Fragments no topošā pētījuma grāmatai “Zem Tirzas Biedrības nama jumta”
1.daļa šeit
Iepazīstoties ar Virānes kā lauksaimnieciskās darbības vietas vēsturi, kuru pētījuši iepriekšminētie skolēni – pētnieki, savas skolotājas vadīti, secināju, ka te aizritējušie ļaužu mūži atstājuši paliekošas vērtības. Tas var ieinteresēt daudzus virāniešus un novadniekus. Vēlētos, lai atmiņas papildinātos ar jaunām ziņām.
Pirms 2. pasaules kara – 1937. gadā – Latvijā bijuši 519 pagasti, un to vidū nav Virānes pagasta atzīmes. Pagasts nosaukts par mazciemu, jo nav atbildis dažādiem kritērijiem. Interesanti, ka līdz 1925.gadam Virānes pagasts bijis iekļauts Bučauskas pagastā Madonas apriņķī un robežojies ar Tirzas, Adulienas, Dzelzavas, Cesvaines un Kraukļu pagastiem un Cēsu apriņķa Druvienas pagastu. 1940. gadā pagasta platība bijusi 40,2 kvadrātkilometri ar 744 iedzīvotājiem. Pagasta valde atradusies Virānē. Pagasts likvidēts 1949.gadā, kad tagadējā Virānes pagasta daļa pievienota Tirzas pagastam.
Vidzemē lauku apdzīvotās teritorijas vēsturiski veidojušās kā viensētu teritorijas. Viensētas lauku apvidos parasti sastāvējušas no vairākām būvēm: klēts, kūts, rijas, ratnīcas, šķūņiem, un saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu. Viensētas savukārt dalījušās vecsaimniecībās un jaunsaimniecībās. Vecsaimniecības bija vēsturiski izpirktas mājas no muižniekiem un bijušas līdz 47 hektāriem lielas. Jaunsaimniecības veidojušās pēc 1922.gada zemes reformas kā brīvības un neatkarības nodrošinājums. Zemi varējis iegūt jebkurš bezzemnieks, kura īpašums bijis neliels, un parasti to kopuši vienas ģimenes cilvēki ar apsaimniekojamo platību 10 līdz 20 hektāri. Joprojām lauku saimniecībās bijis darbaspēks – kalpi, kuru sapnis bija zemes iegūšana un stabilitāte.
Tāpat tas bijis arī Virānē ar lielu vecsaimniecību īpatsvaru. Līdz mūsdienām zināmie māju vārdi: “Gribažas”, “Diļaukas”, “Vēversviķi”, “Aizpurves”, “Zosēni”. Kopā Virānes pagastā 1930.gadā bijusi 41 sēta, tām visām bijis jāpiedalās Virānītes upes meliorācijas darbos. Sētām bijuši likumīgi īpašnieki. Ir saglabāti dokumenti, ka, piemēram, 1876.gadā Bučauskas muiža pārdevusi zemi Pēterim Beitānam, izmantojot kredītaizdevumu no zemes bankas uz 26 gadiem, bet to zemnieks nomaksājis 17 gadu laikā, pierādīdams prasmi saimniekot, kaut bijis vienkāršs zemnieks un pat parakstīties nepratis. Daudzi virānieši, prasmīgi saimniekojot, izkopuši izcilas lopu šķirnes un ar panākumiem piedalījušies arī Tirzas lauksaimniecības biedrības izstādēs un gadatirgos. Pagastā notikušas arī arāju sacensības. 1927. gada novembrī tajās piedalījušies 15 arāji un bijuši vairāk nekā 200 skatītāji. Bijušas naudas balvas, arī moderns (tiem laikiem) arkls. Vairākas virānietes mācījušās Rankas mājturības skolā un bijušas prasmīgas saimnieces.
1936.gadā laikrakstā “Latvijas Kareivis” lasāms, ka Virānes pagasts ir cildens pagasts un piemērs, “ko var veikt laikmeta vienprātības un sadarbības gara izpaudums”. Pagasta pēdējais brīvvalsts vecākais bijis Arvīds Ritenis, kurš aizrautīgi rūpējies par pagasta ļaudīm, un līdz 1939.gadam uzceltas vairākas sabiedriskās ēkas (arī Virānes pagastnams ar izrāžu telpām, pastu un dzīvokli darbiniekiem, skolas ēku). Būvniecība veikta, balstoties uz aizņēmumu, valdības un esošo uzņēmumu un sabiedrisko organizāciju finansiālo atbalstu, izmantoti arī virāniešu zemnieku piegādātie akmeņi un baļķi, darbaspēks un enerģija. Tanī laikā Virānē bijusi sava izglītības biedrība, Virānes-Adulienas–Kraukļu meliorācijas sabiedrība, savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība, vietējā aizsargu nodaļa.
Latvijas valsts arhīva dokumenti liecina, ka dokumentā “Latvijas iedzīvotāju 1941.gada deportācijas” ir atspoguļots arī fakts, ka Arvīds Riteņis dzimis 1893.gadā un izsūtīts no Virānes pagasta “Zvejniekiem”. Tā ir tā sāpīgā atmiņu vēsture, kas 1949.gadā atkārtojas daudziem virāniešiem, kas kopā ar represētajiem no Tirzas pagasta pirms aizvešanas uz Lizuma stacijas lopu vagonu vilciena sastāvu pēdējos brīžus pavadīja kopā ar citiem iznīcībai nolemtajiem tirzmaliešiem Tirzas Biedrības namā.
TURPINĀJUMS SEKOS IECERĒTAJĀ GRĀMATĀ
