1.daļa šeit
Galgauskas koris Pētera Biezā vadībā kopā ar Tirzas kori ir bijuši lielajos dziesmu svētkos Rīgā 1888.gadā un vēlāk vēl otru reizi kopā ar tirzmaliešiem.
Jāņa un Kristīnes Matīsu dēls Kārlis paliek dzīvot Galgauskas “Ražās”; dēls Laimonis ir mākslinieks Rīgā; dēls Uldis devies emigrācijā uz ārzemēm, 20.gadsimta deviņdesmitajos gados ir viens no labvēļiem skolai, dāvinot datorklases iekārtu.
Kļūst skumji, jo, likvidējot skaisto Galgauskas skolu, novada pašvaldība atņem skolai dāvinātos mūzikas instrumentus, kas ir V.Karoļa dāvana. Būtu Galgauskas mūzikas namam jauni mūzikas instrumenti, varētu dibināt orķestri. Pirmo reizi to nodibināja skolotājs P.Biezais jau 19.gadsimta vidū. Ka tas ir fakts, par to uzzinām no preses, kur teikts, ka Galgauskas pūtēju orķestris no Veišu muižas 1874.gadā zirga pajūgā vests uz “Klāvanu” mājām spēlēt Miķeļa Krasnā kāzās. Otro reizi atjaunots pūtēju orķestris 20.gadsimta sešdesmitajos gados, muzicēja skolotāja Harija Lapsas vadībā; arī spēlēja kāzās “Klāvanos” (1967.gadā).
1939.gada 24.jūnijā grupa skolēnu noorganizēja bijušā skolotāja Pētera Biezā 100 gadu atceri Veišu skolā. Uz šiem svētkiem Marija Nelsone uzdāvināja skolai sava krusttēva P.Biezā portretu. Tas un vēl otrs portrets bija skolas novadpētniecības istabā, kad skolu likvidēja.
Aktīvi pagasta pašdarbnieki jau 19.gadsimta otrajā pusē nāca no “Musteriem”, “Gaujiņām”, “Zeltiņiem”, “Zemītēm” un citurienes. Kā rosīgākie un talantīgākie A.Klēbaha atmiņās minēti: Pēteris Ūdris, Kārlis Tēviņš – cītīgs tenors, arī māsa Emīlija, Saliņu ģimene, Bočka Kārlis; Reinis Hiršs, Pēteris Delle no “Narātiem” bijuši gan labi dziedātāji, gan “Narātos” savas mājas apkārtnes izdaiļotāji.
Bočka Kārlis dziedājis korī gan P. Biezā, gan K.Martinsona laikā. Kora mēģinājumi notikuši gan “Musteros”, gan “Zemītēs”, jo abās mājās bijušas klavieres. Jānis Kļaviņš, ceturtais “Musteru” saimnieks, bijis par pagastvecāko pēc “Sīļu” Gusta Snipja deviņus gadus. 1908. gada 1.janvārī Galgauskā darbu sācis par Veišu skolas pārzini Kārlis Martinsons. Ar viņa ierosmi dibināta Galgauskas Dziedāšanas biedrība, arī kooperatīvs “Raža”. 1917.gadā K.Martinsons aiziet no Galgauskas.
Skolā uzplaukst teātra spēlēšana, pēc viņa to veiksmīgi turpina skolotāja Emma Matīsa. Kārlis Kļaviņš ir Dziedāšanas biedrības priekšnieks, liela nozīme viņam Dziedāšanas biedrības nama celšanā.
Kulturālajai dzīvei atraisījās spārni. Liela nozīme te bija Galgauskas dzirnavu īpašniekam Andžam Lībantam. Aktīvistu pulciņš bija Jānis Kļaviņš, Kārlis Lācgalvis, Andžs Lībants, Jēkabs Sarmulis (orķestrī un teātrī), arī Sarmuļu Ede, Ernests Teikmanis, “Klāvanu” Sīmanis Matīss, Emma Matīsa, Pēteris Kalniņš ar māsu Madi un citi.
Vēl jāpiemin barona Mengdena labdarība arī citā jomā. Viņš atbalstīja Veišu skolas skolēnu bibliotēku, deva naudu izrādēm. Aktīva no “Piļļu” gala kultūras pasākumos bija Sarmuļu ģimene – Jēkabs spēlēja pūtēju orķestrī, Ede izcili darbojās teātra izrādēs. Izcili darbojās Dziedāšanas biedrībā 3. “Klāvanu” Jānis Matīss.
Kristīne Matīsa, Emma Mašina bijušas lieliskas sieviešu (saimnieču) lomu tēlotājas, labas dziedātājas. “Zemīšu” Žvīguru ģimenei bijusi liela nozīme un nopelni Galgauskas kultūras pasākumu sākumā, arī dažādās kultūras biedrībās. No sievietēm kultūras laukā rosīgi darbojusies Voita Anna – gan dziedāja, gan spēlēja teātra izrādēs.
Režisore no 20.gadsimta divdesmitajiem gadiem bija skolotāja Emma Matīsa, šo pienākumu veicot arī pēc aiziešanas pensijā. Skolā regulāri organizēja bērnu lugu iestudējumus. Būdama pensijā, viņa veica arī pagasta pensionāru dzīves vadību.
No saviem skolas gadiem atceros 20.gadsimta četrdesmito gadu beigas un piecdesmitos gadus… Ziemas vakars, mazie skolēni mācību klasē gatavojas nākamās dienas stundām. Esam skolas internātā, drīz būs jāiet uz guļamistabu. Klases durvis vaļā, zālē ienāk čalojošs puišu un meiteņu bariņš. Visi sastājas lokā, vidū viena no mūsu skolotājām Johanna Orlova. Viņa rāda un māca tautisko deju soļus. Sāk skanēt klavieru pavadījums, ko spēlē skolotājs E.Lāpītājs. Mūs aizsūta uz guļamistabu, viņi paliek dejot. Ja kultūras namā nav auksti, viņi dejo tur. Koncertā jau mēs redzam to skaistāko dejas variantu, un tad skolotāja nestāv klāt. Tas ir viens no kultūras gaismas stariem, kas mūs apspīd. Reizēm skolā vakaros atnāk dažāda vecuma ļaudis. Ar viņiem runā un kopā darbojas skolotāja E.Matīsa. Tas ir otrs gaismas stars, kas mūs apspīd, saucas – teātris. Ir kāds vakars, kad klasē pie zāles mūs nelaiž, tur sākas dziedāšana, kas traucē mācīšanos. Orķestri gan skolā neredzam mēģinot. Tam vajag kultūras nama telpu. Galgauska staro un mirdz gaismā. Un tā gadu no gada.
Kulminācija mākslinieciskajā pašdarbībā pagastā sākās 20.gadsimta sešdesmitajos gados, kad pagastā darbu sāka 1962.gadā vairāki jaunie speciālisti – bibliotekāre un vairāki skolotāji. Deju kolektīvu mācīja Galgauskas pasta priekšniece Gaida Saulīte. Viņa uzaicināja arī mani dejotāju pulkā. Atceros pirmo tautas deju, ar ko mēs sākām mēģinājumu – “Visi ciema suņi rēja”. Drīz viņas vietā vadību uzņēmās skolotāja Lidija Iļjučonoka. Ar viņas neatlaidību un prasmi mēs aizdejojām līdz Rīgai – mūs izvirzīja no pagastu deju kolektīviem uz lielajiem dziesmu un deju svētkiem 1965.gadā. Sākumā atmiņā mēģinājumu nedēļa “Dinamo” stadionā. Lietus dēļ dejojām basām kājām, stadions nodejots dubļos, pašiem kājas līdz ceļgaliem ar dubļiem. Mūsu baltās rozīšu kleitas un mēs paši to izturējām. Ģenerālmēģinājums un uzstāšanās bija “Daugavas” stadionā. Jauno māmiņu dēļ mainījās deju kolektīva sastāvs. Vadību uzņēmās skolotāja Anna Lapsa. Gadu gaitā, kad bija apvienotais Gulbenes un Alūksnes rajons, tikām uzstājušies uz Emzes parka estrādes Gulbenē. Kā koristi gājām gājienā no kultūras nama uz Emzes parku. Arī Alūksnē esam dejojuši un dziedājuši uz Pilssalas estrādes.
Galgauskas pagasta koris darbojās arī septiņdesmitajos gados. Pirmā diriģente bija Aina Volcīte. Arī koris tika izvirzīts uz lielajiem dziesmu svētkiem Rīgā. Tāpat ļoti labi sekmējās darbs arī ar skolēnu kori skolotājas Valijas Rakovskas-Caunes vadībā. Galgauskas pamatskolas skolēnu koris arī izcīnīja dalību skolēnu dziesmu un deju svētkos Rīgā. Priecīgs noskaņojums valdīja Galgauskas sabiedrībā, kad vecāki ieradās Galgauskas dzelzceļa pieturā, lai sagaidītu dziesmu svētku dalībniekus, kad viņi atgriezās no Rīgas. Bija laiks, kad Galgauskai uz Rīgas-Ieriķu-Gulbenes dzelzceļa līnijas bija vilciena pietura. Pūtēju orķestris gan bija beidzis darbu septiņdesmito gadu vidū.
TURPMĀK VĒL
— Austra Karole
