Kāds kungs, tāda ticība
Nezinātājam vai nejaušam sēņotājam kā negaidīts brīnums mežmalā aiz kokiem pēkšņi atklājas Galgauskas Svētā Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīcas dzeltenīgais siluets ar ziliem sīpolveida kupoliem.
Latviskajā ainavā tas ir nedaudz svešāds un noslēpumains, ko vairo tā acīmredzamā pamestība likteņa vai Dieva žēlastībai. Lai gan laika zobs un vandaļi baznīcu nav saudzējuši, tā ar vienu nošķiebušos kupolu nav zaudējusi savu sākotnējo pievilcību. Atkal un atkal te ierodas interesenti, kas vēlas izzināt baznīcas vairāk nekā 160 gadu pastāvēšanas laika stāstus.
Uzceļ skaistu baznīcu bizantiešu stilā
Baznīca celta 19.gadsimta vidū Tirzas upes augstajā krastā, skaistā un romantiskā vietā. Tā būvēta uz Galgauskas muižas baronu Mengdenu dzimtas ziedotās zemes pareizticīgo baznīcai, kurai baroni ziedojuši arī 16 500 sudraba rubļus. Tā celta pēc Cēsu Kristus apskaidrošanas baznīcas projekta. Savās atmiņās “Dažas ziņas par Galgauskas pagastu” skolotājs un literāts galgausnietis Alvils Klēbahs (1876–1958) pieļauj, ka abas baznīcas ir ne tikai pēc viena plāna būvētas, bet arī ir viena arhitekta darbs.
Dievnama ēka ir bizantiešu stilā ar diviem sīpolveida kupoliem, no kuriem priekšējā bija septiņi zvani. A.Klēbahs atceras, ka zvanus tik labi kā neviens cits prata zvanīt priesteris Konstantīns Makedonskis, kuru Alvila tēvs saucis par Maķitānu.
Baznīca bijusi krāšņa: griesti un sienas apgleznotas, varens svečturis ar 320 svecēm, liels ikonostass ar apzeltītām svētbildēm, divi grezni kamīni… Diemžēl gandrīz nekas vairs nav saskatāms griestu gleznojumos, kuros bija redzamas zvaigznes un mākoņos eņģeļa aprises tieši pretim vietai, kur bijis altāris. Eņģelis uzgleznots tik dzīvi, ka šķita – lūkojas tieši acīs, lai arī no kuras vietas uz to skatītos. Griestu vidū, kur atradies varenais svečturis, uz zila pamata bija melnas starainas zvaigznes. Griestos virs altāra – balts balodis izplestiem spārniem zilā debesu jumā, un no tā uz visām pusēm stiepās gaismas stari. Pavisam bijuši deviņi eņģeļi un desmitais virs ieejas durvīm ar lūgšanā paceltām rokām un debesīs vērstu skatu. Blakus tam – balts krusts.
Kāpēc Galgauskā radās pareizticīgo draudze un baznīca? A.Klēbahs uzskata – kāds kungs, tāda ticība. Viņš spriež, ka acīmredzot pareizticību bija pieņēmis barons Gustavs Mengdens, kurš bija krievu flotes virsnieks un to ienesis savā dzimtā. Protams, baroni vēlējās savai ticībai pievērst pēc iespējas vairāk vietējo iedzīvotāju. Galgausniešu daļa pārgājusi pareizticībā, tomēr pārsvarā sirdī saglabāja luterticību.
Pirms šīs baznīcas bija uzcelta pagaidu pareizticīgo koka baznīca Galgauskas muižā netālu no baronu Mengdenu dzīvojamās mājas, kas vēlāk tika pārbūvēta par muižas darbinieku dzīvokļiem. Tirzas draudzes hronikā 1848.gadā luterāņu mācītājs P.F.Šacs rakstīja, ka Galgauskas muižā uzcelts pareizticīgo elku templis.
Pareizticību dēvē par “pagreizticību”
Pirmie pareizticīgo misionāri neguva simpātijas Galgauskā. A.Klēbahs atklāj, ka tos uzņēma ar izsmieklu. Otrā dienā pēc kādiem godiem “Božās” vecie jokdari sarīkojuši pareizticīgo dievkalpojuma atdarinājumu. Kāds apsedzās ar segu, apjoza salmu grīsti, klanījās pret rijas palieveņa stabiem un atdarināja slāvisko “Gospoģi, pomiluj!” ar “Go/v/s pazuda, go/v/s pazuda, kas to atradīs”. Arī – “svētī, Dievs, “Božas” un “Pokuļus”, a “Narātus” vēl “krepkāki” kā “Svjaty Bože, svjaty krepkij, svjaty bezsmertnij…” atdarinājumu.
A.Klēbahs norāda, ka vairums galgausniešu pareizticību dēvējuši par “pagreizticību”, tāpēc nesaprastos slāvu tekstus tulkoja komiski, pat sarkastiski. Pareizticīgo baznīcas vairākbalsīgo zvanu skaņām bija piedzejots puskrievisks, puslatvisks teksts, atdarinot mazos un lielos zvanus: “Tri kalāča pa kapeiku, bim, bam, siļķes, alus un brandaviņš, bim, bam, bam!”
Galgauskas pareizticīgo draudzē tika ieskaitīti kaimiņu pagastu – Tirzas, Lizuma, Sinoles, Lejasciema, Beļavas – un Gulbenes reti izkaisītie pareizticīgie, kas kopā bija pāris simti. “Liekas, ka Galgauskā pareizticīgo bija vismazāk, tie bija vairāk ienācēji. Pirmajos laikos daži galgausnieši bija pārsvaidīti,” spriež A.Klēbahs.
Viņš atceras, ka 1892.gada maijā Galgauskā ieradās toreizējais Rīgas un Jelgavas pareizticīgo bīskaps Arsēnijs. Ļaudis to sagaidīja, sastājušies it kā goda ierindā, bet, kad vajadzēja zvanīt ar visiem zvaniem, zvanītājs rādīja, ka vienam izkritusi mēle. “Bīskaps Arsēnijs ir neliela auguma, krievu “mužiku” vecis, lielu, sirmu, nekoptu bārdu, galvā melnu cepuri ar melnu plīvuru mugurpusē, rokā zizlis. Stāv uz paaugstinājuma šaipus ikonostasam, aiz kura ir altāra siena, un runā. Blakus priesteris Šalfejevs, kuram bīskaps liek tulkot,” par redzēto stāsta A.Klēbahs.
Protams, bīskaps Arsēnijs zināja, ka klausītāju vairums nav viņa “ganāmpulka avis”, tomēr pacilātā balsī aicināja no maldīgā luterānisma atgriezties pie pareizticības.
Nav noliedzams, ka pareizticība ienāca Baltijas guberņās kā politiskās cīņas līdzeklis Krievijas valsts nomaļu iedzīvotāju pārkrievošanai. Tomēr īpašu panākumu nebija. A.Klēbahs uzskata, ka pierādījusies vecā patiesība, ka zemāka kultūra nespēj pakļaut augstāku. “Racionālajam luterānismam nebija pieņemams pareizticības misticisms kā svešs viņu dvēselei,” secina A.Klēbahs.
Tomēr viņš atzinīgi vērtē pareizticīgo priesterus, kas kalpoja Galgauskas baznīcā. Īpaši pateicīgs viņš ir Aleksandram Makedonskim, kas bijis “īsts priesteris un īsts cilvēks vārda labākajā nozīmē”.
“1906.gada 25.februārī viņš soda eksekūcijā aizstāvēja mūs, glābdams Lesiņa Jānim un man dzīvību, kā arī mazinādams citiem jau piespriesto sodu, lai gan mūsu vidū nebija neviena pareizticīgā. Pretēji viņam Tirzas mācītājs Ādolfs Kundziņš bija aizbildinājies, ka maz pazīstot apsūdzētos,” salīdzina A.Klēbahs.
Baznīcā iet dažādu konfesiju ticīgie un neticīgie
Lai gan pareizticīgo Galgauskā nebija daudz, baznīcas dievkalpojumus apmeklēja, bērnus kristīja, gāja iesvētībās, laulājās un izvadīja mirušos vietējie iedzīvotāji, galvenokārt baznīcas tuvumā dzīvojošie. Sevišķi apmeklēta baznīca bijusi svētkos. Tā iesvētīta Svētā Jāņa Kristītāja vārdā, turklāt arī barona vārds bija Jānis, tāpēc Jāņu diena bija baznīcas svētki. Arī Lieldienas bijušas īpašas, sevišķi bērniem, jo Tirzas krastā tad uzslietas šūpoles. Par to liecina atmiņu stāsti un fotogrāfijas.
Galgausniete Silvija Pauga atceras, ka viņas māte Anna Vanaga bērnībā kopā ar māsām un citiem Galgauskas bērniem dziedājusi pareizticīgo baznīcas un arī Velēnas baznīcas dievkalpojumos.
“Manas vecāsmātes brālis Teodors Karolis dienēja uz kuģa “Slava” Petrogradā un tur apprecēja Matrjonu, kas bija pareizticīgā. Viņiem piedzima dēls Vasilijs, kas vēlāk dzīvoja ASV. Matrjona bija Galgauskas pareizticīgo baznīcas dāmu komitejā un iesaistīja bērnus dziedāšanā. Tā kā Vasilija brālis Jānis apņēma sievu no Velēnas, bērni dziedāja arī Velēnas baznīcā,” stāsta S.Pauga.
(Turpinājums sekos)
