Muiža ir dzīva, kamēr to atceras
Lielais “kalns” nodeg līdz pamatiem
A.Klēbahs atceras 1902.gada svētdienas pēcpusdienu, kad skolā, kur viņš bija skolotājs, ienāca Klāvanu Andrejs Krasnais un teica, ka Galgauskā degot. Pa logu viņi varēja redzēt melnus dūmu mutuļus ceļamies debesīs. “Aizsteidzāmies arī mēs. Ēkai jumts jau sagāzies, uguns plosās, trūcīgajai dzēšanai nav panākumu, jāsargā staļļa jumts, kas jau sāk degt. Tā nodega Rakša celtais “kalns” līdz pamatiem, un tā vieta palika neapbūvēta,” atceras A.Klēbahs.
Muižā bija arī otrs grezns nams – Šveices jeb vasarnīcu stila māja, rotāta ar daudziem siluetzāģējumiem, karnīzēm, kolonnām un izbūvētu jumta stāvu. Tā atradās Tirzas upes stāvajā krastmalā. Skaisto koka celtni ar balkoniem bija cēlis barons Jānis Mengdens. No tās pavērās brīnišķīgs skats uz upes leju, uz līdzeno pļaviņu upes kreisajā krastā, kur parasti Jāņos rīkoja zaļumsvētkus.
1904.gadā barons Emanuels Mengdens lika pamatus modernai dzīvojamajai ēkai, pilij, skaistā vietā, mazu gabaliņu uz ziemeļiem no muižas, bet uznāca juku laiki, un celtne tālāk par pamatu netika. No jaunceltnēm E.Mengdens veica tikai jaunas kūts celtniecību. Tiem laikiem tā bija moderna. Izmantodams Vietas upes ūdeņus, barons netālu no upes grīvas Tirzā bija aizsprostojis upi un uzcēlis zāģētavu. Bija arī ēka lokomobilei un kuļmašīnai, ko sauca par “mašiņmāju”. Turklāt Slaņķu zemē ceļā uz Jauno muižu bija celts ķieģeļu ceplis.
Lielceļš dalīja muižu divās daļās. Labajā ceļa pusē bija simtgadīgas liepas, kas droši vien stādītas Rakša laikā – domā A.Klēbahs. Aiz tām bija dīķis, kam savā laikā bijusi saimnieciska nozīme, otrpus dīķim klaušu laikos bija muižas spirta dedzinātava (“brankūzis”) un stopalus darītava. “Iesalnīcas” tikušas pārbūvētas par dzīvojamajām telpām, un 1906.gada 25.februārī tās kalpoja par soda ekspedīcijas eksekūcijas vietu.
1905.gada revolūcijas vētra Galgauskas muižai nenodarīja ļaunumu, jo pagasta ļaudis to sargāja no varbūtējiem postījumiem. “Kad pienāca soda diena, tad korneta fon Kocebū rokā bija garš apsūdzības raksts, kurā 30 cilvēkiem bija uzrādītas apsūdzības un grēki, par ko jau bija nospriests sods. Starp viņiem bija daudz tādu, kam bijušas nesaprašanās ar baronu E.Mengdenu, tāpēc secināja, ka apsūdzības nāk no viņa. Tā kā barona šajā laikā nebija Galgauskā, domājams, ka vainīgi kādi viņa uzticības ļaudis,” spriež A.Klēbahs. Viņš pats, lai paglābtos no iespējamā soda, devās prom uz Saldu, tomēr saglabāja interesi un sakarus ar Galgausku.
Agrārreformā Mengdeniem bija piešķirta likumā paredzētā daļa muižas centra, zemes platība un rūpniecības iestādes. “Viens no dēliem bija mēģinājis kādu laiku apsaimniekot zemi, bet vēlāk pārdevis to, kā arī rūpniecības uzņēmumus. Ar to tad beidzās vairāk nekā 265 gadus ilgā Galgauskas muižas piederība Mengdeniem,” rezumē A.Klēbahs.
Liktenis baronus nesaudzē
Tālākais Mengdenu dzimtas sencis, kuru vēl daudzināja A.Klēbaha augšanas laikā, bijis barons, kuru galgausnieši tā zvērības dēļ bija iesaukuši par Raksi. Viņa dēls Aleksandrs bijis pretstats – laipns, vienkāršs, gaišu seju, turpretim Raksis bijis tumšs kā čigāns.
Arī Aleksandra dēls Ivans (Joahims) jeb Jānis, kā viņu sauca galgausnieši, arī J.Klēbahs, bijis labsirdīgs un labvēlīgs. Viņš ne tikai piešķīra baļķus un materiālus skolas un pagastnama celtniecībai, bet arī dāvināja skolai visu piecu pasaules daļu ģeogrāfiskās kartes. A.Klēbahs atklāj, ka pēc nostāstiem šis barons bijis plaša vēriena un dažreiz mīlējis dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Uzturoties ārzemēs, viņš kādā izstādē Vīnē iegādājies no briežu ragiem gatavotu zāles garnitūru un licis to nosūtīt uz Galgausku. “Tas nebija mīts. Puikas gados man gadījās būt Galgauskas “kalnā”, kā sauca dzīvojamo māju.
Un viesu zālē pats redzēju daudzināto garnitūru, ko atceros vēl pēc gadiem,” apstiprina A.Klēbahs.
Viņa tēvatēvs stāstījis sava tēva redzēto, dzirdēto un piedzīvoto, jo jaunās dienās kalpoja par suņu puisi pie Rakša. “Mana tēva vecākā māsa Anna bija precējusies ar Ivanu Kucējevu, kas bija sulainis baronam,” stāsta A.Klēbahs.
J.Mengdena ģimene bijusi kupla. No septiņiem bērniem jaunībā 18 gados mirušas divas meitas – Jekaterina un Marija. Par to liecina kapi aiz baznīcas ar ierakstiem krustu pamatnēs. Arī J.Mengdena mūžs nav bijis garš – tikai 61 gads. Viņa sieva baronese Natālija bijusi krievu muižniece no Pēterpils. Baroniem bija vēl četri dēli: Nikolajs, Platons, Emanuels, Fjodors un meita Natālija. Baroni gribējuši dēlus gatavot diplomātu karjerai vai augstākiem valsts amatiem, bet tas nepiepildījās. No dēliem tikai Emanuels sāka studēt ķīmiju Rīgas politehniskajā institūtā, bet to nebeidza. Studiju laikā divkaujā viņam sašāva kāju. Platons bijis virsnieks kādā kadetu korpusā, vēlāk Kijevas gubernatora adjutants. Nikolajs dzīvoja Krievijā, muižā, ko bija mantojis no mātes. 1910.gadā A.Klēbahs kādā avīzē izlasīja, ka Pēterpilī uz ielas dzērumā nosists barons Nikolajs Ivanovičs Mengdens. Par Fjodoru A.Klēbahs dzirdējis, ka tas Krievijā kļuvis par klaidoni.
Vairāk zināms par Natāliju. “Šo baronesi atceros no saulainas ziemas dienas, kad izgāju laukā un dzirdēju medību suņus, kas dzina zaķus kungiem Veišu muižas laukos. Netālu no pagastmājas ieraudzīju skaistu dāmu rožainiem vaigiem, biksēm kājās, papirosu zobos un bisi rokās. Tā bija Galgauskas muižas preilene,” stāsta A.Klēbahs.
Kad Alvilam bija 10 gadi, Tirzas kapos glabāja Natālijas meitiņu. Viņš secina, ka baroneses mūžs bijis pilns dēku un traģikas. “Baronese bija iepazinusies ar kādu angli, advokātu. Bet, tā kā līgavainis bija protestants, jaukto konfesiju pāriem bija jālaulājas pareizticīgo baznīcā. Šis pāris to negribēja, tāpēc meklēja citas iespējas. Dzīve viņus izšķīra jau pirms bērna dzimšanas,” zina A.Klēbahs.
Viņš bija skolotājs, kad nejauši satika Natāliju Galgauskā. Viņa bija slimojusi un pēc kājas amputācijas pārvietojās ratiņkrēslā. Pēc tam dzirdēja, ka viņa aizbraukusi pie brāļa uz Kijevu, kur bijusi spiesta dzīvot tumšā pagrabā. “Dzirdēju, ka beigusi dzīvi postā un pamestībā,” raksta A.Klēbahs.
1921.gadā A.Klēbahs ciemojās Galgauskā un gāja cauri muižai. “Apstājos uz Tirzas tilta un redzēju, ka upē kāda veca sieva skalo veļu. Tā esot Mengdenu baroniete (iespējams, E.Mengdena sieva Jūlija – red.), kas joprojām dzīvojot jaunajā “kalnā”, šveiciešu stila mājā, abas ar meitu Natāliju, kas uzsākusi samarietes darbu, apmeklēdama pagasta slimniekus. Manas bijušās skolnieces Mazkalniņa Marija un Tilta Paula, kas bija augušas Galgauskas muižā, dzimtenes apciemojumos vienmēr uz brīdi iegriežoties pie vecās baronietes, kas bijusi labsirdīga. Jaunā baronese esot apprecējusies ar kādu vienkāršu pilsoni un atvērusi Rīgā nelielu veikalu. Kad sākās Hitlera vācu repatriēšanās, aizbraukusi arī viņa, paņemdama līdzi veco māti,” atmiņās raksta A.Klēbahs. Vācijā viņas mirušas pēc Otrā pasaules kara.
TURPMĀK VĒL
