muižas sākuma gadiem nav zināms.
Sākoties zviedru laikiem, ir vairāk informācijas par Galgauskas muižu. Tā bija zviedru ķēniņa īpašums. Ķēniņš Gustavs Ādolfs 1631. gada 17.septembrī Galgauskas un Veišu muižas izlēņoja landrātam Gothardam Budbergam, un 1645. gada 15.oktobrī ķēniņiene Kristīne apstiprināja tās par viņa īpašumu. G.Budbergs Veišu muižu pārdeva Fromholdam Pārumam, kas savukārt muižu pārdeva ģenerālmajoram Gustavam fon Mengdenam. Pēc Pāruma nāves G.Mengdens pārņēma arī Galgauskas muižu, kas no 1656.gada līdz 1920.gada agrārreformai piederēja baronu Mengdenu dzimtai.
Muižas īpašnieks – ģenerālis, dzejnieks un komponists
Mengdeni ir vācbaltiešu dzimta, kas Livonijā zināma kopš 15.gadsimta. Tai ir sena un ievērojama vēsture. Galgausnieši var lepoties ar vienu no ievērojamākajiem dzimtas pārstāvjiem – Gustavu fon Mengdenu. Par dzejnieku, komponistu un ģenerāli Gustavu fon Mengdenu 1991. un 1997.gada “Dzirkstelē” stāstījis Galgauskas novadpētnieks Oļģerts Miezītis. Viņš raksta, ka Galgauskas un Veišu muižas īpašnieks sacerējis daudz garīgo dziesmu. Trīs viņa dziesmas, kuras tulkotas no vācu valodas, atrodamas Vidzemes dziesmu grāmatā. Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Ilze Šarkovska-Liepiņa atzinusi, ka Gustavs fon Mengdens bijis Latvijā pirmais komponists un “korālāriju” autors.
“Viņš bija Vidzemes landmaršals, landrāts un Zviedrijas ģenerālmajors. Gustavs fon Mengdens vairākkārt bija Vidzemes bruņniecības pārstāvis pie karaļa galma Stokholmā,” raksta O.Miezītis. Novadpētnieks atklāj, ka G.Mengdens miris 1688.gadā un apbedīts pie tagadējā Galgauskas pagasta centra. “Kapi bija Latvijas Pieminekļu valdes aizsardzībā un no Galgauskas pagasta valdes kopti, ar glītu sētu apkārt. Padomju okupācijas laikā kapi nopostīti un nav atjaunoti,” laikrakstā atzīst O.Miezītis. Viņš arī norāda, ka G.Mengdena portrets – eļļas glezna redzama Rīgā, Doma muzejā, bet barona epitāfija, kuras centrā ir Mengdenu dzimtas ģerbonis, atrodas Doma baznīcā.
Gulbenes bibliotēkas novadpētniecības materiālos ir O.Miezīša pieraksti, kuros viņš norāda, ka informāciju par Gustavu fon Mengdenu atradis grāmatā “Zviedru laikmets Latvijā”. “Vidzemes muižniekiem toreiz bija grūti laiki. Zviedru valdība lielo kara izdevumu dēļ sāka atprasīt muižniekiem tās muižas, kas pirms daudziem gadiem tiem bija nodotas lietošanā. Šajos redukcijas gados Mengdens vadīja Vidzemes muižniecību un 20 gadus bija landrāta amatā. Arī kā Zviedrijas ģenerālis bija cieņā, un Stokholmā viņam bija labs vārds,” raksta O.Miezītis.
Viņš atstāsta kādas vecas avīzes rakstu, kurā minēts, ka Mengdenam piederējušas vēl Igates, Ozolu, Sinoles, Baltā (“Weiss”), Kastrānes, Kuzenes, Lubānas, Gustavskolas (pie Rīgas) muižas, Rīgā divi nami un viena muiža Kurzemes hercogistē.
Interneta vietnē “Timenote” lasāma informācija, ka Gustavam un Barbarai Mengdeniem bijuši deviņi bērni, kuru vārdi atrodami saistībā ar citām muižām. Diemžēl neizdevās noskaidrot, kurš no četriem dēliem Galgauskas muižu pārvaldīja pēc viņa. Iespējams, tas ir barons, kuru galgausnieši dēvējuši par Raksi, bet viņa īstais vārds nav zināms.
Muižas apbūve – pamatīga un skaista
Līdz mūsdienām no Galgauskas muižas apbūves, kas veidojusies galvenokārt 19.gadsimtā, saglabājies maz – meldera māja un saimniecības ēka, kas tāpat kā pareizticīgo baznīca ir vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi. Šīs ēkas ir avārijas stāvoklī. No ceļa tās ir pat grūti pamanīt, jo apkārt saauguši krūmi.
Senas fotogrāfijas liecina, ka neatkarīgi no ēku funkcijām tās visas bijušas veidotas ar māksliniecisku izteiksmību, radot vienotu muižas apbūves tēlu.
Par muižu savās atmiņās “Dažas ziņas par Golgovskas pagastu” stāsta Alvils Klēbahs. Viņš norāda, ka Galgauskas muiža nebija tāda kā vairums muižu, kur apbūve veido kompaktu dzīvojamo un saimniecisko zonu. Ejot uz Galgauskas muižu no Veiša muižas puses, tā sākās ar nelielu siltumnīcu, kur audzētas arī vīnogas. Pa labi no tās bija barona Jāņa Mengdena laikā celts krogs. Gar krogu ceļš gāja uz Blomi, Svelberģi un Vecgulbeni.
Gabaliņu tālāk no kroga bija muižas kalpu māja, ko galgausnieši sauca par puišu māju. Tā bijusi liela mūra ēka, kas, klaušu laikiem beidzoties, pārbūvēta no muižas rijām. “Laikam muižas kalpu dzīvei ir bijis daudz līdzības Vidzemei ar Kurzemi. Lasot Jančevska “Dzimtenē” kalpu mājas aprakstu, liekas, ka tas stāsta par Galgauskas “krepastu”, kā galgausnieši mēdza saukt kalpu māju,” secina A.Klēbahs. Lielo ēku dalīja koridors, kura abās pusēs bija pa istabai katrai ģimenei, bet koridorā bija pavardi ēdienu gatavošanai.
Pāri ceļam no kroga bija koka ēka, kur ilgus gadus bija neliels veikals, kas apkalpoja muižas un apkārtnes cilvēkus. Pie šīs ēkas ceļš taisnā leņķī pagriezās cauri muižai uz Tirzas upes pusi, pāri tai uzkāpa Krievu kalnā un no turienes pa labi devās iekšā Galgauskas silā. Pirmā ēka šinī ceļā pa kreisi bija muižas zirgu stallis, kura galā bija vairāki dzīvokļi muižas darbiniekiem. Uz rietumiem no staļļa bija liels laukums līdz upei, ko aizņēma dažādas muižas ēkas: barona dzīvojamā ēka, aiz tās – klēts, ēka, kur dzīvoja muižas galdnieks un biškopis, tālāk tā saucamā putnu māja, upmalā – muižas kalve.
A.Klēbahs uzskata, ka baronu Mengdenu dzīvojamā ēka bijusi viena no visvecākajām muižas celtnēm. To nesauca par pili, bet par “kungu kalnu” jeb vienkārši “kalnu”. Tā bija celtne ar plašu verandu, priekšā lielu apaļu puķu laukumu – rundēli. Kungu nams bijusi gara viena stāva koka ēka ar jumta izbūvi, varena priedes koka celtne. Ieeju namā greznoja kolonnas, kuras balstīja balkonu. Ēkai bija izbūvēts pusstāvs – mezonīns.
““Kalns” bija gabaliņu no ceļa, tomēr tik tuvu, ka no tā labi redzēti gājēji pa ceļu. Barons Raksis, redzēdams, ka gājējs nenoņem cepuri pret “kalnu”, kūdījis pret pārdrošniekiem savus asinssuņus. Tā vēsta vecās teikas. Tās arī vēsta, ka šīs ēkas celtas Rakša laikā, tātad 18.gadsimta otrajā pusē. Mans vecvectēvs pats vēl bija kalpojis Raksim vecuma galā. Varbūt nebija redzējis “kalna” celšanu, bet bija par to dzirdējis no cēlājiem,” stāsta A.Klēbahs.
Reiz viņam gadījies būt šīs ēkas kungu pusē – zālē ar vaskotu grīdu. “Es augu uz ķieģeļu grīdas, arī skolā tāda bija, tāpēc man par šo grīdu bija brīnums,” atzīst Alvils.
TURPINĀJUMS SEKOS
