Laika ritumā mans pagasts atgādina lielu, starojošu gaismas kupolu. Šis ir jubilejas mēnesis, kad mums katram ir jādomā, cik katrā ir šo mirdzošo daļiņu. Kopā mēs esam pagasta iedzīvotāji. Par savu pagastu Galgausku varu teikt: “Mēs esam vienmēr gaiši mirdzējuši.”
100 gadu svētki pilda sirdis, un ir laiks pārdomām. Vecie nostāsti, izmaiņas dabas veidojumos ir vairs tikai ļaužu atmiņās. Laukus, upītes un pakalnus skārusi meliorācija un celtniecība, asfaltētie ceļi. Izmaiņas dabā sasaucas ar izmaiņām cilvēkos. Svēteļi svēta mūs ik vasaru, lai augustā mātu atvadu sveicienus.
Pār Salaspurva malu ved asfaltēts ceļš no Gulbenes uz Tirzu un tālāk. Lāčupīte kļuvusi par novadgrāvi, Cūkupīte izzudusi, kad izveidoja dīķi pie uzceltā liellopu kompleksa “Birztalas”. Veidojušies jauni dīķi: Plēķu ezers; Vijatas ūdenskrātuve pie skolas, ko pavasara pali ne reizi vien pārbaudījuši; “Ainavu” dīķis pie agrāk zināmās “Mašīnmājas” Vijatas līkumā. Veidojot asfaltēto ceļu no Kapukalna pagrieziena uz Krapu, Galgausku, Tirzu, tika nolīdzināts Kapukalns pie Raganas akmens. Tur bija tik biezs egļu mežs ceļa malā, ka ir nostāsti, kā braucēji tumsā dažkārt baidījušies satikties ar leģendāro “Kaupēna radinieku”.
Zem asfalta Vijatas ūdeņus gar balto skolas ēku tālāk nes iesprostotā upe, kuras stāvajā labajā krastā nocirsta un nolīdzināta skaistā bērzu birzs.
Šīs un citas norises kopā ar Galgauskas vārdu iedvesmojušas ļaudis uz jauniem darbiem, ko cilvēki atceras vēl šodien. Cilvēki ir izturējuši visas pārmaiņas. Spēku deva sava zeme, ģimene, paveicamais. Mana gadagājuma ļaudis varētu sazīmēt savā dzimtā vismaz 8-9 paaudzes. Vai viņu dēļ neradās spēks strādāt un spēks priecāties? Galgauskas vārdam liek mirdzēt un skanēt 150 gadu un vairāk apzināta savu spēju un talantu izpausme.
Jau 19.gadsimta sešdesmitajos gados Galgauskā bija nodibinājies neliels kultūras veicinātāju pulciņš. Viņi rīkoja teātra izrādes, bija jauktais koris un pūtēju-ragu orķestris. 20.gadsimta sākumā skolotājs Kārlis Martinsons nodibināja Galgauskas Dziedāšanas biedrību. Tai stiprus pamatus bija izveidojis skolotājs Pēteris Biezais. Tieši viņa vadībā pagasta koris jau dziedāja un pūtēju orķestris spēlēja pirmā pagastnama atklāšanas svētkos 1868.gadā. Šie mūzikas kolektīvi pastāvēja un darbojās arī 20.gadsimta sākumā, kad galgausnieši svinīgi atcerējās savas skolas pirmsākumu, tā bija pirmā skolas 100 gadu atcere 1930.gadā. Vēlāk pagasta ļaudis pulcējās 1939.gada Līgosvētkos, lai godinātu sava skolotāja Pētera Biezā 100.gada vēsturi.
Aug un paplašinās aktīvu, izcilu darbinieku vadītā kultūras un saimnieciskā dzīve. Tomēr ir jādomā par kultūras centra – Biedrības nama – celšanu.
Varbūt vēl tagad kāds ieinteresēts galgausnietis sazīmēs radurakstus vai dzimtas saknes nosauktajos kultūras dzīves aktīvistos. Skolotājs A.Klēbahs-Kalnietis Veišu skolā nostrādāja 10 gadus, kad 1906.gadā pārcēlās uz dzīvi Saldū. Līdz 1939.gadam bieži ciemojās Galgauskā, bija klāt jubilejās un svētkos. 1944.gadā atstāja Latviju un ar ģimeni dzīvoja Vācijā.
Ir zināmi daudzi pagasta dzīves aktīvisti, darbinieki, kas beiguši Tirzas draudzes skolu un bijuši balsts savam pagastam: tiesu protokolus rakstījis Jēkabs Klēbahs, pagasta rakstveži bijuši Jānis Jēgers, Kārlis Drulle, Roberts Ķelle, J.Francis, Elvīra Melngalve. Draudzes skolu ir beiguši arī Jēkabs Mednis no “Piļļiem”, J.Sliņķis no “Šņorēm”, P. Žvīgurs no “Zemītēm”, P.Liepkalns no “Lielkaļiem” un citi.
Pēc 1879.gada ievēlētie pagastvecākie bijuši: “Sīļu” Gusts Snipis divas reizes, “Musteru” Jānis Kļaviņš, “Lauberu” Gustavs Saliņš, arī Pāvuls Drīzulis, “Sutiņu” Kārlis Straustiņš – līdz 1919. gadam. Pēdējais – līdz 1940.gadam – bija “Krimu” Jānis Drīzulis. Četrdesmitajos gados pagastvecākais bija Jānis Matīss no “Sutiņiem”, vēlāk arī agronoms, “Siliešu” saimnieks, iegātnis Jānis Vēveris. Kolhozā “Kopdarbība” viņš bija agronoms priekšsēdētāja J.Feodorova laikā, dzīvoja “Klāvanos” – O. Miezīša mājās. Par pagastvecāko ir strādājis arī Miķelis Miezītis no “Klāvaniem”, “Zemīšu” Pēteris Žvīgurs; pagasttiesas priekšsēdis ilgu laiku bijis “Vecpiļļu” saimnieks Jānis Mednis. Trīsdesmito gadu beigās J.Kalēja-Pulvera vietā par skolas pārzini (jau 4.skolā) iecēla Žani Pakalnu.
19.gadsimta beigās pagastā kūsāja aktīva mākslinieciskā pašdarbība, pagasta aktieri bija talantīgi dažādu lomu atveidotāji, arī dziedošās aktrises bija pašu pagastā. Tā kultūras uguntiņa iedegās arvien spožāk un spožāk, pierādot, ka Galgauska var gaiši mirdzēt.
It sevišķi spilgti tas parādījās, kad par skolas pārzini ar 1908. gada 1.janvāri ievēlēja Kārli Martinsonu, kurš strādāja līdz 1917. gadam. Viņš 20.gadsimta sākumā iestudēja Raiņa lugu “Zelta zirgs”, ar izrādēm viesojoties Stāmerienā un Lejasciemā. Pēc izrādes Lejasciemā aktieri raksta vēstuli Rainim uz Kastaņolu un saņem arī atzinīgu atbildi, atbildi dzejā. Šī izrāde pierādīja kultūras līmeņa augsto pakāpi un apliecināja, ka “Zelta zirgs” ir uznesis Galgauskas pagasta kultūras dzīvi gaismas kalnā visiem turpmākajiem gadu desmitiem, tur noturas vēl šodien.
Galgauskā ir vairākas ģimenes, kurām liela loma un nopelni kultūras līmeņa noturēšanā jau Pētera Biezā laikā. Uz mēģinājumiem un izrādēm kājām nāca aktieri no “Zemīšu”, “Piļļu”, “Upes” un citiem galiem.
Žvīguru ģimenei liela loma un nopelni sabiedriskās kultūras pasākumos Galgauskā. Žvīgura Emma apprecējās ar kalpu Jāni Mašiņu. Viņa izcēlās ar iedzimtām dotībām, izceļoties lomās ar dziedāšanu. Pie izcilākajiem pašdarbniekiem jāmin Kristīne un Jānis Matīsi no “Zemītēm”.
(TURPINĀJUMS SEKOS)
— Austra Karole
