Kāds kungs, tāda ticība
Sākums šeit
Arī galgausnietes Lūcijas Kruglovas vīrs Edgars bijis vēl mazs, kad viņš ar māsu tika vesti uz pareizticīgo baznīcu. Lūcijas vīramāte Minna un vīratēvs Antons Kruglovi bija laulājušies pareizticīgo baznīcā, turklāt kāzu svinības bijušas Galgauskas kroga zālē. Tās bijušas lielas kāzas. “Man to stāstīja vīramāte. Antons bijis pareizticīgais, bet Minna – luterāne. Pops esot viņai teicis, ka bērni būs pareizticīgie, bet Minna atspēkojusi, ka būs luterāņi,” atceras L.Kruglova.
Minna bijusi varena sieva, tāpēc tā arī notika – meita un dēls ir luterāņi. Vīramāte stāstījusi, ka baznīca bijusi ļoti krāšņa un skaista, tajā bijušas arī gleznas, apzeltītas.
Diemžēl Lūcija pati ne reizi nav bijusi baznīcā. Lai gan gribējās, nekad nesanāca, jo strādāja kolhozā “Saulainais rīts” un, protams, bija arī darbi piemājas saimniecībā “Ķīvītes”. Lūcija ar Edgaru sarakstījās ciema padomē 1952.gadā. “Tādi bija laiki. Nebija tādas turības, lai rīkotu kāzas,” atzīst L.Kruglova.
Pareizticīgo baznīcā acīmredzot pēdējie laulājās Helēna un Andris Platpīri, iespējams, 1960.gadā.
Galgausniete Mirdza Sarmule atceras, ka viņas bērnībā pareizticīgo baznīcā dievkalpojumos ieradās priesteris no Rīgas.
“Lai gan esmu katoliete, arī es reizēm gāju uz pareizticīgo baznīcu. Tā kā, baznīcā ieejot, ir jāpārmet krusts, kāda meitene mani bija nosūdzējusi skolā, tad jau man klājās švaki,” stāsta M.Sarmule. Viņa norāda, ka tad vēl baznīcā bija gan svētbildes, gan ikonostass.
Mirdzai sevišķi atmiņā palicis Ziemassvētku dievkalpojums, kas bija īpašs ar mirdzošo egli un īpašo noskaņu. Tiesa, tā norisi viņa neatceras, bet pēc tam priesteris nakšņoja viņu mājā, jo bija atbraucis ar vilcienu. “Man bija 8 vai 9 gadi, tātad 1956. vai 1957.gadā. Diemžēl priestera vārdu nezinu, bet bija ļoti jauks cilvēks,” saka M.Sarmule.
Kad no izsūtījuma piecdesmito gadu beigās atgriezās Sokolovi, viņi apmetās Mirdzas vecāku mājā, jo savējā netika. Pareizticīgo baznīcā tika kristīts Sokolovu dēls Aleksandrs un Mirdzas māsīca Diana.
“Viņi nebija pareizticīgie, bet Galgauskā jau citas baznīcas nebija. Tagad žēl, ka nekas no norisēm baznīcā netika fotografēts, lai gan manam tēvam bija fotoaparāts. Acīmredzot nevēlējās atstāt liecības un arī baidījās,” spriež M.Sarmule.
1956.gada augustā nomira Mirdzas vectēvs, kuru izvadīja no pareizticīgo baznīcas. Viņasprāt, pareizticīgo un luterāņu baznīcas norises ir līdzīgas, tāpēc vietējie nereti devās uz tuvāko – pareizticīgo, nevis uz Tirzas luterāņu baznīcu.
Dievnamu posta vienaldzība un noliegums
“Kas Galgauskā palicis no pareizticības? Garīgā ziņā nekas. Tā ir bijusi ūdens liešana sietā,” secina A.Klēbahs.
Tomēr ir skaistā baznīca, kas pamazām bojājas un sagrūst, kā arī tikusi postīta gan tāpēc, ka nebija izveidojusies draudze, kas spēja pastāvēt pārmaiņu laikos, sargāt un rūpēties par to, gan padomju varas reliģiju noliedzošās attieksmes dēļ. Sevišķi strauji baznīcas stāvoklis pasliktinājās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad dievkalpojumi vairs nenotika, tāpēc tā vairs netika uzturēta kārtībā.
Galgausniete Dzidra Matīsa atceras, ka, iespējams, 1963.gadā ar vietējās varas un partijas funkcionāru norādi no baznīcas tika aizvests ikonostass un svētbildes, iespējams, arī svečturis un zvani, kuri it kā tikuši pārkausēti. Saglabājies ir tikai viens zvans, kas atrodas Galgauskas kapličā. Nav zināms, kas tieši un kur tika aizvests no baznīcas.
Acīmredzot pēc tam tā tika atstāta visam un visiem, jo nebija vajadzīga kā ticības kulta celtne. Tajā tika iemitinātas tuvumā dzīvojošo aitas. Iespējams, ka tās pašas, ganoties savā vaļā, atrada tur patvērumu, bet pret to saimnieki neiebilda.
Kad aitas tika izvāktas, baznīcu vajadzēja iztīrīt. Galgausnietis Arvis Poišs stāsta, ka viņam ar mucu nācās pievest ūdeni, lai baznīcu izmazgātu. Atvēris durvis, bet tur pretim – bullis.
“Kāpēc aitas baznīcā? Toreiz jau nebija nekas svēts. Kādu laiku baznīcā bija arī minerālmēslu noliktava. Baznīcā iet bija kauns. Ja biji pret partijas un valdības nostādnēm, varēja savākt un aizvest. Staļina laikā par manu vectēvu kāds bija pasūdzējies, aizveda, un tā arī viņš vairs neatgriezās,” atklāj M.Sarmule.
Acīmredzot baznīca tika tīrīta, lai tur izmitinātu studentus. Galgausnietis Česlavs Iļjučonoks, kas tolaik bija kolhoza būvdarbu vadītājs, stāsta, ka bijušas divas studentu grupas. Pirmā dzīvoja skolā, bet otra atzina par labāku naktsmītni baznīcā: upes malā, var peldēties, tuvu mežs…
“Vairāk nekā 20 studenti tur dzīvoja 1971.gada vasarā. Viņi brauca kaut ko nopelnīt kolhozā. Baznīcā veicām kosmētisko remontu, aizveda gultas… No rīta studentus veda uz darbu Rimstavās un vakarā atpakaļ. Viņi veica celtniecības darbu nulles ciklu – raka un betonēja pamatus,” atceras Č.Iļjučonoks.
Vandaļus var notvert un sodīt
Tas, ka baznīcā bijušas aitas, rosināja mākslinieku Ivaru Drulli akcijai – septiņu dienu radīšanas procesā veidot instalāciju. 2019.gada pavasarī viņš no koka un papīra izveidoja stilizētas cilvēku figūras, kas sanākušas dievkalpojumā ar popu Aleksandru Makedonski. “Šīs jau ir tās “Dieva avis”,” atzina mākslinieks.
Radīšanas procesā viņš ievērojis, ka katru dienu ap pulksten trijiem baznīcā ielido balodis. Mistika vai īpaša vēsts? Trīs mēnešus instalācija, kas deva iespēju justies kā dievkalpojumā jeb citā baznīcā, kas ir zudusi, raisīja pastiprinātu interesi par baznīcu. Diemžēl jūlijā viss bija sapostīts un izārdīts.
Tā nebija ne pirmā, ne vienīgā reize, kad baznīcā uzdarbojušies vandaļi. “Dzirkstele” rakstīja, ka 2006.gada rudenī baznīcas altāra vietā bija izrakta bedre, bet 2007.gada rudenī bija atrakti divi baronu Mengdenu kapi, kas atrodas aiz baznīcas. Apkārt mētājās nomelnējuši ozolkoka zārku dēļi, divi kapi palika neskarti.
“Kopš strādāju šajā darbā, baronu kapi ir izpostīti divas reizes. Ir informācija, ka tie atrakti arī padomju varas gados. It kā no citas PSRS republikas atbraukušie strādnieki tur zeltu meklējuši. Iespējams, ka baronu mirstīgās atliekas ir sadalījušās vai arī kauli norakti kaut kur citur,” atzīst Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes valsts inspektore Sarmīte Dundure.
Galgauskas pareizticīgo baznīcai 1998.gada rudenī ir piešķirts vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Diemžēl tas neattur vandaļus, kurus nav izdevies atrast. Inspektore spriež, ka kapu atracēji tāpat kā baznīcas demolētāji droši vien šurp nebrauca no tālienes.
Kopš 2022.gadā ir izveidota biedrība “Baznīckalns”, kuras mērķis ir saglabāt un atjaunot Galgauskas pareizticīgo baznīcu, daudzi ar cerībām gaida dievnama atdzimšanu.
“Sevišķi laukos baznīcu atjaunot ir grūti, ja tai nav draudzes vai arī tā ir neliela. Baznīcas lielā mērā tiek uzturētas no draudzes locekļu maksājumiem. Tas nozīmē, ka remontdarbi ir sarežģīti. Tiesa, ir valsts sakrālā mantojuma programma, kas finansē remontu un atjaunošanas projektus, bet tajā naudas kā vienmēr ir maz,” atzīst S.Dundure.
Galgauskas zemnieku saimniecība “Lācīši” pēdējos gados regulāri ir organizējusi baznīcas un tās apkārtnes sakopšanas talkas, tajās iesaistot saimniecības tehniku. Ar ziedojumu atbalstu ticis arī uzlikts pagaidu jumts. Kad atjaunošanas darbus sāka biedrība, baznīca tika aizslēgta, lai postījumi neturpinātos. Tomēr atjaunotās baznīcas durvis atkal tikušas atlauztas.
S.Dundure norāda, ka par vietējas nozīmes kultūras pieminekļa postīšanu draud sods, tāpēc pie baznīcas vajadzētu izvietot brīdinošus uzrakstus un novērošanas kameras, kas viegli atklātu postītājus.
“Ir gluži vienalga, kurš rūpējas par baznīcas saglabāšanu. Taču ir jādomā arī par to, ko dievnamā darīs, kam tas kalpos. Stāmerienas pareizticīgo baznīcā kolhoza gados bija detaļu noliktava. Tomēr draudze radās no jauna un baznīcu atjaunoja, lai gan atmodas gados bija iecere, ka tur varētu būt koncertzāle,” salīdzina S.Dundure.
Tiem, kuri vēlas dot savu ieguldījumu baznīcas saglabāšanā, nepieciešams stimuls un valsts atbalsts ne tikai likuma veidā vien. Pētījuma “Kopienu līdzdalība kultūras mantojuma pārvaldībā: prakses, attīstība un izaicinājumi” aptaujā otra populārākā atbilde uz jautājumu, kas apdraud kultūras mantojuma saglabāšanu, bijusi – ieinteresētības trūkums. Uz jautājumu “Kam būtu jāpieliek vislielākās pūles mantojuma saglabāšanā?” trešā vietā ir atbilde – katram iedzīvotājam. Mums ir pienākums pret vietu, kur dzīvojam, tās vērtībām. Saglabāt ir iespējams, tāpat kā ieskatīties pagātnes acīs.
