Galgauskas HES posta plūdi un uguns
Latvijas agrārreformas laikā bijušajiem muižu īpašniekiem atstāja viņu rūpniecības uzņēmumus, kuru lielāko daļu viņi pārdeva. Mengdena mantinieki pārdeva Lībantiem dzirnavas un tā saucamo mašiņmāju – muižas zāģētavu uz Vijatas. Bez tam Lībanti nopirka Bišu līci, kur bija barona bišu dārzs, un uzcēla tur elektrisko spēkstaciju, kas deva elektrību Galgauskai un kaimiņu pagastiem.
Galgauskas pagasta novadpētniecības materiālos ir informācija, ka 1930. gados A.Lībants Tirzas lejastecē 3 km no ūdensdzirnavām uzbūvēja Galgauskas HES. Tā bija derivācijas principa HES, kas sastāvēja no regulēšanas aizsprosta plūdu caurteces novadīšanai, derivācijas kanāla ūdens pievadīšanai un HES ēkas. Aizsprosts bija 3,2 metrus augsts. Saražoto elektrību saņēma Galgauskas centrs un Rankas slimnīca. Plānoja, ka 9 mēnešos HES jauda būs 55 kW, bet aprēķinātā jauda varētu būt – 70 kW. Darbojās viena turbīna ar 75 ZS lielu jaudu.
Otrā pasaules kara laikā Galgauskas HES netika izpostīta un darbojās arī pēckara periodā. Tajā strādāja Kārlis Apariņš (elektriķis), Otto Porietis (spēkstacijas vadītājs) un Kārlis Dambis (melderis). Par laiku, kad dzirnavas un spēkstacija vēl darbojās, atmiņas ir Kārļa Dambja mazmeitai Vēsmai Stapānei. Viņa tur ciemojās pie vectēva un vecmāmiņas.
“Atceros dzirnavu telpas, turbīnas, vectēvu ar miltiem baltā apģērbā. Tad vēl dzirnavās kaut ko mala, tiesa, minimālā apjomā. Turbīnas griezās un cauri ēkai, kur nebija dzīvojamās daļas, pa kanālu plūda ūdens. Spilgti atceros, ka pavasaros kanālgalos lika murdus, kuros ķēra zivis,” stāsta Vēsma.
Dzirnavu HES bijusi divstāvu sarkanu ķieģeļu ēka, pie kuras bija puķu dārzs ar zedeņu žogu, arī kartupeļu lauks. Vienā ēkas pusē bija dzirnavas, kur bija dažādi agregāti, otrā pusē dzīvoja melderis Kārlis Dambis ar ģimeni. Koridorā kāpnes veda uz otro stāvu, kur bija viena istaba. Vēsmas māte Elvīra Balode papildina, ka gados, kad tika ražota elektrība, noteiktos laikos vīramāte Maiga ieslēdza transformatoru, kas atradās pļavā, lai pagastā būtu elektrība. 1962. gadā aizsprosts lietusgāzes laikā tika izskalots un netika vairs atjaunots.
Galgausnietis Arvīds Poišs atceras ugunsgrēku 1982. gadā, kas izpostīja spēkstaciju.
“Kad vairs nemala graudus, dzirnavu ēkā dzīvoja ģimene ar maziem bērniem. Iespējams, ka, tiem rotaļājoties, nelaimīgi aizdegās benzīna kanna motociklam. Es ar mucu vedu ūdeni, bet nevarēja tikt pāri Tirzas tiltam, jo tas bija sapuvis. Tolaik HES bija kolhoza īpašums,” stāsta A.Poišs.
Viņš zina, ka karaspēka daļai, kas atradās Galgauskas mežā, bija vēlme atjaunot spēkstaciju. Taču nebija pietiekami daudz ūdens, lai dzirnavas varētu strādāt nepārtraukti. Kad sākās privatizācija, zemi ar dzirnavām privatizēja. Pirms vairākiem gadiem E.Balode ar tuviniekiem apskatīja nodegušo dzirnavu vietu un redzēja, ka to iezīmē tikai ēkas skurstenis.
Sinoles dzirnavnieks Kārlis Ķuze ar dēlu Viesturu izmantoja iespēju iegūt ūdens turbīnu un dzirnakmeņus no Galgauskas dzirnavām jeb spēkstacijas, kā to sauca tolaik, savām dzirnavām, kas vēl turpināja darbu.
“Tas varēja būt 1970. gadu sākumā,” spriež Viesturs.
Viņš stāsta, ka 90. gadu sākumā bija atbraukusi Mengdenu mazmeita baronese Vera fon Mengdena, kas apmeklēja savu bērnības zemi un senču kapavietu pie Galgauskas baznīcas. Diemžēl viņas interese par bijušajiem īpašumiem nepalīdzēja ne atjaunot Galgauskas HES, ne K.Ķuzem privatizēt Sinoles dzirnavas.
Narātu dzirnavas zudušas līdz ar upīti
Narātu dzirnavas A.Klēbahs dēvē par Kaudzes dzirnavām, acīmredzot pēc to īpašnieka vārda.
“Narātus 1870. gadu sākumā bija iepircis tirzmalietis Pāvuls Kaudze. Augumā viņš bija garāks par vidējo, plecīgs, melnu bārdu, rāmu runu. Man dūrās acīs viņa lielās, stiegrainās rokas, tāpēc likās ticams dzirdētais stāsts, ka viņš ar tām apturējis dzirnavu lielo ūdens ratu,” atceras A.Klēbahs.
Gar Božu veco riju tecējusi upīte, ko A.Klēbahs min kā Lepestīti. Kaudze izmantoja upītes ūdeņus, uzceldams dambi un ūdensdzirnavas rupjajam malienam un putraimiem. Tā kā dzirnavu dīķis apklāja ceļu un tiltu pār Lepestīti, Kaudze uztaisīja ceļu tieši gar dzirnavu ēku, kur vienā galā bija viņa dzīvoklis. Maļamā telpa dzirnavās atradās zemāk nekā citas, tāpēc tur iznāca liela zāle izrīkojumiem. 19. gs. beigās to izmantoja Galgauskas teātra izrādēm un izrīkojumiem. Taču starp teātra mīļotājiem un dzirnavu īpašnieku radās domstarpības, tāpēc teātrim atrada citas telpas.
“P.Kaudzes dzīve Narātos nezēla. Vainīga bija glāzīte un “taisnības meklēšana”. Viņš bija iedomājies, ka māju iepirkšanā tam nodarīta pārestība, tāpēc uzsāka tiesāšanos ar baronu Mengdenu, kamēr beidzot viņam bija jāatstāj Narāti. 1890.-1891. gadā tie pārgāja bērzaunieša Pētera Delles īpašumā. Delle sāka uzlabot Narātu saimniecību, turpināja dzirnavu darbību. Tomēr arī viņam neveicās. P.Delle atstāja Narātus, tos pārdodams Āža dzirnavniekam Eiženam Kartenbekam. Viņš dzirnavnieka amatu bija mācījies Jaunpiebalgā pie vecā Jēkaba Vitanta un apprecējis tā meitu. Kartenbeka laikā Āža dzirnavās bez priekšzīmīgas malšanas bija ierīkota arī vilnas apstrāde – kāršana, vērpšana, aušana utt. Kad dzirnavas nodega, Kartenbeks tās atjaunoja,” atklāj A.Klēbahs.
Viņš nezina, kāpēc Kartenbeks atstāja Narātu un Āža dzirnavas, ko nomāja no Tirzas muižas. Tika dzirdēts, ka viņš kopā ar uzņēmēju J.M.Braunu kādu laiku nomājuši Sangasti – muižu Tērbatas tuvumā, bet pēc tam Kartenbeks bija Rīgā ierīkojis naudas maiņas kantori.
“1921. gadā ciemojos Galgauskā, tad Narāti piederēja Hanzenam. Kāds bija Narātu tālākais liktenis, nezinu,” raksta A.Klēbahs.
Lejasciema novadpētnieks Jānis Kučers savos pierakstos minējis, ka no Narātu dzirnavām palikušas vien drupas un upīte izsusējusi.
Pirms Pirmā pasaules kara brāļu Knoku īpašumā bija Božu, Narātu un Akmeņlīča zemes. Rūdolfs Knoks sāka būvēt ūdensdzirnavas uz Tirzas upes Akmeņlīcī, jo tur bija vislielākais ūdens kritums – 3,4 metri. Tika izrakts dzirnavu pievadkanāls un uzsākti darbi, bet celtniecība netika pabeigta. 1944. gadā dzirnavas nodedzināja.
Palikusi vien muižas dzirnavu mašiņmāja
Galgauskas muižas dzirnavas uz Vijatas upes, kas tiek dēvētas par mašiņmāju, ir vienīgā dzirnavu ēka, kas vēl saglabājusies. Galgauskas pagasta novadpētniecības materiāli vēsta: “Kad uzceltas Galgauskas muižas dzirnavas uz Tirzas, Vijatas dzirnavu vietā ierīkota kokzāģētava. Barons licis zemniekiem apstrādātos kokmateriālus ar zirgiem vest līdz Stukmaņiem (Pļaviņām), kur tie lādēti vagonos un eksportēti uz ārzemēm. Pirmā pasaules kara laikā aizsprosta mūris saspridzināts. Pēc kara dzirnavas nopirka lielo dzirnavu īpašnieks.”
Pēc Lielā Tēvijas kara kolhozs “Centība” sāka aizsprosta atjaunošanu spēkstacijas ierīkošanai, bet, mainoties kolhoza priekšsēdētājiem, darbus pārtrauca un dzirnavas piegāza ar būvgružiem. Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības kolhoza “Kopdarbība” pirmorganizācija sāka dzirnavu ezera atjaunošanu 1977. gada pavasarī. Vecā ēka tika nosaukta par “Ainavām” un tajā ierīkots viesu nams.
“Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā atrodamas 46 dažādas dzirnavas. Uz Gaujas vien tuvākā apkārtnē atradušās vairāk nekā 17 lielākas un mazākas dzirnavas. Vienīgās vējdzirnavas, kas vēl saglabājušās Gulbenes novadā, atrodas Lizumā. Kādreiz vējdzirnavas atradušās arī Gulbenē, Vēja kalnā, aiz alus darītavas. Pie alus brūža atradušās arī ūdensdzirnavas. Agrāk katrai muižai bija savas dzirnavas. Lielākajām muižām pat divas, jo citādāk nemaz nevarēja būt,” savulaik rakstīja Gulbenes vēstures un mākslas muzeja galvenā fondu glabātāja Irina Zeibārte.
Diemžēl nekas no tām nav saglabājies. V.Ķuze atzīst, ka līdz ar dzirnavu izzušanu tiek zaudēta spilgta mūsu vēstures lappuse. Kopš Sinoles un arī Ates dzirnavās Alūksnes novadā nav vairs iespēju demonstrēt graudu pārstrādi dzirnavās, šis process mūsu pusē interesentiem izziņai ir zaudēts neatgriezeniski. Labi, ja vēl paliek stāsti par dzirnavām, kas līdzinās senai pasakai.
